Nu spunde mucai vaļā, un kā reibinoša dzira ar visām putām šļācas ārā pamatīgu strīdu šaltis. Te būtu jānorāda uz dažiem būtiskiem faktoriem, ar kuriem vairs nevaram nerēķināties. Citādi var strīdēties bezjēdzīgi, ilgi un dikti.

Pirmais. Daudziem cilvēkiem tautības ieraksts pasē šķiet ļoti nozīmīgs. Svēta lieta. Tieši ar to tautības ieraksta pretinieki nebija rēķinājušies.

Otrais. Mums nav īsti atbildes uz jautājumu, kāpēc Latvijai jābūt vienīgajai Eiropas valstij, kas saglabā tautības ierakstu pasē? Kas tad ir tā mūsu īpatnība? Kāda ir šī ieraksta praktiskā, funkcionālā nozīmība? Argumentācija labākajā gadījumā aprobežojas ar „nekur citur civilizētajā pasaulē tā nav" vai ar tam pretējo - „mums nav jāizdabā visiem kosmopolītiskajiem liberāļiem!"

Trešais. Cilvēki dedzīgi ir par vai pret tautības ierakstu vai maiņas tiesībām, nedomājot vai necenšoties paskaidrot, ko tad viņi saprot ar jēdzienu „tautība". Vienkāršam cilvēkam tas ir bezjēdzīgi skaidrs jautājums, bet zinātnieki savus strīdus par to var novest līdz bezjēdzībai.

Tas, ka kādas lietas būtība cilvēkiem nav racionāli saprotama, nenozīmē, ka tā ir nebūtiska. To atzīst arī zinātnieki. Etnisko, neskatoties uz atšķirībām definējumos, vairākums zinātnieku tomēr atzīst par būtisku individuālās un kolektīvās identitātes faktoru. Tāpat nav noliedzama etniskās identitātes iracionālā iedaba, kuru mēs nevarēsim izklāstīt tikai racionāli.

K.G. Jungs apraksta savas psihoanalītiskās prakses gadījumus, kuros neirožu pamatā viņš atklāj etniskās izcelsmes apspiešanu, „aizmiršanu", centienus to mainīt. Krievu etnologs Ļ. Gumiļevs savā pasionāro lauku teorijā tautību redz kā biosfēras radītu produktu. Protams, tik ezotēriskas sfēras mēs nekādi nevaram pārcelt uz politiku un likumdošanu. Taču mums vismaz jāvienojas, kādus jēdzienus kurš lieto, kad sākas diskusijas par tautību un gribam pieņemt likumus par to. Citādi, izsakoties tautas valodā, vieni runās par meitu, bet otri par kleitu.

Katram sava patiesība

Tautības definējumus nosacīti varam sadalīt divās pamatgrupās. Vieniem tautība ir „asins" piederība jeb kaut kas Dieva dots, otriem tā ir piederības sajūta kādai noteiktai kultūrai.

Latvijā pastāvošie likumi ir balstīti uz „asinspiederību" tautības noteikšanā. Tiesa gan, arī šī metode nav strikti objektīvi nosakāma un kontrolējama. Daudzi gan jau nezinās, ka tā pie zināmiem nosacījumiem pieļauj izvēles opcijas. Atliek vienam šķietami „tīrasiņu" latvietim starp četriem vecvecākiem atrast vienu zviedru, un viņš var būt zviedrs. Turklāt dzīves laikā šo izvēļu ietvaros tautību drīkst mainīt.

Ja gribam striktu un konsekventu „asins" piederības metodi, tad tautības noteikšanai mums būtu jāpieņem tikai un vienīgi mātes līnijas piederība. Tiesa gan, tas dažam labam varētu sagādāt šokējošus pārsteigumus. Atklātos, ka dedzīgais latviešu nacionālists Bērziņš, kurš kā mūris ir pret tautības maiņu, patiesībā ir krievs, bet krievu šovinists Sidorovs izrādīsies pilntiesīgs latvietis esam.

Mūsdienu politikā, t.sk. arī nacionālās identitātes un integrācijas pamatnostādnēs, saskatāms mēģinājums ieviest tautības kā kultūras piederības izpratni. Šajā gadījumā nonākam pie subjektīvu kritēriju problēmas. Kā tad nomērīt cilvēka piederību kādai kultūrai? Vai viņš to brīvi izvēlas pats? Vai valsts viņa izvēli kaut kā pārbauda? Vai cilvēkam obligāti jāizvēlas tikai viena tautība, ja viņš vienlīdz labi iederas divās vai pat vairākās kultūrās? Kāda tautība ir tiem no Latvijas izbraukušo bērniem, par kuriem dzimtenē palikušās vecmāmiņas ar saka: „Tas bērns jau ir īsts anglis"?

Aktuālais politiskais piedāvājums dod iespēju ar kultūras piederības pašsajūtu tautību samainīt uz latviskām „asinīm". Un te mūs sagaida jauni strīdi ar emociju, demagoģijas un muļķību lērumu, ja netiksim skaidrībā ar jēdzieniem.

Priekšlikumu par tautības maiņu iesniedzēji norāda, ka viņu ieteiktie grozījumi ir saskaņā ar valsts noteiktajām nacionālās identitātes un integrācijas pamatnostādnēm. Te jāiebilst, ka pamatnostādnēs tautības definīcijas nav. Tur ir aprakstīts, kas ir „Latvijas tauta", „latviešu nācija", „valstsnācija", „latvietis"; bet nav pateikts, kas ir „tautība". Līdz ar to mēs nevaram ar loģiskas domāšanas metodēm izsekot, kā „tautība" salāgojas ar visiem pārējiem jēdzieniem. Un vēl - vai krievs, kurš atbilstīgi tautības maiņas likumam pārtop par latvieti, ir tāds pats latvietis kā „iedzimtie" latvieši? Vai tādā ceļā nenonāksim pie divu līmeņu latviešiem?

Jāsaprot, ka visi jēdzieni, kurus lietojam nav absolūti, bet gan mūsu vienošanās lietu savstarpējai sapratnei. Nācijas jēdzienam Latvijā un Lielbritānijā būs atšķirīgas nozīmes. Nacionālās identitātes pamatnostādnēs ar „valstsnāciju" saprot latviešus kā etnisku grupu. Turpretim ārzemju literatūrā kā tipiskas valsts nācijas (vāc. - Staatsnation) vispirms piesauc šveiciešus un austroungārus. Ne viens, ne otrs nav nepareizs, taču korekta diskusija vispirms prasa korektas jēdzienu definīcijas.

Ar ko sākt?

Vispirms vajadzētu vienoties, kas mums ir „tautība"; kāda ir tās valstiskā nozīmība. Vai papildus lepnumam piederībai kādai tautībai ir arī praktiska nozīme - demogrāfiskajā statistikā, valodas, kultūras un izglītības politikā, pilsonības likumā u.tml. Tad skaidrāks būs arī jautājums, kādos reģistros un personu apliecinošos dokumentos tautība ir jāraksta, kādos to varētu arī nerakstīt. Tad būs vairāk sapratnes un mazāk kaislību arī ap likumiem par tautības noteikšanu un mainīšanu.

Tagad izskatās, ka sociālo zinātņu korifeji vārās savā sulā. Tauta dzīvo ar saviem priekšstatiem. Politiķi grasās pieņemt lēmumus un likumus ignorējot gan vienu, gan otru izpratni par to, kas ir tautība. Rezultāts ir bezjēdzīgas diskusijas, kur beigās visi atmet ar roku un teic, kāda tam vispār nozīme!

Kas būtu pirmais solis?

Vispirms sociālo zinātņu pārstāvjiem būtu jāsniedz savs vērtējums, Latvijas specifiskā situācija jāsalāgo ar starptautisko pieredzi un zinātnisko tradīciju. Te nu būtu tā reize, kad akadēmiskās aprindas varētu nākt talkā ar rekomendācijām politiķiem un likumdevējiem. Skolas un plašsaziņas līdzekļu uzdevums būtu šos jautājumus izskaidrot tautai. Un tad politiķi varētu pieņemt pamatotus un cilvēkiem saprotamus lēmumus.

Autors ir 11. Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība