Viduszemes zaļie pakalni un briesmoņus paslēpušie kalni paliek aiz horizonta. Tie ir lieliski un brīnumu pilni. Taču mūs vilina kas cits. Mūsu acis saspringti veras tālē. Noslēpumaino salu aicinājums ir atrāvis mūs no māju pavardiem, no ērtajām hobitu alām, no visa, ar ko mēs esam apraduši. Svaigs jūras vējš paceļ miglu kā teātra priekškaru un mūsu burinieks ar krūtīm šķeļ auksto ūdens virsmu. Mēs traucamies uz priekšu.
Mūsu ceļš ved uz Fantāzijas Arhipelāgu.
Vēl pavisam nesen – pirms ne tik daudzām desmitgadēm – Fantāzija nebija ejoša prece, kāda tā ir pašlaik. Tā vispār nebija prece un bija sastopama ne biežāk par dzīviem grifiem. Rakstnieki, kas nespēja bez tās iztikt, sauca to par seno vēsturi vai Artūra laika teiksmām, vai, uz ātru roku pievienojot kosmisko anturāžu, nosauca to par zinātnisko fantastiku. Vai arī vispār nepublicējās.
Visu to izmainīja Dž. R. R. Tolkins. “Gredzenu pavēlnieka” amerikāņu izdevums satricināja grāmatu industriju kā atklāsme. Tas radīja milzīgu pieprasījumu pēc fantāzijas (vai arī – te domas dalās – uzbūvēja šo pieprasījumu). Tas atnesa milzu naudu. Izdevēji, vairums gadījumos nebija tam gatavi, taču tūlīt metās aizpildīt nišu un apmierināt negaidīto pieprasījumu ar visu, kas tikai pagadījās pa rokai.
Kaut kas tika atrasts, kaut kas tika izdots atkārtoti un uz vāka parādījās vārdi, ar kuriem apjukušie izdevēji centās piesaistīt uzmanību savai produkcijai: tur bija rakstīts R.E. HOVARDA UN DŽ.R.R. TOLKINA TRADĪCIJĀS.
Toreiz man likās, ka sliktāk reklamēt grāmatu nemaz nav iespējams, pat ja būtu vēlēšanās. Pats mazākais, ko var pateikt par Hovarda un Tolkina visumiem, ir tas, ka tie savstarpēji izslēdz viens otru. Muskuļainā barbara Konana tēls, viņš arī Karotājs, viņš arī Atriebējs, Pirāts un Iekarotājs, kas soļo pa Hobitzemi, zem savām sandalēs ieautām kājām graujot hobitu kanapē un inkrustētos lietussargu pakaramos, man likās tik komiski absurda lieta, kā “Monti Paitona” teātra joki.
Taču jaunība mēdz spriest nepārdomāti, bet gadi padara gudrāku. Tagad, pēc ceturtdaļgadsimta es esmu nobriedis līdz to laiku nezināmā izdevniecības frontes darboņa redzes viedoklim. Tagad es domāju, ka viņam tomēr bija taisnība – patiešām, visas manas mīļākās fantāzijas žanra grāmatas ir sarakstītas Roberta E. Hovarda un Dž. R. R. Tolkina tradīcijās. Es gribu teikt, ka katra no tām ir līdzīga kādai citai ne vairāk kā Gendalfs Pelēkais ir līdzīgs Rudajai Soņai. Katra no tām ir himēra, raritāte, unikums.
Es rakstīšu par tiem, kurus Tuve Jansone sauc par “vientuļajiem dīvaiņiem”, par tiem, kurus nevar noskūt pēc viena griezuma, par dīvainiem, nepieglauztiem literāriem radījumiem bez radurakstiem un cilts. Matemātiķis teiktu, ka vienīgā daudzveidība, pie kuras viņus var pieskaitīt, ir visu daudzveidību daudzveidība, kas satur sevī visu, bet pati neieiet nevienas daudzveidības sastāvā. Vienkāršības pēc es nosaukšu šo literatūras kopu par smago fantāziju – tāpēc, ka es esmu pārliecināts, ka tā ieņem centrālo vietu savā žanrā, tieši tāpat kā smagā zinātniskā fantastika ZF žanrā.
Mēs kuģojam uz labu laimi, tāpēc ka neeksistē šo vietu karte. Neizbēgami daudzas lieliskas grāmatas paliks nepamanītas. Iespējams, ka mēs varbūt atklāsim un izsēdīsimies uz viltus salas, kas ar pirmo saullēkt staru pārvērtīsies valzivī vai vispār izgaisīs kā migla. Tās taču ir brīnumu salas. Taču mēs riskēsim tā lieliskā un brīnišķā vārdā, kā dēļ ir vērts ceļot, un arī tāpēc, ka grāmatas, par kurām būs runa – ir visa žanra enerģijas avots, tā sirds un liesmainais motors.
Tam, protams, nevajag pazemināt “augstās fantāzijas”, ne “stilizāciju”, ne “ķeltu senatnes”, ne “moderno pilsētas pasaku”, ne pat “galvenās straumes” nozīmi. Šekspīrs ir labs savā vietā. Taču viņa vieta nav šeit.
Šļakst viļņi un putas sitas pret bortu. Un tad atskan no masta gala uz priekšu skatu vērsušā elfa balss – skaidra un skanīga, kā kaijas kliedziens. Komanda, izņemot stūrmani un tos, kas darbojas ar tauvām, pieskrien pie labā borta. Zeme!
Mūsu priekšā no jūras ceļas trīs salas. Tā ir E. R. Edisona (Eric Rücker Eddison) Zimiamvijas triloģija: “Pavēlnieču pavēlniece”, “Zivju pusdienas Memisonā” un “Mezentijas vārti”. “Pūķis Uroboross”, kuru pieņemts uzskatīt par epopejas pirmo grāmatu, ir visai vāja un sižetiski nav nemaz tik cieši saistīta ar pārējām, tāpēc labāk uzskatīt šo grāmatu tikai kā pēdējo rindā, vienkārši kā pielikumu. Pati triloģija ir visai spēcīgs dzēriens stingri veidotas prozas mīļotājiem. Edisons bija angļu valsts ierēdnis, bet viņa grāmatas, kontrasta pēc, attēlo pasauli, kurā viņš vēlētos dzīvot – pasauli, kura dzimusi Renesanses un idealizēto Viduslaiku alķīmiskā laulībā – augstu kaislību, Elizabetes laika daiļrunības un īstenas erotikas sakausējums. Elizabete Villija par viņa grāmatām ir teikusi, ka tās ir “Tolkins plus sekss”. Ar tādiem pašiem panākumiem viņa varēja teikt “Hovards plus izsmalcinātas manieres”. Tās ir - “tradīcijās”.
Un ne tikai tās. Lūk, arī citas salas parādās pie horizonta, dūmakas ietvertas, taču neizbaudītu prieku sološas: Mervina Pīka triloģija “Gormengasts” un Lorda Dansenija lapidārie vēstījumi par Peganas dieviem un zemēm, kas atrodas “Aiz laukiem, kurus mēs zinām”. Lūk, valstis, ko izpētījis mizantrops Klārks Eštons Smits: Zotika, Hiperboreja un Poseidonisa. Lūk, “Jurgens” un citas Džeimsa Brenča Keibela radītās zemes, lūk, neaizmirstamie Houpas Merlisas “Smiekli miglā”, kur pēc Nila Geimena vārdiem, tiek risināts galvenais žanra uzdevums - “fantastiskais tiek samierināts ar ierasto”.
Šo raibo un uz strīdiem tendēto kompāniju ir grūti iesēdināt vienā laivā. Tolkins no augšas skatījās uz Danseniju, Keibels nicināja kritiķus, bet Smits neieredzēja visu cilvēku dzimumu. Smagā fantāzija pati rada savus dzimtsrakstus un tradīcijas, katrā iepriekš minētajā grāmatā, visdrīzāk, neizmainītos neviens vārds, ja citu grāmatu nebūtu. Un tomēr, viņi ir vienkopus, tikai tāpēc ka citas vietas viņiem nav.
Un atkal kliedz mūsu uz priekšu skatošais. Mūsu priekšā pirmais mūsdienu smagās fantāzijas paraugs.
Tas ir Džona Kroulija “Mazais, Lielais”.
Šo grāmatu ir grūti pārstāstīt, tāpat kā vairums no tām, par kurām man gribas parunāt. Sākumā šis uzdevums mulsina, un mēs kā bērni nedrošībā apstājamies tumšā meža malā, kur kauc vilki, kur ragana to vien sapņo, kā aprīt mūs, kur ložņā dīvaini radījumi, kurus vārdiem nav iespējams aprakstīt, bet no tumsas atskan ļaunā milža smiekli. Taču, kā jau bērni, mēs nespējam pretoties kārdinājumam. Mēs dodamies iekšā mežā.
“Mazais, Lielais” ir kaut kas līdzīgs ģimenes hronikai. Tēlu samudžinātās attiecības tiek izsekotas dažādu laiku slāņos, taču vēstījums visu laiku atgriežas pie Smokija Barnabla un viņa dēla Oberona. Smokijs, kluss, uz iekšu vērsts cilvēks, iemīlas Deilijā Elisā no lielā, sazarotā Drinkvoteru klana. Viņa izārstē viņu no pelēcības un dod viņam to vietu, ko viņas ģimene sauc par Leģendu. Viņš ierodas Drinkvoteru rezidencē Edžvudā, lai apprecētu Elisu un tur, vecā grāmatā ar nosaukumu “Vēsturiskās ēkas štata ziemeļos” izdara uztraucošu atklājumu:
“Un te viņš ieraudzīja fotogrāfiju: divi dzer tēju pie akmens galda. Viens no viņiem – vīrietis, līdzīgs dzejniekam Jeitsam, gaišā vasaras uzvalkā un kaklasaitē ar punktiņiem. Viņam vija kupli, sirmi mati, bet acis nebija redzamas bliku dēļ, kas spīdēja uz brillēm. Viņam blakus – sieviete, daudz par viņu jaunāka, baltā platmalē. Cepure noēnoja viņas seju, turklāt viņas vaibsti bija izplūduši, laikam nejaušas kustības dēļ. Aiz viņiem bija redzama tā pati māja, kurā atradās Smokijs. Bet blakus, stiepjot sievietei mazu rociņu (iespējams, ka viņa to redz un arī stiepjas tai pretī) – figūra, būtne, mazs radījums, pēdu garš, micē un aspurnu zābaciņos. Viņa platās, necilvēcīgās sejas vaibsti arī ir izplūduši pēkšņā kustībā. Aiz muguras viņam caurspīdīgi spāres spārni. Uzraksts vēstīja: “Džons Drinkvoters un misis Drinkvotere (Violeta Brembla), elfs. Edžvuda, 1912.”.”
Satraucoši, bet neko nepierāda. Lasītājs, tāpat kā Smokijs, saprot, ka ģimene ir kaut kā saistīta ar Mazo tautiņu (pirms tam Elisa iet pie dīķa prasīt padomu Foreļu Vectēvam, kas tiešām runā ar viņu), taču šīs saites daba paliek nesaprotama līdz pašām beigām.
Laiku pa laikam saduroties ar šo mīklu, Smokijs paliek nezinošs. Viņam neizdodas kļūt par ģimenes locekli, tāpēc ka viņš tā arī nespēj piespiest sevi noticēt elfiem. Un ar šo atsvešinātību viņš neviļus nodod savu dēlu.
“Mazais, Lielais” sākas ar Smokija svētceļojumu Leģendā. Oberonu mēs pirmoreizi ieraugām jau lielu, kad viņš brauc uz Pilsētu veltīgi cenšoties no Leģendas paslēpties. Taču spēki, kas te darbojas un sākumā parāda sevi mājīgi un mīļi, ir vareni un bīstami. Dzīves spēks tiek izpumpēts no pasaules. Pilsēta pamazām iet postā. Draud mūžīga ziema. Un ar Oberonu notiek kaut kas līdzīgs. Izsīkuma un sabrukšanas process aizrauj arī viņu.
Kroulijs veic nesamērojamu varonību. Viņš rada modernās literatūras darbu pieaugušajiem no brīnumu pasaku un bērnu dzejolīšu materiāla. (Viņš ar atzinību piemin Milnu, Loftingu, Bērdžesu, Kerolu, Makdonaldu, Lūisu un citus autorus no lielā bērnu pasakas kontinenta, kas plešas austrumos no saules un stiepjas līdz rietumiem no mēness, un ko absolūti neķer šis pētījums). [Kā arī mazliet mazāko jauniešiem domāto fantāzijas kontinentu. Te var tikai pieminēt Maikla de Larabeitija seriju “Boribls”, Alana Gārnera “Brizingamena noslēpumaino akmeni”, Diānas Vinnas Džonsas sacerējumus, kā arī – vecākiem pusaudžiem – Patrīcijas Makillipas “Elda aizmirstos zvērus”, nerunājot nemaz par... Ak, Dievs, nē! Nē, nē un vēlreiz nē! Tas ir neprāts. Tur jau galu neredz. Lai šo apskatu raksta kāds cits, tikai ne es, ne es! - Autora piezīme.] Tas viņam izdodas, un tas jau pats par sevi ir brīnums. Taču galvenais Kroulija sasniegums ir tas, ka viņam vienlaikus izdodas būt par brīnumdari un pašmāju paziņu, un, noejot pa naža asmeni, viņš nenokrīt ne sadzīves apraksta, ne neierobežotas fantāzijas bezdibeņos.