Vārdu „degradokrātija”, kādā es sev apzīmētu to, kas pašlaik notiek sabiedriskajā apziņā un valsts pārvaldē visās mūsdienu civilizēti attīstītajās valstīs, ieskaitot Krieviju, nevajadzētu tulkot burtiski, kā „varas degradēšanos” „degradējušos varu”. Viss nav tik vienkārši.

Degradējušies cilvēki vienmēr ir mazākumā, viņi ir pārāk vāji, lai iegūtu un noturētu varu, tāpēc man degradokrātija ir nevis pati degradācijas vara, bet degradācijas psiholoģija, tas ir, sabiedriskās apziņas forma, ko radījusi mūsdienu patērētāju sabiedrība.

Tagad šī sabiedriskās apziņas forma ir ļoti stipra, bet dažās vecās Eiropas valstīs pilnīgi dominē visos valsts institūtos, galvenokārt nosakot to politiku un darbību.

Par mūsdienu Rietumu kolektīvās civilizācijas degradāciju raksta un domā pietiekoši daudz. Tā ir sarežģīta un daudzpusīga problēma.

Personīgi es centīšos ar to tikt skaidrībā no sabiedrības un valsts attiecībām pret iespēju personībai ar ieročiem aizstāvēties pret pilsoņa goda un cieņas noziedzīgu aizskaršanu.

Sākumā Rietumu, kā arī pasaules civilizācijā valdīja kareivīgi uzskati, kas prasīja no cilvēka gatavību sasprindzināt visus savus spēkus, lai sasniegtu personīgos vai sabiedriskos mērķus, gatavību bargai atbildībai par savu rīcību, par savas komandas rīcību, par kļūdām un neveiksmēm.

Godu uzskatīja par augstāku vērtību nekā paša dzīvību. Īsts karavīrs nespēja paciest pat pašu mazāku pazemojumu. Cilvēkus, kas nespēja atbilst šīm prasībām, karavīri neuztvēra kā sev līdzīgos.

Kopā ar armijas ieročiem vienmēr eksistēja un pastāvīgi bija pie rokas ieroči, lai aizstāvētu personīgo godu pret apvainojumiem vai pazemojumiem.

Kaut kur 19. gadsimta beigās goda ieroči transformējās kompaktos revolveros, kā „buldog” tipa revolveri un portatīvās pistoles kā „brauning”. Tieši tām tika izdomāta bikšu pakaļējā labās puses kabata, atceros, kā manā bērnībā šo kabatu pieaugušie sauca to par pistoles kabatu, bet pusaudži – par „pistončiku”.

Tad lūk, uz militārās attieksmes bāzes pret visām dzīves un cilvēka darbības pusēm, uz godīgas, enerģiskas un drosmīgas attieksmes bāzes radās Rietumu vētras un ofensīvas civilizācija!

Tas ir, drosmīgi, neatkarīgi, apbruņoti cilvēki, kuri vienmēr bija gatavi aizstāvēt sevi un savas intereses, sāka enerģiski iekarot un apgūt planētas bagātības, koncentrējot tās Rietumu valstīs, pateicoties tam, apsteidzoši citu pasauli, sāka attīstīties rūpniecība, tirdzniecība, zinātne, kultūra un valsts institūti, kas tādā veidā deva iespēju saviem pilsoņiem nemitīgi celt savu dzīves līmeni.

Šo valstu likumdošanā tiešā veidā tika realizēti principi: „mana māja – mans cietoksnis”, „man nav tiesību atkāpties”, tas ir, ja ir uzbrukuši tavai teritorijai, tev vai taviem tuvākajiem, bet tu devi pretsparu, par ar nāvīgu iznākumu, tad tiesā uzbrucējiem vienmēr nebija taisnība un tie bija jāsoda.

Pietika uz robežas savai zemei novietot plāksnīti „Personīgais īpašums” un praktiski neviens šo robežu nepārkāptu.

Pacēlumam vienmēr seko kritums. Rietumos izauga pārāk maiga paaudze, kas mantojusi bagātības un senču sasniegumus, nespēja saglabāt sevi cēlumu. Vētru un ofensīvas laikmetu nomainīja patērēšanas laikmets.

20. gadsimtā Eiropas koloniju iezemieši gandrīz ar kāju spērieniem izdzina savus līdz zobiem apbruņotos iekarotājus tikai tāpēc, ka viņi bija gatavi riskēt ar savām dzīvībām, bet tie vairs to nespēja un labāk devās prom, zinot, ka mājās viņus par to nenicinās, bet sagādās mierīgu un pārtikušu eksistenci.

Par jaunā laikmeta saukli kļuva „dzīvot, lai dzīvotu”, tas ir, minimums spriedzes, minimums riska – maksimums patērēšanas prieku. Lai attaisnotu to, vispār jau nosodāmo vajadzību, ar literatūras un mākslas palīdzību tika piezemēts, gandrīz apspļaudīts patriotisms, spēja riskēt un ziedoties augstāko mērķu dēļ.

To lielā mērā veicināja arī tas, ka medicīna un maigāka rakstura pārsvars palīdzēja izdzīvot un bez bēdām eksistēt milzīgam cilvēku-izdzimteņu slānim, kas vienkārši būtu aizgājuši bojā jau bērnībā vai mazliet vēlāk, kad tos atgrūstu sabiedrība un pat radinieki.

Šim cilvēces slānim vispār praktiski nav un nevar būt tradicionālu priekšstatu par godu, jo dzīvība ir dāvana, ko viņi ir nejauši saņēmuši, tāpēc viņiem galvenais ir par katru cenu šo dāvanu saglabāt, bet, ja laimējas, tad iekārtoties šajā dzīvē iespējami ērtāk, bet pēc viņiem – kaut vai plūdi!

Viņi nikni atbalsta visus, pat pašus absurdākos „humānismus” politikā, kas ļauj viņiem nedomāt par pašu dabisko nepilnvērtību. Bet tā saucamā tolerance ļauj viņiem iekļūt pat pašos augstākajos valsts varas ešelonos, dodot iespēju efektīgi iespaidot jaunatnes audzināšanas sistēmu, lai iepotētu tai savu attieksmi pret dzīvi.

Pēdējās kareivīgā pasaules uzskata paliekas Rietumu dzīvesveidā palika likumīgās iespējas personīgi apbruņoties sava mājokļa pašaizsardzībai pret noziedzniekiem.

Taču mūsu laikā pārāk daudz cilvēku Rietumos ir audzināti tā, ka vienkārši nav spējīgi šīs tiesības izmantot, dodot priekšroku noziedznieku uzbrukuma gadījumā saglabāt savas dzīvības par jebkādu zaudējumu un pazemojumu cenu. [Dzīvs suns par mirušu lauvu labāks – gruzīnu sakāmvārds – t.p.]

Taču sapratne par to, ka tas ir kauns, kroplība, īpaši uz to fona, kuri vēl ir saglabājuši sevī goda jūtas un spēju šo godu aizstāvēt, veda pie tā, ka daudzās Rietumu valstīs izvērsās spēcīgs likumdošanas un propagandas uzbrukums, lai ierobežotu vai vispār likvidētu šo iespēju.

Tiesības uz bruņotu pašaizsardzību tiek, vai nu likvidētas vispār vai tā tiek ierobežotas ar dažādiem labojumiem, ka praktiski tiek sasietas rokas.

[Es saprotu, ka ir liela vēlēšanās nogalināt laupītājus. Man pašam tāda būtu, ja man uzbruktu. Taču, ja tā darītu visi, pasaule pārvērstos par vispārēju pilsoņkara zonu. Vai kāds domā, ka tad uzbrucēju draugi un radi nemēģinātu atriebties? Cilvēks, kurš nogalina otru, ir slepkava, ja vien nav karavīrs, kurš aizstāv dzimteni – t.p.]

Lūk, piemēri. Luksemburgā, kur premjers ir seksuālo minoritāšu pārstāvis, pilsoņiem vispār ir aizliegti šaujamie ieroči. Anglijā 1997. gadā, kad pie varas nāca leiboristi, kuru vidū arī ir daudzas seksuālās minoritātes, aizliedza īsstobru ieroču nēsāšanu.

Vācijā un Francijā personīgos ieročus var glabāt tikai mājās, nedrīkst nēsāt un pārvadāt. Pat Somijā, kur ir pati liberālākā likumdošana Eiropā, nesen sodīja mājas saimnieku par to, ka viņš ar ieroci aizstāvēja savas mājas no laupītājiem-migrantiem. Šie ierobežojumi tikai aug!

Kādi ir rezultāti! Visi vēl atceras masveida izvarošanas pirms jaunā gada, ko migranti veica Ķelnes ielās, Anglijā pēc īsstobereņu aizlieguma ielas ir kļuvušas par pašām bīstamākajām Eiropā, teroristi nogalināja uz ielas karavīru (!) dienas laikā.

Visā Eiropā migrantu kvartālos pat policija baidās iet iekšā. Psihopāti sarīko masveida šaušanas tieši tur, kur aizliegts turēt pie sevis jebkādus ieročus, gan-frī zonās.

Tas viss ir nepārvaramas bezspēcības izpausmes, kas līdzās, taču neattiecamās uz bruņotas pašaizsardzības jautājumu, ir tas, ko es saucu par degradokrātiju (Degeneratocracy!), tā ir izdzimteņu varas psiholoģija, zaudētāju psiholoģija, kas ved uz neizbēgamu katastrofu, lai cik labiekārtotas šodien neliktos valstis, kas šo psiholoģiju sludina.

Krievijai, protams, ir savs attīstības ceļš. No 20. gadsimta sākuma te nostiprinājās varas forma, kurai bija neērta tauta, kas sastāvēja no neatkarīgām personībām, kurām bija tiesības uz ieročiem, ar kuru bija jāvienojas, ko nevarēja tā vienkārši nostādīt ierindā un komandēt.

Tāpēc tiesības uz ieroci un pilnvērtīgu aizstāvību ar tā palīdzību pilsoņiem tika likvidētas. Taču ar vispārējo militāro karaklausību un patriotisko audzināšanu, militārais pasaules uzskats un cieņa pret goda tradīcijām tautas daļā saglabājās.

Tāpēc visi, kuri tagad cīnās par mūsu pilsoņu tiesību atjaunošanu uz pašaizsardzību ar personīgajiem ieročiem, glābj valsti no iespējamā degradokrātijas murga nākotnē. Šie mēsli nav uzplaukuši mūsu augsnē paši, to atnes mums tie no valdošā slāņa, kuri ir nolēmuši, ka, tikai visā kopējot Rietumus, mēs varam arī paši sasniegt tos „augstumus” tajā patērēšanas labklājībā, kas pagaidām tur vēl eksistē.

Degradokrātiska attieksme pret pilsonisko pašaizsardzību ar ieročiem pagaidām harmonē ar paradumu tos aizliegt, kas saglabājušies pie mums no iepriekšējiem laikiem. Taču to izbeigt vajag nekavējoties, kamēr, pateicoties tiem, degradokrātija vēl nav nostiprinājusies.

Kas notiks ar Krieviju, ja degradokrātiskā domāšana galīgi ieies mūsu domāšanas veidā? Ja vārds „gods” tiks galīgi aizmirsts?

Huzāra-partizāna-dzejnieka Denisa Davidova elks un aizbildnis, ģenerālis Kuļņevs teica: „Es mīlu mūsu māmuļu Krieviju par to, ka pie mums vienmēr, kaut kur – kaujas”. Cik gan aktuāli skan šie vārdi, un vēl ilgi tā skanēs. Kā gan kausies-saglabās māmuļu Krieviju tie, kuru galvās iesēdīsies degradējošā frāze „dzīvot, lai dzīvotu”?

[Laikam tādu pasauli vēlas autors? – t.p.] https://fishki.net/auto/2561472-v-ekaterinburge-voditeli-ustroili-razborku-so-strelyboj-iz-travmaticheskogo-pistoleta.html

Noziegumi ir ne tikai bīstamas nepatikšanas, taču arī pazemojums pret to, pret kuru tie tiek vērsti. Mūsu oponenti kā argumentu pret apbruņotu pašaizsardzību un legalizāciju pilsoņiem nēsāt īsstobru ieročus stāsta daudzas, visādas „šausmenes”.

Viena no tām ir tāda, ka noziedznieki, zinot, ka uzbrukuma objekts var būt apbruņots, centīsies viņu uzreiz nogalināt, tāpēc slepkavību notikšot vairāk, bet personiskie ieroči te būs bezjēdzīgi, tie tikai vairos tā īpašnieka bīstamību.

Es citēšu atbildei kāda Krievijas Pilsoņa atbildi, kas mani sajūsmināja kā lielisks īsta karavīra domu gājiens.

"... Es neuzskatu un nekad neuzskatīšu noziedzniekus par „pārcilvēkiem”, no kuriem parastie cilvēki vienmēr cietīs tikai neizbēgamu zaudēšanu. Ja man, apbruņotam, nelaimēsies izdzīvot noziedzīgā uzbrukumā, tad tam tā arī bija jānotiek. Es zināšu, ka noziedznieki mani nogalinās tāpēc, ka baidās, un tas ir labāk, nekā, esot neapbruņotam, palikt dzīvam cietējam ar noliektu galvu, kuru izlēmīgi nelieši jautri nicina, cerot, ka varēs izmantot arī turpmāk..."

Autors Mihails Goldreiers, 2018. gada 28. martā.

Avots: https://fishki.net/2555479-prava-na-samozawitu-likvidirujutsja-polnostyju.html