Jau sen drosminieki ļāvās viļņu un vēju varai, dažādu vēlmju virzīti. Vieni sapņoja atklāt jaunas zemes, citi peldēja pēc zelta, vergiem un retām precēm. Trešie alka rekordus un slavu. Kāpēc peldējumā devās Glosteras zvejnieks, to viņš pats tā īsti paskaidrot nevarēja. Jau vecumā, kad pāri Atlantijai sāka lidot lidmašīnas, viņš uz žurnālista jautājumu atbildēja tā: "Es izdarīju to tāpēc, ka biju pilnīgs muļķis, ko man arī visi teica". Un savu ceļojumu viņš sauca ne citādi, kā par "a fool stunt", "muļķīgu triku".
Viss iesākās Glosteras tavernā, kur zvejnieki spēlēja kārtis. Sākās strīds par to, vai var atklātā laivā šķērsot okeānu. Visi bija vienisprātis, ka nevar. Un tikai dānis Jonsons, kas jau ilgi dzīvoja ASV un bija kļuvis par Džonsonu, iekarsis paziņoja, ka viņš viens pats aizpeldēšot līdz Liverpūlei ar savu dori, zvejnieku plakandibena laivu - piecus metrus garu un nedaudz vairāk par pusotru metru platu. Visi pasmējās un tad gāja uz mājām, taču šī doma iestrēga stūrgalvīgā Alfrēda galvā. Par 200 dolāriem viņš aprīkoja savu laivu ar ķīli, klāju un burām, sapirkās ēdamo, ūdeni un instrumentus. Laivu viņš nosauca par "Centennial", par godu ASV simts gadu pastāvēšanas jubilejai. un 25. jūnijā sāka savu ceļojumu no Kanādas ciematiņa Šeghārboras.
Sākumā viss gāja labi un "Centennial" mundri šķēla viļņus, veicot līdz 100 jūdzēm dienā. Satiktie kuģi no deva ziņas par to uz ASV. Pēc tam vējš kļuva spēcīgāks, bet viļņi skalojās laivā iekšā, sabojājot daļu no produktiem. Beidzot sākās vētra. Vienā no dienām laiva apgāzās un jūrnieks atradās aiz borta uz bojā ejas robežas. Divdesmit minūtes viņš peldēja ūdenī, turoties aiz troses, kamēr cits vilnis atkal neatgrieza laivu parastā stāvoklī. Bura bija zaudēta, ēdiens sabojāts, pulkstenis apstājies. Taču arī tad drosminieks atteicās kāpt uz satiktā kuģa borta, paņēmis no tā tikai nedaudz ēdamā un brendiju. Un lūk, krasts. Atpūties divas dienas viņš atkal izgāja jūrā. Angļu kuģa kapteinis solīja viņu aizvest, taču stūrgalvīgais Džonsons paziņoja: "Es apsolīju, ka aizkuģošu līdz Liverpūlei un tā arī darīšu". Mērķi viņš sasniedza 21. augustā, pēc 66 dienām.
Odiseja neatnesa Džonsonam nekādas dividendes. Tikai pēc gadsimta zvejnieka rekords tika ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā un Aberkastlā tika uzstādīta piemiņas zīme. Bet toreiz avīžnieki vienkārši nepamanīja šo notikumu. Vairākus mēnešus Atlantijas iekarotājs krāja naudu atpakaļceļam, vācot pa sešiem pensiem no ziņkārīgajiem, kas vēlējās apskatīt viņa laivu. Arī Amerikā par viņu jau bija paguvuši aizmirst un Džonsons atgriezās pie savas vecās zvejnieka profesijas, nodzīvojot Glosterā līdz sirmam vecumam. Kā viņš pats teica, 1876. gadā bija viņa vienīgais atvaļinājums dzīvē. Toties kāds!