Liecību par krievu zemnieku rīkošanos, neievērojot nekādus likumus, ir daudz. Konkrēti, par to rakstīts krievu armijas virsnieku B. Ukskjula, I. Radožicka, N. N. Rajevska, K. Biskupska, N. N. Muravjova atmiņās. Bez tam līdzīgu faktu uzskaitījums tika publicēts arī vēsturnieka V. N. Nadlera (1840-1894) monumentālajā darbā ar nosaukumu "Aleksandrs I un Svētās Savienības ideja", kā arī bibliofiliem pazīstamā izdevuma "Tēvijas karš un krievu sabiedrība" (I. D. Sitina izdevniecība, 1911.) IV sējumā. Mūs interesējošas nodaļas nosaukums ir "Tautas karš" (autors V. P. Aļeksejevs). Mūsu raksta turpinājumā būs atsauksmes arī uz citiem avotiem. Tagad, kad mēs esam tikuši galā ar "zinātnisko" daļu, pāriesim pie lietas būtības.

"Vai tevi nogalināt uzreiz, vai arī gribi pamocīties?"

Kara pirmajā periodā, kad francūži gūstā nonāca pavisam maz, "ar viņiem krāmējās ilgi, nereti nogalināja visai izsmalcinātā veidā: aptina ar salmiem un sadedzināja dzīvus, atdeva izklaidei sievietēm un bērniem. Taču tad atpalikušie un izmocītie francūži sāka gandrīz vai paši doties rokās, pat ne desmitiem, bet veseliem simtiem. Te jau bija vajadzīga cita izrēķināšanās. Gūstekņus sadzina šķūņos un sadedzināja simtiem, slīcināja āliņģos, apraka dzīvus zemē".

Tas tika darīts ar neticamu aukstasinību un tādu kā Dievam tīkama darba apziņu, jo viņi taču iznīcināja "basurmaņus". Ģenerālis Levenšterns atcerējās, ka viņa acu priekšā viens pulksteņmeistars "pārmeta trīsreiz krusta zīmi, sagrāba lielu virtuves nazi, izmetās uz ielas un manu acu priekšā nogalināja 5 vai 6 sagūstītos francūžus tik ātri, ka es nespēju viņu aizkavēt". Beidzis šo operāciju, varonis atkal pārkrustījās, mierīgi notīrīja un aizvāca nazi.

Vēlāk zemnieki-slepkavas pat lielījās ar saviem varoņdarbiem. "Saķērām mēs viņus, francūžus, kādus divdesmit, - pēc kara iebraucamajā vietā stāstīja viens no zemniekiem, - un sākām domāt, ko ar viņiem darīt, aizvest uz kaut kurieni, nodot vai kādam, bet, uz kurieni tad vedīsi, kam nodosi? Tad nolēmām visi viņus vienkārši nožmiegt. Izrakām pamežā dziļu bedri, sasējām viņiem, francūžiem, rokas un barā aizdzinām uz turieni. Nostājās viņi apkārt bedrei, bet mēs aiz viņiem nostājamies, sāka viņi kaut ko žēli buldurēt, it kā Dievu lūdzot. Mēs ātri sagrūdām tos bedrē uz dzīvus arī aprakām. Vai varat noticēt, ļoti dzīvelīga tauta, zem zemes kādu pusstundu kustējās".

"Ir sievietes krievu ciematos..."

Zemnieki dedzināja gūstekņus šķūņos vai citās ēkās dzīvus. Sadedzināja, aptinot ar salmiem, arī aplējuši ar degošu materiālu. Sprauda uz mieta, nodūra ar dakšām vai slīcināja. Sagūstītos francūžus par simbolisku samaksu pārdeva sievietēm un bērneļiem "izklaidei": mokoša ņirgāšanās un lēna nogalināšana. Ievainotos francūžus gūstā neņēma principā - nogalināja uz vietas. Saimnieciskie zemnieki nogalinātos, kā likums, aplaupīja līdz pēdējam diedziņam.

Lauku sievietes neatpalika no saviem vīriem. Sievietes izrāva no vīriešu rokām gūstekņus, lai arī pieliktu savas rokas viņu mocīšanai un remdinātu atriebības jūtas. "Gadās, reizēm, mēs puiši uzduramies vienam, - stāstīja jau kāds vecs zemnieks, - paņemam un aizvedam uz ciemu; tur bābieši viņu nopērk par piecām kapeikām; pašas grib nogalināt. Viena iedur ar nazi, cita sit ar krāsns kruķi, vēl cita ar vārpstiņu"...

Virsnieka A. I. Mihailovska-Daņiļevska dienasgrāmatā, 1816. gadā ir ieraksts, ka kara varoņi-zemnieki personīgi tika stādīti priekšā imperatoram Aleksandram I. Pēc vizītes pie imperatora, zemnieki pienāca pie Mihailovska-Daņiļevska un ar lepnumu stāstīja "par savu neiedomājamo cietsirdību pret tēvzemes ienaidniekiem, arī par to, kā viņi dzīvus francūžus dedzināja un zemē ieraka".

Izskatās, ka dzīvu sadedzināšana un aprakšana bija zemnieku-patriotu iemīļota izklaide.

"Aprakt viņu siltu!"

Acīmredzot, te lomu nospēlēja arī uzbāzīgā, oficiālā propaganda. Tādi darboņi kā Maskavas gubernators F. V. Rostopčins, pielika roku, lai visiem spēkiem iedegtu pret franču histēriju. Iedzīvotājiem iedvesa, ka "ļaundaris-francūzis", nav tikai ienaidnieks, bet - "nekristīts ienaidnieks", tāpēc - "grūd viņu dzīvu vai mirušu kāpā dziļajā" (citāts no Rostopčina uzsaukuma Piemaskavas zemniekiem).

Rostopčina norādījumus zemnieki izpildīja burtiski. Viņi apraka "basurmaņus" dzīvus, naivi cerot, ka tādā veidā viņi nepārkāpj bausli "Tev nebūs nogalināt". Francūzis taču, ne no manas rokas nomira, pats "savā nāvē aizgāja, zem zemes nosmokot". Ja tā, tad arī atbildēt par šo slepkavību viņā saulē nevajadzēs, - iepriecināti domāja zemnieki.

Jāsaka, ka attieksme pret sagūstītajiem naidniekiem varēja būt labāka arī ne tikai no zemnieku puses, bet arī no regulārās armijas karavīru un administrācijas ierēdņu pārstāvju puses.

Līdz mums ir atnākušas ziņas par gūstekņu mocīšanu, ar kuriem apgājās (notikumu aculiecinieces, muižnieces Volkovas vārdiem runājot) kā "ar suņiem".

Rostopčina draugs, ierēdnis A. J. Bulgakovs, kad ar viņu sāka runāt par sagūstīto francūžu likteni, izteicās īsi un skaidri: "Lai šie nelieši visi nosprāgst!"

"Mati stāvus!"

Ievainotais franču virsnieks Gazo, kurš palika Maskavā pēc Napoleona atkāpšanās, stāstīja, ka krievu armijai atgriežoties Maskavā, tika nogalināti 2000 ievainotie francūži, kurus Napoleons bija atstājis "ienaidnieku žēlastībai". Kad Gazo centās pie grāfa Rostopčina panākt, lai tiek uzlaboti apstākļi dzīvi palikušiem gūstekņiem, tad grāfs atbildē "rupji nolamājās" un pavēlēja vispār izvietot ievainotos francūžus pazemē, kur katru dienu mira kādi trīsdesmit cilvēki.

Protams, vairums krievu virsnieku zināja, kas tas tāds - karavīra gods. Šie virsnieki ar klusām šausmām skatījās uz to, kā izturas pret sagūstītajiem francūžiem. Lūk, ko rakstīja pazīstamais A. H. Benkendorfs (vēlāk - slepenpolicijas šefs): "Bieži nebija nekādu iespēju paglābt francūžus no zemnieku niknuma. Īpaši grūti bija šajās baismajās ainās izlikties, ka tu tās atbalsti, un uzslavēt to, kas lika matiem celties stāvus".

[Gribas ko teikt. Pirmkārt, kā man liekas, zemnieku - dzimtcilvēku - zvērībās izpaudās tas, ka viņus paaudzēm neviens par cilvēkiem neuzskatīja, nespējot sacelties pret saviem kungiem, viņi "veldzēja dvēseli" vismaz tā iztrakojoties. Otrkārt, glābt francūžus, krievu armijai nebija ne iespēju, ne īstas vēlēšanās, jo tad varēja sākties zemnieku dumpis arī pret savējo armiju - t.p.]

Aizliegtais dzejolis un siekalu šļakatas.

1845. gadā jaunais dzejnieks Nikolajs Ņekrasovs, noklausījies aculiecinieku stāstus, ietērpa dzejolī tipisku notikumu no 1812. gada partizāņu kara. Dzejolī sarunājas vecs karavīrs un vecs zemnieks. Zemnieks saka karavīram: ne jau tikai tu karoji ar francūzi, bet arī es. Paklausies par maniem varoņdarbiem. Un stāsta par to, kā zemnieki noķēra bēgošu franču ģimeni. (Viņi pat nebija karavīri – vienkārši „civilie”! Lieta tāda, ka kopā ar Napoleonu no Maskavas devās prom visi francūži, kuri tur dzīvoja pirms kara: skolotāji, modistes, tirgotāji utt. Tā bija slikta ideja, līdz Parīzes nenokļuva neviens...)

Lūk, tādu ģimeni zemnieki arī notvēra. Tālāk dosim vārdu Ņekrasovam ar oriģināla tekstu.

Savā laikā šis Ņekrasova dzejolis izsauca visai spēcīgas „patriotiskās sabiedrības” lamas, siekalas vien šķīda uz visām pusēm. Dzejnieku apvainoja, ka viņš ir „apmelojis krievu zemnieku”. Iespējams, ka arī D. Inzovu apvainos par to pašu. Taču es par to īpaši nepārdzīvoju: apsēsties uz viena sola ar Ņekrasovu – tā nemaz nav tā sliktākā kompānija. Tā kā – „o revuār”, mani bērni. Iešu gatavot kārtējo savas Patiesības porciju, kas gāzīs no kājām...