Sengrieķu ceļotājs Plīnijs savā apcerējumā “Par Okeānu” apgalvoja, ka vajadzīgas sešas dienas, lai no Britu salām aizkuģotu līdz pasaules tālākajai zemes malai Tūlei. Atfriezies no ekspedīcijas uz Ziemeļeiropu ap 330.gadu pr.Kr., viņš stāstīja par neapdzīvojamu vietu, kur ūdens, zeme un gaiss savienojas vienā veselumā.

Turpmakajos 2000 gados cilvēki dzīvoja pārliecībā, ka Tūle eksistē kaut kur tālu ziemeļos, pasaules malā, un noteiktos laika posmos tur pat diena un nakts nemainās. Romietis Plīnijs zināja stāstīt, ka mītiskajā zemē vasarā saule nekad nenoriet, bet ziemā – neuzlec. Vēsturnieki vēlāk ir izteikuši hipotēzi, ka mīts par Tūli radās, apvienojot stāstus par Skandināvijas pussalu, par kuru antīkajā laikmetā grieķi un romieši nezināja teju neko.

Viduslaikos Tūles nosaukums dažādos laikos attiecināts uz daļu Britānijas, Skandināvijas, Jitlandes, Fēru un citām salām ziemeļos. Tā vācu mūks Brēmenes Ādams 1075.gadā apgalvoja: “Tūle ir sala, kuru mūsdienās sauc par Islandi, tāpēc ka tur ledus liek okeānam sastingt.”

20.gadsimtā ģeogrāfi jau sen bija pasludinājuši Tūles eksistenci par mītu, taču Vācijā tā sauktā Tūles biedrība, kas bija cieši saistīta ar nacistu partiju, uzskatīja, ka šāda zeme ir pastāvējusi. Tur esot dzīvojusi āriešu rase, no kuras cēlušies vācieši.