19. gadsimta 50. gados viņš radīja labākos piedzīvojumu-avantūru romānus: "Skalpu mednieki", "Oceola, Seminolu virsaitis", "Jātnieks bez galvas", kas saistīti ar cīņu par Amerikas apspiesto tautu atbrīvošanu. Lieliska vieta viņa darbā ir Āzijas, Āfrikas, Amerikas floras un faunas apraksti.
Biogrāfija
Dzimis Ballironi ciematā (Dunas grāfiste, tagad Ziemeļīrija, Apvienotā Karaliste) presbiteriešu mācītāja Tomasa Maina Rīda Seniora (ang. prāvests Tomass Mains Rīds Vecākais) un Annas Ennas Rīdas (ang. Anna Ann Reid), priestera meitas ģimenē. Vecāki bija skotu izcelsmes.
1834. gada septembrī viņš iestājās Belfāstas Karaliskajā akadēmiskajā institūtā. Pēc 4 gadu studijām un nepabeidzot studijas, 1839. gada decembrī Rīds uzkāpa uz kuģa Dumfrīsā un pēc diviem mēnešiem ieradās Ņūorleānā, Luiziānā. Strādājis par tirdzniecības aģentu, aktieri, skolotāju, no 1842. gada - žurnālistu un, iespējams, avīžu tirgotāju. Viņš daudz ceļoja pa dienvidu pavalstīm un Meksiku.
1843. gada sākumā Rīds pārcēlās uz Filadelfiju, kur uzturējās trīs gadus. Tieši tur viņš satika Po, un viņi kādu laiku kļuva par pavadoņiem. Edgars Alans Po vēlāk Rīdu nosauca par "kolosālu, bet gleznaināko meli". Viņš rada apbrīnojamā mērogā, bet kā mākslinieks, un tāpēc es viņā uzmanīgi klausos." Rīds izvēlējās pseidonīmu "Nabaga skolnieks".
Rīds cīnījās Meksikas karā no 1846. līdz 1848. gadam. Kad tas sākās, viņš joprojām bija New York Herald korespondents un publicēja ar pseidonīmu "Gymnasist". 1846. gada 23. novembrī Rīds brīvprātīgi pieteicās par virsnieku 1. Ņujorkas brīvprātīgo kājnieku pulkā. 1847. gada 13. septembrī Čapultepekas kaujā guva smagu augšstilba brūci. Par kaujas drosmi viņš tika paaugstināts kapteiņa pakāpē (izšķirošajā uzbrukuma brīdī viņš vilka apšaudē klupošos karavīrus un pirmais uzkāpa uz vaļņa, kas sedza meksikāņu bateriju).
Savācis trīsdesmit četrdesmit karavīrus no dažādām vietām, viņš tiem uzkliedza kaut ko iedvesmojošu <...> saujiņa varoņu sava vadoņa vadībā metās uz baterijas labo flangu.
Cīņas karstumā kolēģi ievainoto Rīdu uzskatīja par mirušu un atstāja viņu kaujas laukā. Tikai pēc ilga laika viņš tika nogādāts slimnīcā. Briesmīgās stundas starp līķiem un marodieriem, kuri bija atbildīgi (jo spēja piebeigt ievainotos), atstāja uz Rīdu neizdzēšamu iespaidu. 1848. gada 5. maijā viņš atkāpās un jūlijā ar savu pulku atgriezās Ņujorkā.
1849. gadā Rīds gatavojās pievienoties brīvprātīgajiem un piedalīties Bavārijas revolūcijā, taču slimība un naudas trūkums viņu aizkavēja Amerikā. Izšķirošie notikumi Eiropā pagāja bez viņa līdzdalības un viņš devās uz dzimteni, uz Ziemeļīriju, pēc tam ieradās Londonā (1850), kur publicēja savu pirmo romānu «Brīvie strēlnieki» (angļu "The Rifle Rangers"), kas veltīts Meksikas kara notikumiem. 1852. gadā Rīds sadraudzējās ar ungāru revolucionāru Lajošu Košutu.
1854. gadā 36 gadus vecais Rīds apprecējās ar piecpadsmitgadīgo Elizabeti Haidu, viņa izdevēja Dž. Haida (ang. G. V. Haida) (ang. Elizabete Haida) jaunu aristokrātisko meitu. Pēc neliela medusmēneša pārtraukuma Rīds atgriezās pie rakstīšanas. Viņa šī perioda raksti joprojām ir balstīti uz viņa paša piedzīvojumiem ASV. 1865. gadā tika izdots romāns "Jātnieks bez galvas", kas slavināja rakstnieku.
1867. gadā Rīds atgriezās Ņujorkā, kur nodibināja žurnālu "Onward Magazine". Rakstnieks rēķinājās ar kādreizējiem panākumiem, taču šoreiz amerikāņu sabiedrība viņa jaunos darbus pieņēma vēsi. Līdz 1870. gadam sāka parādīties brūce, kas tika iegūta kaujā pie Čapultepekas Meksikas kara laikā. Rīds atrodas slimnīcā un vairākus mēnešus pavada Svētā Lūkas slimnīcā. Sieva nebija sajūsmā par ASV, un, tiklīdz 1870. gada 22. oktobrī Rīds tika izrakstīts no slimnīcas, pāris pārcēlās uz Angliju un apmetās uz dzīvi Herefordšīrā.
Anglijā Rīds cieta no depresijas un atkal tika nosūtīts uz slimnīcu. Viņš mēģināja atgriezties pie rakstīšanas, bet nevarēja realizēt visus savus plānus. Viņa budžeta pamatā bija pensija, ko Amerikas valdība piešķīra par viņa militārajiem dienestiem. Dzīves pēdējos gados rakstnieks kļuva par invalīdu: viņš nevarēja pārvietoties bez kruķiem.
Mains Rīds nomira Londonā 1883. gada 22. oktobrī 65 gadu vecumā un tika apglabāts Kensal Green kapsētā.
Pirmsrevolūcijas Krievijā un pēc tam Padomju Savienībā Maina Rīda grāmatas bija ļoti populāras, savukārt mājās un ASV 20. gadsimtā rakstnieks plašākai sabiedrībai jau bija gandrīz nezināms.
20. gadsimta beigās - 21. gadsimta sākumā interese par rakstnieku Rietumos atdzima; gandrīz visi viņa grāmatu teksti angļu valodā parādījās internetā. Tajā pašā laikā daži no Maina Rīda darbiem, kas vēl nebija tulkoti, tika tulkoti krievu valodā ("Sieva - meitene", "Gwen Wynn: A Romance of the Wye Valley", "Helpless Hand" un citi).
Rakstnieka vārds
Kristībā topošajam rakstniekam tika dots vārds Tomass Mains par godu viņa vecvectēvam. Pēc tam, lai viņu nesajauktu ar tēvu, kurš arī nesa vārdu "Thomas Main", pirmais vārds vairs netika lietots. Angļu valodā rakstnieka pilns vārds ir rakstīts "Thomas Mayne Reid" un saskaņā ar transkripcijas noteikumiem būtu jātulko kā "Tomass Meins Rīds". Taču pēc pirmajiem tulkojumiem krieviski tradicionāli palika "Mains". Un nenosakāmā nosaukuma "Mine" izmantošanai ir sena vēsture.
Īss Main Rīda darbu saraksts.
1849 — Dzīve karā jeb Vieglo kājieku virsnieka piedzīvojumi
1850 — Brīvie strēlnieki
1851 — Skalpu mednieki
1852 — Mājoklis tuksnesī
1853 — Balto bizoni meklējot
1854 — Hudzona līcis
1854 — Trimdinieki mežā
1855 —Mednieku svētki
1855 — Baltais virsaitis
1855 — Doenvidāfrikas džungļos jeb Būra un viņa ģimenes piedzīvojumi
1856 — Savvaļas dzīve jeb Piedzīvojumi uz robežas: Stāsts par pirmajām dienām Teksasā
1856 — Jaunie mednieki jeb Stāsts oar piedzīvojumiem Dienvidāfrikā
1856 — Kvarterone
1857 — Kara taka
1858 — Augu mednieki
1858 — Jūrā
1859 — Oceola, seminolu virsaitis
1859 — Jūras vilcēns
1860 — Neparastie cilvēki: Eksotisku cilvēku rasu apraksts
1860 — Iejādes meistari
1861 — Drosmīgā medniece
1861 — Žaks Depārs
1861 — Ļāču mednieki
1862 — Maroni
1863 — Krokets
1864 — Rāpotāji pa klintīm
1864 — Pazudušie okeānā
1864 — Baltais cimds
1865 — Jaunie vergi
1865 — Jātnieks bez galvas
1866 — Bandolero jeb Kāzas kalnos
1866 — Ūdens tuksnesis
1867 — Četrkājainie, kas tie tādi un, kur tie dzīvo: Zooloģijas grāmata bērniem
1867 — Žirafu mednieki
1867 — Gveriljasu vadonis
1868 — Sieva-meitene
1868 — Sātana sala
1868 — Bezpalīdzīgā roka jeb Mežonīgā meža atriebība
1868 — Zilais Diks
1869 — Baltā skvo
1870 — Borneo mūžamežos jeb Kuģa katastrofā cietušo piedzīvojumi
1871 — Vientuļais miteklis
1872 — Likteņa pirksts
1873 — Kubas patriots jeb Brīnišķā kreoliete. Epizode no Kubas revolūcijas
1873 — Nāvējošais šāviens
1876 — Nelaimes signāls
1877 — Gvens Vinns: Vajas upes ielejas romāns
1877 — Melnais mustangers
1879 — Gaspars-gaučo
1879 — Ezeru karaliene
1881 — Amerikāņu partizāni
1881 — Leviatāna medības
1882 — Zudušais kalns
Uzdoti pēc nāves
1883 — Transvālas pārceļotāji
1884 — Uguns zeme
1885 — Caurdurtā sirds un citi stāsti
1888 — Bez žēlastības!
1889 — Naturālists Silūrijā
1890 — Populāri piedzīvojumu stāsti
Angļu Vikipēdija.
https://en.wikipedia.org/wiki/Thomas_Mayne_Reid
Darbi.
https://www.gutenberg.org/ebooks/author/6260
Oceola – seminolu virsaitis
http://asmodeus.lv/2015/07/10/oceola-seminolu-virsaitis-by-tomass-main-rids/