Projekta „Templis” priekšdarbi. Šīs apspriedes rezultātā grāfs Igo kopā ar savu brāļadēlu devās uz Svēto zemi, kur piecu gadu laikā veica priekšdarbus projektam „Templis." Viņi atgriezās ar blāķi vecu dokumentu, no kuriem daudzi bija žīdu un aramiešu valodās. Francijā tie tika nodoti pirms septiņiem gadiem dibinātā cisterciešu ordeņa abatam Etjēnam Hardingam. Ordenis uzsāka žīdu tekstu rūpīgu tulkošanu, šai darbā griežoties pēc padoma pat pie Augšburgundijas rabīniem, kas 10 gadus pēc lielajiem grautiņiem bija visai neparasts solis. Jūdu avoti vēsta, ka Igo de Šampaņs bieži apmeklējis rabīnu Raši ( Zālamans ben Īzaks ) Kabalas skolā Truā. Raši mira 1105.gadā, bet darbu turpināja viņa znoti. Pēcāk šī pati jautrā kompānija pētījusi arī Korānu. Saskaņā ar jūdu nostāstiem, Igo de Pjēns bieži viesojies pie Raši un tie runājuši par daudz ko - tai skaitā par grālu un Derības šķirstu.
1101.gadā Igo de Pajēns aprecēja Katarīnu Senklēru, sava krusta kara cīņu biedra barona Anrī Senklēra no Roslinas ( Skotijā ) māsīcu. Anrī cieši draudzējās ar ķeltu karali Donaldu Branu un arī pieturējā ķeltu tradīcijām. Pūrā savai māsīcai Anrī Senklērs deva plašas zemes Skotijā kopā ar slaveno Roslinas muižu.
Pēc laika Igo ar brāļadēlu vēlreiz devās uz Jaruzālemi turpmākos tekstu meklējumos. Viņi atgriezās no turienes 1114.gadā. Kas meklētais atradās viņu bagāžā. Laimē starojošais Šampaņas Igo bagātīgi atalgoja mūkus: uzdāvināja ordenim Barsirobas mežu un ierosināja dibināt Klervā otru lielu abatiju. Tās izveidošana tika uzticēta Bernāram de Fontēnam, apdāvinātam un entuazisma pārpilnam jaunam mūkam. Viņš savu uzdevumu paveica tik apzinīgi, ka uzreiz tika iecelts  par klostera abatu. Kā Bernārs no Klervas viņš turpmākajos gados kļuva par vienu no ievērojamākajām personām rietumu kristīgajā pasaulē un nonāca ordeņa vadības pašā virsotnē. Turklāt viņš kļuva par pāvesta Honorija II tuvāko uzticības personu.
Vēl Igo izteica dīvainu vēlēšanos pievienoties Jaruzālemas johanniešu ordenim, bet, tā kā bija precējies, saņēma atteikumu.

 Projekta „Templis” otrā fāze. Bija savākta nepieciešamā informācija. Tagad dienas kārtībā bija izrakumu vietas nodrošināšana. Igo uzdevumā 1118.gadā uz Palestīnu devās viņa brāļadēls Igo de Pajēns. Viņu pavadīja ietekmīgi vīri, seši ( varbūt tomēr septiņi vai pat astoņi ) bruņinieki no labākajām Francijas ģimenēm -  Gotfrīds de Sentomērs,
-  Andrē de Monbārs ( Andre`de Montbard ) ( Klervas Bērnāra tēvocis );
-  Pajēns (Nivārs-? ) de Mondidjē;
-  Ašambā de Sentamāns;
-  Gotfrīds Bizols;
-  kāds vārdā nenosaukts bruņinieks ( Igs Rigo-? );
-  divi cisterciešu mūki - Konrāds un Gundemars.
Tā viņi 1119.gadā ieradās pie Balduīna II, krustnešu karaļa Jaruzālemē, lai nodotu viņam un Jaruzālemes patriarham īpašu zvērestu kā „amatieru brālība.” Kopš šī brīža saujiņa dižciltīgo vīru uzņēmās „rūpēties par ielu un ceļu drošību,... it īpaši par svētceļnieku aizsardzību,” lai gan ar to īstenībā nodarbojās daudz lielākā un vecākā Svētā Jāņa ordeņa bruņinieki.

Templiešu ordeņa nodibināšana. Visai pārsteidzošā kārtā Jaruzālemes karalis Balduīns II tūlīt bruņiniekus izmitināja savas pils spārnā, kas bija ierīkota Alaksas mošejā. Templiešu rīcībā tika nodots zemes gabals Morijas kalnā, liela daļa bijušās mošejas un tās ārējo celtņu, pieguļošu Klinšu kupola mošejai, kas atradās jau bijušā Zālamana tempļa drupu teritorijā. Liekas, ka tieši šīs vietas izvēle nebija nejauša. Tā laika svētceļnieki stāsta: "Brāļu-bruņinieku guļamtelpas atradās starp stalli un Svētās Dievmātes baznīcu. Daudzas ķelles atvērās uz garu gaiteni, katrā no tām bija krēsls vai soliņš, plaukts, gulta ar salmu gaili, spilvens veltnīša veidā un sega. Gaiteņa galā atradās brāļu-seržantu guļamtelpas. Aiz tām atradās lazarete slimajiem un Igo Pagāna [ Igo de Pajēna ] telpas."
Pēc tam, kad karalis Balduīns II pārcēlās uz jaunuzcelto pili pie Dāvida torņa, bruņinieki palika vienīgie šai vietā. Viņi bija apzvērējuši 9 gadu laikā neuzņemt jaunus līdzdalībniekus, jo tas varētu kaitēt viņu pasākumam. Jaunais gruntsgabals tad arī deva nosaukumu dīvainajai brālībai. Kopš tā laika viņi sāka sevi saukt „Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki,” īsāk – „templieši.”
Kamēr vien Jaruzāleme atradās kristiešu rokās, templiešiem tā bija galvenā mītnes vieta. Šeit vēlēja Lielo maģistru, te tika pieņemti visi lēmumi.

Templiešu bruņinieku meklējumi un izrakumi ( 1119. – 1126.g. ). Kopš tā brīža templieši nebija redzami uz ceļiem, kurus bija ņēmušies aizsargāt. Arī karadarbībā pret muhamedāņiem viņi nepiedalījās. Turpmākos gandrīz septiņus gadus viņi dzīvoja uz vietas un reti pameta teritoriju. Pirms izrakumu sākuma tie dod svinīgu zvērestu, kurā cita starpā teikts arī tā: "...gudrība, paklausība un kopīgs īpašums." Tātad, jau iepriekš zinot, ka ko atradīs, tie apņēmās atradumu kopīgi pārvaldīt.
Par darbiem ir visai maz ziņu, taču notikuši intensīvi izrakumi. Bruņinieki sastādīja Zālamana tempļa pamatu plānu. Bez tam tie ar rokas instrumentiem klintī zem tempļa izcirta tuneli, un pēc vairāku mēnešu uzcītīga darba tiem pa jauncirsto tuneli izdevās iekļūt senajā tuneļu sistēmā. Kristofers Naits un Roberts Lomass grāmatā "Otrais mesija" apraksta templiešu atradumus: "Iesākumā tika atrasts neliels pods ar monētām, tad zelta un sudraba trauki, tad koka lādīte ar tīstokli, bet pēc tam vēl viena koka lādīte ar tīstokli. Dārgmetāla priekšmeti tika staidzīgi notīrīti un atklājās smalki darbi, taču tīstokļi ar tekstiem aramiešu un grieķu valodās neko nevēstīja nemācītajiem bruņiniekiem [ īsti gan nav tiesa - Igo de Pajēns bija apguvis senžīdu un aramiešu valodas labāko tā laika skolotāju vadībā ], kas knapi varēja izburtot dažus vārdus franciski."
Tā kā mūsdienās Tempļa kalnā atrodas 3.un 4.svētākās muhamedāņu mošejas - Alaksa un Klinšu kupola mošeja, tad arheologi nav varējuši iegūt atļauju izrakumiem. Žīdu arheologi ir veikuši tikai izrakumus savā dienvidu pusē, un apgalvo, ka uzgājuši 12.gs. rakto templiešu tuneli. Tunelis iet kalnā apmēram 30 m dziļumā no dienvidu sienas, un tad tālāk aizbērts ar atkritumiem un akmeņiem. Ir skaidrs, ka tas iet tālāk, taču stingri noliegts rakt Tempļa kalna robežās, jo tas atrodas musulmaņu jurisdikcijā. Patlaban varas iestādes tikai atļāva uzmērīt un nofotografēt tuneļa atklāto daļu. Pabeiguši šo darbu, arheologi tuneļa ieeju aizbarikādēja ar akmeņiem.
Retajās reizēs viņi devās tālos izjājienos, domājams, uz vēsturiskām vietām pie Nāves jūras vai uz Hēroda klinšu cietoksni Masadu. Beigu beigās viņiem piebiedrojās arī Igo de Šampaņs ( un arī Robērs de Krajons - !? ), kas, par spīti dotajam zvērestam, 1125.gadā kā desmitais tika uzņemts ordeņa sastāvā. Mājās viņš bija pametis sievu un bērnu, lai pilnībā varētu ziedoties jaunajam uzdevumam. Atšķirībā no lielākās daļas citu krustnešu, templieši uzturēja  plaša mēroga kontaktus ar „neticīgajiem.” Viņi risināja interesantas diskusijas ar  musulmaņiem un žīdu zinātniekiem. No viņiem tie mācījās kartogrāfiju, zemes mērīšanu, arhitektūru un matemātiku. Varbūt tieši no šejienes cēlusies viņu lielā inovācija Eiropas kultūrā – gotiskā arhitektūra.
Lai nu kā, bet atrasto manuskriptu iztulkošanai nepietika ar Igo de Pajēna zināšanām. Tādēļ otrais nozīmīgākais vīrs templiešu grupā - Gotfrīds de Sentomērs, devās uz franciju, lai nokārtotu to tulkošanu. Tie tika nogādāti augsti mācītajam Lambertam de Sentomēram, kas lūdz atstāt rokrakstus pie viņa un slepus pagatavo vienam no tiem - svētās pilsētas Jaruzālemes attēlam, kopiju.
Bruņinieki nerimās ņemties izrakumos līdz pat 1127.gada Ziemassvētkiem, kamēr viņuprāt bija izpētījuši visu un laikam jau arī atraduši to ko gribēja. 
Ir zināms, ka viņiem visai bieži rakstīja Klervas Bernārs.
Visai interesants ir fakts, ka nevienā tā laika rakstu darbā vai hronikā ( tos nepiemin pat Šartras Fulhērijs - Balduīna II hronists ) ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēti templieši.
Pienāca diena, kad par savu atklājumu bija āpaziņo pārējai pasaulei. Templiešu slepenā hronika vēsta ( nez, kur tad tādu rāvuši? M.Z. ), ka visi 9 bruņinieki savācās uz sapulci. Vārdu ņēma Igi de Pajēns: "Mums ir viss, lai audzinātu cienījamos. labākos kareivjus."

Uzņemšana Vatikānā un ordeņa oficiāla nodibināšana. Tādējādi pienācis laiks doties uz Eiropu. Pirmie Svēto zemi pameta Andrē de Monbārs un Gundemārs, kas devās uz Klervu pie Bernāra, kas tos gaidīja ar nepacietību. Viņš jau bija sagatavojis trīs vēstules - Francijas karalim, pāvestam un Palestīnā palikušajiem bruņiniekiem. Svēto zemi vēstule sasniedza jau 1128.gadā, tad ceļā devās vēl 2 vai 3 templieši.
Līdz pat ordeņa oficiālai atzīšanai no baznīcas puses tas tā arī palika maza un elitāra organizācija ar 10 dalībniekiem ( pēc dažām ziņām vēlāk veseli 30 ).
Kad devītajā gadā pēc ordeņa dibināšanas Igo kopā ar pieciem saviem bruņiniekiem 1127.gadā atgriezās Francijā, viņus tur uzņēma tā, it kā viņi  būtu atbrīvojuši Svēto zemi. Pāvests pats personīgi ielūdza viņus ierasties Romā, lai dotu tiem savu apustulisko svētību.
Tad viņš sasauca sinodi: tā notika 1128.gada janvārī tieši Igo dzimtajā Truā, Šampaņas galvaspilsētā. Sinodē ņēma dalību divi arhibīskapi - Reimsas un Sansas, 10 bīskapi, 7 abati, gudrajie - metri fušē un Reimsas Oberijs. Sanāksmi vadīja kardināls-legāts Albānas Matejs. Darba kārtības pirmais jautājums bija jaunā ordeņa apstiprināšana. Igo de Pajēns kļuva par pirmo ordeņa lielmestru. Klāt ir arī Klervas Bernards arcisterciešu abatu Etjēnu Hārdingu. Bernāra sastādītos ordeņa statūtus apzīmogoja pāvests. Līdz ar to oficiāli ordenis ir ticis dibināts tieši tad. Statūtu preambulā ir kāds interesants formulējums: „Ir pabeigts darbs ar Dieva un ar mūsu visu, un ar mūsu glābēja Jēzus Kristus palīdzību, kurš savus draugus no svētās pilsētas Jaruzālemes atsaucis atpakaļ uz Franciju un Burgundiju.”
Vienīgais, kuru nespēj sajūsmināt notiekošais ir Orleānas bīskaps un Ludviķa VI mīlulis Žans II, kas mēģināja izraisīt nesaskaņas.
Nav zināms un saprotams, pār kāda darba „pabeigšanu” iet runa.
Ordenis tika nodibināts. Templiešiem tika piešķirtas tiesības valkāt baltus apmetņus ( kā esēņiem no Kumranas ) kā simboliskas atdzimšanas krāsā.

Ordeņa izaugsme. Pēc tam, kad ordenis ir nodibināts, Igo de Pajēns veica aktīvu organizatorisko darbību. Viņš apceļo gandrīz vai pusi Eiropas, aicinot stāties tā rindās. Viņu silti pieņēma Henrihs I un nosūtīja uz Angliju. Par Pajēna viesošanos Anglijā un Skotijā zināms pēc anglosakšu hronikām. taču vislielākās sekmes ordenim bija Langedokā: Tulūzas un Barselonas grāfi tūdaļ atzina templiešus. Tieši Tulūzā laikā starp 1128. un 1132.gadiem notika viena no pirmajām līdzekļu vākšanas ceremonijām.
Domā, ka līdzekļi templiešiem bija nepieciešami jauniem meklējumiem - Jāņa Kristītāja galvas un masadas cietokšņa atrašanai.
Eiropas dižciltīgie jaunieši masveidā iestājās ordenī. Jau 1129.gadā tajā bija ap 300 dižciltīgu locekļu. Pēc dažiem gadiem tā rīcībā bija plaši zemes īpašumi, šķietami neierobežotas finansiālas iespējas un vesela armija labi apmaksātu karotāju. Viņu struktūras bija atbrīvotas no nodokļiem. Templieši veidoja valsti valstī, ar saviem nodokļiem, pat ar savu jurisdikciju. Templieši dibināja pirmās bankas, izgudroja pirmo čeku – „vērtsvēstuli,” par ko varēja saņemt naudu jebkurā templiešu namā. 1139.gadā pāvests Inokents II piešķīra templiešiem tiesības būvēt savus dievnamus. Templieši radīja virkni dievnamu, parasti apaļu kā Templčērča Londonā. Eigenijs III lika atlaist 1/7 daļu baznīcas nodokļa tiem, kas ziedoja ordenim. Adriāns IV atlaida ordenim 10.tiesu, muitu un citus izdevumus. Viņa sekotājs Aleksandrs II gāja vēl tālāk – visus ordeņa īpašumus ņēma Svētā Krēsla aizsardzībā. Inokents III aizliedza templiešu ekskomunikāciju un interdikta piemērošanu. Inokents IV atbrīvoja ordeni no pienākuma atskaitīties vietējiem bīskapiem, tādējādi templieši pakļāvās tikai savam mestram un tas – pāvestam. Pēc visām šīm aktivitātēm ordenis bija gatavs arī pārņemt militāros uzdevumus Svētajā zemē. Tur tas arī palika šos dažus gadus  līdz Jaruzālemes krišanai 1187.gadā, kas viņiem nebija nekāda lielā traģēdija. Tādējādi 12.gs. beigās ordenis kļuva fenomenāli bagāts.
Ordenis ātri auga gan skaitliski, gan mantiski. Tas sadalījās daudzās provincēs. Domājams, ka Palestīnā tādu bija piecas, bet Eiropā – 12. Lielākos īpašumus vai tempļa pilis sauca par priorātiem vai preceptorātiem, mazākos – par komturijām. Par ordeņa lielumu un finansēm var spriest tikai ļoti aptuveni. Pēdējos pastāvēšanas gados tas svārstījies no 3 līdz pat vairāk kā 20 tūkstošiem bruņinieku un  vēl liels skaits kalpotāju un kapelānu. Ordeņa gada ienākumi vērtējami no 40 – 532 miljoni franku.
Templiešu īpašumā pārgāja mājas, īpašumi, reizēm veseli apgabali. Vēlāk, kad līdzekļu pietika, zeme tika arī pirkta, bet ar aprēķinu: tika pirkti un iemainīti gabali, kas atradās pie lielajiem ceļiem un savienoja komturijas. Tādējādi ar laiku tika izveidots plašs labi apsargātu ceļu tīkls, kas sekmēja tirdzniecību. Templieši savās komturijās izvietoja arī preču noliktavas, kas atkal deva ienākumus.
Templieši revolucionizēja banku sistēmu – savos apgabalos ieviesa vekseļu sistēmu pret kuru varēja dabūt skaidru naudu katrā templiešu namā. Drošibai vekseļiem bija iestrādātas slepenas zīmes. Viss tas noveda pie tā, ka Francijas turīgie, pat karalis, sāka savu naudu glabāt pie templiešiem. Ordenim  valsts pārvalde nodeva tiesības iekasēt nodokļus. Tā kā bija uzkrāti milzīgi līdzekļi, ordenis sāka nodarboties ar aizdevumu izsniegšanu karalim, baznīcai, privātpersonām. Procenti atkal vairoja ordeņa labklājību.
Līdz ar ordeņa dibināšanas laiku saistāmi arī gotikas aizsākumi. Diezgan pēkšņi, bez kāda sagatavošanās posma tapa lielas katedrāles – Parīzes, Šartras, Strasbūras, Mecas, Reimsas un Tulūzas.  Šīs dārgās celtnes finansēja templieši.
Visu šo priekšdarbu mērķis bija jaunas kārtības iedibināšana Eiropā. Ja viņi nebūtu tikuši iznīcināti, pasaule šodien būtu izskatījusies savādāk.
Viss jau gan nebija tik jauki. Tā piemēram pāvests Inokents III savā 1208.gada 3.septembra vēstulē apsūdzēja templiešus dēmoniskas mācības izplatīšanā ordeņa brāļu vidū.

Ordeņa izplešanās pa ārzemēm. Filiāles ārzemēs ordenis sāka veidot jau tūlīt pēc oficiālās dibināšanas: Portugālē, Spānijā, Anglijā, Skotijā, Itālijā, Vācijā, Austrijā, Bohēmijā, Morāvijā, Slovēnijā, Polijā, Ungārijā un Dalmācijā.
Ungārijā tie sadarbojās ar grāfiem no slavenās Hūsingeru dzimtas un laikā no 1274.- 1297.gadam apmetās Lokenhauzas pilī. Templieši grāfu uzdevumā pārstāvēja tos Ungārijā, neapoles galmā un pat Romas kūrijā.
Īrijā ordenim izveidojās ne mazāk kā 60 preceptorijas.

Templiešu darbība Otrajā krusta karā. Pirmā kauja starp musulmaņiem un Ludviķa VII vadītajiem franču krustnešiem notika Deservionas līdzenumā. No visa karaspēka tikai templiešiem bija kaujas pieredze. Turki tikām frančus bija pilnīgi sakāvuši. Tad Ludviķis VII lūdza templiešu maģistram Eirāram de Baru palīdzību. Tie spēja saglābt karaspēka atliekas un pat aizvest tās līdz Antālijas ostai. Šeit franču baroni kategoriski uzstāja, lai Ludviķis VII dotos uz Franciju pa jūru, bet karaspēks lai ietu pa sauszemi. Ludviķis VII saņēma bizantiešu vietvalža solījumu pavadīt kājām palikušos kareivjus, virsniekus un svētceļniekus līdz Sīrijai, un aizbrauca. Bizantieši neturēja solījumu un visi krita no bada vai turku gūstā.
Tikām Ludviķis VII, franču bruņinieki un templieši ar Eirāru de Baru priekšgalā trīs nedēļas peldēja pa jūru, kurā plosījās vētra. Neskatoties uz lielajiem zaudējumiem, krustnešiem atkal izdevās sapulcināt visai palielus spēkus: gan Jeruzālemes iedzīvotāji, gan templieši un hospitālieši deva daudz savu karotāju.
Un tā 1148.gadā šī armija nedevās vis atbrīvot Edesu, bet gan uzbrukumā Damaskai. Tas ārkārtīgi nepatika templiešiem, taču Ludviķis VII viņos neieklausījās. Tikām Damaskas aplenkums nevedās un ievilkās. Saracēņiem ieradās papildspēki.
Te vēsturnieki bieži raksta par templiešu nodevību. Viņiem piedēvēja nauda saņemšanu: trīs mucas ar zeltu, kas atverot esot kļuvis par varu. Skaista pasaka, bet nekas vairāk. Realitātē templieši patiesi nevēlējās Damaskas ieņemšanu, jo Damaskas valdnieki simpatizēja Jeruzālemes karaļvalstij un bija tās sabiedrotie. To ieņemot, kristiešiem turpmāk vieniem pašiem būtu jācīnās ar Nur ed Dinu.
Tādējādi templieši atkāpās no Damaskas un līddz ar to kara iznākums bija izšķirts – mājās bija jādodas arī Ludviķim VII. Eirars de Bārs karali pavadīja uz Franciju.
Faktiski, tieši templiešu darbības dēļ Otrais krusta karš tā arī neguva sekmes. Templiešus tagad, un arī vēlāk, sāka apsūdzēt sadarbībā ar neticīgajiem - pie tam visai pamatoti.

Templiešu kari ar un pret saracēņiem. 1157.gada 18.jūnijā kaujā pie Sv.Jēkaba brasla Nur ad Dins saņēma gūstā Tempļa ordeņa Lielmestru Bertrānu de Blanšforu. Runāja ar sagūstīto Lielmestru par iespējamo kopējo karagājienu uz Kairu, lai apvienotu visus musulmaņus.
Kad 1162.gadā 32 gadu vecumā mira Jeruzālemes karalis Balduīns III, Nur de Dins atlaida Lielmestru Blanšforu – visai rets vēstures gadījums. Tikko no gūsta atgriezies Lielmestrs Bertrāns de Blanšfors iekārdināja jauno karali ar karagājienu uz Kairu. Karalis kopā ar templiešiem devās uz Kairu, bet pa to laiku Jeruzālemes karaļvalstī iebruka Nur ad Dins. Viņš zibenīgi 17.oktobrī ieņēma Harimu ar Belinas cietoksni un aplenca Antiohiju - gūstā krita Raimunds III un Marmisternas hercogs ( Armēnijas karalis ). Hronists Žofruā Fušē šausmās raksta, ka bojā gājuši 60 000 ordeņa brāļu, no Harimas un Antiohijas paglābušies tikai 7.
Punktu pielika Jeruzālemes karalis Amorijs I, kurš 1166.gadā par cietokšņa atdošanu Nur ad Dinam lika pakārt 12 turienes templiešus. Tikai lielmestram Blanšforam netika nodarīts pāri. Bet tieši Blanšfora laikā Ordenis pārvērtās par svarīgu starptautisku organizāciju.
Pēc tam karalis atkal sāka gatavoties nākamajam karagājienam uz Ēģipti, bet templieši atteicās doties līdzi dēļ jauniem Nur ed Dina iebrukuma draudiem.
Saladins nostūma malā Nur ed Dinu un pretendēja uz augstāko varu valstī, bet tronī kāpa 12 gadīgais Nur ed Dina dēls Al Salihs, kas ar "kristiešu suņu" templiešu palīdzību nepielaida Saladinu tēva citadelei. Templieši uzņēmās šefību pār jauno kalifu un palīdzēja tam nosūtīt pa Saladina pēdām slepkavu-assasinu grupu ( par templiešu sadarbību ar tiem lasāms esejā Izmailīti, nizarīti, asassini). Par Saladina slepkavību jaunā valdnieka vārdā ar assasiniem vienojās templieši. Lai gan atentāts neizdevās un Saladins tika cauri ar vieglu ievainojumu, efekts bija sasniegts. Saladins izbijās un šokā ar karaspēku aizgāja no Alepo. Tādējādi uz laiku briesmas no Saladina vairs nedraudēja.
Tiesa, atelpas laiks nebija ilgs. Jau pēc gada Saladins atkal ieradās ar pretenzijām. Tad assasini vienalga iekļuva viņa labi apsargātajā nometnē un galvgalī atstāja draudu vēstuli. Pēc tam Saladins steigšus pameta Alepo un uz 7 gadiem no viņa bija miers. Visu šo laiku templieši kontrolēja situāciju, līdz 1181.gadā mīklainos apstākļos 19 gadu vecumā gāja bojā Al Salihs. Bija sācies Saladina laiks un 1183.gadā tas sāka jaunu karu pret Jeruzālemes karaļvalsti.
1187.gadā arābu karavadonis Saladins iebruka Jeruzālemes karaļvalstī un aplenca Tiberiādi. Ieņemot pilsētu, viņa rokās nonāca daudzi templieši kopā ar Lielmestru Žerāru de Rūdolfu. Tā gāja bojā Jeruzālemes karaļvalsts.
Ap 1211.gadu templieši veselu gadu aplenca arābu Damietas cietoksni Nīlas deltā. Ordenis piedalījās daudzās akcijās pret musulmaniskajiem arābiem.

Templieši kā Eiropas baņķieri." Plaši izplatīts viedoklis, ka templieši bijuši pirmie, kas Eiropā sākuši banku ietas. Tas tomēr nav gluži tā. Jau vismaz 100 gadu pirms Tempļa ordeņa dibināšanas žīdu tirgoņi jau bija organizējuši privātas naudas pārvešanas un ieguldīšanas sistēmu. Tāpat tādas sistēmas bija itāļu tirdzniecības pilsētās Pizā, Dženovā un Venēcijā, kur 12.gs. sākumā jau pastāvēja privātas baņķieru mājas. Tāpat zināmas darbības veica arī citas reliģiskās organizācijas - klosteros bieži uzglabāja vērtības un svarīgus dokumentus, mūki nereti deva naudu pret zemes vai kāda cita īpašuma ķīlu.
Taču tieši assasini, un pēc tam arī templieši, noveda finanšu sistēmu līdz pilnībai. No Rietumiem ordenim sūtīja dažādas vērtības - dārgmetālus, audumus, apģērbu, bruņas un zirglietas.
Templieši savas pakļautības zemēs ieveda vekseļu sistēmu. Tās būtība bija tāda, ka tirgonis uzticēja kādai no komturijām metāla naudas maisu, apmaiņā pret to saņemot vekseli. Ar vekseli viņš vērsās jau sava galamērķa tuvākajā komturijā un saņēma pret to savu naudu. Templieši ieturēja komisiju. Vekseļos bija iestrādātas slepenzīmes. Pirmais tāds vekselis ir zināms no 1135.gada: "Sekojot mūsu gribai, mēs nododam Dievam un Tempļa ordeņa bruņiniecībai mūsu mantojumu Saragosā, mājas, zemes, vīnogulāju audzes, dārzus un visu, kas mums tur pieder. Secīgi pēc tam Zālamana Tempļa ordeņa seņjori aiz labsirdības izdos mums piecdesmit maravedi, lai mēs veiktu savu svētceļojumu uz Tā Kunga kapu."
Nākamais tāds zināmais vekselis ir 30 gadu jaun āks, arī sastādīts Spānijā: "1168.gada 6.jūlijā Tempļa ordenis aizdod privātpersonai Raimondam de Kastelāram, summu simts maravedu apjomā izdevumu segšanai svētceļojumam uz Jeruzālemi."
Pirmie Ordeņa klienti bia tyirgotāji un parastie ļaudis, taču vēlāk klienti "sabiezēja" - kā viens no pirmajiem bija Francijas karalis Ludviķis VII, kam bija nepieciešama nauda Otrajam krusta karam. Templieši piešķirā karalim kredītu un tā viņš nonāca finansiālā atkarībā no Ordeņa. Aizdevums gan bijis tik liels, ka pašu templiešu kase līdz ar to palikusi gandrīz tukša.
10 gadus pēc Ludviķa VII, par templiešu debitoru kļuva pāvests Aleksandrs III. Imperatora dzenāts, tas bieži izjuta naudas grūtības.
Templiešu finansiālās darbības kurēja kāda visai noslēpumaina persona - Eistāfijs Kanis ( Heustachius Canis "suns" latīņu val., Estach Chen - franču val. ). Pirmo reizi tā vārds minēts Bertrāna de Blanšfora 1164.gada novembra vēstulē Ludviķim VII.
Pirms parādīšanās Francijā viņš vadīja norēķinus ar assasiniem. No katras starpniecības Ordenis daļu naudas ņēma sev. Lielākā naudas daļa tika sūtīta uz Svēto zemi bruņinieku uzturēšanai. No īpaša fonda tika izmaksāti pabalsti pensionētiem karavīriem un nogalināto ģimenēm.
Šis vīrs pavadīja Francijā laiku no 1165.- 1175.gadam un tai laikā Parīzes Templis kļuva par finanšu operāciju centru. Parīzes Templis-banka darbojās visai aktīvi. Tajā naudu ņēma visai bieži monarhi no Kapetingu dinastijas.
Uz Ordeņa bagātībām cierēja visādi žuļiki visu laiku. Tikai pāvesta atbalsts ļāva atvairīt to tīkojumus. 1210.gadā Vatikānā pie varas nāca Inokents III - liels templiešu aizstāvis. Kā piemērs minams, kad Vācijas ķeizars Frīdrihs II uzstājās pret ordeni, tad tika izslēgts no baznīcas 1239.gadā.

Gotikas finansēšana. Veiksmīgās templiešu finanšu operācijas ļāva templiešiem uzkrāt lielus naudas līdzekļus. Pa daļai tie tika izlietoti varenu un novatorisku katedrāļu celtniecībai gotiskā stilā: Parīzē, Šartrā, Strasbūrā, Metcā, Reimsā un Tulūzā. Kopā ar cisterciešiem templieši uzskatāmi par gotikas radītājiem.
Interesanta ir doma, ka šīs varenās katedrāles tika celtas tādēļ, lai Eiropā ieviestu jaunu kārtību.

Dalība karagājienā pret katariem. Tā kā starp templiešiem un katariem pastāvēja ideoloģiska radniecība, tad karošana ar tiem bija visai kutelīgs jautājums. Iespējams, ka viens no Ordeņa dibinātājiem ir bijis katars. Grāmatās rakstīts, ka templieši piedalījušies tajā ( Monsegīras aplenkšanā 1244.gadā un vēl kādā? ), taču pasīvi ( tas ir kā? ). Lielmestrs ( kurš? ) esot paziņojis, ka īsts krusta karagājiens var būt tikai pret saracēņiem. Naktī pirms Monsegīras krišanas templiešiem esot bijusi slepena apspriede.

Templiešu padzīšana no Jeruzālemes. 1244.gadā Jeruzālemes karalisti gaidīja katastrofa. Emīrs Beibarss bija sagrābis Damasku un izzuda iespēja ar to stāties savienībā, kā templieši to daudzkārt tika darījuši.

Sestais krusta karš. Templieši visādi centās atrunāt Francijas karali Ludviķi IX Svēto no karagājiena. Templieši sliecās uz sarunām ar ēģiptiešiem, vai ļaunākā gadījumā - kādu diversiju viņu nometnē. Par karaļa noīrētajiem kuģiem dženoviešiem un piziešiem maksāja templieši.

Tā nu 1249.gada jūnija sākumā flote ieradās pie Ēģiptes krastiem. Karaļa galms nokāpa krastā Damietā ( Nīlas grīvā ) un deva par dzīvojamo vietu mošeju kompleksu. Templieši gan nevēlējās dzīvot mošejās un uzcēla blakus paši savu nometni Mālotas salā, Tika plānots karagājiens pa Ēģipti.
Karagājiens izvērtās lēns. Krusta karotāji devās augšup pa Nīlu airu galērās. Tās pret straumi un vēju dienā spēja pārvarēt tikai 1 ljē. Krastos pulcējās mameluku vienības, kas tracināja krustnešus. Piemās sadursmes ar saracēņiem nokāpjot krastā sākās tikai decembra sākumā – pirmā bija sadursme ar 300 turkiem, kuras laikā demonstratīvi ignorēja templiešus. Grāfs Artuā ielauzās Mansūras pilsētā un nogalināja emīru Fakredinu – labu templiešu paziņu. Grāfs metās auļos pa pilsētu, neieklausoties templiešu aicinājumos piesargāties. Tādējādi tas ar saviem vīriem otrā pilsētas malā iekļuva emīra Beibarsa mameluku gvardes slazdos. Tie tika apšauti ar bultām un nomētāti ar akmeņiem no māju jumtiem. Neviens no grāfa Artuā karadraudzes neatgriezās – bojā gāja 300 bruņinieki. Templieši zaudēja 80 jātniekus.
Sakāve bija skarba. Bet tad karalim ievajadzējās no templiešiem naudu – 30 000 liras. Templieši tam atteica. Tad karalis naudu atņēma ar varu. Templieši mēģināja pierunāt karali vienoties ar damaskiešiem, tad jeruzālemes karalisti vēl varētu glābt. Templieši bez karaļa ziņas risināja sarunas ar saracēņiem, par ko Ludviķis IX bija visai izbrīnīts un vēlēja Lielmestram pārtraukt tās, lai gan vienošanās bija tuvu. Par sodu Ludviķis IX pieprasīja, lai tiktu padzīts sarunu vedējs – brālis Igo de Gijoms. No šī brīža ordeņa un francijas karaļnama attiecības tika neglābjami sabojātas.
Šī kara laikā musulmaņu gūstā krita Francijas karalis Ludviķis IX, kuru pēcāk atbrīvoja pret templiešu samaksāto izpirkumu.

Templieši Kiprā. Pēc tam, kad 1187.gadā sultāns Saladins izdzina krustnešus no Jaruzālemes, templieši apmetās Kiprā, kuru nopirka. Te bija viņu centrs un galvenā mītne no 1291.gada līdz pat 1307.gadam. tad viņu vietā stājās Maltas ordenis, ko zināmā mērā uzskata par viņu tradīciju pārņēmējiem.

  Ordeņa gals.

Priekšdarbi. Ordeņa bagātības piesaistīja daudzu skauģu uzmanību, kas tā vien gaidīja izdevību nolaupīt šos dārgumus. 1307.gadā tāda izdevība beidzot radās Filipam IV jeb Filipam Skaistajam, kurš jau sen loloja plānus pats nostāties apvienotā templiešu un johanniešu ordeņa priekšgalā. Iesākumā karalis mēģināja sadarboties ar templiešiem, taču tie apjauta viņa slēptos nodomus un karali noraidīja.
Doma iznīcināt Ordeni un piesavināties tā mantu Filipam IV dzima piepeši Parīzes dumpja laikā. Pārāk lielo paša ieviesto nodokļu dēļ parīzieši sacēlās. Divi bijušie templieši Eskjē de Fluarāns un Nofo Dei savāca milzīgu pūli, tā ka paša karaļa dzīvība tika apdraudēta. Karali paglāba templieši, kas sniedza tam 3 dienu patvērumu aiz sava Parīzes tempļa varenajām sienām. Abus dumpinieku vadoņus sagrāba un iemeta cietumā, kur arī atzinās, ka kādreiz ir bijuši templieši. Šo trīs dienu laikā karalis redzēja templiešu varenību un bagātību. Bez tam viņam arī bija zināmi to plāni kristīgās Eiropas vidū radīt savu valsti ar Langedoku centrā.
1305.gada 14.novembrī Lionā šis pastāvīgi maksātnespējīgais karalis iesēdināja Romas pāvesta tronī viņam paklausīgu francūzi Klementu V. Pāvests gan simpatizēja templiešiem un loloja plānus par Jeruzālemes karaļvalsts atjaunošanu. Tādēļ viņš uzaicināja uz sarunām lielmestru Žaku de Molē, kurš tam piedāvāja kara plānu iesaistot templiešu floti. Klements V tam arī piekrita. Kā dāvanu pāvests 1306.gada13.jūnijā piešķīra templiešiem tiesības atlaist grēkus karagājienos dalību ņēmušajiem bruņiniekiem. Tas Ordenim bija ļoti vajadzīgs, jo tā rindās bija daudz no baznīcas izslēgto ķeceru ( katari u.c. ).
Kādu laiku karalis Filips IV pacieta pāvesta kontaktus ar templiešiem. Bet tad viņš nolēma darboties. 1307.gada aprīlī viņš tikās ar pāvestu Puatjē pilsētā. Karalis tad pirmo reizi Klementam V pavēstīja par savām aizdomām pret Ordeni. Klements V atbildēja karalim ar neizpratni. Atvadīšanās brīdī karalis atgriezās pie šī jautājuma otreiz un pāvests atkal atzina apsūdzības par neticamām.
Karalis bija nikns par pāvesta atturību. Tikām pāvests sāka apsvērt kā aizsargāt Ordeni, nu jau noprotot, kas bijis kādreiz izvirzīto prasību 6.punkts. Uzreiz ( 1307.gada aprīlī vai vēlāk ) pēc karaļa aizbraukšanas Klements V pie sevis izsauca ordeņa lielmestru Molē ar brāļiem, pavēstot tiem par apsūdzību un tās detaļām. Laikam šīs tikšanās laikā lielmestrs noraidīja pāvesta ( arī karaļa? ) ordeņu apvienošanas priekšlikumus. Tāpat lielmestrs un pāvests ļoti atklāti izrunāja karaļa Filipa pārmetumus ordenim. Molē izdevās pārliecināt pāvestu par celto apvainojumu nepamatotību.
Pa to laiku Fiips izsauca savu ķēdes suni Nogare un lika tam apsvērt tālāko darbības scenāriju. Nogare izmantoja likteņa dāvanu - bēgli no Spānijas Fluarkas Eskiusu. Šis Eskiuss it kā bija pavēstījis Aragonas karalim Jēkabam II no templiešiem izzinātus noslēpumus - ka tie atteikušies no Dieva iestāšanās rituāla laikā un pielūdzot elku. Šis informators mēģināja izmantot īslaicīgo ķīviņu starp Aragonas karali un Spānijas templiešu maģistru. Karalis bija padzinis intrigantu, pēc kā tas ieradās Parīzē un mēģināja laimi pie sava tautieša Nogares. Laikam jau tieši šī liecība kalpoja par pirmo oficiālo apsūdzību templiešiem. 1307.gada 14.septembrī Nogare karaļa vārdā rakstīja slepeno ziņojumu, kurā aprakstīja templiešu briesmīgos noziegumus tā, it kā tie jau būtu pierādīti.
Tad Filips devās pie pāvesta un cēla jaunas apsūdzības pret ordeni, tostarp par Dieva zaimošanu. Lai gan vairums kardinālu nebija ar to mierā, pateicīgais dieva kalps tomēr 4.augustā parakstīja atļauju veikt izmeklēšanu viņam padotā ordenī, dodot karalim rīcības brīvību. 14.septembrī karalis pasludināja spriedumu par visu Francijā esošo templiešu apcietināšanu un viņu īpašumu konfiskāciju. Lai aresti varētu tikt veikti organizēti vienā naktī, Filips uz visām valsts malām izsūtīja aizzīmogotas vēstules. Stingrā slepenībā tika gatavota templiešu aresta akcija  naktī starp 1307.gada 12. un 13.oktobri piektdienā.