Templis ezera dzelmē
Tiauanako atrodas augstu kalnos, tomēr tās teritorijā atrastas lielas ostas drupas, jūras gliemežvāki, lidojošu zivju attēli, bet izrakumos atklātie jūras dzīvnieku skeleti liecina, ka pilsēta kādreiz atradusies pietiekoši tuvu jūrai vai pat tās krastā.
Nesen Titikakas ezera dibenā atklāja ēku paliekas, bruģētu ceļu un vairāk nekā kilometru garas, no milzīgiem akmens bluķiem būvētas sienas. Tiauanako arheoloģijas institūta profesors Rubens Vels uzskata, ka atrastās drupas ir “piekrastes templis, kur apbedītas svarīgas personas”, kā gan svētvieta nokļuva ezera dibenā?
Pētnieki sista šos faktus ar laikmetu pirms kalnu veidošanās procesa sākumu, kas notika pirms 60-70 miljons gadu. Uzskata gan, ka tolaik nekādu cilvēku uz Zemes nebija…
Tiauanako savu nosaukumu ieguva jau pēc tam, kad iedzīvotāji to pameta pavisam. Kas bija šie cilvēki, un, kā viņi paši nosauca pilsētu, vēsturniekiem nav zināms. Leģenda vēsta, ka Augstākajam inkam Maitam Kapaku, kad viņš apstājās drupās atpūsties, no impērijas galvaspilsētas Kusko atskrējis ziņnesis ar vēsti. Valdnieks novērtējis ziņneša centību, salīdzinot viņu ar ātrkājaino guanako – lamas radinieku, - un it kā teicis: “Tia Unako” (“Tu esi ātrs kā guanako”). Tā pilsēta tikusi pie vārda.
Vecums – 250 tūkstoši gadu?
Indiāņi, kas apdzīvoja šo apvidu, spāņu iebrukuma laikā ticēja, ka tik lielu pilsētu nevarēja uzcelt parasti cilvēki – to kādreiz cēlusi gigantu cilts. Pētnieki gigantu eksistenci noliedza, taču piedēvēja pilsētai neticami senu izcelsmi. Arheologs doktors H.Belami uzskatīja, ka Tiauanako vecums varētu būt 250 tūkstoši gadu.
Franču paleontologs Alsīds d’Orbinjī (1802. – 1857.) savā darbā “L’Homme Americian” (“Amerikāņu cilvēks”) izteica viedokli, ka Tiauanako saimnieki bijuši varenās pirms inku valsts izdzīvotāji, kuri pratuši uzbūvēt daudz celtņu un atrisināt daudzo milzum smago būvmateriālu atgādāšanas problēmu.
Kalasasaija, Akapana, Inti-Punku
Pilsēta, pareizāk sakot tas, kas no tās atlicis, sastāv no dažiem galvenajiem objektiem. Vislabāk rekonstruētā pilsētas daļa ir Kalasasaija – būve ar taisnstūra pamatni – 118 x 18 metri. Kalasasaija apjozta ar sienu, kurā iebūvētas vairākas monolītas kolonnas. Celtnes iekšējais pagalms, kas aizņem apmēram 1/3 platības, atrodas zemāk par zemes virskārtas līmeni. Ieeja Kalasasaijā bija paredzēts caur lieliem akmens vārtiem pa monumentālām sešu pakāpienu kāpnēm. Blakus iekšējam pagalmam atradās segta zāle ar lieliem portāliem un logiem. Savulaik to greznojuši zelta izstrādājumi, bet sienās bija iedzītas zelta naglas, uz kurām karājās vara un bronzas plāksnes.
Sākotnēji Kalasasiaju uzskatīja par muižu, pili vai pat cietoksni, tomēr pēdējā laikā pētnieku sliecas domāt, ka tā bijusi… astronomiskā observatorija. Atsevišķi konstruktīvi sienu elementi strikti orientēti attiecībā pret konkrētiem zvaigznājiem un iekārtoti tā, lai atvieglotu Saules novērošanu dažādos gadalaikos.
XX gadsimta vidū Kalasasijas tuvumā atklāja svētnīcu apmēram 750 m2 platībā, tā saukto Puspazemes templi. Celtnes pamatne vairāk nekā pusotru metru iegremdēta zemē. Profesors Vendels Benets 1932.gadā tur atrada gigantisku sārta akmens statuju. Monolīta augstums ir apmēram 7,5 metri. Tā galvu grezno turbānam līdzīgs veidojums, rokas saliktas uz krūtīm. Vienā rokā tam “kero” trauks, otrajā – “pututu” – gliemežnīcas signāltaure. Vēderu apņem plata josta.
Nedaudz uz dienvidiem no Kalasasaijas atrodas Akapana piramīda. Daži pētnieki uzskata, ka tā ir roku darbs, citi – ka tas ir paugurs, kam izveidota pakāpienu veida forma, un kura virsotnē iespējams atradies templis vai ziedoklis. Trešie uzskata, ka Akapana bijis militārs cietoksnis. Līdz pat šim laikam tur saglabājies neliels mākslīgais ezeriņš.
Vēl tālāk uz dienvidiem, jau aiz pilsētas nosacītās robežlīnijas, redzama vēl viena terasveidīga celtne – Puma-Punku (Pumas vārti). Tā būvēta no milzīgām akmens plāksnēm, dažu svars pārsniedz 100 tonnas. Plāksnes rūpīgi apstrādātas, kas liecina par seno akmeņkaļu meistarību. Puma-Punku virsotnē celtnieki novietojuši svētnīcu vai ziedokli, bet pēc tam visu objektu apjozuši ar dubultu sienu.
Viens no vispopulārākajiem un laikam arī visnoslēpumainākajiem Tiauanako pieminekļiem ir Inti-Punku (Saules vārti). Tie atrodas Kalasasaijas ziemeļrietumu “stūrī” un izkalti no 3 x 3,75 metrus liela monolīta andezīta bloka. Vārti sver aptuveni 10 tonnas. Augšējās daļas austrumu pusi rotā bagātīgs reljefs, kura centrā atrodas galvenā dievība cilvēka veidolā ar neproporcionāli lielu, nimba aptvertu galvu. Nimbu veido 24 stari, katra galā atrodas jaguāra vai pumas galva. No elka acīm plūst asaras – jādomā kā apstiprinājums tam, ka viņš dāvājis zemei valgmi, tātad nodrošinājis vietējiem tīrumiem ražu. Rokās tam liels valdnieka zizlis ar kondora galvām augšgalā. Lielo figūru ieskauj 48 mazākas – puscilvēku, pusputnu tēli. Virs Saules vārtu ieejas ornamentu josla ar cilvēku seju attēliem.
Artūrs Poznanskis un citi pētnieki
Reljefa saturu zinātnieki tulko dažādi. Vieniem šķiet, ka centrālā figūra simbolizē Saules dievu, bet puscilvēki, pusputni ir zvaigznes, kuru sejas vērstas pret savu debesu valdnieku. Citi uzskata, ka uz Saules vārtiem attēlots Tiauanako saules vai mēness kalendārs. Ja Kalasasaijas komplekss tiešām ir observatorija, tad kalendārs visnotaļ organiski iederas būves ieejā.
Austriešu izcelsmes bolīviešu pētnieks, profesors, inženieris, antropologs, daudzu zinātnisko biedrību loceklis Artūrs Poznanskis Tiauanako pētījumiem veltīja pusi mūža. Savā ietilpīgajā zinātniskajā darbā “Tiahuancu: the Crandle of American Man” “Tiauanako – Amerikas cilvēka šūpulis”, pamatojoties uz saviem arheoloģiskajiem aprēķiniem, zinātnieks pierādīja, ka Kalasasaijas projektētāji un celtnieki vismaz pirms 12-17 tūkstoš gadiem celtnes ģeometriju piesaistījuši zvaigžņu izkārtojumam debesīs.
Domājams, vairums ortodoksālās zinātnes piekritēju Poznanska atklājumu uztvēra ar neslēptu skepsi. Tomēr drīz vien grupa prominentu zinātnieku izanalizēja Poznanska pētījumu un aprēķinu rezultātus. Grupas sastāvā bija: doktors Hans Ludendorffs, Potsdamas astronomiskās observatorijas direktors, doktors Fridrihsūū Bekers no “Specula Vaticana” observatorijas un vēl divi astronomi – profesors, doktors Arnolda Kolshutters no Bonnas universitātes un doktors Rolfs Millers no Potsdamas astrofizikas institūta. Zinātnieki strādāja no 1927. līdz 1930.gadam un nonāca pie slēdziena: Poznanska secinājumi pamatā ir pareizi. Tiauanako saglabājušos skulptūru vidū atrodas trīs tādas (viena – Puspazemes templī, divas – Kalasasaijā), kas dažus pētniekus vedina uz gluži neordinārām domām un salīdzinājumiem. Šīs skulptūras savstarpēji atšķiras pēc izmēriem, saglabātības pakāpes, stila un veidojuma meistarības. Visi trīs veidojumi attēlo būtni, ko tēlnieki centušies atveidot kā cilvēka un zivs hibrīdu. Amerikāņu žurnālists un ceļotājs Greiems Hennkoks, sarunājoties ar Tiauanako vietējiem iedzīvotajiem, ieguva interesantu informāciju. Izrādās, ka ļoti senās teikās minēti “dievi no ezera, kuriem bija zivs astes, un tos sauca Čulla un Umantua”,
Šīs leģendas un Tiauanako skulptūru personāži acīmredzami atgādina citu personāžu – šumeru teiku varoni – cilvēkzivi Oannesu, kas senos laikos Mezopotāmijā no jūras nāca krastā un mācīja cilvēkiem zinības.
Vis-vis-vissenākā civilizācija?
Tiauanako atklāto artefaktu dīvainības un mīklas daļēji noskaidrojas, pieņemot hipotēzi, ka tāltālā senatnē uz Zemes pastāvējusi līdz šim pilnīgi nezināma, augsti attīstīta sensena civilizācija, kas kļuva par pamatu nākošajām šumeru, seno ēģiptiešu, kā arī olmekiem un citām Amerikas kontinenta tautām. Atliek vien cerēt, ka nakotnē arheologi, vēsturnieki un citu nozaru zinātnieki atklās neapstrīdamas šīs noslēpumainās kultūras liecības, noskaidros tās izcelsmi un pastāvēšanas laiku uz mūsu planētas.