Šis mīts vairākas desmitgades bija OFICIĀLĀ VERSIJA, galvenais izskaidrojums kuģa bojā ejai, piemēram, visiem zināmajā, daudzas reizes, desmitās valstīs izdotajā čehu pētnieka Miloša Gubačeka grāmatā „80 gadus zem ūdens: „Titāniks””. Pēc kritiķu viedokļa, tas bija „labākais un pilnīgākais izdevums par šo tēmu pasaules literatūrā”. Šīs grāmatas krievu izdevuma 122. lapaspusē (M.: Progress-Pangeja, 1993.) autors pat ir ievietojis iespējamo „Titānika” dibena plīsuma rekonstrukciju: plēsts, garš caurums iet gar ķīli 90-100 metru garumā, uz abām pusēm slejas bezveidīgi apšuvuma gabali, kas saplēsti metālam beržoties pret ledus kalnu.
Grāmatas autors 121. lapaspusē raksta:
„Katastrofas Londonas izmeklēšanas gaitā tika apstiprināts, ka aisbergs pārrāva kuģa dibenu labā borta pusē apmēram trīs metrus augstumā virs ķīļa, rezultātā izveidojās apmēram 100 metrus gara sūce, kas stiepās no priekšgala nodalījuma pāri pirmajam, otrajam un trešajam kravas nodalījumiem un katlu telpām Nr. 6 un Nr. 5. Kuģa lielā ātruma dēļ, šādas sūces izveidošanās notika ātrāk par desmit sekundēm.”
Autora rezumējums: „Titānika” celtnieki nekādi nespēja paredzēt, ka kuģis iegūs tik specifisku sūci (garu, kas atvēra daudzus kuģa nodalījumus), un šādas nejaušības rezultāts bija PATIESI NENOGREMDĒJAMA kuģa traģēdija.
Ak vai! Milošs Gubačeks, kā arī viņa lasītāju miljoni, kļuva par sazvērestības upuri – mūs visus vienkārši piemānīja.
1985. gadā pirmo reizi „Titāniku” pirmo reizi pētīja dziļūdens batiskafs. Stīva Blasko pētnieku grupas ziņojumā tiek veikta korpusa tērauda analīze. Plaisu 90-100 metru garumā neizdodas atrast. Toties tā vietā atrod PLAISAS PA KNIEŽU LĪNIJĀM. Jā, atrada arī sūci (iespējams no ledus), taču tās lielums nepārsniedza pusi no kvadrātmetra. Izpētot tehnisko dokumentāciju, atklājās, ka tērauds ir ticis pārbaudīts tikai uz statisko stingrību, spēju izturēt ilgstošu statisku slodzi. Spēja izturēt triecienus, dinamisko stingrību neviens neņēma vērā. Izrādījās, ka „Titānika” apšuvuma tērauda izturība bija neliela pat priekš tā laika rādītājiem.
Tas bija pārlieku trausls tērauds ar lielu oglekļa saturu un lielu sēra piemaisījumu. Borts no tāda apšuvuma nevarēja dabūt pat nelielu iespiedumu, tas vienkārši sadruptu kā stikls.
Tādā veidā „Titānika” apšuvums, triecoties pret aisbergu, ieplīsa kniežu vietās, daļa no kniedēm (iemesls, tā pati sliktā tērauda kvalitāte) salūza vai tika nogriezta un ūdens sāka plūst kuģa korpusā iekšā praktiski pa visām vietām.
Bet tā kā sadursmes rezultātā radās korpusa griezes moments, tad šuves un kniedes visdrīzāk sāka tecēt arī OTRAJĀ BORTĀ. Tāpēc „Titāniks” GRIMA AR LĪDZENU ĶĪLI, NEVIS SAGĀZIES UZ VIENIEM SĀNIEM. Izmeklēšana parādīja, ka redzamo plaisu summārais laukums nav lielāks par vienu (!) kvadrātmetru. Vecie jūrnieki zina, ka nav smagākas situācijas, nekā tā, kad ūdens sāk sūkties caur šuvēm un kniedēm (tās sāk „raudāt”). Ja „Titāniks” būtu uzskrējis virsū lielam, peldošam baļķim vai pusnogrimušam kuģim, tad rezultāts varēja būt nemazāk bēdīgs.
Pētnieku grupas galvenais secinājums bija pārsteidzošs: „Titāniks” nogrima tēraudlējēju tehnoloģiskā brāķa dēļ. Versija par plaisām apšuvumā, kā izrādās, tika izdarīta jau rūpnīcā, kas būvēja kuģi. Taču, ja cilvēki uzzinātu, ka „Titāniku” pazudināja sliktas kvalitātes tērauds, kompānija „White Star Line” momentā sabirztu putekļos. Gluži kā nāves bailēs tā glabāja šo noslēpumu. Šis ir tipisks Sazvērestības teorijas stāsts...
Nobeigums sekos.