Ģimene nedzīvoja bagāti, taču nebija arī trūcīga. Visas Pratčeta bērnības laikā Devids un Eilīna strādāja, Devids – par automehāniķi, Eilina – par sekretāri. Abi lieliski iederējās savās profesijās. Devids bija plaša profila meistars, viņš taisīja visdažādākās lietas un tās laboja, darbojās ar radiouztvērējiem un pastāvīgi nodarbojās ar daudzu projektu realizāciju. Tajā laikā Eilina atšķīrās ar praktiskumu un organizētību, mīlēja grāmatas. Viņi dzīvoja nelielā kotedžā bez elektrības, un viņiem nācās dalīt vienu ūdensvada krānu (ar auksto ūdeni) ar kaimiņu mājas ģimeni. Katru otro dienu Deivids ņēma šļūteni un mājas vajadzībām piepildīja cisternu virtuvē. Māja tika apgaismota ar gāzes lampām un svecēm, un Eilina pirka milzīgas baterijas radiouztvērēja darbībai. Bez tam viņi izmantoja pārvietojamo tualetes kabīni – sēdekli ar rezervuāru, kurš stāvēja šķūnī, - to iztīrīja reizi nedēļā ar rokām, lai mēslotu tomātus, kuri auga dārza dziļumā. Pēc mūsdienu standartiem tāda dzīve likās grūta, taču četrdesmito beigās Britānijā tamlīdzīga situācija tika uzskatīta pilnībā normāla priekš strādnieku šķiras ģimenes. Terijs runāja, ka tajos gados pēc “Londonas blices” vajadzēja priecāties, ka tev vispār ir māja.

Pratčeti bija to laiku pati parastākā britu ģimene, bet Deivids un Eilina – labi vecāki, kaut arī ārēji ne pārāk maigi. Mazmeitiņa, Riana, 2018.gadā aprakstā laikrakstam The Guardian viņus aprakstīja kā labsirdīgus, pasausus cilvēkus, kuriem nav nosliece uz jūtu demonstrēšanu. Viņi jūtas izrādīja caur radošiem uzsākumiem amatos. Deivids palīdzēja dēlam taisīt ratus un mājas kokos, viņi divatā veidoja savus īsviļņu radiouztvērējus un pat iestājās Čilteras radiomīlētāju klubā, kur ieguva ētera vārdu “Samogon R1155”. Lielākā daļa Terija kabatas naudas aizgāja bateriju, kondensātu un citu elektrisko detaļu pirkšanai. Devids šausmīgi lepojās ar dēlu, kad tas elektrificēja dārza šķūni un, izmantojot magnēta ģeneratoru, saņēma elektrības sitienu, kad pieskārās rokturim.

Eilina tajā pat laikā bieži sarunājās ar Teriju, veicināja viņa lasīšanu, un centās attīstīt viņa iztēli. Viņai bija īru saknes, un viņa stāstīja dēlam dažādas leģendas, iepazīstināja ar folkloru, vērsās pie atmiņām, kuras bija viņai palikušas atmiņā no sarunām ar pašas vecmāmiņu. Gudra un izglītota sieviete, kura zināja daudzus auzraujošus stāstus, Eilinai bija neparasta humora izjūta – piemēram, nosauca mājas miluli bruņurupucīti par Fidippidu par godu varonim, kurš noskrēja no Maratonas līdz Atēnām pēc cīņas. Terijs auga iepazīstot ironiju, kad pastaigājās mājas dārzā ēdot lapu salātus. Eilina mīlēja “piedot spīdumu” stāstam un iedeva šo paradumu dēlam, kurš bieži koriģēja personiskās anekdotes, lai padarītu tās efektīvākas. Un viņa pirmā atbalstīja Teriju, kad viņš nolēma nodarboties ar rakstniecību.

Taču pirmo stāstu rakstīšanas mēģinājumi un lasīšana Terija pasaulē ienāca diezgan vēlu. No sākuma viņa radošās dotības parādījās sapņainībā, ziņkārē un nosliecē uz pašanalīzi. Viņš bieži aprakstīja cilvēkus izmantojot krāsas jēdzienu, teica, ka viņam kāds patīk tāpēc ka viņš ir “purpura” vai “brūns”, taču tas nebija saistībā ar ādas krāsu. Bērnībā viņa iztēle mainīja pasauli, radīja iespējas un scenārijus, tālus no piezemētās realitātes, kura bija ap viņu. Viņš atcerējās, ka reiz atgriezās mājās no skolas caur vecām akmeņlauztuvēm un iedomājās dīvainu aizvēsturisku zivi, kura peldēja pa krīta karjera sienām un grīdu kā ūdenī. Vecā dzelzs gultas sala dārzā pārvērtās pirātu kuģī, lidojošu šķīvīti vai pili, kā nu tajā brīdī prasīja viņa iztēle. Piecu gadu vecumā māte aizveda viņu uz universālveikalu “Geimadžes” Londonā lai parādītu Santa Klausu. Apstulbis no rotaļlietu rindām plauktos, spilgtas gaismas un gaismu mirgošanas, Terijs pazaudējās un klīda pa veikalu viens pats. Sapanikojusies Eilina atrada viņu uz eskalatora, kurš bija ieniris vētru pasaulē. Jaunajam Terijam veikals kļuva par neierobežotu iespēju visumu. Šī pieredze uz visiem laikiem palika ar viņu un iedvesmoja bērnu romāna “Aizdzinēji” uzrakstīšanai. Vēlāk, 2005.gadā, viņš konventā Baltimorā, Minesotas štatā, stāstīja, ka daudzas idejas, kuras kļuva par pamatu idejai par Plakano pasauli, radās tieši tad.

Terijs izauga anglikāņu baznīcas sistēmā, taču tikai tāpēc, ka tai piederēja vairākums. Viņš apmeklēja baznīcu skolā, gāja arī svētdienas skolā skārda teltī (2012.-jā viņš intervijā The Scotsman stāstīja, ka, iespējams, svētdienas skola bija tikai iemesls vecākiem viņa prombūtnē nodarboties ar kaut ko personisku). Tāpat kā vecāki, viņš laulājās anglikāņu baznīcā. Daudz vēlāk viņš pastāstīs Telegraph, ka, kaut arī visas rakstnieka karjeras laikā viņš atklāti kritizēja reliģiju, anglikāņu baznīca viņam patika ar to, ka tā lieliski piestāv angļu nacionālajam raksturam. Abi viņa vecāki izpildīja visus rituālus skata pēc, un ticība dievam diezin vai ietekmēja viņu ģimenes dzīvi. Kad vietējais vikārs ieradās negaidītā vizītē, viņš pamanīja Buddas figūriņu, kuru Devids Pratčets bija atvedis no kara. Vikārs uzreiz to pasludināja par “pagānu ikonu” par ko Eilina uzreiz viņu izraidīja no mājas.

Eilinas senču vidū bija katoļi, taču katolicisma ietekme momentā izzuda, kā tikko viens no dievbijīgajism ģimenes locekļiem neatbalstīja viņas laulības anglikāņu baznīcā un paziņoja, ka viņas bērni būs ārlaulības bērni. Par vienīgo pieminējumu Eilinas katoļu saknēm Pratčetu mājā bija vecs krucifikss, kuru viņa glabāja līdz pašai nāvei. Terijs viņam pievērsa uzmanību sešu gadu vecumā un, par izbrīnu mātei, nāca pie secinājuma, ka Kristus, tik līdzīgs dzīvam cilvēkam, karājas krustā kā gaisa vingrotājs. Reliģija tik ļoti maz ko nozīmēja viņa dzīvē, ka viņš to vienkārši neatzina. Tās veidols parādīsies vēlāk zinātniski fantastiskajā romānā “Strata”.

Tomēr kristietisma bāzes vēstījums spēja iekļūt viņa apziņā “atvieglotā Jēzus” variantā, kā viņš teica 2013.gadā Sidnejas operas teātrī, “cilvēki zina, ko teicis Jēzus, - galvenos vilcienos to pašu saka Bills un Teds, - vienkārši esiet labi viens pret otru, un vairāk neko nevajag. Tas ir labs sākums, jums nev nepieciešams iet uz baznīcu, vajag tikai pieņemt “zelta likumu”. Ar viņa vārda garu būs caurdvestas visas grāmatas, kur elementārās godprātības likumi būs kļuvuši par pastāvīgu tēmu.

Kad Pratčets runāja par savu agro bērnību, viņš visbiežāk izmantoja vārdu “idilliska”. Bezgalīgie lauki, kas aptvēra Fortigrīnu, bija it kā radīti bezgalīgiem piedzīvojumiem, kuri lieliski zināmi katram, kurš ir dzīvojis Anglijas laukos. Liels daudzums koku, kuros ir tik jauki uzrāpties, strauti, ideāli priekš aizsprostu būvēm, meži un birzis, kuras lieliski noderēja midzeņu un slietņu būvēm. Kā savu ieguldījumu 1996.gada grāmatā “Slavenību atmiņas par bērnu spēlēm bērnībā” (Playground Memories),slavenību bērnības atmiņu apkopojumā, Terijs paskaidroja, kā viņš un banda no četriem vai pieciem bērniem ar netīriem, sasistiem ceļiem pulcējās Puritāņu mežā, nelielā birzī, kura aptvēra krīta karjeru, un tā pārvērtās – viņu iztēlē – par senu mežu vai jebkuru citu vietu, kura bija nepieciešama viņu spēlēm. Tur viņi cīnijās ar briesmoņiem, rīkoja kautiņus un nodevās puiku mīļākajai nodarbei: neprātīgiem lēcieniem no augstuma. Dotajā gadījumā doma bija tajā, lai uzrāptos jaunā dižskābardī, no tā pārlekt uz blakusesošo un noslīdēt lejā pa gludo stumbru veiksmīgi izvairoties no ērkšķu krūma zaru dzeloņu apskāvieniem. Terija bērnība, kā viņš pats teica The Times в 2005.gadā, bija līdzīga bezgalīgai vasaras dienai.

Atšķirībā no daudziem pēckara paaudzes cilvēkiem Terijam nebija ne brāļu, ne māsu. Vēlāk viņš teiks, ka, kaut arī bija vienīgais bērns, tomēr nejutās vientuļš. Šī tēma viņa darbos parādās daudzreiz. Esot pieaugušo rakstnieks, Pratčets radīja daudzus jaunus personāžus, no trauksmainā un ar noslieci uz radīšanu Džonija Maksvela no “Tikai tu vari izglābt cilvēci” līdz Ādamam no “Labajām zīmēm”, Eskarinas no “Burvestību radītājiem” un Tifānijas Bolenas, gandrīz vai labākā, ko viņš radījis, no “Mazās brīvās tautiņas”. Visi viņi ir vai nu vienīgie bērni, vai arī viņiem ir brāļi un māsas, kuriem nav būtiskas lomas viņu dzīvē. Viņi visi ir saprātīgi bērni, visumā apmierināti ar draugu kompāniju un savu kompāniju. Patiesībā, vienīgais gadījums, kad Pratčetam bija žēl par brāļu vai māsu neesamību, bija tad, kad vecākais brālis varētu viņu aizsargāt no huligāna bērnu rotaļu laukumā. Pārējā viņš skatījās tikai augšup: saņēma lielu vecāku uzmanību, ģimene neiespringa, lai atrastu naudu dāvanām, un viņam nekad nenācās ar kādu dalīt rotaļlietas.

Eksistē daudz skumju stāstu par vienīgo bērnu no nabadzīgas ģimenes, kurš kļuva par slavenu rakstnieku. Uz šīm idejām, kuras balstās uz nelaimēm, uzcelta vesela literatūras paaudze. Nekas tamlīdzīgs nebija jaunā Terija Pratčeta dzīvē. Viņu mīlēja vecāki, pret viņu lieliski izturējās draugi. Viņam bija ideāla bērnība, ja ne viens izšķirošais faktors – ar laiku viņam nācās iet skolā.

Formāli Terija izglītība sākās 1952.gadā, dienu vēlāk, nekā visiem viņa klasesbiedriem. Pratčeti aizbrauca atvaļinājumā, un viņu ceļojuma beigas sakrita ar mācību gada sākumu. Ģimenes atpūta nozīmēja daudzus mēnešus ekonomijas, tāpēc viņi nevēlējās to saīsināt pat par vienu dienu. Tipiska Revida un Eilinas, kuri visu laiku deva priekšroku ģimenes laika kvalitatīvu pavadīšanai pretstatot jebkurām zemes saistībām, uzvedība.

Terijs pie skolas vārtiem parādījās otrajā nodarbību dienā un atklāja, ka citi bērni jau klasē izveidojuši draudzīgas grupas un hierarhiju, sadalījuši vietas un visas visus ērtos āķīšus apģērbam. (Terijam tika āķītis ar ķirsīšu pārīti, visi citi karināja savas lietas zem karavīriem un kosmosa raķetēm. Šie garlaicīgie ķirsīši kļuva par spīguļojošu sārtu viņa autsaidera statusa zīmi.) Kopumā, Terija skolas karjera sākās pašā neveiksmīgākajā veidā.

Viņš apmeklēja sākumskolu Holtspuras grāfistē, kura atradās uz Čerritriroudas, pavisam tuvu viņa mājām Fortigrīnā. Holdspura bija tipiska lauku skola, kurā mācījās apmēram simt audzēkņu. Tā bija atvērusi savas durvis tikai divus gadus pirms tur parādījās Pratčets un bija izvietojusies mūsdienīgās celtnēs no sarkaniem ķieģeļiem, kā arī tur bija liels sporta laukums. Skolu vadīja direktors Henrijs Viljams Teimss, pazīstams kā G.V.Teims. Neformāli viņu sauca par Bilu. Pieredzējis un enerģisks pedagogs, kurš ņēma dalību jaunās skolas izveidē, palika tās direktors nākošo trīsdesmit gadu laikā. Teimam bija tik liela ietekme uz jauno Teriju Pratčetu, ka viņš līdz dzīves beigām neuzticējās skolotājiem un oficiālajai izglītībai.

Daudzās ziņās Teims bija pirmatklājējs. Viņš publicēja divas grāmatas seksuālajā audzināšanā “Laiks pieaugt” (Time To Grow Up) 1966.gadā un “Pīters un Pamela izauga” (Peter and Pamela Grow Up) 1969.-jā, kuras bija pretrunā ar tā laika konservatīvajiem uzskatiem, sacerēja skolas himnu un izdomāja – un bieži tajā piedalījās – skolas pantonīmu. Daudzi bērni, izrādījušies Teima rūpīgajās rokās, viņu dievināja, bet pēc viņa nāves 2002.gadā vietējie iedzīvotāji atcerējās viņu ar lielu mīlestību. Daudzu atzinības izpausmju vidū vietējā presē dīvainā kārtā iztrūka vārds “Terijs Pratčets”. Taču tajā nebija nekā pārsteidzoša. Kad Terijam palika seši, Teims viņam pārvilka krustu, uzskatot, ka Pratčetam neizdosies kaut ko dzīvē sasniegt.

Likums par izglītību, kuru pieņēma 1944.gadā, prasīja no Anglijas un Velsas skolniekiem nokārtot eksāmenu pēdējā sākumskolas apmācības gada laikā – slavenais “Vienpadsmit plus” – pēc kura bērni pārgāja vidusskolā (tie, kuriem bija spējas), tehnisko koledžu (praktiskai apmācībai) vai mūsdienīgu skolu (visiem pārējiem), un viņu turpmākā dzīve noteicās ar iegūtajām atzīmēm. Teorijā, viņi iegāja izglītības kritiskajā stadijā apstākļos, kuros viņus mācīja saskaņā ar akadēmiskajām prasībām pasniedzēji, kuriem nenācās orientēties uz tiem, kuru spējas augstākas vai zemākas par vidējo līmeni. Tāda prakse, pazīstama kā “trīspusīga izglītības sistēma”, sen izraisījusi strīdus, un daudzi politiķi un skolotāji apgalvoja, ka tā aizslēdz sociālās struktūras. Bērni, viņiem vairāk par citiem vajadzīga palīdzība, kā likums, dzīvoja nabadzīgās ģimenēs un viņiem bija liegta iespēja iekļūt nopietnās mācību iestādēs; bet spējīgākie bērniem, nereti no nodrošinātām ģimenēm, bija piekļuve kvalitatīvai izglītībai – viņus daudz biežāk atbalstīja centienos mācīties mājās, un viņi ieguva iespējas labākai nākotnei. Sistēma pazaudēja atbalstu kad sešdesmitajos gados pie varas nāca leiboristu valdība, un virknes gadu laikā tika veikti pētījumi, kuri radīja šaubas par bērnu iedalījumu pēc sasniegumiem sākumskolā efektivitāti. Tomēr daudzskaitlīgās izglītības trīspusējās sistēmas versijas nāca modē un zaudēja popularitāti pie dažādām pēckara valdībām līdz par 2010-jiem.

No pirmsskolas iestādēm un sākumskolas neprasīja dalīt klases pēc spējām, tomēr daudzi tā arī darīja. Parasti process sākās agrajos posmos, un bērnus bieži iedalīja grupās pēc spējām jau no sešu gadu vecuma. Daudzi skolotāji uzskatīja, ka bērnu novērtējums sešu gadu vecumā spēj precīzi paredzēt viņu panākumus mācībās visas dzīves garumā. G.V.Teims piederēja šai skolotāju kategorijai.

Holtspuras audzēknis, Džuliuss Velbijs, kurš iestājās skolā dažus gadus vēlāk, nekā Terijs, dod precīzu Teima raksturojumu:

«Viņš domāja progresīvi, īpaši kad runa bija par seksuālo izglītību, taču ar brīnumaini atpalikušu realitātes emocionālo uztveri. Likās, viņš domāja, ka bērnam vajag attīstīties vienīgajā veidā, virzoties saskaņā ar noteiktiem atskaites punktiem – kā fiziski, tā arī mentāli – un tikai noteiktā virzienā. Ja bērns apmierināja shēmu, misters Teims izrādīja uz viņu milzīgu pozitīvu ietekmi un kļuva par lielisku skolotāju. Ja nē, tevi atstāja iepakaļ, kā Teriju, liekot patstāvīgi cīnīties ar grūtībām, sāpēm un šaubām».

1963.gadā Holstupuras skolotājas Džoanas Goldmanes gāmata “Izvēle sešos” (Selected at Six) apraksta gadu sākumskolā, aizdomīgi līdzīgu Holstupurai, ar direktoru, aizdomīgi līdzīgu Teimam. Tajā tiek stāstīts par direktoru “Misteru Kolinzu”: “Jau piecus ar pusi gadus viņš varēja pateikt, kurš [skolnieks] iestāsies sākumskolā.. bet kurš – nē”. Goldmane rakstīja, ka “Kolinzs” sadalīja pašus jaunākos skolniekus grupās A un B, kurām bija nosaukumu “tie, kuri vēlas” un “tie, kuri nevēlas”, vai rupjāk: “aitās” un “āžos”. “Kolinzs” brīvi izmantoja šos vārdus bērnu klātbūtnē. Tamlīdzīga prakse ir pārmērīgi cietsirdīga pēc mūsdienu standartiem. Un tas, ka dažādās Terija atmiņās bieži parādās šie termini, ļauj secināt, ka viņš bija labi pazīstams ar “misteru Kolinzu”.

Terijam bija nosliece uz mazu puiku, kurš parādījies skolā dienu vēlāk, nekā visi pārējie, un uzreiz izrādījās neejošs kopsolī ar saviem klases biedriem, pie tam viņam vēl bija neticama iztēle, no kuras izriiietēja, ka viņš deva priekšroku izdomāt savus stāstus, nevis izzināt citus, refleksiju. Teims, kā pamanīja Džuliuss Veblijs, izteica savu viedokli “ar pilnīgu uznīcinošu pārliecību”; viņš Terijā redzēja klasisku “āzi”, vai “bērnu ar aizturi attīstībā”, par ko teica pilnīgi tieši. Teimam “āži” bija īpaša suga. Veblijs, tāpat noteikts B grupā, raksta: “Tajā laikā likās, ka viņa viedoklis lielā mērā noteicās ne tik daudz ar taviem panākumiem, cik ar dabu. Āži – tie nepavisam nav aitas, kurām patrāpījusies neveiksmīga diena, viņi ir pavisam cita veida radījumi”.

Tas, ka Terijs izrādījās āžu vidū, atstāja uz viņu kā labu, tā arī sliktu iespaidu. Jebkurā gadījumā tas nekļuva par grupu iedalījuma rezultātu. Terijam nekad nebija īpaša skolotāju uzmanība, kura pieļāva tādu iedalījumu. Bez tam, stundas parasti neatbilda viņa līmenim, un viņš bieži izrādījās vai nu klases priekšā, vai aizmugurē. Teims fanātiski pieturējās teorijai, kura apgalvoja, ka izglītība turas uz trim vaļiem: lasīšanas, rakstīšanas un aritmētikas. Kā savā grāmatā atzīmēja Goldmane, viņš bija pieradis ignorēt vecāku un skolotāju viedokli par doto iemeslu, bet Terijs vienmēr pretojās attieksmei no cikla “ritentiņi-skrūvītes” un reaģēja daudz pozitīvāk, kad ieslēdzās viņa iztēle. Pēc dažiem gadiem, kad lasīšana un rakstīšana kļuva par viņa kaislību, aritmētika vilkās kaut kur iepakaļ.

Vispār, noskaidrojās, ka āža statusam ir noteiktas priekšrocības: tas satuvināja māti un dēlu. Eilina Pratčeta netaisījās pieļaut, lai viņas vienīgais bērns saskumtu B grupā tikai tādēļ, ka tā teica augstprātīgais skolas direktors. Viņa bija pilna apņēmības pierādīt, ka Teimam nebija taisnība. Eilina paņēma Terija apmācību savās rokās un pašā sākumā izrādīja bezgalīgu talantīga skolotāja pacietību, bet vēlāk – kad viņiem sāka traucēt Terija ieradums novērsties – griezās pie uzpirkšanas apsolot maksāt viņam peniju par katru grāmatas lappusi, kuru viņš nolasīs viņai priekšā. Viņa tāpat noalgoja vietējo skolotāju, kura ar viņu nodarbojas pēc programmas, kuru neapguva Holstpuras skolas B grupas skolēni.

Neskatoties uz to, ka stundas skolā izraisīja Terijam tikai vienīgi garlaicību (un, atbilstīgi, bija diezgan piezemētas), Eilinas talants dažādu stāstu sacerēšanā palīdzēja noturēt viņa interesi. Viņš iemīlēja mācības, un šīs nodarbības kļuva par pirmajām sniegpārsliņām zināšanu lavīnā, kuras viņš ieguva nebeidzamu pētījumu laikā visas dzīves garumā. Viņu virzīja izteikta vēlme uzzināt kaut ko jaunu. Vispār, papildnodarbībām skolas priekšmetos bija arī savi mīnusi. Eilina veica savu darbu pārāk labi. Reiz notika šausmīgs notikums: skolā skolotājs uzdeva klasei jautājumu: no kurienes rodas lietus? “No jūras”, - pārliecināti atbildēja Terijs, bet citi bērni, kuri zināja atbildi: “no debesīm”, sāka smieties. Tomēr skolotājam Terija, kurš zināja par iztvaikošanas cikliem un ūdens izvirdumiem no debesīm, zināšanas, neradīja nekādu iespaidu, un, tā vietā, lai viņu palielītu, viņš pievienojās kopīgai jautrībai. Terija naids pret sliktiem skolotājiem saknēs aiziet pie šīs epizodes, kā arī pie Teima paredzējuma. Pateicoties viņam Terijam parādījās interese pret sacensību. Zināšanām virzoties uz priekšu apguvē Terijs arvien biežāk izrādījās priekšā citiem āžiem: jā, viņš bija sapņains un domīgs bērns, tomēr viņam bija saprāts, un viņam patika būt labākajam klasē, kaut arī diezin vai izdotos būt pirmajam aitu vidū.

Paralēli tam, kā attīstījās Terija skolas karjera, viņam parādījās divas jaunas intereses, kuras aizņēma gandrīz visu viņa brīvo laiku. Pirmkārt, naksnīgās debesis un mīlestība pret visu, saistītu ar astronomiju, otrkārt, viņš lasīja jau baudai. Viens otru lieliski papildināja, bet šo aizraušanos kombinācija kļuva par iemeslu virknei notikumu, kuri noteica visu viņa turpmāko dzīvi.

No sākuma bija astronomija. Terijs atzīmēja, ka interese pret zvaigžņu izzināšanu parādījās viņam deviņu gadu vecumā. Kompānija Brooke Bond tea saskaņā ar senu tradīciju ielika kolekcijas kartītes savos tējas iepakojumos un izlaida sēriju ar nosaukumu “Atklātā kosmosā” cenšoties rast izdevīgumu no sacensības starp Padomju Krieviju un Savienotajiem Štatiem. Iepriekšējās sērijās bija Britānijas lauku ziedi vai putni, kas neizraisīja Terijam īpašu interesi, taču te viss sanāca pilnīgi savādāk. Pirmā Terijam trāpījās kartiņa numurs deviņi: “Planētas un to mēneši”. Bildītē bija atainoti daudzkrāsaini pavadoņi, taču teksts zem tiem Terijam likās aizraujošs. Viņš pirmo reizi izlasīja vārdus “Ganimēds”, “Kallisto” un “Titāns” un pamēģināja iedomāties, kādā attālumā tie atrodas no Zemes un to izmērus attiecībā pret Jupiteru un Saturnu. Tas viņu aizrāva.

Par nākošo soli kļuva vēlme savākt atlikušās vienpadsmit kartiņas, un visa ģimene sāka aktīvi dzert tēju, lai ātrāk dabūt pilnu sēriju. Uz katras kartiņas bija sliktas ilustrācijas un solīdi zinātniski fakti: Mēness fāzes, kārtība, planētu salīdzinošie izmēri un orbītas, Zemes griešanās un tā tālāk. Terijs bija pilnīgā sajūsmā un nolēma, ka viņu vilina astronoma karjera. Vecāki nopirka viņam pašu lētāko teleskopu ar miglainām lēcām, taču debesis virs Čilternas bija skaidras, bet pārējā teleskops izrādījās pietiekami pieklājīgs, un Terijam parādījās iespēja izpētīt Saturna gredzenus, Jupitera mēnešus un pārsteidzošās mēness ainavas.

Taču tikai desmit gadu vecumā, pēc daudzu gadu pacietības un mātes kukuļiem, Terijs izlasīja grāmatu pats pēc savas vēlēšanās. Tas bija Keneta Grema “Vējš vītolos”, klasisks daiļdarbs par runājošiem dzīvniekiem, kuri sēdēja pie automobiļu stūrēm, kuri ģērbās kā veļas mazgātājas, un pie tam iekļuva dažādos piedzīvojumos. Īpaši svarīgs izrādījās tas, ka grāmata Terija rokās nokļuva no ģimenes drauga, zināma kā “tēvoča Dona”, pa ceļam viņu braucienā uz Londonu; to nerekomendēja skolotājs, bet mamma nemaksāja naudu par lasīšanu. “Vēju vītolos” viņam uzdāvināja nevērīgi, neuzstājot, un Terijam neradās riebums vai pienākumu. Viņš to norija vienā piegājienā, vecas tēva Jowett Javelin aizmugurējā sēdeklī, ceļmalas nātrija lampu gaismā cenšoties nepazaudēt stīgu, kad mašīna izrādījās ēnā. Kad Terijs pabeidza, viņš atgriezās pie sākuma un sāka lasīt no jauna. Viņu apbūra Grema dīvainā realitāte – daži dzīvnieki grāmatā sarunājās un dzēra tēju, citi palika mēmi un tos iejūdza vezumos. Taisnā līnija gūla no šī brauciena caur universālveikala “Geimadžes” apmeklējumu uz nākamo rakstnieka karjeru. Tā, vienā vakarā, Terijs kļuva par nepiesātināmu lasītāju. Viņš rija visu pēc kārtas bieži nesaprotot tekstu: daiļdarbi un zinātniskie darbi, pat uzziņas materiāli … viss, kas trāpījās rokās. Neviens neparūpējās par to, lai izskaidrotu viņam, ka dažas grāmatas domātas bērniem, bet citas – pieaugušajiem. Noderēja viss.

Viņš izlasīja “Mešema kundzi (Mistress Masham’s Repose), T.H.Vaita romānu, un nolēma, ka viss tur uzrakstītais – patiesība. Un ar prieku atklāja kaut ko līdzīgu, kad viņam patrāpījās Džonatana Svifta “Gulivera piedzīvojumi” – viņš arī šeit nešaubījās, ka autors pastāstījis reālu notikumu. Pēc tam bija “Tas Viljams!” (Just William), “Trollītis Mumins” un “Dživs un Vusters”. Viņa vecmāmiņa mīļāko grāmatu plaukts kļuva par īstu dārgumu – Terijs sev atklāja Dikensu un G.K.Čestertonu, bet kad grāmatas tur beidzās, devās uz nesen atklāto publisko bibliotēku.

Izziņu krājumā “Kas ir kas”, regulāri atjaunojamajā ceļvedī par ietekmīgiem britiem, Terijs norāda kā savas izglītības vietu Bekonsfildas bibliotēku. Un tas nav pārspīlējums. Pēc daudziem gadiem uz ēkas fasādes atklāja memoriālu plāksni, kura veltīta Terijam Pratčetam. Viņa meita, Rianna, tās atklāšanā paziņoja: “Tētis piedzima Bekonsfildā, taču rakstnieks Terijs Pratčets pasaulē parādījās Bekonsfildas bibliotēkā. Tieši tur viņš ieguva izglītību”. Terijs gāja iekšā bibliotēkā ar izsalkuša orangutāna, kurš ieguvis atslēgas no banānu plantācijas, entuziasmu. Viņš lasīja visu pēc kārtas – no bērnu grāmatiņām līdz vārdnīcām, absorbējot faktus un izdomu, pastāvīgi atceroties jauno informāciju, tā viņš sāka veidot pasaules ainu daudz spilgtāk nekā tā, par kuru viņu mācīja Holstpuras skolā.

Gandrīz vai par pirmo pieturvietu kļuva plaukts ar astronomijas grāmatām, kur viņā ātri papildināja švakās zināšanas, kuras bija iegūtas no tējas bildītēm. Gandrīz visas grāmatas par kosmosu saturēja ievadnodaļu, kurā tika stāstīts par Visuma rašanās dažādiem mītiem, no kuriem atteicās pateicoties pierādošajām zinātniskajām teorijām. Vienā no tādām grāmatām Terijs uzdūrās senai leģendai, kur kopīga daudzām kultūrām: pasaule ir plakans disks, kurš pārvietojas telpā uz milzu bruņurupuča muguras. Šīs idejas versijā, kuru pieņēmusi indiešu mitoloģija, parādījās četri gigantiski ziloņi, kuri stāv uz bruņurupuča bruņām un notur pasaules disku uz savas muguras.

Reiz kinokritiķis Marks Kermods izsmēja biogrāfisko filmu “Karenas Karpenteres stāsti” (The Karen Carpenter Story) un nevērīgo frāzi par to, ka dziedātājas liekais svars nākotnē novedīs pie filmas anoreksijas. Un arī lētajā Terija Pračeta dzīves kinoversijā tas ir tieši tāds moments. Virs viņa galvas vajadzēja iedegties lampiņa vai parādīties kadram ar puisēna, kurš skatās tālumā un domīgi kasa pazodi, attēlu.

Patiesībā senā pasaule diska formā bija vēl viens fakts, vēl viens sīkums, kuru vajadzēja rūpīgi atcerēties tālākai lietošanai, taču tad mazais Terijs par to īpaši neaizdomājās.

Taču pats lielākais atklājums, kuru Terijs veica pēc grāmatu par astronomiju lasīšanas, bija tas, ka pētīt zvaigznes bez sarežģītas matemātikas nav iespējams, un Terijs atteicās no astronoma profesijas. Zvaigžņu novērošana, tomēr, viņu noveda pie zinātniskās fantastikas, bet tā, savukārt, pie fantāzijas. Pēc gadiem Terijs sāka interesēties par mitoloģiju un seno vēsturi, pēc tam viņa ceļā rodas jauna vēsture, bet tālāk seko atgriešanās pie zinātnes. Katra grāmata, katrs stāsts pievienoja kaut ko jaunu pie viņa uzkrāto zināšanu kaudzes. 1992.gada romānā “Sīkie dievi” ir epizode, kad neizglītots personāžs vārdā Bruta, kuram ir fotogrāfiska atmiņa, “glābj” no iznīcināšanas informāciju, bibliotēkas cienīgu, vienkārši caurskatot grāmatas, kamēr neiegūst gadsimtu zināšanas, kuras dreifē viņa galvā, lai vēlāk tiktu pierakstītas. Pieredze, kuru Terijs pārdzīvoja Bekonsfildas bibliotēkā, bija mazāk dramatiska, taču ne mazāk svarīga.

Ar laiku Terija lasītāja intereses pārauga bibliotēkas iespējas: viņam bija atļauts ņemt tikai divas grāmatas vienā reizē, bet tas acīmredzami bija par maz. Risinājums izrādījās vienkāršs – viņš uzprasījās tur par palīgu un desmit gadu vecumā kļuva par sestdienas zēnu, kurš strādāja bez maksas. Viņa pienākumos ietilpa grāmatu izkārtošana, kartiņu aizpildīšana un daudz kas cits – un viss tikai tādēļ, lai būtu iespēja pašam nodarboties ar savu bibliotēkas kartiņu. Bibliotēkas reģistrācijas sistēma sastāvēja no divām kastēm: vienā glabājās grāmatu, kuras izdeva lasītājiem, kartītes, bet otrā – tās, kuras paņēma Terijs Prattčets. 2004.gadā, dodot interviju žurnālam Science Fiction Review, Pratčetts teica, ka kādā brīdī viņam mājās atradās pat simt četrdesmit trīs bibliotēkas grāmatu.

G.V.Teims norakstīja Teriju Pratčetu kā neveiksminieku uz to brīdi, kad viņam palika seši gadi, pēc kā nodrošināja ar skolas programmu, kurai vajadzēja pierādīt viņa taisnību. Neskatoties uz Terija nepiesātināmo lasīšanu un rūpīgo Eilinas darbu, Pratčets pavadīja visu sākumskolas laiku B klasē, un Teims netaisījās mainīt savu viedokli.

1958.gadā, apmēram tajā laikā, kad ģimene pārcēlās uz municipālo māju Holtspurā – šoreiz tur bija tādas jaukas mūsdienu lietas, kā elektrība un ūdensvads, - Terijs un citi āži kārtoja eksāmenu “Vienpadsmit plus”. Rezultātus paziņoja pats Teims, staigājot pa klasi un pēc kārtas apstājoties pie katra skolnieka sola. Kad viņš nonāca pie Terija, viņa komentāru sagaidīja pilnīgs klusums klasē. Terijs izrādījās vienīgais bērns tajā gadā, kurš pierādīja, ka direktors ir kļūdījies. Terijs nokārtoja eksāmenu.

2 nodaļa

Jaunais rakstnieks

1959.gada vasarā Terijs gatavojās savas izglītības nākamajam posmam. Viņš atteicās no domas iestāties vidusskolā un tā vietā iesniedza dokumentus tehniskajā skolā, kura atradās blakus pilsētiņā Hai-Vikomā. Neskatoties uz to, ka Terijs ar pietiekamu izrāvienu nokārtoja eksāmenu “Vienpadsmit plus”, viņš neieredzēja stundas Holstpurā. Un, kaut arī pēdējā laikā viņš nopietni aizrāvās ar lasīšanu par apkārtējo pasauli, viņš to darīja pēc saviem noteikumiem. Terijam bija praktisks prāts un viņam nebija noslieces uz akadēmisko izglītību. Viņš mīlēja kopā ar tēvu kaut ko meistarot, un viņi gandrīz vienmēr nodarbojās ar kaut kādu projektu. Viņš bija arī prasmīgs mākslinieks, zīmēja ar zīmuli un krāsām un varēja kļūt par rasētāju vai grafisko dizaineri. Tā ka praktiskā izglītība viņu piesaistīja vairāk nekā akadēmiskā.

Hai-Vikomas tehniskajā skolā zēniem pasniedza tādas pat disciplīnas, kā vairumā skolu: angļu valodu, matemātiku, dabas zinības, vēsturi, sporta spēles un tā tālāk, taču ja sākumskolā bērni apguva antīko literatūru un latīņu valodu, tad tehniskajā specializējās praktiskajos priekšmetos: galdniecības, darbs ar metālu, rasēšanu un zīmēšanu. Skolēni šeit arī valkāja skolas formu (tajā skaitā obligāto naģeni un kaklasaiti, kuru aizliedza noņemt tik ilgi, kamēr neatgriezās mājās), taču bez standarta bleizera, skolas kaklasaites un formas regbijam tika prasīts vēl darba kombinezons.

Neskatoties uz uzspiedienu uz praktiskajām iemaņām, Hai-Vikomas vidējā tehniskā skola bija tipiska divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu izglītības iestāde: sausas stingras stundas un stingra disciplīna. Un, kaut arī miesasodi bija atļauti tikai direktora kabinetā, kur nogrēkojušies zēni saņēma “sešus karstos”, jebkurš skolotājs varēja iesist skolēnam, kurš slikti uzvedās, ar pirmo pa rokai pagadījušos priekšmetu, vai nu tas bija koka gabals vai metāla lineāls, bet fizkultūras stundu laikā pat tupele ar gumijas zoli.

Lineāli parasti lūza, un tad skolēns dažas dienas palika pēc stundām, lai izgatavotu jaunu. Īpaši stingri pret zēniem izturējās fizkultūras skolotāji. Ja ārsts iedeva atbrīvojumu no stundas, skolēnam nācās veselu stundu kraut ogles katlu mākā. Viens bijušais skolas audzēknis, Stjuartd Ruksnijs, kā atcerējās apsolventu websaitā, kā viņš deva Terijam sešpensa gabalu, lai tas viņa vietā strādātu katlu mājā.

Direktors Harijs Vords, kurš ieņēma amatu 1958.gadā, ļoti nopietni attiecās pret disciplīnu. Smagā pieredze, iegūta dienesta armijā laikā, padarīja viņu nesavaldīgu un bezkompromisainu. Tāpat kā Bilam Teimam, Vordam ātri kļuva naidīgs pret Teriju Pratčetu.

Terija karjera Vikomas tehniskajā skolā tāpat sākās ne tajā veiksmīgākajā veidā. Pratčeti pavadīja vasaras atvaļinājumu vienā un tajā pašā laikā, kurā viņu dēls izlaida pirmo mācību dienu jaunā skolā. Un otro reizi dzīvē viņš sāka savas izglītības svarīgo fāzi ne no tās kājas. No pirmās dienas un līdz skolas beigšanai viņu vajāja sajūta, ka viņam vajag kādu pamākt.

Terijs diezgan ātri parādīja sevi kā viduvēju skolnieku; bija pārāk spējīgs, lai sēdētu klases aizmugurē, un pārāk neieinteresēts, lai atrastos līderu vidū. Viņš bija, pēc paša atzinuma, “dīvains bērns”, vēl vairāk, miera traucētājs un klases klauns; Terijs varēja dot ātru atbildi, diezgan asprātīgu, lai būtu interesants, taču viņam nepietika prāta turēt mēli aiz zobiem. Periodiski viņš tracināja apkārtējos. Uz 1961.gada fotogrāfijas labi redzams viņa raksturs: Terijs sēž, sakrustojis kājas, kopā ar citiem nelieliem zēniem un šķobās objektīva priekšā, un tā, ka viņa hujmora izjūta un nespēja saglabāt mieru dveš no fotogrāfijas.

Tādu izgājienu dēļ viņam gadījās nepatikšanas kā ar skolotājiem, tā arī ar skolas huligāniem. Skolas sporta laukumā viņu uzreiz ierakstīja upuros; asprātīgajam mazajam zēnam nekad nebija mīlestības no lielo puišu puses, kuri ievēroja viņa nelielo augumu un nelielu stostīšanos. Viens no tādiem milzeņiem regulāri par viņu ņirgājās, un tā turpinājās līdz tam laikam, kamēr Terijs nezaudēja pacietību – un ieskrējienā ar galvu ietriecās viņam vēderā. Huligāns izrādījās uz grīdas, viņa no deguna sāka nākt asinis, kad viņš ar galvu atsitās pret dzelzs kamīnu. Kopš tā laika Teriju lika mierā.

Skolas izglītība ritēja bez īpašiem panākumiem. Terijs no visas sirds ienīda matemātiku un nespēja apgūt algebru un vienādojumus, ne īpaši centās angļu valodā un, ja izdevās, izvairījās no sporta spēlēm, kurās viņu vienmēr izvēlējas komandā vienu no pēdējiem (vispār, viņš mīlēja spēlēt hokeju, kuru iemīlēja viņa tēvs Indijā kara laikā – veiklums un prasmīga apiešanās ar nūju padarīja viņu par bīstamu pretinieku). Slikts un reizēm neveiksmīgs sportists, Terijs reiz divus mēnešus pavadīja ar ģipsi uz abām rokām pēc nelaimes gadījuma uz batuta.

Priekšmeti, kuri varēja izraisīt viņa interesi, - dabas zinības un vēsture – kļuva par upuri uz sliktu skolotāju altāra. Viņš uzzināja par 1815.gada “Maizes likumiem”, taču atcerējās tikai, ka valdība kaut kādā veidā sarīkoja nabagajiem nepatikšanas.

Terija īstā izglītošanās turpinājās ārpus skolas saraksta. Māte maksāja viņam, lai viņš mācītos drukāt akli, nolemjot, ka interese pret lasīšanu var novest viņu pie kancelejas darba. Lielu daļu Terija grāmatu izglītības balstījās uz patstāvīgu grāmatu izvēli lasīšanai Bekonsfildas bibliotēkā, kurā viņš turpināja sestdienās strādāt. Terijs murgainā lidojumā nesās cauri bibliotēkas grāmatām tādā ātrumā, kāds stipri pārsteigtu viņa angļu valodas skolotājus. Tajos jaunajos gados viņš aprija P.G.Vudhausa, Žila Verna un Artura Konan-Doila darbus. Reiz vienlaicīgi lasīja Henrija Meihjū “Londonas strādnieki un nabagi” (London Labour and the London Poor) – viktoriānisma rakstu apkopojumu par sociālajām reformām – un Tuves Jansones bērnu sēriju pat trollīšiem muminiem.

Viens no autoriem, kuru Pratčets iemīlēja un kurš vēlāk viņu ļoti ietekmēja, - bija G.K.Čestertons, viņa vecāmammas pa tēva līniju mīlulis. Divdesmit pirmajā gadsimtā Česterotna ietekme pavājinājās, bet pašreiz ir populāri tikai viņa stāsti par priesteri Braunu, kuri pilni līdzību par katoļu garīdznieku, kurš atklāja kriminālnoziegumus. Tomēr pēc Pirmā pasaules kara Čestertons tika uzskatīts par intelektuālo smagsvaru; populārs asprātis un esejists, kļuvis slavens ar saviem rakstiem, poēmām un romāniem.

Gadus pirms nāves 1936.gadā Čestertons dzīvoja Bekonsfildā un bija ļoti pazīstams tajās vietās. “Vecmāmiņa Prarčeta”, tā viņu sauca Terijs, tajā laikā dzīvoja Česterton-Grīnā un redzēja, kā lielais rakstnieks pastaigājās pa pilsētu, tas bija liels vīrietis ar smalku balsi. Terija mīlestība pret Čestertonu sākās ar grāmatām, kuras viņš atrada pie Vecmāmiņas Pratčetas: “Notinghilas Napoleons” (Napoleon of Notting Hill) un “Cilvēks, kurš bija ceturtdiena” (The Man Who Was Thursday). (1991.gadā Terijs Pratčets teiks žurnālam Interzone, ka šie divi romāni satur gandrīz vai pašas satraucošākās simtgades sižeta līnijas, bet intervijā The New York Times 2014.gadā paziņoja, ka otrai no grāmatām vajag kļūt par obligāto lasāmvielu jebkuram prezidentam un premjerministram.) Ļoti drīz viņš izlasīja visas Čestertona grāmatas, kuras bija bibliotēkā. Tā Čestertons kļuva par pirmo radošo figūru, kurš pārvēra Pratčetu no cienītāja par to, ko mēs tagad saucam par “fanātu”.

Čestertona ietekmi uz Teriju nav iespējams pārvērtēt. Terijs bija pārpildīts ar Čestertona sulīgajiem aforismiem un satīriskām replikām, bet viņa saistība ar Bekonsfilfu parādīja, ka kaut arī rakstnieki ir dīvaini ļaudis, taču dzīvo viņi parastās pilsētās. Uz Teriju lielu iespaidu atstāja notikums, kuru viņam pastāstīja vecmāmiņa par uz Londonu braucošo ekspresi, kuru speciāli aizturēja Bekonsfildas stacijā, lai Čestertons varētu pabeigt savu rakstu žurnālam The Strand. Teriju pārsteidza tas, ka rakstniekam var būt tāda ietekme un viņam ir tik milzīga cieņa. Taču, kas vel svarīgāk, Čestertons iemācīja Terijam spēku, izturību un iztēli.

Pratčeta interese pret literatūras fantastisko pusi patiesībā radās vēl pirms “Vēja vītolos”, kas viņam radīja neiedomājamu lasīšanas baudu. Taču pirmo reizi deviņgadīgais Teriks sastapās ar fantastiku, kad zēns, ar kuru viņš iepazinās brīvdienās, iedeva viņam izlasīt komiksu “Supermens”. Dažu tuvāko dienu laikā viņš skrēja ātrāk nekā ieskrējies zvilnis, un ar vienu lēcienu pārlidoja pāri smilšu pilīm, uzsējis sarkanu dvieli virs krekla un uzvilcis apakšbikses virs biksēm. Viņš nopirka svaigu izdevumu mājupceļam – kam viņam izgāja visa uz nedēļu iedotā kabatas nauda, - taču komikss nozaga meitenīte (viņš iepazinās un pieķērās viņai ceļojuma laikā), - ar to pašu sasitot viņam sirdi. Tomēr lāpa jau bija iedegta. Supermens noveda pie viegla flirta ar Betmenu un citiem komiksu zelta laikmeta supervaroņiem, kopā ar spēlēm um konstruktoriem.

Taču tādā mērā, kādā Terijs pieauga, viņa interese pret amerikanizētajiem komiksiem pavājinājās – viņš uztvēra Supermenu par pārāk garlaicīgu, bet Betmenu – nereālu. Tomēr kaut ko viņi iemeta viņa iztēlē: tiekšanos uz bēgšanu, kuru izraisījis kaut kas pārdabisks. Tagad atlika vienīgi gaidītt, kad mīlestība pret fantastiku sadursies ar interesi pret naksnīgām debesīm, kura dzimusi no Brooke Bond tējas kartiņām. Kaut kā tā arī notika, ka tas notika pretī Bekonsfildas bibliotēkas plauktiem ar zinātnisko fantastiku. Zinātniskā fantastika – cienītāji to parasti saīsina līdz ZF – kļuva par viņa visaptverošo kaislību.

Ja Terija lasīšana ierobežotos tikai ar publiskās bibliotēkas iespējām, viņa pārvēršanās par pilnvērtīgu ZF fanu process aizņemtu daudz vairāk laika. Tomēr divās nelielās istabās fantastika bija pavisam maz. Protams, tur bija G.Dž.Velsa, Žila Verna, Roberta E.Hainlaina, Džons Vindema un Edgara Raisa Berrouza darbi. Iespējams, Aizeka Azimova, Reja Bredberija, L.Rona Habbarda, Artura Klarka un E.E.”Doka” Smita darbi. Diezin vai kaut kas vēl.

Negaidīts atklājums, kuru Terijs veica pēc skolas izmainīja visu. Viņš nejauši uzdūrās nemanāmai celtnei blakus tai vietai, kur nokrita bumba. Hai-Vikomas Frogmoras rajonā; uz durvīm karājās plāksnīte: “Mazā bibliotēka”. Terijs nekad nelaida garām izdevību iedzīvoties ar pārīti jaunu grāmatu, tāpēc viņš tajā iegāja. Ieeja veikalā bija aizkārts ar stikla pērlītēm rotātu aizkaru, bet īpašniece izrādījās maza padzīvojusi lēdija, kura pārtraukumos starp adīšanu un tēju pelnīja dzīvošanai pārdodot augsti kvalitatīvu pornogrāfiju – viņa deva preci samulsušiem vīriešiem, kuri regulāri apmeklēja veikaliņu, biezās brūnās aploksnēs. Lai saglabātu ārējo respektabilitāti, viņa tāpat arī pirka un pārdeva solīdu amerikāņu un angļu fantastikas kolekciju. Grāmatas viņa galvenokārt saņēma no netālu esošās amerikāņu GKS bāzes karavīriem. Terijs – tajā laikā viņam jau bija palikuši 12 gadi – neizrādīja nekādu interesi par to, ko viņš sauca par “rozā plauktiem”, taču viņu stipri ieinteresēja noslēpumaino baudu kolekcija, kura glabājās uz grīdas stāvošajās kastēs. Ļoti drīz viņš par vienīgo jauno “Mazās bibliotēkas” apmeklētāju.

“Mazā bibliotēka” beidzot deva Terijam piekļuvi materiāla dziļumam, kurš varēja apmierināt īstu fanātu. Šeit viņš atklāja Frica Leibera, A.E. van Vogta un Henrija Katnera lētas grāmatas mīkstos vākos, kā arī sinepju dzeltenus vai agresīvi purpura izdevniecības Victor Gollancz. Kura izdeva Hola Klementa, Algisa Budrisa un Harija Harisona grāmatas, grāmatu vākus. Terijs ar pateicību tajās ienira un nokļuva melno caurumu, nozaudēto civilizāciju un jaunu planētu apgūšanas pasaulē. Katru reizi, kad viņš devās uz “Mazo bibliotēku” – apmēram trīs reizes nedēļā, - tur atradās kaut kas jauns. Visticamā, veikaliņa īpašniece regulāri atjaunoja savus krājumus, un vēl viņu caurauda mīlestība pret nelielo un neveiklo puisēnu, kurš nedemonstrēja nekādu interesi pret viņas pamatpreci, taču izjuta sajūsmu tikai ieraugot vien Harija Harisona romānu, kurš vēl nebija nokļuvis viņa rokās.

Iespējams, vēl vairāk svarīgi, - pavisam noteikti daudzu pieejamākas, nekā romāni, - bija antoloģijas, žurnāli un amatieru fantāzija, kuras tika publicētas Lielbritānijā vai pienāca pa pastu no ASV. ZF amatieru subkultūra parādījās Anglijā divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados un balstījās periodiskajos izdevumos, kā arī neilgi dzīvojušajās asociācijās un biedrībās. Pēckara gados no jauna sākās tās vētrainā izaugsme. Terijs izvēlējās žurnālus ar tādiem nosaukumiem, kā New Worlds, Science Fantasy, Astounding, Galaxy un Analog. Tajos publicēja jaunumus, redakcijas rakstus, taču lielāko daļu aizņēma īsie stāsti. Šeit Terijs atrada jaunu rakstnieku paaudzi, tajā skaitā Maiklu Murkoku, Braianu Oldisu un Džeimsu Ballardu. Šajās publikācijās parādījās reklāmas piedāvājumi parakstīties uz fenzīniem, kurus radīja amatieri un parasti drukāja manuāli, bet pēc tam pavairoja. Pratčets pasūtīja Aporrhēta, Zenith un New Frontiers, katrā drukāka rakstnieku-iesācēju jaunos stāstus, kā arī reklāmu sludinājumus. Fensīzes un stāsti parādījās patstāvīgi, un ar laiku radās Britu zinātniskās fantastikas asociācija. Terijs ne tikai atklāja milzīgu daudzumu jaunu grāmatu, bet arī iepazinās ar subkultūru, pret kuru, kā viņam likās, varēja piederēt. Daudz vēlāk, romānā par Plakano pasauli “Turi marku!”, Terijs pārnesa savu fendoma pieredzi uz Stenliju, maniakālo spraužamadatu krājēju un speciālu spraužamadatu krājeju veikalu, kurš atradās zem masāžas salona, kur tāpat pārdeva ar krāsu sasmērētus un slikti iespiestus žurnālus fanātiem.

Terija lasīšana neaprobežojās tikai ar grāmatām par kosmiskajiem piedzīvojumiem kuri bija sadabūti pornogrāfijas veikalā. Tēvs stāstīja viņam par lietotu grāmatu veikalu, kurš atradās kaimiņu ciematā Pennā. Šeit viņš atklāja īstus dārgumus, un no šī brīža mājās atgriezās uz velosipēda, no kura stūres nokarājās liela soma, piepildīta ar grāmatām.

Fantastikas krājumi bija labi, taču Teriju vēl vairāk pievilka humoristiskie stāsti, kurus viņš, jau pazīstams ar Čestertona un Dikensa daiļradi, aprija lielos daudzumos. Par vienu no pašiem veiksmīgākajiem atradumiem kļuva satīriskā žurnāla Punch, kuru dibināja Henrijs Meihjū deviņpadsmitā gadsimta četrdesmitajos gados, dažu izdevumu iesējums. Vēlāk Pračets atzinās, ka, esot pusaudzim, izlasīja visus Punch izdevumus sākot no 1841.-mā līdz 1860.-jam gadam izbaudot redakcijas slejas un Džefrija Vilansa, Marka Tvens, Džeroma K. Džeroma un Alana Korena stāstus. Viņi pievienosies Čestertonam radot viņa personīgo sauso, satīrisko, un reizēm dumjo humora izjūtu, kā arī neizmērojamo interesi pret viktoriānisma laikmetu – un vispirms viktoriāniskajai Londonu – viņš paliks ar to līdz mūža beigām.

Skolā Terijs, pēc vispārējā viedokļa (tajā skaitā pēc viņa paša) bija necils audzēknis, taču no tā nepavisam neizrietēja, ka viņš neko nemācījās – kā reiz otrādi, mācījās viņš pastāvīgi un ātri. Viņa izglītības versija slēpās pilnā pašmācībā, un viņš izvēlējās informāciju pa rokai esošo faktu un sīkumu veidā, bet ne no skolas, kurā valdīja visu atzītā datumu un definīciju atcerēšanās metode. Katra viņa izlasītā grāmata ar kaut ko papildināja viņa zināšanām un noslīpēja gaumi un intereses. Un kaut arī viņš pats to neapzinājās, lasīšana tāpat palīdzēja viņam attīstīt radošo balsi, kura,, reiz palaistu no saites, būs neiespējami apturēt. Daudzums grāmatu, daudzu paaudžu sarakstītu, izšķīda viņa intelekta mēģenē; zelta graudiņi, iegūti no zemes, jau bija gatavi pārkausēšanai gabalos. Vai, pilnīgi iespējams, gredzenā. Tāpēc, ka viena grāmata, katrā gadījumā uz laiku, pārsvītros visu.

Protams, Terijs bija dzirdējis par Dž.R.R.Tolkīna “Gredzenu pavēlnieku”. 1961-jā grāmata izraisīja furoru izdevēju pasaulē. Līdz tam, kad Sanfrancisko parādījās grafiti “Frodo ir dzīvs!” atlika vēl aptuveni gads, taču cilvēks, kurš veiks šo vandālisma aktu, tajā laikā jau noteikti bija ķēries pie pirmās daļas. Daži zēni no skolas jau bija izlasījuši šo šedevru un runāja par to, taču Terijs nekādi nevarēja sadabūt grāmatas eksemplāru.

Pēdējā gada sestdienā, nokļuvis decembra aukstajā ziemas gadalaikā darbā bibliotēkā, Terijs ieguva vēlo Ziemassvētku dāvanu. Bibliotekārs, zinot, kā priecāsies jaunais brīvprātīgais, piebīdīja viņam pāri galdam trīs biezas grāmatas, savstarpēji saistītas ar špatu. Tas bija “Gredzenu pavēlnieks”. Nākošajā dienā bija Jaunā gada priekšvakars, un Terijs, kuram palika trīspadsmit, pavadīja vakaru pieskatot ģimenes draugu bērnu. Viņš nolēma atstāt pēdējo dāvanu līdz tam mirklim, kad pieaugušie aizdosies un vakarēšanu vai pabu lai sagaidītu 1962.gadu, bet bērni – uz gultu. Iekārtojies ērtāk viņš sāka lasīt … “Ne maz šīs grāmatas lappušu veltītas hobitiem”…

Šis vakars, tā pat kā tam sekojošā diena kļuva ar pašu dziļāko iespaidu Terija dzīvē. Viņš lasīja tik ilgi, cik varēja turēt acis vaļā un aizmiga ar grāmatu uz ceļiem. Viņš ātri tika galā ar “Gredzena brālību” un uzreiz pārgāja pie “Diviem torņiem”. Uz nākamo vakaru viņš nokļuva jau pie “Karaļa atgriešanās” beigām kopā ar visiem papildinājumiem. Pēc tam bez pauzes paņēma “Gredzena brālību” un atgriezās pie pirmajām nodaļām … “Ne maz šīs grāmatas lappušu veltītas hobitiem”…

Viņa vecuma zēniem nereti gadījās ieiet dziļā rezonansē ar Tolkīnu. Šis iespaids ir zināms visiem, kas sastapās ar fantāziju jaunā vecumā. “Gredzenu pavēlnieks” pie visiem trūkumiem – bet grāmatai to ir daudz – atmiņā paliekošs un aizraujošs daiļdarbs. Tolkīns, profesors-anglosaksis, kurš visus savus jaunības gadus veltīja seno valodu un mitoloģijas izzināšanai un atrada Šekspīru par pārāk mūsdienīgu, izmantoja savā daiļradē senās literatūras paraugus. Viņš attīrīja šo pieredzi un ievija to personīgajā darbā, un viņa grāmata bez mazākās piepūles pievienojas stāstnieku kokam, kurš saknēm gāja tūkstoš gadus atpakaļ. Tas piedod “Gredzenu pavēlniekam” mistisku svaru, pievelkošu un iespaidojošu, īpaši tiem, kas nekad iepriekš nesadūrās ar episko fantāziju. “Gredzenu pavēlnieka” atklājums, līdzīgi ekstremālās mūzikas atklājumam, reliģiozam fundamentālismam un seksam, izrāda milzīgu ietekmi uz iespaidojamajiem pusaudžiem.

Terijam jau sanāca lasīt fantāziju, taču “Gredzenu pavēlnieks” nav vienkārši “kaut kāda fantāzija”. Daudzās nozīmēs tā ir galvenā visu laiku un tautu fantāzija. “Gredzenu pavēlnieks” fantāzijai ir kā The Beatles pop-mūzikai: pārnesumu pārslēgšana kultūrā. Nulles gads. Pratčetam grāmata kļuva par tādu pat atklāsmi, kā “Vējš vītolos” dažus gadus iepriekš; viņš uzreiz sajuta radniecību ar Tolkīna pasauli. Viduszemes tumšie meži un idiilliskās ainavas likās pazīstamas zēnam, kurš izaudzis Čilten-Hilā, - kurā nav nekā dīvaina, jo par paraugu Šīras hobitu dzimtenes radīšanai kalpoja Vestmidlenda – Tolkīna bērnības lauku apvidus, kura atradās tikai 80 jūdžu attālumā. Vēlāk Pratčets aprakstīja pirmo grāmatas lasīšanu kā daudzkanālu iedarbību. Tajā vakarā Fangorna ciems sākās paklāja malā viņa istabā, bet gaisma ieguva zaļās meža lapotnes nokrāsu.

Terijs kļuva par fanātisku Tolkīna pielūdzēju, no tiem, kuri skolas stundās zīmēja rūķu rūnas un pierakstīja elfu valodas vārdus vingrinājumu burtnīcās. Līdz par 2014.gadam Pratčets atkārtoja, ka Tolkīns paliek viņa mīļākais fantāzijas autors, un lielu daļu savas dzīves reizi gadā, pavasarī, pārlasīja “Gredzenu pavēlnieku”. 1967.gadā, 19 gadu vecumā, viņš uzrakstīja nozīmīgajam cilvēkam, lai pateiktos par nesen izdoto stāstu “Kalējs no Lielās Nuttonas”, nelielu burvju pastāstu, kuru Tolkīns radīja, kad viņam vajadzēja strādāt pie labojumiem “Gredzenu pavēlnieka” pārizdošanai. Stāsts izdalījās citu, parasti attālināto darbu vidū. Tolkīns, kuram jau bija palikuši 75 gadi, pastāstīja veca cilvēka stāstu, pilnu smaga zaudējuma priekšnojautas. Neskatoties uz to, ka Terijs bija daudz jaunāks, viņš sajuta saikni ar šo stāstu, radniecīgu tai, ko pārdzīvoja lasot “Gredzenu pavēlnieku” pirmo reizi. Profesors Tolkīns neticami nopriecājās, kad saņēma šo vēstuli, un atbildēja pēc dažām dienām, ka šī ir pirmā reakcija uz “Kalēju” un ka Terijs ir “viņu sapratis tā, kā es pats. Un man nav, ko piebilst”.

Terijam parādījās nepārvaram tieksme uz varoņfantāziju, salīdzināma ar viņa tiekšanos uz kosmosa ceļojumiem. Paies gadi iekams viņš spēs atturēties no jebkuras grāmatas ar drakonu uz vāka lasīšanas. Viņš sev nopirka visus septiņus “Nārnijas” sērijas romānus, momentāni izlasīja (un atrada par pārāk sausiem un pilnus ar pamācībām), bet pēc tam turpināja iegremdējoties E.R.Ediksona “Zimamvia” (Zimiamvia) triloģijā, Džona Raksina “Zelta upes karalī” (The King of the Golden River) un Džordža Makdonalda, L.Frenka Bauma un K.F.Lavkrafta darbos, citu duča Viktoriānisma ēras un divdesmitā gadsimta sākuma fantāzijas autoru darbos.

Tieši mīlestība pret “zobenu un maģiju” noveda Teriju pie senās vēstures un mitoloģijas izzināšanas. Galarezultātā viņš meklēja arvien jaunas grāmatas par zobeniem, armijām un karaļiem. Labākajās no tām bija arī maģija. Tās visas stimulēja viņa iztēli un aizveda izglītību ārpus parastām mācību stundām, kuras palika garlaicīgas un nebija tām veltītā darba vērtas. 1963.gada septembrī Terijs pat nosūtīja rakstiņu ar uzpūstu tirādi par pilnīgu intereses neesamību pret skolu un priekšrokas došanu dzīvē daudz svarīgākām lietām (viņš ar to domāja grāmatas par kosmosa kuģiem un burvjiem). Savu vēstuli Terijs parakstīja kā “Meistars Terijs Pratčets”, kas redaktoram Rodžeram Peitonam likās nedaudz arhaiski, taču to nopublicēja Vector lappusēs, kas bija Britānijas zinātniskās fantastikas biedrības oficiālais žurnāls.

Iespējams, bija neizbēgami, ka puisēns, apsēsts ar lasīšanu par citām pasaulēm, reiz sagribēs pats aprakstīt vienu no tām. Par vienu no viņa daiļrades pirmajiem paraugiem kļuva savu laiku apsteigušais Tolkīna Viduszemes un Džeinas Ostinas “Lepnuma un aizspriedumu” maisījums, kur neveiksminiekam draudzes mācītājam misteram Kollinzam uzbrūk orki.

Saskaņā ar Pratčetu, šis darbs klejoja pa klasi un tam bija panākumi zēnu vidū, kuriem šausmīgi gribējās jel kā atdzīvināt izsmalcināto, taču smacīgo Ostinas Anglijas atmosfēru. Dotais Pratčeta darbs ir nozaudēts, taču, par laimi, pateicoties vienam rūpīgam skolotājam, Terija nākošie stāsti kļuva slaveni daudz labāk; vēl vairāk, trīs no tiem, pat piecdesmit gadus pēc uzrakstīšanas, joprojām var atrast presē.

Džanete Kempbela-Dika, vienīgā sieviete-skolotāja Hai-Vikomas tehniskajā skolā, pasniedza rasēšanu un māksliniecisko jaunradi. Tomēr 1962.gadā radās angļuvalodas skolotāju trūkums, un viņa sāka pasniegt Terija klasē un par brīnumu atklāja, ka standarta programma neeksistē. Viņai piedāvāja paņemt grāmatu apgūšanai orientējoties uz eksemplāru skaitu skolas bibliotēkā. Tomēr Kempelu-Diku tāds variants neapmierināja un viņa pati izvēlējās grāmatu un sāka strādāt ar ugunīgu kaisli. Īpaši viņai patika tradicionālā skotu epsikā poēzija, piemēram balāde “Sers Patriks Spess”. Kuru viņa lasīja ar dzimto skotu akcentu. “Misis KD” kļuva gandrīz vai pati populārāka skolotāja skolā, viena no nedaudzajām, kura spēja iedvest dzīvību sava priekšmeta pasniegšanā un vienmēr uzsvēra nepieciešamību atrast emocionālo sastāvdaļu jebkurā mākslas veidā.

Tieši Kempbela-Dika uzdeva uzmājām klasei sacerēt īsu stāstu. Terijs uzrakstīja “Lietišķos konkurentus”, asprātīgu stāstu par reklāmas menedžeri, kuram nelabais palūdza uzlabot Elles reputāciju un palielināt apmeklētāju skaitu. Uz misis Kempbelu-Diku viņa daiļrade atstāja iespaidu, viņa ielika deviņas balles un izvēlējās stāstu publikācijai skolas žurnālā Technical Cygnet. “Lietišķajiem konkurentiem” bija popularitāte citu skolnieku vidū, taču tas tikai vairāk pasliktināja direktora Harija Vorda, kuram neiepatikās spridzinošais stāsta tonis, attieksmi pret Teriju, par ko viņš paziņoja sapulcē, tādējādi izdarot vislabāko reklāmu no visām, kādas bija iespējamas, kā rezultātā visu žurnāla tirāžu pilnībā izpirka.

“Lietišķo konkurentu” panākumi radīja iedvesmojošu efektu uz jauno Teriju apstiprinot diezgan sen viņam parādījušos domu: viņš var rakstīt un viņam neslikti sanāk. Viņš sacerēja vēl dažus stāstus priekš Technical Cygnet – kaut arī “Lietišķie konkurenti” tā arī palika labākie – eksperimentējot ar dažādiem stiliem un žanriem. No tiem, kuri saglabājušies, “Paskatieties uz mazo drakonu?” no jauna parādās personāžs Tigelis no “Lietišķajiem konkurentiem”, tas ir interesants, no pirmās personas izstāstīts notikums par drakona parādīšanos Londonas kara ministrijā, kas bija vai nu ļauna parodija, vai arī uzmanības parādīšana Arturam Konan-Doilam un viņa stāstiem par Šerloku Holmsu. “Pētniekā”, kurš parādījās tajā pat žurnāla numurā, tika runāts par cilvēku, kurš izmeklēja neparastu stāstu rašanos un rezultātā pats kļuva par vienu no tā dalībnieku. “Atminējums”- īss detektīvstāsts par lidmašīnas bojāeju; tajā laikā, kad vēl īsākais – “Glezna”- spriedumi par neprātu mākslā. Daudzos pēdējā teikumā parādījās negaidīts pavērsiens, un tas, ja jau būt godīgam līdz beigām, parādīja, ka autors pārāk lepojas ar personīgo prātu – šī īpašība raksturīga daudziem talantīgiem pusaudžiem. Un tomēr piecus stāstus vajag uzskatīt par daudzsološu sākumu, īpaši ņemot vērā, ka Terijam bija 13 vai 14 gadi, kad viņš tos uzrakstīja. Mūsu priekšā parādās jauns rakstnieks, kurš spēlē ar jaunām formām un idejām un pūlās atrast savu stilu. Paies vēl divdesmit gadu, kamēr viņš to atradīs.

Panākumi iedvesa Terijam vīrišķību, un viņš pārrakstīja un paplašināja “Lietišķos konkurentus”, vispār, ne īpaši mainot sižetu. Viņš deva stāstam jaunu nosaukumu – “Aīda uzņēmums” un pārliecināja tanti pārrakstīt to uz rakstāmmašīnas – Terija gatavojās neparasti jaunam solim priekš četrpadsmitgadīga autora: pirmās publikācijas mēģinājumam. Pēc dažiem neprātīgas aizraušanās ar ZF fantomu gadiem viņš zināja uz kurieni vajag to aizsūtīt.

Džons “Teds” Karnells bija vienlaicīgi divu žurnālu – New Worlds un Science Fantasy, kurus regulāri Terijs lasīja, – redaktors. Abus žurnālus izlaida Nova Publications, kompānija, kuru fibināja ZF mīlētāji, un kurai piederēja Džons Karnells, bet viņa adrese bija katrā numurā. Tedijam tas kļuva par acīmredzamu lēmumu. Uz Karnellu viņa stāsts atstāja iespaidu, un viņš to publicēja 1963.gada augustā Science Fantasy izlaidumā uzrakstot redaktora slejā, ka “Elles uzņēmums” tālu nav ideals stāsts no visiem aspektiem, taču “četrpadsmitgadīgan autoram tas ir vienkārši lielisks”. Nerunājot jau par to, ka tas par septiņdesmit procentiem bija pārāks par visu to, ko viņam parasti atsūtīja. Ievadvārdos viņš atzīmēja, ka jaunajam rakstniekam ir milzīgs potenciāls. Karnells kļūs par pirmo garajā profesionāļu ķēdītē, kuri ieraudzīja Terija Pratčeta talantu. Parasti – atšķirībā no skolotāju paredzējumiem – tādi daudzskaitlīgie apgalvojumi izrādās patiesi.

Science Fantasy bija mazāk populārs, nekā divi citi Nova žurnāli, taču tā tirāža sastādīja piecus tūkstošus eksemplāru, un tas bija iecienīts ZF mīlētāju vidū. Terijam samaksāja 14 mārciņas par publikāciju, un viņš ieguldīja naudu savā nākotnes karjerā nopērkot kaut arī lietotu, taču uzticamu rakstāmmašīnu Imperial 58 no sava mašīnrakstīšanas skolotāja. Viņš tāpat par ieekonomēto naudu iegādājās “Brjuerova frazeoloģisko vārdnīcu”, kuru uzskatīja par svarīgāko avotu rakstniekam, un jaunāko “Rakstnieku un mākslinieku gadagrāmatu”. Un nav svarīgi, ka viņam bija tikai 14 gadu, viņš jau bija kļuvis par žurnālā publicētā stāsta autoru. Bija pienācis laiks uzvesties atbilstošā veidā.

Publicējošamies ZF autoriem vajadzēja obligāti piedalīties konventos. Terijs pabija pirmajā ZF konventā 1964.gadā pēc īsas izskaidrošanas vecākiem kādu “izglītojošu vērtība” ir tamlīdzīgiem notikumiem. “Isterkons” bija (un joprojām ir) ikgadēja ZF fanātu un rakstnieku sapulce, kurš notiek Lieldienu vīkendā kaut kur Lielbritānijā. 1964.gada “Isterkons” norisināhā hotelī “Bull”, Pīterborā. Pilsēta jau otro reizi uzņēma konventu un ieguva papildnosakumu ar humoru, tipisku ZF fanātiem: “Atkārtotkons”.

ZF konventi divdesmit pirmajā gadsimtā – tas ir nopietns bizness, kurš kopā ar “Komikonu” piesaista milzīgu uzmanību visā pasaulē, tas pulcē desmitiem tūkstošus fanātus un bieži kļūst par stara punktu gigantisku kinofranzīšu palaišanai. Britu konventi salīdzinājumā ar tiem, kuri norisinās ASV, izskatās diezgan pieticīgi, kaut arī ikgadējā Londonas MSM var palielīties ar diezgan pieklājīgu apmeklētāju skaitu, nerunājot jau par kulta slavenībām un tūkstošiem dalībnieku fantastiskos kostīmos. 1964.gadā konvents noritēja daudz mierīgāk, un uz “Atkārtotkonu” atbrauca vien 151 cilvēks, ja skaitīt kopā ar viesiem (Pratčetam bija astoņdesmit piektais numurs).

“Atkārtotkons” un sekojošie notikumi, tajā skaitā “Bramkons” un “Jarkons”, notika laikos, teiksim tā, kad notika sardzes maiņa britu ZF fendomā. Nova Publications, kuru vadīja fanāti-entuzaisti, nevis aprēķinātāji biznesmeņi, radās problēmas kā ar Science Fantasy, tā arī ar New Worlds, kurus tagad vadīja cits izdevējs un redaktori. Uz skatuves parādījās jauni vārdi, ne tikai Terijs, bet arī Eds Džeimss, Kristofers Prists, Maikls Muroks un Džeimss Ballards. Radās sajūta, it kā britu autoriem iestājies “brīdis”, kas apstiprinājās ar Londonas izvēli par vietu 1965. gada Vispasaules zinātniskās fantastikas konventa jeb “Vorldkona” novadīšanai. Konvents pirmo reizi tika novadīts ASV teritorijā.

Konventi Terijam kļuva par atklāsmi. Viņš izrādījās sev līdzīgo vidū, starp cilvēkiem ar tādām pat enciklopēdiskām zināšanām, piemēram Oldiss un Harisons. Viņš ieguva jaunus draugus, tajā skaitā arī rakstnieku vidū: Eds Džemiss, Rodžers Peitons un Deivs Basbijs, kuri kļūs par daļu viņa dzīves nākošajos piecdesmit gados, kā arī ne reizi vien ar viņiem kopā iedzēra (neskatoties uz savu jauno vecumu) un piedalījās lielās trokšņainās dzīrēs. Vēlāk Terijs atcerējās, kā kāds mēģināja izsviest piedzērušos Čarlzu Platu, jaunu fenzīna Beyond izdevēju, pa logu konventā Birmngemā. Tā konventa dalībnieki, pusaudži-fanāti Berils Hendlijs un Arčijs Mersers, pastāstīja, ka “Terijs Pračets darīja kaut ko ļoti smieklīgu stūrī, taču, lūk, mēs nekādi nevaram atcerēties, ko tieši”.

Taču no šī nebūt neizriet, ka Terijs konventos bija populārs. Platts atceras, ka “Terijs bija jocīgs, ironisks un nedaudz nervozs. Ar viņu nebija viegli sarunāties”. Apmēram to pašu par viņu teica klasesbiedri un skolotāji: Terijs pārmērīgi kompensēja mulsumu ar humoru, un reizēm viņa piezūmes bija aizvainojošas.

Bet pat starp šiem neparastiem, bet reizēm dīvainajiem cilvēkiem Terijs likās svešs un turējās malā no sīkiem strīdiem un skaldīšanas mēģinājumiem, bez kuriem nevar eksistēt fanātu sabiedrība. Vecā gvarde ar aizdomām izturējās pret jaunuļiem, Londonas jaunā viļņa rakstnieki domāja, ka agrīnākā fendoma paaudze ir provinciāla un garlaicīga, bet dalībnieki no Birmingemas un ziemeļiem uzskatīja jaunā viļņa pārstāvjus par pretencioziem un garlaicību uzvedošiem.

“Terijam Pratčetam nebija ne mazākās sakarības ar šīm muļķībām, - teica Platts, - Viņš vienkārši izbaudīja grāmatu lasīšanu, un viņu tikai viegli izbrīnīja sliktās mūsu mikrokosma asinis. Es pieļauju, ka ironiskā attālinātība bija viņa stils pēc noklusējuma”.

Tomēr Terija vārds zināmā mērā bija zināms, un viņš sāka izraisīt interesi, kaut arī pagaidām vēl nebija nopelnījis savu kolēģu cieņu. “Elles uzņēmums” kļuva plaši pazīstams ZF vidē, daļēji pateicoties tam, ka tas bija cienījams un oriģināls darbs, kā arī tādēļ, ka Terijs tik jaunā vecumā spēja nopublicēt stāstu vienā no pašiem paaudzes cienījamākajiem izdevumiem. Viņš pat sāka uztraukties, ka viņa zvaigzne uzaususi pārāk ātri un viņš uz visiem laikiem paliks “četpadsmitgadīgs rakstnieks”, un tāpēc demonstrēja augstprātības un nedrošības sajaukumu, unikālu radošiem pusaudžiem. Viņa dalība “Bramkonā” 1965.gadā bija pat izreklamēta pazīstamā ZF informācijas biļetenā Skyrack kopā ar tādiem slaveniem rakstniekiem kā Braians Oldiss un Teds Tabs. “Isterkona” laikā 1966.gadā, kurš norisinājās Greit-Jarmutas pilsētā, viņu, kā vēstīja baumas, uzaicināja ieņemt vietu blakus citiem pazīstamiem cilvēkiem, tajā skaitā Hariju Harisonu ar pseidonīmu. Tādā veidā formējās Terija rakstnieka tēls, un tas kļuva par daļu viņa personības.

Kristofers Prists, kurš kļuva slavens pēc grāmatas “Prestižs”, kura saņēma daudz apbalvojumu, - tieši viņš galarezultātā uzrakstīja nekrologu Pratčetam publikācijai The Guardian, – atceras, kā ar viņu satikās Londonā nākamajā gadā un pirmais pievērsa uzmanību viņa nedrošībai un vienlaicīgi augošajai popularitātei:

“Redaktore no Amerikas, Džudīte Merila, apmeklēja Londonu ar misiju atklāt un saprast zinātniskās fantastikas “Jauno vilni”, kuru viņa kaut kādā veidā saistīja ar trokšņaino Londonu. Te viņa kategoriskā veidā kļūdījās un viņas ar laiku izdotā antoloģija izraisīja daudzumu jautājumu. Tomēr viņa bija patīkama sieviete un daudz komunicēja ar jaunajiem rakstniekiem tā vietā, lai strādātu. Es biju viens no viņiem, Terijs – cits. Reiz mēs tikāmies ar Džudiju vakariņu laikā, pēc tam turpinājām sarunu viņas noīrētajā dzīvoklī. Terijs atveda sev līdzi paziņu, kurš bija publicējis vienu stāstu (un kopš tā laika neko). Es atceros, kā viņš un viņa paziņa sēdēja blakus un čaloja, kā zviebuļi, izdodot nebeidzamu plūsmu ar dumjiem jokiem un prikolu straumi. Pavisam nevainīgus, acīmredzot, Džudija viņus uztvēra kā apburošus, taču, kā man likās, - tukša laika tērēšana. Es vienmēr ar lielu nopietnību izturējos pret rakstniecības amatu. Mēs tad bijām ļoti jauni”.

Pašas nozīmīgās un negaidītākās tikšanās Terijam bija notikušas gadu ātrāk, 1965-jā, “Vorldkonā” Londonā. Pirmkārt, ar amerikāņu autoru Džeimsu Blišu Terijs, satraukuma pārņemts, apsprieda angļu brokastu kvalitāti. Zinātniskās fantastikas giganti, tādi kā G.K.Čestertons, nevis vienkārši staigāja starp parastiem cilvēkiem, bet pat sūdzējās par vafeļu neesamību tā, it kā tu būtu viņiem līdzīgs. Šī doma nostiprinājās pēc nejaušas tikšanās ar angļu zinātniskās fantastikas leģendu Arturu Č. Klarku tualetē. Visas dzīves laikā Terijs daudzkārt stāstīja par šo notikumu, vienās versijās Klarks stāvēja pie pisuāra, citās – pukstēja kabīnē. Tā vai citādi, bet Terijs spēja paspiest roku cilvēka, kuru agrāk uzskatīja par nesasniedzamu žanra simbolu.

“Vorldkons” norisinājās divas nedēļas pirms atgriešanās skolā pēc vasaras brīvdienām, pavasarī Terijam bija izdevies iegūt diezgan pieklājīgu 0 līmeni piecos priekšmetos, un viņš gatavojās palikt Vikomas  tehniskajā skolā vēl vienu gad, kur gatavojās apgūt angļu valodu, vēsturi un mākslu A līmenī. Tomēr Terijs Pratčets atgriezās Hai-Bikomā jau ne tas jaunais cilvēks, kurš kārtoja eksāmenus pavasarī. Jaunais Terijs Pratčets bija pabijis gigantu vidū un, kaut arī dažus nākamos gadus atteicās no konventu apmeklējumiem – traucēja mācības, darbs un meitenes, sāka saprast, ka vajag eksistēt vietai, kur viņš varētu nostāties blakus titāniem.