Līdzīgi ugunsgrēki nav retums arī mūsdienās uz sauskravas kuģiem, kas ved ogles, graudus, koksu, miltus. Ogles sāk gruzdēt, uzkarsējot visu, kas atrodas apkārt, turklāt, vēl izdalot sprādziena bīstamu (kurtuves) gāzi. Šis process var ilgt nedēļām, taču nevar apstāties pats no sevis. Gāzes līmenis un temperatūra lēnām tuvojās kritiskai atzīmei. Pēc tam sakarsētā gāze detonēja no kuģa trieciena, atskanēja liela spēka sprādziens ar karstu uguns lodi, kas sadedzināja un izkausēja visu sev apkārt. Jūra zina ne mazums šādu notikumu. Tagad tilpnēs ar oglēm ielaiž kādu inertu vai ogļskābo gāzi, gaitas un centrālajos posteņos stāv devēji, kas fiksē kravas temperatūru un mitrumu. Ja rodas ogļu aizdegšanās briesmas, notiek tā ventilācija un atvēsināšana. Kritiskās situācijās ieslēdzas smidzinātāji vai vispār tilpne tiek appludināta.

Kā šodien uzskata pētnieki, ogļu bunkura sprādzienu pasažieri varēja nedzirdēt, uz tik milzīga kuģa tas ir iespējams. Taču pamatīgi ielauzt dibenu vai bortus jebkuram kuģim šādam sprādzienam ir pilnīgi pa spēkam. Vai ar to nav izkaidrojama lainera grimšana ar līdzenu ķīli? Ja vēl ņem vērā, ka ogļu bunkuri atrodas tiešā galveno tvaika katlu tuvumā, tad pēdējo detonācija ir neizbēgama. Bet katlu sprādziens uz jebkura tvaikoņa nozīmē tā bojā eju.

Vēl viena ticama versija slēpjas apstāklī, ka kuģis no trieciena ar aisbergu ieguva nelielu sūci. Taču aukstais ūdens saskārās ar tvaika katlu. No tā tas nevarēja neuzsprāgt un nesagraut korpusu. Izpētot tvaika katlu sprādziena vietu, atrada norādes uz to, ka katla (vai katlu) sprādziens notika, kad mašīna vēl nebija ūdenī, tātad, pirms nogrimšanas.

Versiju par ugunsgrēku apstiprina nesenā publikācija avīzē "Independent". 2008. gada 14. aprīlī tā ievietoja Iena Grigsa un Pola Bignela rakstu "Jauna teorija: "Titāniks" bija nolemts dēļ ugunsgrēka zem klāja". Rakstā starp citu ir teikts:

"Rejs Bostons, kas veltījis 20 gadus, lai pētītu šo jautājumu, paziņoja, ka "Titāniks" kuģoja bīstamajos ūdeņos ar tādu ātrumu, jo uz tā borta plosījās "nekontrolējams" ugunsgrēks - ātruma uizmēģinājumu laikā Belfāstā, 10 dienas pirms atiešanas no Sauthemptonas aizdegās ogles. Līdz momentam, kad kuģim bija jāizbrauc no ostas, liesmas apdzēst tā arī neizdevās - rezultātā kuģis pārvērtās par bumbu ar pulksteņa mehānismu, un lieta varēja beigties ar "spēcīgiem sprādzieniem" zem klāja pirms nonākšanas Ņujorkā.

Bostons citē kuģniecības kompānijas White Star Line, kurai piederēja "Titāniks", izpilddirektora Brūsa Ismeja liecības. Viņš paziņoja komisijai, kas izmeklēja katastrofu, ka galvenais kuģa īpašnieks Džons Pīrponts Morgans, caur viņu pavēlēja komandai šķērsot Atlantiku pilnā gaitā.

Ismejs bija pārliecināts: "Morgans uzskatīja par nepieciešamu, lai kuģis sasniegtu Ņujorku un izsēdinātu visus pasažierus pirms tam, kad notiktu nenovēršamais sprādziens".

"Titānika" kurinātājs Džejs Dillijs, kura izdevās izdzīvot katastrofā un kurš arī sniedza liecības, apstiprināja versiju par nekontrolējamu ugunsgrēku sestajā ogļu bunkurā.

"Mēs nespējām nodzēst liesmas un kurinātāju vidū runāja, ka nāksies iztukšot lielos ogļu bunkurus pēc tam, kad mēs Ņujorkā izsēdināsim pasažierus, bet tad izsaukt ugunsdzēsēju kuterus, lai tie palīdzētu dzēst ugunsgrēku", - Dillijs sacīja.

"Taču šī palīdzība izrādījās nevajadzīga. Aisbergs uzplēsa lielāko caurumu "Titānikā" tieši zem bunkura Nr. 6".

1912. gada 14. aprīlī  23:40 "Titāniks", braucot lielā atrumā ledainajos Atlantikas ūdeņos, saskrējās ar aisbergu. Ap 2:20 viņš nogrima - rezultātā bojā aizgāja ap 1,5 tūkstotis pasažieru un apkalpes locekļu.

Katastrofas izmeklēšanas atskaitē, kas tika iesniegts britu parlamentam 1912. gada vasarā, tika teikts, ka kuģis brauca ar "lielu ātrumu" bīstamos ūdeņos starp lediem. Rezultātā komandai izrādījās grūti izvairīties no no fatālās sadursmes ar aisbergu.

Pēc izmeklēšanas datiem "Titānika" ātrums - apmēram 22 mezgli - bija "neattaisnots" šādos apstākļos, kādi bija pie Ņufaundlendas krastiem, un novērotājus vajadzēja izvietot visās lainera pusēs, ne tikai novērošanas postenī. Kad novērotājs, kas skatījās uz priekšu pamanīja tuvojošos aisbergu, viņš deva brīdinājuma signālu - kuģis strauji pagriezās pa labi, bet dzinējiem deva komandu "pilna atpakaļgaita". Taču bija jau daudz par vēlu un izvairīties no katastrofas neizdevās.

Pēc Reja Bostona vārdiem, acīmredzami, ka Morgans zināja par ugunsgrēku vēl pirms kuģa atiešanas, taču par to nevienam neteica, lai neizsauktu paniku pasažieru vidū. Iespējasm, tieši šī iemesla dēļ Morgans klusi atteicās no piedalīšanās kuģa pirmajā reisā vienu dienu pirms kuģa iziešanas no ostas, par to Bostons ir pārliecināts.

"Komanda, kas apsolīja glabāt noslēpumu, lieliski zināja, ka viņa uz borta nav. Jūrnieki redzēja, ka vēlu naktī pirms aizbraukšanas... viņš kopā ar savu bagāžu nokāpa no kuģa un iesēdās savā "rolls-roisā", kas stāvēja pie piestātnes", - pētnieks stāsta.

"Kāpēc viņš tā darīja? Tāpēc ka viņš zināja, ka ogļu bunkurā Nr.6 plosās liesmas, kuras neizdodas nodzēst."

Citāta beigas. Ja tas viss patiešām ir tā, tad "Titānika" bojāeja kļust par divkāršu sazvērestību: nekvalitatīvu kuģa būvētāju un kuģa īpašnieka, kas zināja par ugunsgrēku uz borta, sazvērestību...

[Starp citu, Morganu tas viss daudz neglāba, viņš nomira 1913. gada 31. martā, ceļojuma laikā, savā viesnīcas numurā Romā. Gan, protams, cienījamā - 76 gadu vecumā - t.p.]