Žanra klasika

Par ko gan cilvēki gatavi pārdot savu nemirstīgo dvēseli? Laikam jau pirmajā vēlamo trofeju sarakstā būs bagātība. Cilvēku alkatība ir bezgalīga, ne velti ir tik daudz parunu ar kopējo jēgu: “Naudas nekad nav par daudz”. Šo cilvēcīgo vājību aktīvi izmanto dažādi ļaunie gari. Otrs kārdinājuma paveids ir veiksme – darījumos vai spēlē, bet gala rezultāts tik un tā būs bagātības vairošana. Vienīgais jautājums – kādu cenu par to nāksies samaksāt?

Ikvienas tautas folkloras mantojumā par šo tēmu atradīsies kāds pamācošs stāsts. Kāds nabadzīgs cilvēks vēlējies, lai viņam kabatā būtu tik daudz naudas, cik viņa ciemā dzīvojošam visveiksmīgākajam un bagātākajam kauliņu spēlmanim. Šādi noformulēts nosacījums tādējādi dod ļaunajiem gariem iespēju bagātību alkstošo vientiesi aptīt ap pirkstu. Kādu reizi jaunizceptais veiksminieciņš sēdies spēlēt kauliņus ar to pašu bagātnieku un veiksme no viņa novērsās: jo vairāk viņš laimēja, jo kabatā palika mazāk naudas. Pienāca brīdis, kad viņa kabatas bija tikpat tukšas kā viņa sāncensim. Tas vēlējās atspēlēties un pieprasīja sākt jaunu partiju. Velti sātana upuris izgrieza tukšās kabatas, teikdams, ka viņam nav ar ko izdarīt likmi. Zaudējušā draugi nolēma, ka viņš naudu vienkārši paslēpis un no dusmām gandrīz izsita viņam dvēseli.

Japānā pazīstams pamācošs stāsts par cilvēku, kurš nolēma noslēgt darījumu ar goblinu. Apmaiņai par veiksmi darījumos šim cilvēkam vajadzēja apēst nelielu kāpuru – pirmajā skatījumā – neliela samaksa. Kāpurs piesaistījās kuņģa sieniņai, satina kokonu un pārvērtās kūniņā. Šī kūniņa sāka dot savam saimniekam noderīgus padomus – kādu laiku izvēlēties pārrunām, kādos pasākumos piedalīties, bet kādus labāk neapmeklēt, kā veidot attiecības ar jauniem paziņām. Pēc laika no kūniņas izšķīlās vabole, kas rāpoja pa cilvēka iekšām, un tās padomi pārvērtās kategoriskās pavēlēs. Maksa par īslaicīgu veiksmi darījumos bija smaga: cilvēks pilnīgi zaudēja kontroli pār savu rīcību, viņš pārvērtās bezjūtīgā čaulā, kas akli izpildīja sava jaunā saimnieka pavēles.

Samaksas stunda

Samaksas brīdis ne vienmēr pienāk dzīves laikā. Daži dēmoni pacietīgi gaida, kad cilvēks nometīs savas zemes raižu nastu un nokļūs pilnīgā viņu rīcībā.

Austrālijas pilsētas Brisbenas bijušā cietuma “Boggo Roud” vietā 1922.gadā izveidoja muzeju, kur apmeklētāji varēja aplūkot savu pirmējo izskatu saglabājušās tumšās kameras un izdzirdēt kāda bijušā ieslodzītā, kura gars joprojām mitinās šajā ēkā, velnišķīgos smieklus.

Ernests Ostins bija pēdējais, kuram šajā cietumā piesprieda nāves sodu un 1913.gada 22.septembrī pakāra. Runā, ka viņa sodīšanas brīdī un pat agonijā šis 11 gadus vecās meitenītes nežēlīgais slepkava smējies saviem bendēm sejā. Tagad viņa mežonīgie smiekli dzirdami par muzeju kļuvušā cietuma gaiteņos. Agrāk viņš biedēja pārējos ieslodzītos, bet tagad ziņkārīgos apmeklētājus. Vietējie iedzīvotāji apgalvo, tādējādi viņš atkalpo savu kontraktu ar velnu, piegādājot tam jaunas dvēseles. Viņu darījuma iemesli nav zināmi. Ja tā būtu mūžīga dzīvošana, Ostins ticis nežēlīgi piekrāpts – atrasties cietumnieka ādā līdz pēdējai stundiņai, turklāt velna dienestā – neapskaužams liktenis.

Dvēsele dārgāka par pēdu

Dažiem drosminiekiem tomēr cilvēku dvēseļu mednieku izdevies apmānīt. Tādu retu gadījumu vēsta islandiešu pasaka par Semuelu Gudro. Kādreiz Semuels Gudrais un divi viņa biedri iestājušies mācībā melnās maģijas skolā. Vairākus gadus viņi kopā ar citiem mācekļiem pavadīja tumšā pagrabā bez logiem. Lasīja ugunīgiem burtiem rakstītas grāmatas un neredzēja citus cilvēkus. Maksu par mācībām no viņiem neņēma, bet beidzot mācību kursu tas, kurš pēdējais atstāja skolu, palika velna kalpībā. Sākumā draugi, lai nelabo piemānītu, sarunāja iziet pa durvīm vienlaicīgi. Tomēr pēdējā mācību dienā Semuels pateica, ies pēdējais. Viņš ietērpās garā vaļīgā apmetnī un kad velns viņu saņēma aiz stērbeles, nometa apģērbu un izslīdēja no viņa ķetnām. Skolas smagās durvis norāva viņam pēdu, bet kas gan ir pēda salīdzinot ar dvēseli? Kopš tā laika islandiešiem ir teiciens: “Dvēsele dārgāka par pēdu”.

Zināma cita šīs pasakas versija. Tajā Semuels Gudrais viņu sakampt gatavajam velnam pateicis, ka viņš nav pēdējais skolnieks. To sakot, viņš norādījis uz savu ēnu. Velns lētticīgi paklausīja un Semuels atstāja maģijas skolu, bet uz visiem laikiem palika bez ēnas.

Dāvana ar lamatām

Mūsdienās diez vai kāda stāstītu, ka pārdevis dvēseli velnam vai kādai citai pārdabiskai būtnei. Dažkārt tomēr no pirmavotiem iespējams izdzirdēt stāstu par darījumu, ko varētu nosaukt par dāvinājumu.

Notikums risinājās Nazija ciemata apkaimē, kas atrodas apmēram 100 kilometrus no Pēterburgas. Neskatoties uz nejauko laiku, kāds kaislīgs sēņotājs tomēr devās uz mežu. Lietus kļuva arvien stiprāks, turklāt sākās negaiss un vīrietis nolēma paslēpties zem kuplas egles, bet nepaspēja savu plānu īstenot. Kokā iespēra zibens un vīrieti atsvieda dažus metrus atpakaļ. Viņa ķermeni sarāva krampji, elpošana apstājās, pat neizdevās aizvērt plakstiņus – lietus lāses sitās viņa atvērtajās acīs. Negaidot viņš līdzās ieraudzīja plecīgu večuku zaļās drānās. Viņu starpā notika bezvārdu dialogs, šķiet, ka telepātiskā līmenī. “Kādēļ “tu tādā laikā gāji uz mežu? Tiešām esi tik izsalcis, ka bez sēnēm nevarēji iztikt?” – večuks prasīja. Vīrietis atbildēja, ka nelasa sēnes ēšanai, bet priekam, šī atbilde večuku uzjautrināja. Viņš apsolīja vīrietim atdot zibens spēriena atņemto dzīvību un piedevām apbalvot ar spēju lasīt sēnes, kādas vien gribēsies un jebkādā skaitā. Tikai pats tās nedrīkstēšot ēst – tikko mutē nokļūs gabaliņš sēnes, momentā paņemšot dzīvību atpakaļ.

Pēc šiem vārdiem vīrieti krampji atlaida, atjaunojās elpošana, bet acu priekšā rādījās varavīkšņaini apļi. Večuks bija pazudis bez pēdām, atlika domāt, ka notikums ir nosapņots. Bēdīgi bija atgriezties no meža ar tukšu grozu, izmirkušam un pēc tādiem piedzīvojumiem. Tā domājot, sāka parādīties sēnes. Padomāja vīrietis par gailenēm – tūlīt priekšā vesels klajums, iedomājās par krimildēm – lūdzu, par baravikām – redz, kur tās līdzās stāv. Vīzija pēkšņi vairs nelikās tik nereāla, un vīrietis visas sēnes atdeva kaimiņienei. Kuram gan gribētos sarīkot tādus pārbaudījumus, ja to cena ir paša dzīvība.

Noslēgumā atliek vien atgādināt, ka savas vēlēšanās jāizsaka uzmanīgi, jo viltīgajiem dēmoniem, kuri medī dvēseles, ausis vienmēr saspicētas – atliek tikai aizsapņoties, un jūs jau esiet parakstījis kontraktu, kuru lauzt nav iespējams.