„Reakcija uz manu visai vienkāršo iebildi pret grāmateli „Es – iznīcinātājs” izrādījās negaidīti asa. Tas tā mazliet dīvaini. Un vispār jau skumīgi, ka tieši tas ir dīvaini, nevis šādas kaktu literatūras daudzums grāmatveikalu plauktos. Koņuševskis kā ieskrējās, tā apstāties vairs nav spējis. Vēl kādu pusduci īpaši ražīgu viņa līdzinieku droši vien varētu nosaukt gandrīz vai ikkatrs lasītājs. Šo garadarbu es neizlasīju pat sportiskas intereses dēļ – bija pretīgi. Un problēma pat nebija šāda veida frāzēs, kā „Viņš piesprauda pie manas krūts Sarkanās Zvaigznes ordeni” un „Es atzīmēju ienaidnieka aerodromus ar abreviatūrām „A” un „B””. Tas jau nekas, ka autors īpaši nepievērš uzmanību detaļām, nu labi, arī ar gramatiku īpaši nedraudzējas... Problēmas ir arī kopējā grāmatas stilā. Un pēc tam es iedomājos: kāpēc gan man pašam neuzrakstīt instrukciju topošajiem šāda tipa rakstniekiem? Tātad:

Man ir 17 gadi, es mācos desmitajā klasē. Es esmu brīnišķīgs sportists ar atlētisku figūru, un tad, kad es pludmalē pārģērbjos, ļaudis noelšas. Es brīnišķīgi vadu vairāku tipu lidmašīnas, un man ir aptuveni 4000 lidojuma stundu tikai uz kara retro-lidmašīnām vien, sākot ar I-16 un beidzot ar B-24. Vēl es lieliski šauju un paukojos. Es lieliski pārvaldu lielāko daļu Eiropas valodu. Un vēl – es sāku drāzt savu klases audzinātāju jau pirms kāda gada. Vispār grāmatā būs daudz seksa. Jo lieta tāda – ieraugot mani, sievietes līdz 35 gadu vecumam ieskaitot, kļūst vai mēmas, un tūlīt pat sāk sapņot par mani, ignorējot apkārtējos ģenerāļus un pulkvežus, kuri tik ļoti nelīdzinās Belmondo kā es. Bet viņas jau vēl nezina, ka man ir gandrīz vai neticamu izmēru loceklis! Lai aprakstītu sieviešu reakciju par tā izmēru un varenību, būs izmantots daudz vietas šajā grāmatā!

Un tātad – es iekritu pagātnē. Nu, ko, nāksies šeit kaut kā iekārtoties! Ā, redz kur jau vācu desanta vads! Es paņemu krūmos mētājošos pistoli un sāku ļoti precīzi šaut. Šaut es protu jau no bērnības, un intuitīvi orientējos visās iespējamajās ieroču markās – tieši tāpat, kā jebkuras lidmašīnas vadībā. Dažas minūtes spraigas kaujas, un vāciešiem ir beigas. Izdzīvojis tikai divmetrīgs, skūts ambālis, neraugoties uz to, ka es viņam jau vairākas reizes trāpīju. Un lūk – jau stiepj pie manis savas lāpstveidīgās plaukstas. Ha-ha, es pastiepju kreiso roku, veicu paņēmienu „mju”, un pārlaužu ambāļa mugurkaulu pret savu celi! Še tev, nolādētais okupant!

Priekšā ir ciemats, kurā dzīvo vai nu poļi, vai ukraiņi. Ienīstu cittautiešus! Degot niknumā, es eju pa ciematu. Tā arī ir! Te moka mūsu sagūstītos kaujiniekus! Nu tad saņemiet, riebekļi! Es ar automātu šauju vīriešus, sievietes un bērnus – paši vainīgi. Ievainotos es vēl īpaši piebeidzu, jo viņi taču ir sliktie. Izglābtie kaujinieki skūpsta manas rokas. Tas ir pirmais manas karjeras posms.

Mani nogādā pie savējiem. Pareizāk sakot – es esmu tas, kurš visus nogādā pie savējiem, jo vienība tūlīt pat atzīst mani par savu komandieri. Čeka veic kaut kādu pārbaudi, bet mani piesedz izglābtie kaujinieki. Un vispār es esmu tik valdzinošs un varonīgs, ka lūk – jau paši čekisti izdomā man leģendu, lai vēlāk nebūtu nekādu problēmu.

Un te es jau esmu lidotājs. Man izsniedz necilu lidmašīnīti, bet es jau pirmajā lidojumā notriecu piecas vācu mašīnas. Visi ir šokā. Mani apbalvo ar pirmo medaļu un izsniedz mazliet labāku lidmašīnu. Ar šāda tipa lidmašīnu es vēl nekad neesmu lidojis, bet iepazīties ar tās vadību man ir kā vienreiz nospļauties. Piecas minūtes un lūk – esmu šo mašīnu pilnībā apguvis. Nākamā kauja – šoreiz tikai četri notriektie: šķiet, ka esmu mazliet atslābinājies. Trešā kauja: aha, atkal pieci notriektie! Šajā brīdī es jau esmu Padomju Savienības varonis. Nožēlojamie leitnantiņi skatās uz mani no apakšas uz augšu: es augstprātīgi mācu viņiem gaisa kauju taktiku. Un ne tikai viņiem! Es mācu arī majorus un pulkvežus, jo visi viņi ir lohi! Pārtraukumos starp pamācībām, savus drāzējus pametušās skaistules bez apstājas lien manā gultā un skaļi sajūsminās par mana locekļa izmēriem! Apskaudiet, lasītāji, lūk, kāds es esmu!

Atradās viens nožēlojami nevarīgs ģenerālis, kurš bija vēl glupāks, nekā pārējie. Un viņš nez kāpēc nesteidzās sekot maniem padomiem, ir nu gan idiots! Vai arī steidzās, bet izpildīja manus norādījumus vai nu ar kļūdām, vai nu nepilnīgi. Jā, visādu lopu netrūkst! Nekas, kad es pēc pāris gadiem atjaunošu monarhiju, likšu tādus stallī pērt. Smirdīgie lopi, un arī apkārt viena vienīga apčurāta mēslu bedre! Ui, laikam pateicu kaut ko ne to....

Un tā, piektajā kara dienā es esmu notriecis 25 ienaidnieka lidmašīnas un ar savām varenajām rokās piežmiedzis aptuveni rotu ienaidnieka desanta. Šodien nav lidojumiem piemērots laiks, tātad atkal pienācis laiks jums pastāstīt par savu locekli!...”