-Nu ko, mēs esam pārliecinājušies, ka jūsu Nāves zvaigzne ir varens ierocis. Taču, cik tā ir droša? Vai tai nav kaut kāda īpaši vāja vieta?

-Jūs smejaties, vai? Tik liela un baigi sarežģīta lieta nekad nevar būt absolūti droša. To jau vēl arī būvēja pa galvu, pa kaklu, lai tikai ātrāk gatava. Tur jau, kur tikai neskaties, ir visādas kļūmīgas vietas.

-Un kā tad jūs tādā gadījumā grasaties nodrošināt misijas drošību?

-Ļoti vienkārši! Jau esam nodrošinājuši. Oficiāli un visiem dzirdāmā veidā paziņojām, ka mūsu ierocis ir absolūti neievainojams. Bet dumpiniekiem piesviedām lieliski safabricētus, nepatiesus faktus, ka ir viena, vienīga vājā vieta - caurejoša eja līdz pašam reaktoram, pat nav uzlikts vāks un - nekāda apsardze. Es jau devu pavēli, lai dekoratori izveido apšuvumā kaut ko līdzīgu kanalizācijas lūkai. Lai tie dumpinieki lien tur iekšā, cik vien patīk. Tajā pusē vispār nekā svarīga nav.

-Nu labi. Tad turpinām darboties pēc plāna.

***

Luks Skaivokers līdz pašai nāvei tā arī nevienam nestāstīja, kas notika tajā dienā, kad Nāves zvaigzne ar krāšņu uzliesmojumu iekrāsoja Javinas debesis.

Viņam bija kauns atzīties, ka viņš aizšāva garām un ieblieza torpēdu kaut kādā vēdlodziņā pa kreisi no mērķa.