Pirmo reizi lasot šīs grāmatas, viņa taču bija tādā pašā vecumā, kā tās varoņi. Viņa ar nepacietību gaidīja katru jaunās grāmatas iznākšanu. Tajā pašā laikā viņa uzzināja, ka ir arī viena cita franču autore, kas 13 gadu vecumā ir izdevusi savu fantāzijas grāmatu. Tad kāpēc tādu nevarētu sarakstīt arī viņa? Kādā vasaras dienā viņa paņem baltu lapu, pildspalvu un cenšas uzlikt savas fantāzijas uz papīra, bet pēc 20 minūtēm viņai tas apnīk... tomēr idejas nekur nepazūd, vairojas. Tā pamazām rodas kaut kas, kas veidojas par sižetu nākamās grāmatas sākumam. Grāmatas rakstīšanas process ir lēns, taču, ja to izbauda, kā jebkuru citu aizraušanos, tad ir vērts to darīt. Viņai nebija apkārt cilvēku ar līdzīgu aizraušanos, tāpēc Laura saprata, ka rakstīšana ir visai vientuļa nodarbe. Tikai tad, kad viņa sāka rakstīt datorā, arī vecāki painteresējās, ko viņa tur dara, novēlot, lai viņai jauks hobijs. Ne viņi, ne pati nākamā rakstniece to neuztvēra nopietni. Tikai vēlāk radās doma, ne jau par īstu grāmatu, bet par visa uzrakstītā sakārtošanu kādā burtnīcā, ko varētu iedot palasīt draugiem vai paziņām. Taču tad, kad mājās ienāk internets, Laura iepazīst cilvēkus, kuri arī tādā pašā veidā ir iesākuši kaut ko rakstīt. Te viņai palīdz draudzene Laura Dreiže. Apmainoties ziņām, viņas saprot, ka abas piedzīvo ko līdzīgu, cenšoties rakstīt tā, lai beigās rodas kas sakarīgs. Kad vecāki saprot, ka aizraušanās kļūst nopietna, rodas doma sarakstīto aiznest uz kādu izdevniecību. Tajā laikā autore savam stāstam bija kaut kur vidū. Kā jau minēts, tas sastāv no četrām daļām. Viena no izdevniecībām atbildēja: kāpēc ne? Varam izdot, tikai iepriekš pabeidz visas grāmatas. Laura lielā tempā, vienā vasarā arī visu pabeidz, kas viņai ir ļoti liels temps. Tagad Laurai nācās iepazīt, cik sarežģīts ir grāmatas izdošanas process. Kad viņa turēja rokā savu pirmo grāmatu, viņa saprata - jā, es gribu būt rakstniece! Pašreiz autorei ir daudz stāstu tapšanas procesā, taču vienmēr sanāk, ka atrodas kādi steidzamāki darbi: mācības, citas lietas. Rakstniekam jau grūti nopelnīt naudu, taču, ja vēlies būt rakstnieks, tas nav galvenais. Vienmēr prieks satikt cilvēkus, kas arī vēlas ko uzrakstīt, tāpēc Laura iedrošina klausītājus, ka rakstīšana un lasīšana nav tik drūms process, kā varētu domāt. Nav jau obligāti jāraksta fantāzija. Var rakstīt par notikumiem ikdienas dzīvē, vai piedzīvojumiem šajā pasaulē. Autore ir dzirdējusi par skolēniem, kas apraksta savu klasesbiedru piedzīvojumus. Tēmas ir ļoti plašas. Vienmēr noder arī lasīšana, taču tad ir jāatrod tēmas, kas arī tev patīk. Laura ir izgājuši caur posmu, ko sauc par obligāto literatūru un tikai pēc gadiem sapratusi, ka arī tur ir vērtīgas lietas. Tagad, liekas, ka obligātā literatūra vairs neeksistē, ir ieteicamā vai vispār neko neiesaka... Laura zina, ka pašlaik populārākais gabals skolēnu vidū ir "Grega dienasgrāmatas", ko viņai arī gribētos izlasīt, lai saprastu, kāpēc tās ir tik populāras. [Stāsts par zēnu, kurš iekuļas visādās ķibelēs un cenšas no tām izkļūt - I. B.]
Pirmās trīs Lauras Vilkas grāmatas ir iznākušas izdevniecībā "Atēna" jau pasen, taču pašlaik izdevniecībai ir naudas grūtības, tāpēc pēdējās grāmatas izdošana ir apstājusies. Autore pat domā, ka vajadzēs izlikt ceturto grāmatu internetā, lai lasītāji varētu iepazīties ar to, kā stāsts beidzas. Tomēr šovasar viņa centīsies kaut kā sadabūt līdzekļus, lai grāmata ieraudzītu dienas gaismu tādā pašā veidā, kā pārējās.
Tālāk saruna virzās par rakstīšanu kā tādu. Laura saka, ka labs ceļš ir tā saukto „fanfiku” rakstīšana. Tas ir treniņš, jo var izmantot jau gatavus tēlus un raksturus. Tā ir iespēja, izveidot sev patīkamākus notikumus un stāsta nobeigumus, ja kas no rakstnieka rakstītā nepatīk.
Rakstniecei jau no bērnības patīk māksla, viņa ir liela zīmētāja un te jāpasaka, ka viņas grāmatās ir pašas zīmētās ilustrācijas. Rakstot Laura centās uzzīmēt savus tēlus, jo viņai negribējās dot to smalkus aprakstus tekstā. Jau bērnībā viņai ir pārmetuši par to, kāpēc viņa visur zīmē kaut ko dienasgrāmatās un citur, vai tad nevarot citu papīru paņemt? Arī dodoties pie izdevējiem, viņa teikusi, ka viņai ir sazīmēti grāmatas varoņi un mošķīši, vai viņi nevēlas tos apskatīt? Tā nu autores ilustrācijas nonāca arī viņas grāmatās. Izdevniecība ieteica nopietni piestrādāt un tā šīs grāmatas ir ar ilustrācijām, kaut arī mūsu dienās ilustrācijas parast veido tikai mazākiem bērniem domātās grāmatās. Laura straujā tempā sāka piestrādāt pie ilustrācijām. Tie, kuri tur grāmatas rokā, var tās ieraudzīt. pirmajā grāmatā tās ir vienkāršākas, bet nākamās autores roka jau ir "iestrādājusies". Autore joprojām mācas, gan rakstīt, gan zīmēt labāk, cerot, ka nākošās grāmatās viņas ilustrācijas kļūs vēl labākas. Izaugsme ir iespējam vienmēr.
Ieguvusi savā īpašumā datoru, Laura pārraksta tajā visus iesāktos stāstu un turpmāk rakstīšanai izmanto to. Arī izdevniecībā rokraksti jāiesniedz datorrakstā. Vienīgi tad, ja kāda ideja iešaujas prātā pēkšņi, tā tiek pierakstīta uz papīra. Var jau arī kādu ideju paturēt prātā, taču tad jābūt trenētam prāta.
Ar ātrajām idejām ir grūti, tās pierakstot, ejot, ir nācies ieskriet stabā. Jaunas idejas autorei ir daudz: iesākti kādi divi stāsti un vēl ir idejas kādiem trim. Idejas ir par alternatīvo vēsturi, kas izmainījusi pagātni un to, kā tas atsaucas uz mums.
Atskatoties uz savu vēsturi, Laura ir pateicīga savai māsai, kas viņai deva lasīt daudzas grāmatas. Īpaši viņai patikuši sengrieķu mīti – labi ilustrēta grāmata ar samēra baisu pasauli, taču fantāziju rosinoša. Laura vēlētos, lai arī tagad vairāk iznāktu aizraujošas grāmatas, kas stāstītu par to, ka arī bērnu dzīve var būt piedzīvojumu un varoņdarbu pilna. Tālāk, vidējā vecumā nāktu sava literatūra, līdz jaunais lasītājs jau nonāktu līdz nopietnām lietām.