No šejienes – Mērijas Džentlas “Žurkas un Gorgūlijas”.
Šajā alķīmiskajā pasaulē trīsstūriem ir četras puses, bet kvadrātiem – piecas. Cilvēki šeit pieder pie zemākās klases, viņiem ir aizliegts nēsāt ieročus un lietot naudu. Valdošā aristokrātija ir – Žurkas. Tās, savukārt, ir atkarīgas no spārnotu briesmoņu iegribām, kas kalpo divdesmit četriem Dekāniem, kas iemiesoti milzīgā katedrālē. Dekāni ir radījuši pasauli un uztur tās eksistenci. “Valdnieki gan mums ir dīvaini” - tā ir ejoša frāze pilsētā, kas pazīstama ar nosaukumu “Pasaules sirds”.
Patiesi, dīvaini. Taču arī tas nav viss. Šīs pasaules varenie sūta savus bērnus studēt Noziegumu Universitātē. Noslēpumaina Melnā Laiva atgriež mirušos dzīvo pasaulē. Katajas iedzīvotājiem ir garas tvērējastes. “Polaroidi” un mehāniskie datori mierīgi sadzīvo ar paukošanas mākslu. Jā, tā jums nav nekāda Kanzasa!
Vēstījuma haosā organizējošs princips izrādās alķīmija. Turklāt alķīmija, kas tiek uztverta, man liekas, nevis kā stingra sistēma, bet gan drīzāk kā iztēles avots. Speciāli organizētā juceklī, kad parāda visu, bet neko nepaskaidro, lasītājs visu laiku vienu-divus soļus atpaliek no tēliem. Taču beigās viņš tumsā nepaliek, sapratne atnāk vēlāk. Lasītājs izrādās kā putns, kas lido atmuguriski. Tāds putns zina, kur tas ir bijis, taču nezina, uz kurieni lido.
Romāna notikumu puse ir samudžināts sazvērestību, intrigu, aklu katastrofas novēršanas mēģinājumu kamols. Spēlē iesaistītas, kā minimums, sešas komandas un katrai no tām ir savi mērķi. Vadīt notikumus tuvās vētras priekšvakarā cenšas Baltā Vārna – instruktors Neredzamo koledžā, Kasabons – jocīgs nepraša un arhitektūras maģistrs, kāda jauna sieviete, kas it kā būtu izkāpusi no Dilenija lappusēm, kļuvusi, pateicoties spējai atainot kādreiz redzētā tēlus, par Karaļa Atmiņu, kā arī kāds princis-students vienkāršo cilvēku apģērbā. Vispār, grāmatā saduras desmitiem koši iezīmētu personāžu un katram no tiem ir savi mērķi.
Un visi ierastie žanra jaukumi arī šeit pārstāvēti pilnā mērā: lepni valdnieki ar izsmalcinātām runām un zobeniem makstīs, karotājs sārtās bruņās ar romantisku mīlas stāstu, drūmie dievi vēl lielākā skaitā, nekā Leiberam. Tikai valdnieki šeit ir Žurkas, karotājs un viņa iemīļotā – abas sievietes, bet dievi izrādās nemaz nav tik briesmīgi. Lasītāju vēlmes visu laiku tiek piemānītas – gan sīkumos, gan lielajā. Piemēram, epizode, kurā pacietību zaudējušais proletariāts kaļ pretošanās plānus:
“Zikurāts tika celts starp diviem piramīdveida obeliskiem, kas bija tikpat plati kā tas. Jūdzi no šīs vietas slējās tāds pat obelisku pāris, kas bija uzcelts pirms divām paaudzēm, tā sānus bija akmenī izdedzināti milzu hieroglifi. Dedzināti tie tika saules aptumsuma laikā, kas ilga četras stundas.
- Nē, mēs negaidīsim! - Runātājs bija ļoti pašpārliecināts. - Tu pareizi saki, ka mēs esam vajadzīgi viņiem celšanai, jo paši viņi celt nevar. Tā kā...
- Ja mēs pametīsim darbu, viņi slepkavos mūs, kamēr pāri palikušie nenomierināsies. Mēs jau esam mēģinājuši.
Ziemeļos, austrumos un dienvidos no zikurāta debesīs parādījās vēl dažas Feina vertikāles. Tās iekrāsoja debesis pelnu krāsā.
- Mūs var piespiest strādāt, - teica pirmais, - taču kurš var ar varu piespiest cilvēku ēst vai gulēt?”
Mūsu pasaulē streiki notiek savādāk.
Rezultātā, alķīmija izrādās ļoti ērts paņēmiens, lai autore izpildītu savus mērķus – fantāzijas žanra dabas un tās apburošās ietekmes mehānismu pārskatīšanu, tomēr, tās izmantojot tās varu pilnā mērā.
Viljams Gibsons kādreiz atzīmēja, ka slaveno “Kailo brokastu” un “Nova-ekspreša” autors Viljams S. Berouzs bija pirmais, kas ar zinātnisko fantastiku izrīkojās kā ar sarūsējušu olu mikseri – tādu, ko var pacelt no grīdas un izmantot pēc ieskatiem savās kompozīcijās. Džentla nododas tādām pat spēlēm, tikai savā veidā, bez liela trokšņa un attiecībā pret fantāziju. Jau daudzas reizes ir ievērots, ka postmodernās literatūras tirgus zīme ir mistifikācija un citātu spēle. Bet “Žurkas un Gorgūlijas” bez šaubām ir postmodernima darbs. Tā ir viena no nedaudzajām grāmatām, kas norāda žanram pavisam citu virzienu, vai pa to kāds sekos, tas jau ir pavisam cits jautājums.
Tumsas aizsegā mēs esam pielavījušies pie Zinātniskās Fantastikas krastiem, mēs nodzēšam ugunis un izsniedzam komandai šautenes. Mēs atrodamies strīdus teritorijas ūdeņos. Kaut gan Džofa Raimena “Neuzvarētā Valsts” ieguva Vispasaules fantāzijas balvu, daudzi apstrīd tās piederību mums.
Pašas košākie un šausmīgākie momenti Raimena garstāstā (tas nav garš, kaut arī ir izdots atsevišķā grāmatā) atrodas pašā sākumā. Tas ir apraksts, ko tik nenākas darīt varonei (trešajai meitai vārdā Trešā), lai izdzīvotu.
“Trešā izīrēja savu klēpi mašīnu rūpnīcai – tas bija lētāk, nekā stikla rezervuāri. Viņa iznēsāja dzīvo mehānismu sastāvdaļas – diferenciāļus kravas mašīnām, sadzīves tehniku... Ja veicās, tad viņai izdevās noslēgt kontraktu par ieroču grūtniecību. Par to labi maksāja, jo tas bija bīstami. Ieroči dzima ātri, ar lielu asins izplūdumu, parasti vēlā naktī – spīdošu, lāsumainu, tumšbrūnu kropļu straume ar gaiši melnām actiņām un krāšņiem, zobainiem smaidiem. Lai cik arī Trešā nebija izmocīta un nespēcīga, viņa piespieda sevi tūlīt pat iespundēt tos spainī un cieši nosiet vāku, jo citādi tie miegā viņu aprītu.”
Tālāk, paldies, Dievam, tādu šausmu vairs nav, taču tonis ir uzdots. “Neuzvarētā Valsts” ir atsauksme uz neseno genocīdu Kambodžā un vispār uz to, ko Raimens nosauca par “kultūras krahu un pasaules homogenizāciju”. Tā ir drūma grāmata. Lasīt tādas lietas nav viegli, un domāju, ka es to noliktu malā, ja tā būtu dokumentāla vai kaut vai parasta daiļliteratūras proza. Dažas murgainas patiesības grūti, ne tikai panest, bet arī grūti izteikt.
Kāda valsts ar nosaukumu “Kaimiņi”, paveica neiespējamo: palīdzot kādai Lielai Valstij iekaroja Trešās dzimteni, Neuzvarēto Valsti”. Karš tiek rādīts dažos vilcienos, kā to redz zemnieki dziļā nomalē: lidojošo Haizivju uzlidojums, šausmas un vispārēja bēgšana. Mirušais līgavainis atgriežas zvirbuļa izskatā, lai apsargātu un mierinātu Trešo. Trauslie dzīvības saglabāšanas aparāti, kas padzīti no hospitāļa, lūdz karavīrus saudzēt tos.
Galvenais ienaidnieks izrādās tomēr, nevis Kaimiņi, ne viņu aizbildņi (amerikāņi), bet gan kaut kas tāds, ko grūti aptvert un vēl grūtāk ar to cīnīties – divdesmitā gadsimta kultūras katastrofa. Neuzvarētā Valsts ir valsts ar izdomātām parašām un kultūru. Taču lasītājs centrālajās ainās atpazīst sarkano khmeru izpostīto Pnompeņu. Bet, kad sacelšanās dalībnieki atkaro savu valsti, – viņi vairs nav Tauta. Pēc uzvaras viņi ir pārvērtušies jaunajos svešajos.
Un tomēr, šis darbs nav vienkārši alegorija vai ērta konceptualizācija. Tas ir stāsts, kas pilns ar īsti satraucošu, cilvēcisku saturu. Raimena galvenais sasniegums ir tas, ka visi notikumi tiek pasniegti no zemnieces redzes viedokļa un tas tiek darīts bez augstprātības vai neīstas sentimentalitātes. Viņš raksta par Trešo tā, kā jūs vai es rakstītu par savu paša ģimenes locekli – ar cieņu un reizēm izlauzušos aizkaitinājumu.
Es jau agrāk sacīju, ka “Neuzvarētā Valsts” pilnīgi varētu tikt uztverta kā zinātniskā fantastika. Viss šeit ierakstās tā sauktajā pasaules zinātniskajā ainā – bioinženierija, nanotehnoloģija un pārējais džentlmeņa komplekts. Man ir gadījies redzēt daudz neiedomājamākas lietas grāmatās, kas lepni apzīmogotas ar zīmogu smagā ZF. Taču viena paša tehnikas (pret kuru provincē izturas ar spēcīgām aizdomām) klātbūtne vēl neizraida grāmatu no fantāzijas žanra. Runa te nav par tehniku, bet par to, kā cilvēki to uztver. Tas ir pētījums par to, kas notiek ar kultūru, kas izgājusi caur Elli.
Galu galā, “Neuzvarētā Valsts” ir grāmata, nevis par karu, cietsirdību, genocīdu vai kultūras sagraušanu. Tā ir grāmata par to, kas rezultātā paliek pāri – par nesagraujamām vērtībām.