Virtuālie mutanti

Mūsdienās, gluži kā narkotiku atkarības adatas, uz datorspēļu atkarības „uzsēdināta” gūzma cilvēku visā pasaulē. Šīs spēles viņiem ļauj piepildīt vispārdrošākās fantāzijas. Ikviens ikdienā bikls pusaudzis Tīmeklī acumirklī kļūst par varoni un supermenu, ikviena mājsaimniece – par „cieto” biznesa lēdiju, tamlīdzīgi. Var arī acumirklī nomainīt savu dzimumu, lai nostātos iepretim virtuālajai sabiedrībai gluži kā maiga feja, lai gan patiesībā aiz konkrētā segvārda slēpjas sviedrains alusvēders vai histēriska egoiste. Jau sen zināms, ka tieši spēlēs mēs allaž gūstam to, kā pietrūkst reālajā dzīvē. Bet galvenā problēma ir tā, ka šī robeža, kas atdala reālo dzīvi no virtuālās, it kā pazūd, un tad cilvēks pret izdomāto veidolu jau sāk izturēties tāpat, kā pret dzīvu cilvēku.

Krievu autoru Marinas un Sergeja Djačenko fantastiskajā romānā „Ciparnieks” virtuālā pasaule ainota kā tāda dzīves forma, kas ir pilnībā līdzvērtīga fiziskajai, varoņi tajā nepārtraukti pārlec no viena „cipara” un „gaļu”, kā arī spēj rīkoties tā, ka mainās realitāte. Savā ziņā autoriem acīmredzami ir taisnība: arī virtuālā dimensija kaut kādā ziņā ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Dažiem cilvēkiem virtuālās spēles statuss ir ne mazāk reāls, nekā, piemēram, profesionālā karjera. Starp citu ir tādas spēles, kurās iespējams pat nopelnīt gluži reālu naudu, periodiski veicot kaut kādus pakalpojumus citiem dalībniekiem.

Tomēr tas viss var kļūt par kriminālnozieguma motīvu. Kāds 19 gadus vecs jauneklis kādā virtuālajā bankā dažu mēnešu laikā „uzdienējās” līdz baņķiera statusam. Bet reiz uz ielas pie viņa pienāca divi svešinieki, satvēra, brutāli iegrūda kādā mašīnā un, draudot ar ieročiem, piespieda izpaust visus spēlē lietojamos pieejas kodus un paroles, ar kuriem varēja piekļūt attiecīgajiem rēķiniem. Un tas acumirklī kļuva par viņa „karjeras” un „kapitāla” krahu. Kāds cits kādas spēles dalībnieks spēja uzmeklēt šķietami absolūti anonīmo partneri un gluži reāli piekāva viņu par to, ka cietušais savulaik viņu virtuāli „uzmetis” jeb tātad apkrāpis...

Ceļošana pa virtuālajām vietnēm

Pēdējā laikā Tīmeklis daudziem jau tik lielā mērā kļuvis par ierastu vidi, ka dzīve vairs pat nav iedomājama bez tā. Daudzi atzīst, ka dažkārt, pēc kontakta ar Tīmekli, nākas konstatēt, ka būtiski mainījies noskaņojums – vai nu uz labo, vai slikto pusi. Kāpēc tā? Izrādās, gluži tāpat kā viss šajā pasaulē, arī Tīmeklis ir saistīts ar enerģētiskās mijiedarbības sistēmu. Un tikai tad, kad būsim iemācījušies to pareizi lietot, mēs spēsim saglabāt garīgo līdzsvaru un izvairīties no postošām sekām.

Tīmekļa tehnoloģiju pētnieks Jakobs Nilsens savās publikācijās pauž, ka Tīmeklis ir ļoti īpaša informatīvā vide, kas pieprasa gluži citus informācijas pasniegšanas veidus un lietotāja mijiedarbību ar to, nekā tālrāde un vispār citi plašsaziņas līdzekļi. Tādā veidā īstenojas savdabība domāšanas mutācija, mainās cilvēku domāšanas procesa un apziņas formas...

Mūsdienu cilvēki no iepriekšējo paaudžu cilvēkiem atšķiras vispirms ar to, kādā veidā viņi mijiedarbojas ar apkārtējo visi un informāciju. Atliek tikai apsēsties pie datora un ieiet Tīmeklī, un acumirklī sāk pāri gāzties informācija no visas pasaules, turklāt zibenīgā ātrumā. Bet jautājums ir šāds: vai cilvēks spēj tik pat lielā ātrumā to visu arī apgūt? Un, protams – vai tas viņam vispār ir vajadzīgs? Un šeit katrā ziņā jāatgādina, ka Tīmekļa tā dēvēto hipersaišu sistēmu vispār izgudroja cilvēks, kurš sirga ar nopietnu psihisku kaiti, proti, viņa nelaime bija tāda, ka viņš nekādi nespēja sakoncentrēties kādas vienas problēmas risināšanai un allaž viegli un ātri pārlēca no vienas tēmas uz citu...

Pirmajā acumirklī varētu likties, ka hipertekstā visas tematiskās saites ir savstarpēji saistītas, bet, ja sāk tās aplūkot, ļoti vienkārši var aizklīst ārkārtīgi tālu no sākotnējās tematikas. Tāpēc ļoti svētīgs ir šis padoms – ja jūtat, ka jau esat ielīduši „nepareizās durvīs”, neejiet tālāk, bet gan nekavējoties atgriezieties „mājās”! Jo patiesībā tā ir trako pasaule.

Bet Tīmeklis spēj savaldzināt. Ir tāds laika kavēkļa veids, ko dēvē par „sērfošanu” Tīmeklī. Proti, kad pilnībā bez jebkādas nepieciešamības un racionāla nolūka iesākas ceļojums par Tīmekļa saitēm. Protams, allaž redzama gūzma reklāmu, kas neizbēgami sola kaut ko sevišķi jauku un pārsteidzošu. Taču, sākot tām sekot, pārliecinoši lielākajā vairumā gadījumu seko rūgta vilšanās un tostarp arī nožēla par bezjēdzīgi izšķērdēto laiku. Tieši tāpat var uzdurties kādai, iespējams, ļoti interesantai, bet faktiski pilnībā bezjēdzīgai informācijai, kā rezultātā pilnībā aizmirst par patieso nolūku – protams, ja tāds vispār ir bijis – tam, kāpēc bija nepieciešamība ieiet Tīmeklī.

Tādiem gadījumiem padoms, protams, ir tikai viens: nekad nezaudēt modrību un rūpīgi aizvērt visus „logus”. Kas ir uzmācīgi un paši uzprasās, sak, „nu atver – atver taču mani!” Jo ir jāielāgo, ka lielos vilcienos Tīmeklī patiešām nav cenzūras, tāpēc tieši tur slēpjas vislielākie makaroni, kurus var uzkarināt jums uz ausīm!

Lietotāja egregors

Speciālisti vēsta arī par Tīmekļa postošo enerģētiku. Noskaidrots, ka pēc kontaktēšanās Tīmeklī cilvēki nogurumu jūt galvenokārt tāpēc, ka cilvēkam vispār nav ne dabiska, ne normāla uzturēšanās kibertelpā, jo viņš tomēr izteikti ir dzīvās dabas sastāvdaļa. Savukārt Tīmeklis izpaužas nevis kā cilvēka darbs ar datoru, bet gan virtuāla kontaktēšanās ar citiem dzīviem cilvēkiem. Un, gluži tāpat, kā jebkuras kontaktēšanās gadījumā, arī šeit notiek enerģētiskā mijiedarbība. Tikai tai tagad jau piemīt pilnībā citas īpašības, nekā tiešajā kontaktā.

Kad mēs kontaktējamies gluži reāli un personiski, enerģētiskā apmaiņa notiek pa visiem kanāliem – mēs redzam savu sarunas biedru, dzirdam viņa balss intonācijas un tamlīdzīgi. Virtuālas kontaktēšanās gadījumā mums tādu iespēju nav un mēs uztveram tikai to enerģētisko potenciālu, kas ietverts tajā informācijā, ar kuru savstarpēji apmaināmies. Raugi, ir tāds jēdziens ‘egregors’, proti, enerģētiski informatīvais lauks, kas veidojas cilvēku sabiedrībā, ko vieno kāda ideja vai intereses. Tā iedaba ir drīzāk mentāla, nekā fiziska. Taču mēs jau labi zinām, ka enerģētiskā apmaiņa var notikt arī tikai mentālajā līmenī.

Apmeklējot kādas Tīmekļa saites, stājoties kontaktos ar mūs interesējošiem cilvēkiem diskusiju forumos, apmainoties ar vēstulēm vai kā citādi, mēs neizbēgami apmaināmies ar enerģiju. Un tādas apmaiņas sekas atkarīgas tikai un vienīgi no saņemtās informācijas rakstura. Protams, ikvienam no mums piemīt savas individuālās spējas, katru interesē kaut kas savs. Taču pamēģināsim tagad iedomāties, ka gluži nejauši esam nokļuvuši kādā svētulīgu dievlūdzēju vai pornogrāfijas saitē. Ja kādam šāda tematika interesē, viņš šeit var saņemt noteiktu devu enerģijas, taču jāapzinās, ka tā būs ļoti zemas kvalitātes enerģija, turklāt tā var neviļus veikt postošu ietekmi uz cilvēka garīgo sfēru. Visbiežāk tāda nejauša kontaktēšanās ar tādiem Tīmekļa resursiem ir līdzīga tam, it kā jūs kāds nejauši būtu aplējis ar samazgām...

Cita Tīmekļa īpatnība ir tāda, ka virtuālā kontaktēšanās bieži vien vienkārši aizstāj reālas attiecības. Dažkārt, nokļuvuši „Tīmekļa dimensijā”, cilvēki labprāt atslābinās un iesaistās spēlē, radot sev dažādas „maskas”, kas galvenokārt slēpj viņu patieso būtību. Tādā veidā veidojas virtuālie pāri, īstenojas virtuāli randiņi un pat virtuālas kāzas!

Protams, dažkārt cilvēkiem ir visnotaļ interesanti vienam ar otru kontaktēties Tīmeklī, taču, satiekoties realitātē, attiecības kaut kā neveidojas. Tāpēc, ka realitātē ir ļoti grūti vai faktiski pat neiespējami par visiem 100 procentiem atbilst savai virtuālajai „projekcijai”. Lai gan mēdz notikt arī pilnībā otrādi, proti – tieši virtuālās kontaktēšanās procesā cilvēkam ir vieglāk atklāt savu iekšējo pasauli...

Vampīri un donori

Gluži tāpat kā reālajā dzīvē, arī Tīmeklī mīt savi enerģētiskie „vampīri” un viņu „donori”. Kontaktējoties ar virtuālo draugu vai draudzeni, vajadzētu iespējami biežāk ieklausīties savā iekšējā balsī, savās izjūtās un domās. Protams, Tīmeklis piedāvā visas iespējas savu dvēselisko emociju paušanai, piemēram, tie paši „smaidiņi” jeb „smailini”, kā dēvē konkrētās sociālās virtuālās nozīmītes. Taču ar to, protams, nav pietiekami, jo aiz veiklām rindiņām un it kā jaukiem simboliem patiesībā var slēpties kaut kas atšķirīgs no tā, ko mēs apzināmies racionālajā līmenī.

Dažkārt parasta elektroniskā vēstule var iedarboties gluži kā dzīvību glābjošs ūdens malks un cilvēks sajūt milzīgu dvēselisko pacēlumu. Un tas, izrādās, nozīmē to, ka esat sastapies ar virtuālo „donoru”. Taču tieši tāpat mēdz notikt tā, ka pēc kontaktēšanās ar kādu virtuālo paziņu jūtaties gluži kā vairākkārt izspiests citrons. Ir jāuzmanās un jāzina, ka virtuālie „vampīri” labprāt mēdz rakstīt ļoti garas un garlaicīgas vēstules, žēloties un sūkstīties par grūto dzīvi un tamlīdzīgi. Tāpēc, tiklīdz rodas iespaids, ka jūs nomāc ar pilnībā nevajadzīgu, neinteresantu un bieži vien pat pilnībā nesaprotamu informāciju, ir iemesls kļūt uzmanīgam un apdomāt, sak, vai kontaktēšanās ar šādu „paziņu” jums vispār ir vajadzīga...

Hakeris „visumīlošais dievs”

Visbeidzot, jāzina, ka, raugoties no konkrēta redzes leņķa, jebkāda veida Tīmekļa sabiedrība balstīta tajos pašos principos, atbilstoši kādiem veidota dievlūdzēju sekta. Ir daudz tādu Tīmekļa lietotāju, kas augām dienām to vien tikai dara, kā „sēž” diskusiju forumos un tā dēvētajos blogos, nepārtraukti kontaktējoties ar vienādi domājošajiem. Tāda vienojoša ideja var būt tas, piemēram, konkrētas sērijas marku krāšana, kaislība uz kādu populārās mūzikas kolektīvu, populāru teleseriālu vai pat patiesa interese pa ekoloģiju, medicīnu vai kosmosu. Varētu likties, sak, un kas gan tur slikts, ja cilvēki aizraujas ar kādu ideju un viņiem ir kopīgs vaļas priekš. It kā nekas, vai ne? Taču...

Jēdziens „datorsektas” faktiski radies gluži nesen. Pirms dažiem gadiem Ukrainā uzradās kāds LovinGod – „diktimīlošais dievs”, kas ap sevi pulcēja tā dēvētos virmeikerus jeb tātad datorvīrusu veidotājus. Nākamais solis bija dažādu Tīmekļa lietotāju uzaicināšana iesaistīties kādā rupā, turklāt realitātē. „Dies” jauniņos nomāca ar savu šķietamo autoritāti un, acīmredzot pateicoties kaut kādam psiholoģiskās iedarbības spējām, praktiski pārvērta viņus zombijos, liekot veidot jaunus vīrusus, kurus vēlāk uzdeva par savējiem un no tā guva prāvus ienākumus, vai arī veikt viņa pakalpiņa pienākumus mājās, vai gluži vienkārši atnest un atdot viņam savu naudu.

Tiesa, lielākā daļa virtuālo sektu gan tā arī paliek gluži virtuālas, tās eksistē tikai Tīmeklī. Tādas sabiedrības savās saitēs publicē savu filozofisko doktrīnu, kam parasti piemīt izteikti abstrakts raksturs, savus rakstus un materiālus, meklē piekritējus, rīko diskusijas un tamlīdzīgi, bet – tas viss notiek tikai virtuālā formā. Tiesa, tekstus gan tādos gadījumos parasti veido, ņemto vērā konkrētas auditorijas īpašības. Tādas sektas izveidošanas mērķis var būt gan ienākumu gūšana, gan pašreklāmas pasākumi, gan vienkārši ņirgāšanās. Piemēram, sektanti var steidzināt izpildīt „guru par prieku” kādu darbiņu, piedalīties sektas informācijas izplatīšanā un tamlīdzīgi.

Acīmredzot vairs nav ilgi jāgaida līdz brīdim, kad sektas izveidošanai jau pietiks tikai ar konkrētām atbilstošu datorprogrammu zināšanām, proti, daži klikšķi un, skat – kārtējā „dieva” veidols jau gatavs! Tūlīt to var droši ievietot Tīmeklī un sākt ap to veidot pielūdzēju draudzi. Un – tam nu gan varam ticēt – tādi katrā ziņā atradīsies! Jo cilvēkiem vienmēr vajag kaut ko, kam ticēt. Pavērojiet, kas notiek tajos pašos tviteros un feisbukos: kas ir tie, kurus tur dēvē par „sekotājiem”, un – galvenais! – kam viņi tur galvenokārt seko...

Katrā ziņā Tīmeklis piedāvā ļoti lielas iespējas, taču vienlaikus tas liek mums arī pakļauties gluži konkrētiem saviem likumiem, tādējādi pakāpeniski mainot mūsu domāšanas veidu un tostarp arī mūs pašus. Daudz kas liecina, ka ne vienmēr uz to labāko.

Reāls tīmekļa apdraudējums

Bet, ja jau pieminējām mūsdienu „cēlos bruņiniekus” jeb vienkārši virtuālās vides pirātus un visparastākos razbainiekus hakerus, tad katrā ziņā mazliet jāielūkojas arī viņu pasaulē. Arī tā savā ziņā ir sekta, turklāt visnotaļ draudīga un iespaidīga. Kaut vai tāpēc, ka, izrādās, pirms neilga laika šie hakeri bija izsludinājuši kaut ko līdzīgu virtuālajai apokalipsei. Bija pat noteikts konkrēts datums – 2012.gada 31.marts. šajā dienā grupējuma „Anonymous” hakeri solīja – ne vairāk un ne mazāk – visas pasaules mērogā atslēgt Tīmekli! Sekmīga iznākuma rezultātā izsludinātā akcija „#OpGlobalBlackout” (globālā atslēgšana) nozīmētu to, ka uz mūsu planētas uzradīsies spēks, kas pilnā mērā pielīdzināms pasaules spēcīgākajām lielvalstīm ar visām to raķetēm, specdienestiem, tehnoloģijām un astronomiskajiem naudas resursiem.

Taču akcija nenotika. Kāpēc tā? Pagaidām Tīmeklis klusē un nedod atbildi šim jautājumam. Varam paši domāt, ko vien vēlamies. Piemēram, sak – varbūt izpildes datums vienkārši pārcelts uz vēlāku laiku...

Bet bija paredzēts, ka marta pēdējā dienā „haktīvisti”, kā viņi sevi nodēvējuši, uzbruks pasaules 13 „galvenajiem” DNS-serveriem. Cilvēkiem saprotamā valodā tas nozīmē šādu situāciju: konkrēti ļaunprāši – viņi arī „cīnītāji par informācijas brīvību” – gatavojās vienkārši apturēt Starptautiskā Tīmekļa sirdsdarbību. Raugi, tagad ikvienam Tīmekļa lietotājam nav nepieciešams atcerēties ārkārtīgi garo kādas saites adresi bezgalgaras skaitļu rindas formā, pietiek tikai ar atbilstoša burtu koda ievadīšanu. Bet DNS-serveru atslēgšanas gadījumā tik pierastās simbolu adreses vairs nedarbotos, proti, tā, it kā vairs nedarbotos pašas pieprasītās saites. Katrā ziņā tā patiešām būtu visas pasaules mēroga drāma.

„Haktīvisti” savus nolūkus skaidroja vispirms jau kā konkrētu protestu – pret Tīmekļa brīvības ierobežošanu, pret Volstrītas „treknajiem runčiem”, pret bezatbildīgiem un pērkamiem politiķiem, kas savu alkatīgo tieksmju dēļ piespiež pasaulei dzīvot badā. Un šeit zināmā mērā viņiem, protams, var piekrist un varbūt pat domās atbalstīt. Tiesa, grupējuma „Anonymous” paziņojumā sevišķi uzsvērts bija tas, ka akcijas mērķis ir nevis Tīmekļa „nogalināšana:, bet gan tikai „atslēgšana uz laiku”. Tāds kā savdabīgs brīdinājuma šāviens gaisā.

Tomēr varas iestādes negrasījās adekvāti novērtēt „haktīvistu” humoru. Pagājušā gada marta sākumā Interpols Eiropā un Latīņamerikā veica plaša mēroga operāciju „Noraut masku”, kuras gaitā arestēja 25 „anonīmistus”, turot aizdomās par līdzdarbošanos hakeru darbībā. Mirkli iepriekš amerikāņu specdienesti bija tiešā veidā pasludinājuši grupējumu „Anonymous” par savu kārtējo „draudu nacionālajai drošībai”. ASV Nacionālās drošības aģentūras vadītājs armijas ģenerālis Kits Aleksandes pauda, ka „ir pamatotas bažas par to, ka „Anonymous” varētu sarīkot avārijas ASV energosistēmās”. Pasaules globālās noklausīšanās un izspiegošanas organizācijas vadītājs īpaši uzsvēra, ka specdienesti nesnaudīs un rīkosies visnotaļ apņēmīgi.

Katrā ziņā var labi saprast struktūru, specdienestu un transnacionālo korporāciju satraukumu, jo „Anonymous” aktivitāte auga gluži kā rūgt sācis raugs. Pagājušā gada martā par šā grupējuma upuri kļuva Vatikāna oficiālā saite, ko uz vairākām dienām padarīja darboties nespējīgu, pamatojot to kā „atmaksu par Romas katoļu baznīcas korupciju un pērkamību”. Savukārt jau 10.februārī „Anonymous” bija nobloķējis CIP saiti. Vēl mazliet agrāk bija uzlauztas Grieķijas Tieslietu ministrijas, Eiroparlamenta, Interpola, finanšu korporāciju „Visa”, „PayPal”, amerikāņu analītiskā centra „Stratfor”, Tīmekļa veikala „Amazon.com” un vēl virkne citu saišu.

Ja vēlētos pilnībā uzskaitīt viņu veikumu, tikai sausa nosaukumu uzskaite vien aizņemtu vismaz desmit standartlapas. Starp citu, „atmaksas” akcijas laikā pirmo reizi uzlauzta arī ‘gov’ (vadības) līmeņa saite un pārtverta FIB un Skotlendjarda telekonference, kurā apsprieda sadarbības paņēmienus cīņā ar hakeriem...

Neko neaizmirsīsim

Neskatoties uz to, ka pēdējo dažu gadu laikā „Anonymous” regulāri liek par sevi manīt, par šo grupējumu nav zināms nekas vairāk par to, ko zināja 2003.gadā, kad tas pirmo reizi paziņoja par sevi Tīmeklī, vai 2008.gadā, kad „haktīvisti” iemantoja publisku atpazīstamību projekta „Čandoloģija” ietvaros. Atgādināsim, ka tad nežēlīgai kritikai bija pakļauta saintoloģijas baznīca, kas pieprasīja no populārās vietnes „You Tube” aizvākt viena no saviem slavenākajiem sekotājiem kinoaktiera Toma Krūza interviju, ko „Anonymous” uzskatīja par Tīmekļa brīvības iegrožošanu. Viņi paziņoja: „Mēs esam pret korporācijām un valdībām, kuras iejaucas Tīmeklī. Mēs uzskatām, ka tam jābūt pilnībā atklātam un brīvam”.

Interesanti, ka savas akcijas 2008.gada februārī, martā un aprīlī „Anonīmie” veica ne tik daudz Tīmeklī, cik tieši uz ielām – pie saeintoloģijas baznīcām visā pasaulē. Tiesa, lai uzturētu savu anonimitātes statusu, viņi slēpa savas sejas aiz šallēm, tumšām acenēm un maskām. Populārākā no šīm maskām ir labi zināmā angļu sazvērnieka Gaja Foksa vieplis, kurš 1605.gadā mēģināja uzspridzināt karali Jēkabu I, un tā kļuvusi par „Anonymous” simbolu. Tad arī radās biedējošais lozungs, kas dažādās variācijās izskan arī šodien: „Mēs – anonīmie. Mūsu vārds – leģions. Nepiedosim. Gaidiet mūs”...

Kas tad īsti ir šie Tīmekļa bērni, šie mūsdienu „robini hudi”? Viņi paši kaismīgi noliedz specdienestu mēģinājumus izplatīt dezinformāciju par to, ka viņi būtu kāds konkrēts grupējums vai pilnībā noformēta struktūra, jo patiesībā viņus nekas neapvieno, izņemot tikai apmeklējamo Tīmekļa resursu un visparastāko mājas datoru. Patiešām, novērotāji vienprātīgi atzīst, ka viņiem nav ne izteiktu līderu, ne vadības struktūru šo vārdu vispārpieņemtā izpratnē. Neatkarīgais pētnieks Kriss Lenderss raksta, ka „Anonymous” ir pirmā Tīmekļa vidē izveidotā superapziņa. Proti, tā ir grupa tādā izpratnē, kādā par grupu var uzskatīt arī putnu baru – tie lido vienā virzienā un jebkurā mirklī vai nu pievienojoties baram, vai pamest to.

Maskas jānorauj!

Savukārt gluži praktiskā izpratnē visvairāk diskusiju saistībā ar „Anonymous” izraisa viņu iespējama saistība ar hakeru kustību. Pēdējo pētīšanas speciāliste Gabriela Koulmane no Kanādas, piemēram, uzskata, ka tik vienpusīga un faktiski nepamatota „Anonīmo” pielīdzināšana hakeriem ir ne tikai neobjektīva, bet kārtējo reizi vēstot par ne sevišķi prasmīgu un izdevušos specdienestu provokāciju. Turklāt viņai piekrīt arī grāmatas „Epohālā „Anonīmo” uzvara: kā 4 chan armija uzvarēja Starptautisko Tīmekli” autors Kouls Straikers. Viņš pauž, ka reāliem hakeriem svarīgākais ir uzlauzt, piemēram, korporācijas „MasterCard” datu bāzi, nozagt miljonos mērāmu informāciju un turklāt vēl izdarīt tā, lai par to neviens neuzzinātu. Savukārt „Anonīmie” jau pirmajā acumirklī pēc saites uzlaušanas par to piekladzina visu pasauli. Jo viņu uzdevums ir pievērst uzmanību „netaisnības izpausmēm”. Un šajā aspektā Straikers „Anonīmajos” saskata vienu no „vissvarīgākajām un ietekmīgākajām parādībām, ko radījis mūsdienu Tīmeklis”.

Tiesa, daudzi pētnieki uzsver, ka „Anonīmo” rindās netrūkst ne Tīmekļa pirātu, ne „sadusmoto iedzīvotāju”, ne kreiso ekstrēmistu, un pat tādu, kas līdzdarbojas vienkārši jautrības nolūkā.

Tā kā „haktīvistu” iecienītākais līdzeklis ir DDoS (sagrupēts uzbrukums no sērijas „pakalpojums atteikts”), kas virknē valstu klasificēts kā kriminālnoziegums, varas iestādes uzsāka Gaja Foksa pielūdzēju medības. 2010.gada decembrī Nīderlandes policija arestēja 16 gadus vecu pusaudzi – par līdzdarbošanos kiberuzbrukumos un „WikiLeaks” atbalstīšanu. 2011.gada janvārī par tādiem pašiem grēkiem notika 6 aresti Britānijā, jūnijā – vēl 3 Spānijā un 32 (?) Turcijā. Tā paša gada jūlijā īstenojās starptautiskā operācija, ko kopīgi veica ASV, Britānijas un Nīderlandes specdienesti, kuras gaitā kopumā arestēti 27 aizdomās turamie.

2012.gada martā īstenotā Interpola operācija „Noraut maskas” vērtējama kā īpaša. Raugi, specdienestiem pirmo reizi izdevās atklāt vairāk vai mazāk augsta līmeņa „anonīmo” un tostarp arī piespiest viņu izdot savus līdzdalībniekus. Hakeri ar segvārdu „Sabu” – 28 gadus vecais Hektors Ksavjers Monsegūrs – arestēja Ņūjorkā un, izmantojot iebiedēšanu, šantāžu un vienkārši fiziski ietekmējot, piespieda „sadarboties”. Cita starpā ir vērts pieminēt, ka operācijas vēriens skaidri liecina par to, ka patiesībā „Anonīmo” un viņu atbalstītāju izplatītā versija par to, ka viņu rindas neapvieno izteikta un pārdomāta organizācija, drīzāk ir otra mitoloģiskā galējība. Grūti spriest, cik lielā mērā ir vērts ticēt no Monsegūra izsisto liecību patiesīgumam, taču specdienestu ļaudis apgalvo, ka viņš vispār spējis nodot kādu no saviem līdzgaitniekiem tikai tāpēc, ka, raugi, pats šajā organizācijā ieņēmis pietiekami vērā ņemamu stāvokli un tāpēc daudz zinājis par citiem...

Viss liecina, ka „Anonīmie” patiesībā ir tipisks tīklveida grupējums, kurā gluži formāli patiešām nav nekādu konkrētu līderu. Taču vienlaikus tā tomēr ir organizācija, kas pilnā mērā spēj sarīkot plašas starptautiskas un tajā skaitā arī graujošas akcijas. Turklāt vienlaikus šo aprindu sociālais sastāvs ir ārkārtīgi raibs. „Anonīmo” rindās ir ļaudis, kurus uzskata par sevišķi pietuvinātiem pat Eiropas valstu karaļnamiem. Un ir arī tādi, kuri atrodas viszemākajos sociālajos slāņos. Tik pat raibs ir arī šīs kustības dalībnieku skaitliskais sastāvs – atsevišķās akcijās piedalās vairāki simti cilvēku, savukārt citās desmiti un pat simti tūkstošu. Vecuma ziņā lielāko daļu veido studenti un arī skolnieki.

Neapšaubāmi, organizācijas kodolu veido programmētāji un visnotaļ prasmīgi Tīmekļa un datoru lietotāji. Par to nav jābrīnās, jo, raugi, darbs ar proxy serveru ķēdīti un programmu „Tor”, kas sekmē darbošanās pēdu slēpšanu Tīmeklī un vārda vistiešākajā nozīmē piešķir „Anonīmajiem” iespēju tādiem anonīmiem arī palikt, prasa ne tikai lielu pieredzi, bet arī itin nesliktu un kvalitatīvu izglītību. Lai gan tajā pašā laikā ikviens puslīdz prasmīgs Tīmekļa lietotājs gluži brīvprātīgi var kļūt par kādas akcijas dalībnieku, ielādējot savā datorā vienkāršo programmu LOIC, jo tas neprasa nekādas sevišķas prasmes – tikai spaidi konkrētus taustiņus, un viss.

Pētnieki un analītiķi uzskata, ka patiesībā nekādas specdienestu operācijas nav spējīgas puslīdz būtiski ietekmēt kustību „Anonymous”, jo viņu darbība nav izskaužama jau atbilstoši pašai sociālo tīklu iedabai, kuru vidē tad arī uzturas un allaž piesakās jaunā viļņa politiskie aktīvisti.

Arī tas, protams, liek ikvienu visnotaļ piesardzīgi izturēties pret to atkarību, kas dveš no virtuālās vides.