Ja jau „rusalka” ir nāra ar zivs asti, kā viņa spētu uzrāpties un sēdēt koka zaros? - Jautā kriptozoologi.

Patiesība, kā parasti, ir tur – ārā. Pilns notikuma apraksts dod Sergejs Bogačevs izdevumā „Zapretnaja istorija”, 2017. gada 5. numurā.

Lielais krievu rakstnieks Ivans Sergejevičs Turgeņevs reiz stāstīja lielajam franču rakstniekam Gistavam Flobēram (klātesot Gijam de Mopasānam) neparastu stāstu. Vēlāk Mopasāns to pierakstīja... te tas ir.

„Upes briesmonis”: krievu dabas šausmas.

Jaunībā viņš (Turgeņevs) reiz medīja krievu mežā. Visu dienu viņš klaiņoja un vakarā nonāca pie klusas upītes krastiem. Tā urdzēja koku paēnā, visa bija aizaugusi ar zāli, dziļa, auksta, tīra.

Mednieku pārņēma nepārvarama vēlēšanās iegremdēties šajā tīrajā ūdenī. Noģērbies viņš ielēca upē. Viņš bija garš, spēcīgs, stiprs un labi peldēja.

Mierīgi atdevies straumes varai, viņš ļāvās, lai tā viņu nes. Zāle un saknes skāra ķermeni un stiebru vieglie pieskārieni bija patīkami.

Pēkšņi viņa plecam pieskārās kāda roka. Viņš ātri apgriezās un ieraudzīja šausmīgu radījumu, kas viņu vēroja ar alkatīgu ziņkārību. Tas bija līdzīgs sievietei vai arī pērtiķim.

Tam bija plata, grumbaina seja, kurā mainījās grimases, likās, ka radījums smejas. Kaut kas neaprakstāms – divi tādi kā maisi, acīmredzot krūtis, karājās priekšpusē; gari, sapinkājušies mati, rudi no saules, ierāmēja seju un plandījās aiz muguras...”

Pārbiedēto rakstnieku izglābj zēns ar pātagu.

Turgeņevs sajuta trakas bailes, ledainas bailes pārdabiskā priekšā. Nedomājot, necenšoties saprast, kas tās tāds ir, viņš no visa spēka peldēja uz krastu.

Taču briesmonis peldēja vēl ātrāk un ar priecīgu spiegšanu pieskārās viņa kaklam, mugurai un kājām.

Beidzot jaunais cilvēks, traks no bailēm, nokļuva krastā un ņēma kājas pār pleciem metoties cauri mežam, atstājis gan drēbes, gan ieroci.

Šausmīgais radījums viņam sekoja; tas skrēja tikpat ātri un joprojām smilkstēja.

Bēglim jau sāka trūkt spēku – kājas trīcēja no šausmām – viņš jau bija gatavs nokrist, kad uz troksni atskrēja zēns ar pātagu, kurš meža malā ganīja aitas.

Viņš sāka sist pretīgo, cilvēkveidīgo zvēru, kas metās bēgt, kliedzot no sāpēm. Drīz šis radījums, kas līdzinājās gorillas mātītei, pazuda biežņā.

Izrādījās, ka tā bija trakā, kas dzīvoja mežā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu; gani viņu baroja. Pusi no savas dzīves viņa pavadīja, peldot upītē.

Lielais krievu rakstnieks piebilda: - Nekad savā dzīvē es neesmu tā bijis pārbijies, tāpēc ka nevarēju saprast, kas tas par briesmoni bija...”

Tiktāl Gijs de Mopasāns, taču nav jāpaskaidro, ka „jetiju fani” šo stāstu atstāsta bez tā beigām.