Ziemassvētkus daži kristieši nesvinēja arī vēlāk, kad par to svinēšanas dienu ticīgie bija vienojušies jau globālā mērogā. Piemēram, Ziemeļamerikas kristieši – puritāņi, kuri kolonizēja senās indiāņu zemes, no 1659. līdz 1681. gadam ar bargu naudas sodu sodīja visus tos iebraucējus no Vecās pasaules, kuri Bostonā atklāti uzdrošinājās svinēt Ziemassvētkus. Puritāņiem laikam pārāk nepiedienīgi skaitījās jautri svinēt reliģiskus svētkus.
Jehovas liecinieki, kuri sevi uzskata par vispatiesākajiem kristiešiem, bet pārējie kristieši jehovistus dēvē par viltus mācības piekritējiem, Ziemassvētkus jeb Kristus dzimšanu nesvin arī mūsdienās. Jehovas liecinieku mācība sludina: „Jēzus nav dzimis 25. decembrī. Viņš piedzima aptuveni 1. oktobrī, gadalaikā, kad gani naktī turēja savus ganāmpulkus laukā. Jēzus kristiešiem nekad nav pavēlējis svinēt viņa dzimšanu. Toties viņš saviem mācekļiem lika atzīmēt jeb pieminēt viņa nāvi. Ziemassvētki un ar tiem saistītās paražas nāk no senām viltus reliģijām. To pašu var teikt par Lieldienu paražām, piemēram, olu un zaķu izmantošanu. Agrīnie kristieši nesvinēja Ziemassvētkus un Lieldienas, un patiesie kristieši to nedara arī mūsdienās.”
Kā un kad sāka lidot Ziemassvētku vecītis?
Laika gaitā amerikāņi šos svētkus sāka atzīmēt ar plašu, pat debešķīgu vērienu. Piemēram, 1819. gadā amerikāņu rakstnieks Vašingtons Irvings savā daiļdarbā pirmo reizi aprakstīja, kā Ziemassvētku vecītis pa debesu jumu traucas kamanās. Vēlāk šo leģendu pārņēma daudzi jo daudzi literāti un stāstnieki, vēlāk arī filmu producenti. Tagad daudzi bērni ir svēti pārliecināti, ka Ziemassvētku vecītis pie viņiem nokļūst ziemeļbriežu vilktās kamanās no Nekurzemes kaut kur tālu aiz mākoņiem.
Gāja gadu desmiti, un amerikāņi izdomāja, ka Ziemassvētku vecītis var pārvietoties arī citādāk. 1965. gadā visus uz ausīm nolika tolaik izplatījumā riņķojošie amerikāņu astronauti. Tieši Ziemassvētkos viņi uz Zemi pārraidīja šokējošu ziņu – viņi kosmosā esot redzējuši lidojošo šķīvīti! Tik tikko uz Zemes esošie spēja aptvert sensacionālo vēsti, ka kaut kur tur augšā lido nezināmi lidojošie objekti, kurus pirmo reizi vaigā redzējuši ASV pavalstnieki, kad astronauti Visuma plašumos sāka ar mutes ermoņikām spēlēt Ziemassvētku melodijas. Tā nu amīšu kosmonauti Ziemassvētku vakaru pārvērta arī par 1. aprīli.
Austrālijā Ziemassvētki nebūs Ziemassvētki, ja negūsiet šokolādes krāsas iedegumu, neplunčāsieties okeānā un nenosvinēsiet saulgriežus trakā pludmales ballītē.
Ziemassvētku eglīte kā koka bluķis
Nostāsti par Ziemassvētku eglītes tradīcijas rašanos ir vairāki. Viens gan ir skaidrs – tā radās pirms vairāk nekā 500 gadiem Ziemeļvācijā vai Livonijā. Latvieši ir svēti pārliecināti, ka pirmā Ziemassvētku eglīte pirmo reizi tika rotāta 1510. gadā Rīgā pie Melngalvju nama. Tolaik bija tradīcija pilsētas centrā nolikt koku (daudzviet tā arī varēja nebūt egle) vai bluķi, kuru līdz Zvaigznes dienai – 6. janvārim – pilsētnieki izrotāja ar kaltētiem ziediem, lentēm, augļiem un citām lietām un pēc tam svinīgos apstākļos sadedzināja, aizgaiņājot visas nelabās auras. Pēc visa spriežot, saknes šim rituālam meklējamas senajās pagānu tautu tradīcijās. Latviešiem tas ir bluķa vakars, senajiem romiešiem Saturnālijas, citām tautām viņu tradīcijas.
Mēs esam pārliecināti, ka egle, egles bluķa vai koka konstrukcijas, kura pēc izrotāšanas bija jāsadedzina, vietā pirmo reizi parādījās tieši Rīgā. 1510. gadā vaču tirgotāji Rīgā pie Melngalvju nama kā svētku simbolu esot pieņēmuši pilsētnieku bērnu izrotātu eglīti. Latviešiem nebija nekas neparasts, ka par ziemas saulgriežu mistisku simbolu tika izraudzīts koks vai koka bluķis. Latvieši jau kopš aizlaikiem ziemas saulgriežus atzīmēja, ļaunos garus baidīja un siltu laiku piesauca, velkot apkārt sētām koka bluķus un pēc tam tos sadedzinot.
Iespējams, ka eglīte par svētku simbolu radusies tikpat nejauši, kā 25. decembris pasludināts par Jēzus Kristus dzimšanas dienu. Vienkārši pirms 500 gadiem Ziemassvētku laikā Rīgā pie Melngalvju ziemas saulgriežu mistisko koku vai bluķi netīšām izvēlējās pagatavot no egles koka, jo vai nu tā bija ērtāk un lētāk, vai arī egle nejauši kaut kādā veidā bija atvilkta līdz pilsētai vai tās tuvumā nogāzies.
Kristus dzimšanu svin arī ar koka bļodām, pludmales ballītēm un lēkšanu pāri ugunskuriem.
Ne visās zemēs decembra beigās ir barga ziema, un tāpēc saulgriežu svinībās tiek kurināti arī ugunskuri, kam tiek lekts pāri, tāpat kā pie mums vasaras saulgriežos – Jāņos. Citviet, kā tropu joslā, egles kokus ir grūti atrast, un tur egles vietā tiek izmantotas palmas. Daudzviet Ziemassvētki tiek sagaidīti ar ugunskuriem, tāpat kā pie mums vasaras saulgrieži .
Irākā, piemēram, kad ugunskura liesmas jau ir mazliet pierimušas, katrs Kristus dzimšanas dienas svinību (jā, jā – arī Irākā ir kristieši) dalībnikes tam lec pāri trīs reizes, katru reizi iedomājoties kādu vēlēšanos. Tiek uzskatīts, ka nākamais gads būs labs un laimīgs, ja ugunskurā iemestie zari pilnībā sadeg un pārvēršas pelnos.
Tautas, kurām ir lemts Ziemassvētkus svinēt nevis ziemas viducī, bet gan vasaras svelmē, svētku tradīcijas ir pielāgojušas saviem specifiskajiem apstākļiem.
Havaju salās Ziemassvētku vecītis ierodas nevis ziemeļbriežu vilktās kamanās, bet gan sarkanās kanoe laivās. Sniegbaltīšu vietā viņu pavada puiši havajiešu kreklos. Austrāliešu neatņemama Ziemassvētku svinību sastāvdaļa ir pludmales ballītes. Bahamu salās Ziemassvētku laikā notiek krāšņi karnevāli, kuru dalībniekiem ir jābūt tērptiem no papīra vai kartona darinātā apģērbā.
Dīvainas mums var likties arī tradīcijas vienā otrā visnotaļ kristīgā zemē, tepat pie mums Eiropā. Diez vai latvieši būtu sajūsmā pārņemt grieķu tradīciju, pēc kuras grieķu mājās eglītes vietā karājas pie griestiem piestiprināta koka bļoda. Tajā nedaudz ielej svēto ūdeni un ieliek ap koka krucifiksu aptītu bazilika zariņu. Vairākas reizes dienā kāds no ģimenes locekļiem ar šo bazilika krucifiksu apsmidzina istabas, lai atbaidītu ļaunos garus, kuri, pēc grieķu ticējumiem, cilvēkiem spējīgi nodarīt ko sliktu laikā no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai.
Nīderlandē ievēro noturīgas tradīcijas, kuras vairākums eiropiešu jau aizmirsuši. Nīderlandieši 14. gadsimtā nepārcēla dāvanu saņemšanu uz Ziemassvētku vakaru un palika uzticīgi Ziemassvētku vecīša prototipam, leģendāram 4. gadsimta Miras bīskapam svētajam Nikolajam, kura piemiņas dienu katoliskā pasaule atzīmē 6. decembrī. Amsterdamā uz jums skatīsies kā jukušu, ja tur kādam Ziemassvētku dāvaniņu centīsieties iesmērēt 24. decembra pievakarē. Visi taču zina, ka ar dāvanām jāpamainās 6. decembrī! Holandē pie bērniem ciemos nāk Sinter Klaas jeb Svētais Nikolass jau 6.decembrī. Svētais Nikolajs arī pēc skata nelīdzinās mums pazīstamajam Ziemassvētku vecītim. Viņš ir tērpies melni violetā bīskapa tērpā ar augstu bīskapa cepuri galvā.
Vēdera izvirtības
Viena Ziemassvētku tradīcija gan visām tautām ir vienojoša. Tas ir svētku mielasta galds. Svētku maltītei tiek sarūpēts tas pats gardākais, kas katram vien klētīs un pieliekamajos atrodams. Protams, katros platuma grādos pārtikas krājumi ir savādāki, bet labi gan tie ir. Šogad svētku brīvdienas ir padevušās sevišķi garas, tāpēc to virtuvi arī kādu dienu var atslogot no mums tik pierastiem gaiļa cepešiem un pelēkajiem zirņiem ar piparkūkām. Ziemassvētku galdā var likt arī citu tautu mīļākos svētku ēdienus. Lūk, dažas ierosmes:
* Japānā ziemas saulgriežos obligāti jāēd pupiņu salāti ar rīsiem, jūras kāposti, cepti kastaņi, vārīta zivs un zirņi;
* Tibetā šajos svētkos visi tiek cienāti ar pīrādziņiem;
* esot tālajā Dienvidamerikā – Peru – un ieejot jebkurā baznīcā, jūs bez maksas saņemsiet galveno peruāņu cienastu – cepumu ar karstas šokolādes dzērienu;
* Filipīnās Ziemassvētki nebūs Ziemssvētki, ja nebūsiet nogaršojuši uz bambusa dzinuma uzpraustos rīsu saldumus, kas pārlieti ar kokosriekstu cukuru;
* Austrālijā uz svētku galda jābūt 12 ēdieniem. Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst pankūkas, liellopu un cūku kāju želeju, pildītu sivēnu ar putras piedevu, cūkas desu, medus prjaņikus un zoss cepeti;
* Amerikas Savienotajās Valstīs Ziemassvētku galds neizceļas ar īpašu oriģinalitāti. ASV Ziemassvētku diena ļoti maz atšķiras no Pateicības dienas, kurā viens no galvenajiem ēdieniem ir tītara cepetis;
* ukraiņi Ziemassvētkos ēd boršču bez gaļas. Šo ukraiņu nacionālo zupu bez gaļas ir neiespējami iedomāties, bet Ziemassvētkos jau notiek visādi brīnumi;
* vissenākajā kristiešu valstī pasaulē – Armēnijā – ticības pamatlicēja dzimšanas dienas svinībās jāēd zivs ar rīsiem, kuros ir iejauktas rozīnes;
* skoti, kā zināms, ar lielu izšķērdību neizceļas, un tāpēc arī viņu svētku galvenais cienasts nav pārāk izsmalcināts. Tie ir auzu plāceņi. Ka tie ir negaršīgi, gan nevar teikt, bet maciņš tādus plāceņus pagatavot neliegs nevienam;
* īriem tradicionālais ēdiens ir pildīts tītars. Neiztrūkstoša cienasta sastāvdaļa ir pudiņš, ko gatavo no žāvētiem augļiem un brendija;
* Francijā Ziemassvētku bluķi aizstāj rollbiskvīts, kas pārliets ar šokolādes glazūru un izrotāts ar marcipāna Meža rūķīšu figūriņām un sēnītēm. Arī frančiem, tāpat kā īriem, galvenais ir tītara cepetis ar kastaņiem, bet var būt arī gaiļa cepetis ar plūmēm, neiztrūkst arī austeres un dažādas pastētes. Protams, neiztikt arī bez izslavētā franču vīna;
* spāņi Ziemassvētku vakarā mielojas ar jēra cepeti, tam virsū uzdzerot šampanieti;
* Somijā svētku pusdienās visi ēd cūkgaļu, kurā noslēpta mandele. Tam, kurš mandeli atrod, ir jādzied dziesma;
* Portugālē, ēd, ko ēdams, ir jāuzdzer īpaši salds portvīns. Īpaši ieteicams portvīnu lietot, mielojoties ar sālītu mencu;
* Austrijā, Ungārijā un Serbijā Ziemassvētkos drīkst ēst visu, tikai ne putna gaļu. Tā ka, esot šajās valstīs, labāk ar latviešu iemīļotajiem gaiļa vai zoss cepešiem labāk nelielīties.
Jāteic, ka arī latviešu Ziemassvētku virtuve ir izpelnījusies ievērību. Interneta enciklopēdijās dažādās pasaules valodās uzskaita galvenos Latvijas Ziemassvētku svinību galda ēdienus, un tie ir pelēkie zirņi ar speķi, pīrādziņi, kāposti ar desiņām, piparkūkas un mandarīni. Kā redzam, latviešu Ziemassvētku tradīcijas ir kuplinājis arī padomju laiks. Par mūsu ziemas saulgriežu tradīciju ir kļuvusi arī mandarīnu ēšana. Padomju laikā skolēni ziemas brīvdienās tika pasniegts puskilograms mandarīnu, kas tolaik skolasbērnu ģimenēs tika izgaršoti tikpat svētsvinīgi kā Svētais Vakarēdiens baznīcā. Daudziem tā bija vienīgā reize gadā, kad varēja redzēt, apostīt un pat nogaršot tik mistisku paradīzes augli – mandarīnu.