Runājošais Cilvēks bija brīnumdaris un viņam bija darbnīca pa ceļam no Kentuki uz Tenesi. Viņš tirgoja rezerves daļas un automašīnas, mainīja ieročus un automašīnas, laboja lauksaimniecības mašīnas un automašīnas, sezonas laikā raka žeņšeņu un mandragoru, viņam bija tīrums, no kura viņš novāca 1100 mārciņas mahorkas – ar to nodarbojās viņa meita. Tas, ko viņš neaudzēja – bija vistas, cūkas un suņi.”
Tā saucamais Runājošais Cilvēks (viņš nekad neatvēra muti) ir brīnumdaris no laiku pirmsākumiem. Viņa sapņi uztur pasaules eksistenci. Vienīgais, kas sargā eksistenci no visu noraidošā “nebijušā” elpas. Viņš dzīvo namiņā uz riteņiem ar sešpadsmit gadus veco meitu Kristelu.
Taču galvenokārt viņš ir lielisks mehāniķis. “Viņš pus dienas laikā var izārstēt klabošu “ševrolē” motoru, kad viņam pie rokas ir tikai īsu, trīs astotās collas cauruļu komplekts un skrāpjvīle. Viņš var iztīrīt aizsērējušu vārstu, ielejot karburatorā ūdentiņu no tuvējā dīķa. Var uzasināt īlenu ar papirosu papīra palīdzību un benzīna zāģa zobus bez vīles, pārvelkot to pāri ugunskuram no degošiem hurmas zariem, dziedot kaut ko nesaklausāmu un gandrīz nedzirdāmu.” (Es arī pats kādreiz izmantoju tāda mehāniķa pakalpojumus un joprojām ceru, ka atradīšu otru tādu.)
“Nebijušais” tiek radīts ar Runājošā Cilvēka māsas Dgene sapņu palīdzību, viņa radītās un mīļotās (jo laiku galā ir ļoti vientulīgi). Kādā jaukā dienā viņa parādās, lai ienestu mulsumu viņa dzīvē un iznīcinātu visu esošo. Viņš nozog automobili un aizbēg.
Automobili viņš nozog kādam Viljamam Tildenam Henriksam Viljamsam, kas ir pametis jaunā sapņotāja apmācības. Sākumā mēs redzam, kā viņš izputina nelielo mantojumu – kas bija, pēc optimistiska scenārija, paredzēts viņa juridiskajai izglītībai – spēļu automātā “Raķešu karaspēks”.
Viljams un Kristela metas pakaļ - viņa tēvam, viņš automobilim, kas pieder viņa vienaudzim. Katrs meklē savu un abi viņi ir tādā vecumā, ka doties ceļā – tas ir tik dabiski.
Tā sākas autosacīkstes uz Ziemeļpolu un uz Edminidaunu – pilsētu, kas atrodas pasaules pašā augšā. Pa ceļam no Bisona mēs uzzinām, kā audzēt tabaku, kas īstenībā tāds ir Ouensboro un kā izārstēt cauru eļļas kanniņu ar asiņainu upurēšanu.
Pakaļdzīšanās te nav galvenā. “Runājošā Cilvēka” labākās lappuses ir veltītas automašīnām, dzīvei laukos un tām Amerikas kontinenta vietām, kur rakstnieki reti kad ieklīst. Bisons pazīst Kentuki un vietas, kas atrodas uz Rietumiem, ieskaitot ainavas, svētos un iehu un var rakstīt par to mierīgi, bez sentimentalitātes. Kaut arī realitāte grāmatā ir pārveidota, tāpēc ka Ilinoisa te ir kalnu zeme, bet Misisipi atrodas sešu jūdžu platā un tūkstoš pēdu dziļā aizā, Amerikas mazāk apdzīvoto vietu pazīšana un mīlestība pret šīm nomaļajām vietām staro no katras lapaspuses.
Kādā svarīgā ziņā romāns ir priekštecis tā paša autora vētrainus panākumus guvušam darbam “Lāči iepazīst uguni”. Te pirmo reizi Bisons pirmo reizi iemanto savu balsi – viņa maigā kentukiešu izloksne brīžiem ir tikpat nemanāmi spēcīga kā labākās, vietējā viskija šķirnes.
Pati sižeta fantastiskā serde – brālis un māsa – burvji, pilsēta vienā laika galā un tornis otrā, un tā tālāk – tā, protams, ir augstā fantāzija. Taču tā vietā, lai strādātu ar gatavu komplektu: vientuļas fermas, pilis, noslēpumainas drupas – Bisons rada jaunu pasauli no ikdienas reālijām: degvielas uzpildes stacijas, mašīnas, moteļi. Gala rezultātā, “Runājošais Cilvēks” pāraug savu sižetu.
Tā ir pārsteidzoša demonstrācija tam, kādu spēku var rast, pārveidojot darba pamatus.
Bisons dzīvo Ņujorkā. Viņa romāns ir piemērs no provinces nākoša cilvēka mīlestībai pret dzimtajām vietām. Rebeka Ora dzīvo tur, kur ir dzimusi – Kraicā, Virdžīnijaas pavalstī. Viņa bija atstājuši mājas Ņujorkas bohēmas dēļ, taču pēc tam atgriezās. Viņas mīlestība pret Dienvidiem visumā un pret Blūridžas priekškalnēm konkrēti ir tikpat neapstrīdama. Tas ir labi redzams viņas piektajā romānā “Nesteidzīgās bēres”, pirmajā, kas sarakstīts fantāzijas žanrā.
Moda Fullere ir ragana. Viņa slēpjas no sava iedzimtā talanta Bērklijā, Kalifornijas pavalstī, izliekoties par psihopāti, lai dabūtu sociālo pabalstu un dzīvo raganu-vannabe kopienā, lai nedurtos acīs. Taču reiz, kad viņa iepazīstas ar kādu interesantu inženieri, viņa saņem ziņu, ka viņas vecmāmiņa Pārtridža ir uz nāves gultas. Viņai nākas braukt uz mājām Brekenā. Un dabiski, ka viņai rodas kārdinājums iegūt burvju spēku, uz kuru viņai ir tiesības no dzimšanas.
Burvestība slēpjas Brevenes novada akmeņainajā augsnē – mikrolītos, kas atnesti šeit ģeoloģisko nobīžu rezultātā pirms kādiem 60 miljoniem gadu. Dzelzs-alumīnija-silikātu kristāli, ka Virdžīnijā sauc par “feju akmeņiem”. Burvestība parādās kā tādas kā bezķermeņa un visai kaprīzas būtnes, ar kurām sazināties var tikai izredzētie. Burvestību vājina loģiska un racionāla doma.
“Oktobra vidū nacionālie gvardi un šerifa palīgi pēdējo reizi lido pāri novadam, meklējot kaņepju laukus. Lielākā vecāko iedzīvotāju daļa nevar ciest, ka virs viņu galvām riņķo helikopteri, tāpēc ka tāds mehānismu daudzums, kas blandās debesīs, saindē visu ar loģiku un nogalina jebkuru burvestību. Arī tie, kas neuztur tiešus sakarus ar akmens radībām, bija saistīti ar tiem, kas uztur šos sakarus, un arī pakārtoti izmantoja burvestības augļus.. Taču bērni priecīgi pacēla galvas, kad lidoja helikopteri. Daži vietējie bērneļi no no nabadzīgajām ģimenēm, kuriem tagad obligāti nebija jāpaliek mājās un visu dzīvi jābūt par bagātnieku pakalpiņiem, iestājās armijā, iegūstot milzīgo mašīnu, helikopteru un reaktīvo lidmašīnu aizsardzību Norfolkā, kas lidoja mācību bombardēšanas lidojumos virs vidusskolas un to motoru troksnis vienmēr viņiem pārmāca skolotāju burkšķēšanu. Un viņi aizbrauca, ieguva izglītību un nekad neatgriezās atpakaļ.”
Daudzi no mums domā, ka būtu ļoti labi un lieliski, ja burvestība patiešām eksistētu. Taču Moda to zina labāk par mums. Burvestību vienmēr pavada nežēlība. Pasaule, kurā vieni cilvēki var stāties sakaros ar pasaules kārtību, bet citi nevar, neizbēgami nonāk pie sociālas kārtības, kurā elite uzskata, ka viņai ir īpašuma tiesības uz cilvēkiem un ka tas ir absolūti pareizi.
Jūs, protams, interesē, kādā veidā var saglabāt noslēpumā atklāti praktizēto buršanos – tajā skaitā svešas gribas vadīšanu, sakropļošanu un pat veselu pētniecisko institūtu, kas atrodas slēgtā kravas auto kravas kastē. To jau arī neglabā. “Nesteidzīgajā bērēs” ļoti labi parādīts un pamatots tas, ka tad, kad visi zina un neizliekas, kā tas ir, visi piekrīt tam, ka atklāta šo lietu apspriešana nevienam nenesīs nekādu labumu. Galu galā, kāds civilizēts pilsētnieks ar veselu saprātu klausīsies tajā, ko murkšķ dienvidnieku lauķu bariņš?
Modas draugs, inženieris, brauc viņai pakaļ un Brekenas apvidu. Taču loģija, uz kuras palīdzību viņa cer, pilnīgi atstāj viņu. Pilns ar pretīgumu pret savu darbu, kas kā viņa kalpo tam, lai “dotu varu nicināmiem ļautiņiem”, viņš alkst pēc burvestības, domājot, ka tā vienkārši ir neparasta tehnoloģija, kuru var apgūt un pārvaldīt. Viņš nesaprot, ka izpētīt burvestību nav iespējams. Ka, atsakoties no piederības tehnoloģiskai elitei, viņš padara sevi par sev svešu spēku upuri.
Moda cīnās, lai aizsargātu sevi, glābtu savu bezspēcīgo inženieri un palīdzētu Pārtridžai nomirt vieglā nāvē. Tādēļ viņai ir jāaizkavē tanti Betiju, kas veļas apēst vecās sievietes dvēseli. Starplaikā Moda lāpa lupatu segu, rāda inženierim “cāļu kauju” (vārds “gailis” šeit skaitās nepieklājīgs), koķetē ar bruņotu slepkavu, iesaistās sarežģītās ģimeniskās attiecībās un vēro sava dzimtā novada sociālos paradumus.
Rebeka Ora šeit ir īpaši spēcīga: rādot sarežģītās melno un balto, fundamentalistu un neticīgo, to, kuriem ir īpašums, un to, kuri paši ir īpašums, attiecības. Spīdoši tiek parādīta nežēlīgā pieklājība, kurā Dienvidos ietērpj rūgto patiesību, un neatceļamus pienākumus, kas sasaista vienus ar citiem, īpaši ģimenes iekšpusē. Kā jums pateiks katra ģimenes māte – ja kāda radiniece gatavojas nogalināt jūs un apēst jūsu dvēseli, tas vēl nenozīmē, ka jums būs brīv izlaist svētdienas pusdienas viņas mājā.
Ir parašas, no kurām nedrīkst atteikties.