Tibetas dziedošo trauku noslēpums

Neredzamais spēks, 2019., Nr.1

Ar racionālu prātu apveltītajam Rietumu cilvēkam ir grūti, varbūt pat neiespējami saprast, kā skaņas, kuras rodas velkot ar koka vālīti pa dažādu metālu sakausējumu bļodu malām, var būt dziedinošas un likt atjaunoties fiziskajam ķermenim un arī dvēselei. Tomēr, lai cik dziļi arī katrā no mums sēdētu šis neticīgais Toms, fakts paliek fakts – Tibetas dziedošie trauki jau tūkstošiem gadu nes cilvēkiem atjaunotni un palīdz atgūt veselību.

Tibetas dziedošo trauku aizsākumi meklējami Budas Šakjamuni laikā Indijā, 560-480 gadu pirms mūsu ēras. Budismā šos apaļos traukus izmanto ne vien dziedniecībai, bet arī dažādos reliģiskajos rituālos. Trauku skaņas pavada dziedājumus, himnas un mantru skandējumus. Uz pašiem traukiem nereti iegrebti lūgsnu teksti un dievu attēli. To izmēri mēdz būt dažādi – no dažiem centimetriem līdz metram un vairāk. Trauka īpatno, gonga skaņām līdzīgo skanējumu panāk ar speciālu kociņu vadot pa trauka malām. Skaņas tembru nosaka katra trauka forma un arī metālu sakausējums, no kura tas izgatavots. Sākotnēji šie muzikālie instrumenti tika veidoti no 12 metālu sakausējuma: sudraba, niķeļa, vara, cinka, antimons, alvas, svina, kobalta, bismuta, arsēna, kadmija un dzelzs, taču mūsdienās to sastāvā var nebūt visu šo metālu. Kā vēsta senā leģenda, dziedošo trauku metālu sakausējumā nepieciešami septiņi metāli un meteorītos esošā rūda, kas arī nodrošina to īpašo kosmisko skanējumu.

Teikas un leģendas

Zinātnieki uzskata, ka ārstniecisku skaņu radošie trauki radušies vismaz pirms 2500 gadiem, un tikpat ilgi zināma arī skaņas un vibrācijas masāža ar to izmantošanu. Šo trauku attēli redzami daudzos senos zīmējumos, un netrūkst arī ar tiem saistītu teiku un leģendu.

Tibetas garīgais vadonis, Piektais Dalailama, savu pirmo pili uzcēla Drepungā, un viņa tronis bija veidots dziedošās bļodas formā. Tāpēc arī Tibetas dziedošo trauku parādīšanos saista ar Kungar Ava pili. Tronis saglabājies līdz mūsdienām, un tibetieši uzskata, ka tā dzimšanas diena ir 15.jūlijs. Katru gadu šajā dienā ļaudis nāk uz klosteri, lai paklausītos troņa-trauka dziedāšanu. Pastāv uzskats, ka neviens, kas kaut reizi dzirdējis to dziedam, nenonāks ellē.

Cita leģenda vēsta, ka šādi traki bija domāti ziedojumu vākšanai un ar tiem pa ciemiem staigāja pirmie budistu mūki. Jebkuru, pat vismazāko ziedojumu pienācās pieņemt ar pateicību. Trauka skanējums tika uzskatīts par vienu no Budas iemiesojumiem ar vārdu Maitreija, kuru var tulkot arī kā “harmoniskā rezonanse”.

Savukārt vissenākā leģenda vēsta, ka pati pirmā reliģija Tibetā bijusi šamanisms, un lamas saņēma zināšanas tieši kontaktējoties ar augstākajiem gariem. Reiz augstākā saprāta gari lamām pavēstījuši, ka saziņai ar viņiem nepieciešams trauks, kurš izgatavots no septiņu metālu sakausējuma: zelta, sudraba, dzelzs, vara, svina, alvas un vēl kāda nezināma elementa. Mūki mēģināja iztikt bez septītā elementa, bet šādu trauku dziedāšana uz cilvēkiem nekādu iespaidu neatstāja. Tad lamas vērsās pie augstākajiem spēkiem ar jautājumu, kā pareizi izgatavot šos spēka priekšmetus. Kā atbilde Svētā Kailasa kalna apkārtnē nolija meteorītu lietus, un tajos esošā rūda arī bija trūkstošais elements. Pēc tam trauku skanējumus ieguva brīnumainu spēku.

Pēc tam, kad 1950.gadā Tibetas valsti okupēja Ķīnas Tautas Republika, daudzi budistu klosteri tika iznīcināti un apgānīti, bet budistu mūkiem nācās doties klejojumos pa pasauli. Viena no viņu līdzņemtajām ceļamaizēm bija dziedošie trauki. Tad atklājās, ka līdzīgi trauki jau sen zināmi arī Japānā, Indijā, Korejā un citās Āzijas valstīs. Tomēr labākie un ar ārstnieciskām īpašībām bagātīgi apveltītie trauki bija izgatavoti tieši Tibetā. Kas tajos bija tik īpašs? Tā izrādījās no zvaigžņu akmeņiem – meteorītiem – nākusī sastāvdaļa. Turklāt Tibetas trauku sastāvā bija lielāks sudraba daudzums, un, pateicoties šai īpatnībai, trauka skanējums neapraujas, bet lēni izgaist.

Sakrīt ar organisma ritmiem

Dziedošie trauki ir dažādi gan pēc izmēra, gan sakausējuma sastāva, tāpēc arī to skaņas ir dažādas, un tie piemērojami dažādu slimību dziedināšanai. Mūsdienās šo ārstēšanas veidu sauc par skaņu masāžām. Tomēr ar ko īsti izskaidrojama dziedošo trauku dziednieciskā iedarbība?

Austrumu medicīna uzskata, ka slimību cēlonis ir bloķēta enerģiju plūsma, kas iet cauri cilvēka organismam. Tibetas dziedošo trauku skaņas masāžas seansa laikā notiek enerģētisko kanālu atbloķēšana, dzīvības enerģija atkal brīvi plūst pa kanāliem un cilvēks jūtas vesels un laimīgs.

Savas versijas šā fenomena izskaidrošanai ir arī zinātniekiem. Piemēram, beļģu skaņu terapeits Hanss de Beks uzskata, ka skanošo trauku vibrācija veicina cilvēka smadzeņu labās un kreisās puslodes darbības sinhronizāciju. Zināms, ka kreisā puslode ir vairāk attīstīta un atbildīga par loģisko domāšanu, bet labā puslode kontrolē mūsu jūtas un emocijas. Klausoties trauka skanējumā, labā puslode tiek papildus aktivizēta, un abas puslodes darbojas sinhroni, tas nozīmē, ka cilvēks kļūst par tiešām harmonisku personību. Pilnīgi pietiek ar vairākām minūtēm, lai organisms, pateicoties iekšējiem smadzeņu signāliem, spētu pārkārtoties un uzveikt slimību.

Holandiešu eksperts Eriks Breins kādā no savām grāmatām salīdzina dziedošo trauku radītos ar dažādiem mūsu ķermeņa orgānu radītiem obertoņiem – cirkulējošu asiņu troksni, sirds toņiem, organisku procesu vibrācijām u.tml. Rezonanses rezultātā katra skaņa pastiprinās un pieņemas spēkā, kas arī veicina iekšējo orgānu izveseļošanos.

Aptuveni par tādu pašu mūzikas, ne tikai dziedošo trauku ietekmi vien, raksta austriešu profesors Arnolds Keizerlings. Pēc viņa domām, katra cilvēka ķermenī rodas uz iekšējo orgānu un galvas smadzeņu ritmiem noregulētas pirmatnējās skaņas. Tieši šīs vibrācijas nodrošina organisma iekšējo sakārtotību un harmoniju.

Kosmiskā versija

Taču varbūt dziedinoša iedarbība piemīt nevis trauku radītajām skaņas vibrācijām, bet gan kādiem citiem, piemēram, kosmiskiem, faktoriem?

Par to liek domāt šveiciešu matemātiķa Hansa Kusto un vācu mūzikas teorētiķa Joahima Ernsta Bērenta dažādos laikos veiktie planētu vibrācijas pētījumi un to salīdzinājums ar tradicionālajām skaņkārtām. Abi zinātnieki neatkarīgi viens no otra nonāca pie secinājuma, ka katram no lielajiem debesu ķermeņiem atbilst sava, pēc vibrāciju rādījuma līdzīga nots. Piemēram, Venērai atbilst pirmās oktāvas nots la (nots – 440 hercu, planēta – 442,46 herci), Jupiteram atbilst fa diēzs, Mēnesim – sol diēzs u.tml. Savukārt Zemes pastāvīgās vibrācijas skaņa ir do diēzs. Taču tieši tonis, kas atbilst do diēzam, senajos indiešu tekstos tiek atspoguļots kā svētais Om – svētā zilbe un garīgs simbols vairākās Indijas reliģijās. Tā ir miera un pilnīgas iekšējās harmonijas skaņa, saprāta un apskaidrotības skaņa. Upanišadas (vēdu interpretācijas) izskaidro Om kā dievišķo vārdu, kosmisko vibrāciju, kas ir visa pastāvošā pamatā.

Tātad iespējams secināt, ka jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu senie gudrie zināja par planētu vibrāciju toņiem, un tibetieši savus dziedošos traukus varēja gatavot saskaņā ar lielo debess ķermeņu vibrācijām un to ietekmi uz cilvēku organismiem.

Citi pētnieki uzskata, ka dziedošie trauki pilnībā atbilst Austrumos pieņemtajam visa eksistējošā dalījumam vīrišķajā (jan) un sievišķajā (iņ). Attiecīgi – ir pats trauks, bet jan – kociņš vai āmuriņš. Abiem mijiedarbojoties, rodas skaņa, ko var salīdzināt ar bērnu, kas piedzimis no mātes miesām. Tādā veidā trauka skanējums atspoguļo visas pasaules harmoniju un panāk, ka visi klausītāji kļūst harmoniskāki un labestīgāki.