Tači, lai cik nebūtu dīvaini, kad krāšņais nelietis Stirpaiks apdraud sociālo kārtību, lasītājs nav viņa pusē. Un, kad šausmīgi milzonīgā, neveiklā un izklaidīgā Ģertrūde, grāfiene Grouna, kuru vienmēr pavada neskaitāmi balti kaķi, pamodusies atklāj, ka pilī ir ielavījies ienaidnieks – pats garlaikotākais un saprātīgi domājošais lasītājs sajutīs uzbudinājuma trīsas.
“Tits paliek viens” ir trešā grāmata, kontrasta pēc liekas daudz vājāka, tāpēc ka darbība norisinās ārpus Gormengasta sienām. Tomēr, par spīti personāžu jaukajai daudzšķautnainībai triloģijas galvenā varone ir pati pils. Pīks savu trešo grāmatu rakstīja, jau esot uz nāves gultas un, diemžēl, tas ir redzams.
Ne jau viens pats Pīks [domāts rakstnieks Mervins Pīks – t.p.] ir cietis neveiksmi, pabeidzot triloģiju. E. R. Edisons nepaguva pabeigt Memisonas triloģijas trešo grāmatu - “Mezentijas vārtu” vidējās nodaļas eksistē tikai tikai kā sīks konspekts. Ābrams Dēvidsons nepabeidza vairākas daudzsējumu grāmatas. Viņš sarakstīja “Pazemes salu” un apstājās. Uzrakstīja “Peregrīns: pirmais” un “Peregrīns: otrais” - divus, pasaulē smieklīgākās fantāzijas sējumus, taču tā arī netika līdz trešajam. Viņš pameta “Fēniksu un Spoguli” ar spīdoši tumšo Vergīlija tēlu – kas nebija pasaulei pazīstams kā dzejnieks, bet bija kā – burvis, par kādu viņu uzskatīja Viduslaikos – pašā interesantākajā vietā, pameta uz dažiem gadiem, bet pēc tam sāka rakstīt par to, ka noticis agrāk. Bet pēc tam viņš nomira – žilbinošs rakstnieks, traģiska figūra ar fantāzijas autoram tipisku likteni.
Dažreiz liekas, ka uz visu Arhipelāgu ir uzlikts nepabeigto vai sabojāto triloģiju lāsts. Lielais izņēmums ir Tolkins, kas sarakstīja “Gredzenu pavēlnieku”. Taču, ja atceramies, ka vairāku gadu desmitu laikā viņš tā arī nebeidza rakstīt “Silmarillionu”, tad kļūst skaidrs, ka tā bija tikai veiksme.
Šī iemesla dēļ, nepievēršot uzmanību tam, ka tā ir tikai pirmā no trim līdz šim iznākušajām grāmatām un sērija nav pabeigta [pavisam iznāca septiņas grāmatas – t.p.], es nekavējoties piedāvāju jūsu uzmanībai svarīgo un pat galveno smagās fantāzijas grāmatu – Roberta Holdstoka “Mitago mežu”.
“Mitago meža” galvenais varonis ir jauns Otrā pasaules kara veterāns Stīvens Hakslijs. Taču galvenais personāžs ir Raihopas mežs, “trīs kvadrātjūdzes meža, kas nav mainījies kopš Ledāja laikiem. Kas pretojas visām pārmaiņām.” Šajā mežā ir kāda dīvaina vara, griežas kādu psihisko spēku virpulis. Jo tuvāk meža centram, jo grūtāk tajā pārvietoties, bet no kādas vietas tālāk vispār nevar tikt. Un mijiedarbojoties ar to cilvēku apziņu, kas nebaidās mežā ieiet, mežs izsviež to, ko Stīvena mirušais tēvs Džordžs Hakslijs ir nosaucis par “mitago” (vārdu “mīts” un “imago” kontaminācija).
Kā skaidro Stīvena brālis Kristians:
“Mēs zemapziņā nesam to, ko viņš sauca par “pirmsmitoloģisko tēlu”, tas ir, mītiskas radības formas idealizēto tēlu. Šis tēls dabiskā vidē pārvēršas substancē un iegūst jaušamu miesu, asinis, apģērbu un – kā jau tu pats redzēji – ieročus. Šī forma – idealizētais, mītiskais tēls – mainās kopā ar izmaiņām kultūrā, pieņemot izskatu, kas atbilst dotajam laikam. Kad viena kultūra ielaužas otrā, tad saskaņā ar tēva teoriju varoņi kļūst redzami un ne jau tikai vienā vietā. Vēsturnieki un folkloristi strīdas par to, kur Britānijas karalis Artūrs vai Robins Huds īstenībā ir dzīvojuši un cīnījušies, un nesaprot to, ka viņi ir dzīvojuši vairākās vietās. Un, ko vēl svarīgāk ir neaizmirst, kad apziņā veidojas tāds tēls – mitago, tas veidojas visiem iedzīvotājiem... bet, kad vajadzība pēc tā zūd, viņš paliek mūsu kolektīvajā zemapziņā un tiek nodots nākošajām paaudzēm”.
Mitago ir lielisks izgudrojums. Šie tumšie un varenie viesi no Junga dzīlēm, tuvi cilvēkiem, taču ne cilvēki – viņi izsauc trauksmes sajūtu un briesmu priekšnojautu. Tipisks viņu vidū ir tikai īsu brīdi manītais Zarinieks - “vīrietis brūnās, ādas drēbēs ar platu, spīdošu jostu un asu koši rudu bārdu, kas nokarājas krūtīm līdz vidum. Uz galvas viņam ir zariņi, ko satur ādas lenta”. Viņš un citi, nav vienkārši, fantastiski biedēkļi, viduvējību iztēles augļi. Te jūtam kaut ko īstu, dabisku, nenoglaustu un bīstamu.
Vēl pirms grāmatas notikumiem Kristians ir pazaudējis sievu – mitago vārdā Gviveneta, princeses karotājas arhetipu no Romiešu iekarojumu laikiem, Gvineveras (arī – Ginevras), karaļa Artūra sievas prototipu. Viņai acī trāpa Zaļā Džeka bulta, viņa mirst un bēdu sagrauztais vīrs apglabā viņu aiz vistu kūts. Taču Kristians ir pārliecināts, ka viņš var atdzīvināt viņu. Viņš dodas uz mežu un tur, maģisko spēku atmosfērā, pats neviļus gandrīz pārvēršas par arhetipu. Viņa raksturs dziļi izmainās.
Viss “Mitago mežs” ir pilns ar apsēstību kā ar meža ugunsgrēku. Hakslija tēva dzīve ir pagājusi klasificējot mitago, nosakot periodus, kas tos rada, mēģinot, pētot tos, saprast seno un aizvēsturisko cilvēku psiholoģiju. Šie meklējumi ir sagrāvuši viņa laulību un atstūmuši no viņa dēlus. Taču viņš ir atstājis tikai izsvaidītas, nekad nepublicētas piezīmes. Zinātniskā ziņkārība ir atkāpusies daudz dziļāku vēlmju priekšā. Beigās viņš visu uzmanību velta tikai vienam mitago - Gvivenetai. Taču viņu nākas atdot dēlam, no kura, savukārt, Stīvens atņem viņas jauno iemiesojumu. Starp brāļiem izceļas nāvīgs naids.
No visām grāmatām, kas minētas manā apskatā, “Mitago mežs” ir pati aizraujošākā. No tās nevar atrauties kaut vai tikai sižeta pagriezienu dēļ. Kā atklāj brāļi, mitago,, vismaz daļēji, veidojas no zemapziņas gaidām. Kristiana Gviveneta ir maiga un miermīlīga, tāpēc ka viņa tēvs, kas iepazina viņu pirmais, nespēja iedomāties niknu sievieti. Kad Stīvens pirmo reizi satiek viņu, viņa jau ir savādāka, vairāk mežonības, tāpēc ka šoreiz viņa ir Kristiana radīta. Tēvs mira, meklējot Urskumugu – arhetipisko pirmtēlu, no kura ir radušies visi pārējie. Taču, kad Urskumugs beidzot parādās, uz tā kuiļa purna ir ar baltiem māliem uzzīmēta Džordža Hakslija seja.
Intelektuālais uzbudinājums, ko izsauc grāmata, nemaisa sadzirdēt iekšējo aicinājumu uz asinsizliešanu un brāļa slepkavību. Holdstoks paņem fragmentārus un pretrunīgus folkloras elementus un veido no tiem jaunu formu. Stāsts, ko veido viņa varoņi, uzskatāmi parāda mīta dabu un varu, rāda, kā mīts formē un vada cilvēcisko dzīvnieku, lai arī par kādām sarežģītām būtnēm mēs sevi neuzskatītu, lai kā mēs neatzītu, ka mītam nav vara pār mums. “Mitago mežs” noteikti ir aizraujoša lasāmviela, taču tas ir vēl kas daudz vairāk.
Es varu nosaukt tikai divus rakstniekus, kuri var sacensties ar ar Holdstoku šajā, iekšējā, mīta iedarbības mehānisma intuitīvajā sapratnē. M. Džons Harisons Virikonijas ciklā un Kits Roberts tādās grāmatās kā “Pavana” un “Krīta giganti”, katrs savā veidā atklāj pārsteidzoši drošu mīta matērijas, dabas un tā vēsturisko sakņu sapratni. Diezin vai tā ir vienkārši sagadīšanās, ka visi trīs rakstnieki ir angļi. Britu salās bērni izaug ar kromlehiem, romiešu ceļiem un fortiem gandrīz vai savā iekšpagalmā. Man gadās drūmi brīži, kad es sāku domāt, vai amerikāņiem vispār nav jābeidz rakstīt fantāzija.
Turpinājums sekos.
P.S. Noderīga saite.