Viņš savus romānus rakstīja impērijas ziedu laikos: tajos gados Luijs Napoleons vai Bismarks diktēja gribu tautām un sūtija karavīrus uz franču – prūšu karu, bet rakstnieks-ceļotājs sapņoja par personiskās strādātāju sabiedrības radīšanu tālās salās. Imperatori dalīja pasauli, mainīja robežas, karoja lieka zemes pleķīša dēļ, bet Žils Verns meklēja uz planētas vietas, kuras bija iedzīves gara neskartas, tādas zemes, kurp impērija nesniedzās.  Viņa varoņi bēg ar gaisa balonu un ar zemūdens kuģi, viņi nepakļaujas – cilvēks var kļūt brīvs, ja viņam ir stabila vēlme. 

Līdzīgo sabiedrība, pēc Žila Verna, var parādīties tikai uz neapdzīvotas salas, okeāna dibenā, citā galaktikā.

Ir saglabājušās liecības, ka izsūtitie uz Jaunās Kaledonijas salu Parīzes komūnas dalībnieki deva viens otram Žila Verna romānus. Ar tropisko drudi saslimušie, aptverti ar dzeloņdrāti, nemiernieki iedvesmojās no nenogurdināmiem ceļotājiem, kurus radīja rakstnieka iztēle. Trīs no ieslodzītajiem tik ļoti noticēja cilvēka iespēju bezgalībai, ka sarīkoja bēgšanas mēģinājumu no Jaunās Kaledonijas – un laivā aizpeldēja līdz Melnburnai. Tā Žila Verna utopijas kļuva par realitāti.

Krievu revolūcijas tikai sāka ieskrieties, pasaules ugunsgrēgs tikai sāka degt, ar vienlīdības ideju spekulēja brīnišķīgi. Un bieži to darīja cilvēki, kuri tiecās ne jau priekš vienlīdzības visiem. Sociālās fantāzijas par taisnigu darba produktu sadališanu, par kārtu un klasu kā tādu neesamību, saukļi privilēģiju un netaisnīgās bagātības likvidācijai, deklarācijas par darba prioritāti kā sabiedriskā labuma mērauklu – tas viss (Žilam Vernam drīzāk intelektuāla, literārs spriedums, taču nekādi ne realitāte) solījās ieviesties dzīvē. Bet kā nu tā iemiesojās – raksniekam ieraudzīt nesanāca.

Franču sapņotājam viegli varētu oponēt Orvels vai Zamjatins, viņi jau pastāstītu kā vienlīdzības ideja pārvēršas par kazarmām; taču šie autori nebija Žila Verna sarunubiedri. Viņa koncepcijai bija citi oponenti.

Žils Verns stridējās un polimizēja ar tiem, kuri bija viņa līdzgaitnieki , -  ar Eiropas imperiālisma koncepciju, ar koloniālismu, ar afrikāņu un Klusā okeāna cilšu paverdzinātājiem, ar vardarbību pret vājiem un nabagiem. Īpaši nīstams priekšmets Žilam Vernam bija imperiliātiskā, monarhistiskā Britānija un tās uzbrūkošā morāle. Franču utopista lieliskā triloģija, kura noslēdzās ar grandiozo utopiju “Noslēpumainā sala”, uzrakstīta pollemikā ar koloniālo koncepciju, kura bija izklāstīta slavenajā Dainela Defo grāmatā “Robinzons Kruzo”. Analizējot Žila Verna pasaules skatījumu, nepieciešams pastāvīgi saliīdzināt viņa ideālu ar to ideālo cilvēku, kuru aprakstīja Defo.

Robinsons Kruzo, britu jūrnieks, nokļūst uz neapdzīvotas salas, kur demonstrē izteiktu izturību, darba mīlstību un gribasspēku. Tas ir patiesais britu raksturs. Anglis nepadodas stihijām, taču soli pa soplim pakļauj sev dabu. Viņš mērķtiecīgi panāk to komforta tipu, kurš bija viņam ierasts dzimtenē, un nav brīnums, ka, beigu beigās, viņš iegūst arī kalpu – iezemieti Piektdieni, kuru pievērš civilizācijas labumiem un kurš kļūst par pateicīgu kalpu. Ne palīgs, ne draugs, ne kompanjons – te autors nepieļauj traktējuma neprecizistāti, - Piektdienis ir tieši Robinzona kalps. 

Defo burtiski apgalvo sekojošo: imperiālisms ir imaments civiliācijai. Cilvēces vēsture (šeit Defo rada klasisku vēsturosofu spiriedmuma modeli) slēpjas nenoliedzamā necivilizētās telpas apgūšanā ar civiliācijas palīdību. Opozīcija "kultūra – barbarisms” angļu romānā pārstāvēta ar naivu vienkāršību. Robinsons Kruzo rada uz neapdzīvotas salas precīzu britu salu impēriju, kura paverdzina (un paralēli arī apgaismo, kā tiek uzskatīts) barbariskās iedzimto ciltis. Balto nasta, izmantojot cita koloniālās politikas dzejnieka, Redgarda Kiplinga, izteikumu slēpjas tajā, ka lai nenogurstoši strādātu, apliecinot savu dzīvesveidu, civilizētās vērtības (tādā mērā, kā tiek saprasts jēdiens civilizācija) to vidū, kurus Kiplings dēvē par “pusbērniem” un “velniem”.

Robinzons Kruzo nav dabas draugs (un tas ir svarīgi tās pasaules sapratnei, kuru viņš ceļ), Robinzons – dabas karalis, dabas valdnieks. Viņš raksta dienasgrāmatu, ik dienu atzīmējot savas uzvaras pār dabu, analizē neveiksmes. Viņa ceļš nav dzīvot harmonijā ar apkārtējo, bet uzvara pār apkārtējo. Karš, protams, kļūst par tādas dzīves neatņemamu komponentu. Kalpu Piektdieni viņš iegūst cīņš – viņš atsit iedzimto no citas iedzimto cilts, kuri bija sagatavojušies viņu apēst. Iedzimtie-cilvēkēdāji – Robinzona ienaidnieki, un viņš bez žēlastības viņus iznīcina. Vispār, viņa kalps Piektdienis, citas cilts pārstāvis, arī ir nedaudz cilvēkēdājs, un tikai audzināšanas ietekmē, kuru viņš iegūst no brita, iedzimtais nostājas uz izlabošanās ceļa.

Brits pakāpeniski pārvērš neapdzīvotu salu par pilnīgu Britu impērijas filiāli, un kad viņš atgriežas dzimtenē, Anglijā, viņš atklāj, ka maz kas ir mainījies. Turpmākajā Robinzons uzņemas vēl virkni ceļojumu uz mežonīgām valstīm – Tartariju un Moskoviju – un visur demonstrē britu mieru un gatavību novērtēt realitāti no savas impērijas sasniegumu redzesleņķa.

Žilam Vernam tāds piegājiens bija nepieņemams.

Bieži viņš savus varoņus rāda kā skotus, kuri cīnās ar angļu imperiālismu (“Grants! – iesaucās Glenervans – vai tik tas nav tas drosmīgais skolts, kurš taisījās dibināt Jauno Skotiju kaut kur Klusajā okeānā!”), un pati doma par par kāda pārvēršanu par kalpu Žilam Vernam bija pretīga.

Defo iezemietis Piektdienis – Robinzona kalps, Žilam Vernam afrikānis Nabs – viens no biedriem, līdzīgais līdzīgo vidū. 

Viņš secīgi un neatlaidīgi, daudzu gadu garumā apgalvoja vienu un to pašu domu: cilvēkiem ir pienākums izveidot līdzīgu cilvēku republiku.

Žils Verns nesa mums, lasītājiem, savu domu gan tā, gan šā: caur ungāru revolucionāra likteni (Matiass Šandors), skoltu separatista (kapteinis Grants), indusu insaidera (kapteinis Nemo), amerikāņu abolicionistiem (Noslēpumaninās salas kolonisti), taču visu laiku tas bija par to pašu, viņu utraucošo jautājumu – cilvēkiem nepieciešams organizēt savu dzīvi saprātīgi ievērojot citam cita tiesības.

Ir četras nācijas (precīzāk sakot, četri kultūrveidojumi), ar kuriem Žils Verns saista sabiedrības celtniecības cerības: vispirms jau francūži (kā republikāniskās idejas nesēji), pēc tam skoti (Izvērš dzīvē separātisma ideju, impērijas sagraušanu), ziemeļu štatu amerikāņi (kā cīnītāji par vienlīdību ar krāsainajiem, vissecīgākie demokrāti), indusi (Kā neuzvaramās kolonijas tiekšanās pēc brīvības un pašrealizācijas iemiesojums). Tā, par viņa varoņiem kļūst: kapreinis Grants un lords Glenervans, inženieris Sairuss Smits un žurnālists Gedeons Spilets, kapteinis Nemo, un, protams, nenogurdināmais ģeogrāfs, sapņotājs Paganels.

Apvienojoties vienotā komandā, strādājot plecu pie pleca, šie cilvēki ne kādā gadījumā nevalda  viens pār otru, taču izveido vienlīdzīgo sabiedrību, kurā nav (un nevar būt!) vergu un kungu. Afrikānietis Nabs (kurš Robinzonam noteikti staigātu kā vergs) – vienkārši ir viens no daudzajiem biedriem. Taču tas ir maz! Žils Verns padara vienu no “kolonistiem” (viņš pat pielieto šo – britu – vārdu, pasvītrojot jauno nozīmi, kura dod nozīmi pašai kolonijai), vienam no daudajiem līdīgajiem orangutanga vārdā Jupiters, Jups. Orangutangs sēž pie kopējā galda, viņš pīpē pīpi, viņš ātri mācās un kļūst par vienu no visiem – ne kalps, bet koloniskts vienlīdzīgi ar citiem. Un tas ir satraucošs fakts, kurš prasa atsevisķu sarunu.

 Žlls Verns secīgi pieturējās koncepcijai, kura traktēja dabu kā dzīvu matēriju, vienotu ar cilvēku, - šo koncepciju XVII gadsimtā pasludināja franču natūrfilozofs Robinē, bet XX gadsimtā cits francūzis, teosofs Teijars de Šardens, izveidoja savu pasaules modeli balstoties uz tā, ka katram pasaules atomam ir dievišķa dvēsele. 

Žans Batisits Robine uzskatīja, ka ne tikai dzīvnieki, bet arī augi un minerāli ir dvēseliski un cilvēka vara pār tiem nav iespējama vispirms jau vadoties pēc tikumības likuma. Tikai pilnīgā vienotībā ar dabu cilvēka saprāts iegūst to nepieciešamo morālo konstanti, kura ir arī spējīga stimulēt izziņu. 

Lieki teikt, ka Ruso naturālfilozofija balstās uz šī paša principa. Žils Verns, secīgs Francijas revolucionāro demokrātu un naturālfilozofu skolnieks, uztvēra dabu ne kā pakļaušanas un pakļautības objektu – viņš nav kolonizators attiecībā pret dabu, - taču uztver to kā izpētes un mužīgo zināšanu stimula objektu. Inženieris Sairuss Smits dod mums piemēru kā pastāvīgi pētīt dabu, nevis uzvaru pār stihiju – sadarbību ar stihiju.

Taču ar to Žils Verns neaprobežojās. Viņa līdzīgo sabiedriba ietvēra sevī gan laupītāju, gan grēku nožēlotāju pirātu, kurš izcieta sodu uz neapdīvotas salas. Laupītājs Airtons kļūst par pilnvērtīgu kolonistu neskatoties uz viņa pagātni, - lieta, kas nav iespējama nekur, kā vien žilverna fantāzijās. Krāsains vergs, laupītājs, kuru izraidījusi civilizētā sabiedrība, un pat zvērs – tādi pat pilnvērtīgi komūnas locekļi, kā baltie cilvēki; starpības nav starp vieniem radījumiem un citiem, ja visi strādā kopējā labuma vārdā. Visi ir brīvības vērti. 

Interesanti, ka praktiski vienlaicīgi ar Žilu Vernu eksistēja franču mākslinieks, kurš tāpat sapņoja par līdzīgo sabiedrību, un, kā Žils Verns, redzēja tādas sabiedrības iespējamību uz tālām salām. Runa ir par Polu Gogēnu. Tāpat kā Žils Verns, mākslinieks Gogēns uzstājās pret koloniālismu un slavināja vienkāršu darbu.

Žila Verna utopijas vispār nav pareizi apskatīt atrauti no viņa laikmeta konteksta.

Rakstnieks radīja sociālas utopijas vienlaicīgi ar māksliniekiem Domjē, Gogēnu un Seanu; viņš mācījās tikumības principus pie lielā traģiķa Viktora Igo: viņa pasaules uztveri formēja Furjē. 

Nepieciešams īsumā raksturot Furjē mācību, iekams pāriesim noteikti pie Žila Verna utopijas. Šarla Furjē pasaules redzējuma būtība slēpjas apmaiņas idejas noliegumā (tas ir tirgus attiecību noliegumā) kā civiliācijas virzītājspēkā. Pemēram, mūsu laikabiedrs, franču vēsturnieks Brodels, apgalvo, ka vidusjūras zemju civilicācija uzcelta pateicoties tirgus attiecībām. Čikāgas skolas menedžeri un finansu guru saistīja demokrātijas principu ar tirgus principu. Bet lūk Furjē uzskatīja, ka apmaiņa demokrātijai nav vajadzīga. Furjē sludināja kopīgu darbu tā saucamajās falangās – no šejienes viņa komūnu nosaukums: flalansteri – darbs, kurš nevis šķir dažādu produktu ražotājus bet vieno. 

Produktu daudzums, pēc Furjē, limitēts ar vajadzību analīzi, un viņš dēvē šīs vajadzibas par “kaislībām”, kuras nepieciešams zināt, lai tās vadītu. Kaislības, pēc Furjē, - tās drīzāk ir vajadzības, kuras piemīt tai vai citai cilvēka ķermeņa organizācijai. Tā, viņš izdala īpašu grupu “kaislība pret dzīves dedzināšanu, kura raksturīga parīziešiem”, taču šo kaisli viņi neņem vērā, tai laikā kad mūsu šodienas vārdnīcā tieši šāda vide rada to, ko mēs dēvējam par kaislībām. 

Furjē pat ievieš apzimējumu “zemākās sirds kaislibas”, kurās viņš ieskaita iekāri, tieksmi pēc greznības, pārēšanos u.tml. Pie autentiskām “augstajām kaislibām” viņš pieskaita vēlmi strādāt, prasību pēc celtniecības, noslieci uz zvejošanu vai dārzkopību. Pēc Furjē domām, nepieciešams radit falangas pēc cilvēku kopējām nosliecēm, kuras orientētas uz augstajām radīšanas kaislibām, un tas palielina darba ražīgumu. 

Furjē orientējās uz viduslaiku cehiem, arteļiem, taču starpiba bija tajā, Furjē cehi (falansteri) nedarbojās tirgum; tādā veidā, lai darba produkti, kurus šie saražoja arteļi, bija pietiekoši gan “kaisles” apmierināšanai, gan nepieciešamās materiālās bāzes radīšanai falangas biedru dzivei. Furjē necienīja viņa laika mūsdienu sabiedrību (“apmāna mehānisns, kurš dēvēts par civilizāciju”), taču atzina darbu, kurš ir dabiska (un pēc tam apzināta!) cilvēka vajadzība. 

Iespējams, var izdalīt darba principu flanasterā no Aritoteļa jēdziena “augstā atpūta”- katrā gadījumā Furjē ievieš savos spriedumos terminu (kuru Aritotelis atbalstītu) “pievilkšanās”. 

Pēc Furje, īstens darbs – tas ir tas, kurš rodas ne no vēlmes iedzīvoties (tirdzniecibu ar darba augļiem), bet no “pievilkšanās” radošai darbībai. Falangas biedrus, darbiniekus falansterus viņš dēvē par “harmoniešiem”, par cik, pēc viņa priekšstatiem, tikai pašaizliedzīgi strādājot, cilvēks sasniedz harmoniju ar sev līdzīgiem un dabu. 

Darba “pievilcīgums” ir tā nepieciešamība radīšanai, kura viena ari padara darbu garīgu. Ne Leibnics, ne Arhimēds (tā saka Furjē) nestrādāja lai gūtu veiksmi darba tirgū, taču vienīgi dēļ tā, lai izprastu dabu. Darba produkts rodas falansterās dabiski, kā balva par nenogurstošu izzināšanu.

Jāsaka, ka falansteri, ievietoti realitātē, eksistēja neilgi – pats ilgājais mēģinājums aizņēma divpadsmit gadus, taču kopīgā darba princips, kurš nebija pamatots uz apmaiņu, iegūla Spānijas sindikātu un izraēļu kibucu pamatā. Šarls Furjē izmantoja terminu “korporativais gars”, ar to domājot kaut ko pilnīgi pretēju mūsdienu “korporācijas” traktējumam. Pēc Furjē korporativais gars ir biedriskuma gars, kurš pretstāv valstiskuma, anonīma un valdonīga, izpratnei.

Prudons un Furjē jau uzrakstījuši savas varenās grāmatas. Žils Verns tāpat bija pazīstams ar marksisma pamatlikumiem (viens no viņa draugiem, Rekljū, bija marksists), taču uztvēra vācu filozofa progarammu kontekstā ar franču utopisko sociālismu: ka Furjē turpinājumu. Falansteri palika viņa ideāls uz visiem laikiem.

Žilam Vernam sociālā taisnīguma jautājums bija izteikti republikānisks jautājums – izciests franču vēsturē, franču revolūcijā.

Republikas idejas nodeva pati revolūcija, pēc tam nodotas impērijas varai, zaudētas koloniālajos karos, taču reiz piedāvātas franču sabiedrībai, jautājumi prasīja atbildes. Republikāniskas pārvaldes ideja, kura nomainīs monarhistisko absolūto varu, bija Žilam Vernam vienmēr aktuāla – viņa sacerējumos viegli atrast slēptos Russo un Monteskjē citātus, un, protams, viņa grāmatas sasaucas ar Alekša Tokvilla grāmatām, kurš bija vēl viens Žila Verna laikabiedrs.

Tokvils par savu sacerējumu galveno domu padarīja apgalvojumu par vispasaules demokrātijas neizbēgamību. Uz amerikāņu štatu piemēra, kuri pārvarēja pilsoņu karu un sagrautības haosu, Tokevils apgalvoja, ka tiesību attīstība un republikāniska parvalde – neizbēgamie cilvēces attīstības pavadoņi. 

Impērijām ir jāizzūd – visur valdīs republika. Tas bija svarīgs impulss francūzim, kurš varēja, viļoties asiņainajā franču revolūcijā, pakļūt zem jaunās Napolepona Trešā monarhijas un buržuāziskās Direktorijas šarma.

Tajā laikmetā, Luī Napoleona laikmetā, pievēršanās demokrātijas diskusijai bija ne tikai nemoderni, bet arī bistami. Diezin vai Žila Verna fantastiskos romānus jāuztver kā Ezopa valoda; viņš neslēpa pārliecību, lietas sauca īstajos vārdos. Bet izdomātās pasaules aprakstīja tāpēc, ka realitāte neredzēja pārmaiņu iespējamību, kaut arī sociālo pārmaiņu neizbēgamībai viņš ticēja. 

«Vajadzīgi jauni cilvēki, nevis jauni kontinenti» - atklāsme, kura parādījās kapteinim Nemo okeāna dibenā.

Viņa batiskafi, gaisa baloni un lidmašīnas nav vienkārši ģeniāla inženiera izdomājumi, kuri apsteiguši laiku, tā ir liecība tam, ka izrauties var, ka mēs neesam piesieti žņaudzošajai atmosfērai, ka cilvēka griba nekad nesamierināsies ar dotību. 

Izrāviens pretī brīvībai – cilvēka dabā, nekas nespiež viņu samierināties. Tā, Austrumberlīnes iedzivotāji izgudroja neticamu ierīci, lai pārlīstu sienai un nokļūtu Rietumberlīnē. Muzejs “Čarlija čekpoints” glabā un izstāda desmitiem dīvainu palīgierīču, kuras izdomātas bezizejas dēļ: cilvēki piesēja pie rokām spārnus, taisīja dubultu dibenu masīnām u.t.t. Tiem līdzīgi ir arī Žila Verna izdomājumi. Viņš pats arī bija sava veida “bēglis” – pavadīja daudzus mēnešus ceļojumos, bet pēc Parīzes komūnas nošaušanas aizbrauca no Parīzes uz provinciālo Amjenu, kur arī nodzīvoja pēdējos divdesmt gadus. Tur viņš pabeidza savu spēcīgo triloģiju “20 000 ljē pa jūras dzelmi”, “Kapteiņa Granta bērni”, “Noslēpumu sala”.

Viņš izgudroja nevis vienkārši jaunas ierīces un mašīnas, viņš sacerēja tādas mašīnas, kuras varēs izmainīt indivīda attiecības ar sabiedrību. Taisnību sakot, tā ir pilnīgi marksistiska doma – tehnikas attīstība maina ražošanas attiecības ar to pašu mainot sabiedrību. 

Nepieciešams izgudrot kaut ko tādu, kas dos cilvēkam absolūtu brīvību, novērsīs viņa atkarību no pazemojošā darba un no tirāniskas sabiedrības, kura pazemo ar kabalisku darbu. Aparāts “Letatlins” un Leonardo projekti – no šīs pašas sērijas. Protams, par rakstnieka fantāzijas apofeozu kļūst “Nautilus” – zemūdens kuģis, kuru radījis indusu revolucionārs, kurš nolēmis noslēpties no neizbēgamās realtātes okeāna dzelmē.

Cits to gadu lielais bēglis, Viktors Igo, iespaidīgi emigrēja uz Gernsi salu: viņs bija zināmā (nosacīti, protams) mērā piemērs Žilam Vernam, viņš ar pašu eksistenci deva kolonista piemēru, kurš nesa savu pasauli sev līdzi, lai uzceltu visu no jauna – kaut uz salas.

Pieņemts uzskatīt (un tā arī ir!), ka Žila Verna fantāzija deva impulsu izgudrotājiem un zinatniekiem, ka izdomas par ceļojumiem uz Zemes centru pazemes pasaulē un fantāzija par civilizētu dzīvi zem okeānu ūdeņiem, plāni neapdzīvoto salu apgušanai un lidojumu uz Mēnesi apraksti, fantastisku batiskafu un lidojošu aparatu projekti – tas viss deva impulsu cilvēces inženieriskai domai. 

Pateicoties Žila Verna fantāzijām cilvēki izgudroja zemūdens kuģus (īsti ne tādus, kā tos aprakstīja, bet impulss taču tika dots!), pateicoties viņa sapnim (tai skaitā arī viņa sapnim) cilvēce aizlidoja kosmosā. Protams, Žila Verna grāmatas provocēja izgudrotājus. Rakstnieks paredzēja helikopteru, alumīnija izmantošanu, Transsibīrijas maģistrāli un tuneļa celtniecību zem Lamanša, taču galvenais nav tajā.

Simtreiz svarīgāks ir tas, ka visi franču domātāja sacerējumi tika radīti daritāju taisnīgas sabiedrības apstiprināšanai. Vajag novērsties no ierastā priekšstata par Žilu Vernu kā par piedzīvojumu romānu autoru; mūsu priekšā viens no lielākajiem Eiropas sociālajiem konstruktoriem, fenomenālu utopiju autors, kuras var pielidzināt pec savas nozīmes ar Tomasa Mora, Tommazo Kampanellas un Sirano de Beržeraka grāmatām. Sirano de Beržeraks, starp citu, arī novietoja savu ideālo valsti uz Mēness, bet Tomass Mors bovietoja savu Utopiju uz tālas salas.

Valsts iemieso tirāniju; tas nozīmē, ka jāceļ kopmītne ārpus valsts – uz salām.

Šajā punktā ir jāpasaka par to, ka salu sabiedribas, pretstatītas kontinentālajai civilizācijai, bija ne tikai fantāzija, bet arī to gadu realitāte.  Žils Verns nejau nejauši ieved piratus savas triloģijas lappusēs: pirāti – tie arī ir neatkarīgas salu sabiedrības radītāji.

Pirāti – tā ir cita brīvības hipostāze. Pirāti – tas ir cits atraušanās no valsts tips. Pirātisms – tā ir griba, taču pret brīvības izpratni, kuru traktē Žils Verns, tādai gribai nav nekāda sakara.

Dzīvot ārpus sabiedrības – tas nenozīmē dzīvot ārpus. Likims esksistē mūsos pašos, šī likuma vārds – morāle. Morālo likumu var pārkāpt tirāns, varas patvaļa var pakļaut morāli, ciest to brīvam cilvēkam nav iespējams; no tādas sabiedribas ir jāatsakās. Paciest cita verdzību (pat ne personisko verdzību, bet vispār jebkura subjekta pazemošanu) brīvam cilvēkam nav tiesību. 

Brīvība necieš otra pazemošanu, tas ir – necieš patvaļu. Un brivam cilvēkam pārkāpt morāles imperatīvu nav iespējas – viņš pārstās but brīvs, viņš kļus par kaislību vergu. Morāles imperatīvs ir pats svarīgākais no likumiem. Šo postulātu Žils Verns mantoja no Apgaismības laikmeta, pirmām kārtām no Monteskjē un Kanta. Iespējams, ka ar Immanuila Kanta sacerējumiem franču rakstnieks arī nebija pazīstams, taču Monteskjē noteikti noformēja viņa pasaules skatījumu.

«Nenoliedziet lietas uz tā pamata, ka jūs nekad neesat par tām dzirdējis» 

Žils Verns

Noslēpumu salas kolonisti pretstatīti pirātiem pilnigi apzināti.

Tā saucamā Tortugas “Krasta brālība” tajos gados vairs neeksistēja, taču atmiņas par pirātu brālību bija dzīvas. Tajos gados pirātisms jau bija pakārtots agresīvo valstu vajadzībām – no pirātiem radīja korsārisma un kaperisma instrumentus, kuri saņēma no karaļiem patentus legālai laupišanai. 

Taisnību sakot, kolonizācija daudzējādā ziņā realizējās ar bijušo pirātu rokām: Dreiks un Sjurkufs veica konkistadoru lomu. Un tā saucamie pirātu noteikumi – veiksmes džentelmeņu kodekss, sastādot nosacītu alternativu valsts likumiem, bija iestrādāti kopējā kolonizācijas sistēmā. Pirātiskā brīvība joprojām biedēja parastos iedzivotājus – tā ir savdabīga demokrātijas forma. 

Dzīvojošie ne pēc valsts likuma, taču pēc noteikumiem, kuri bija izstrādati kopīgās laupišanas gaitā (tagad teiktu “pēc sapratnes”), pirātu savienības bija līguma tipa attiecības: izvēlēts kapteinis, tiešā balsošana, laupījuma dalīšana saskaņā ar norunu – pirātu kodeksā bija daudz kā tāda, kas likās pievilcīgi salīdzinājumā ar valsts birokrātiju. 

Tur, kur noteikums ir laupišana, nebija vietas pilsētas civilizācijas grēkiem:korupcijai, nepotismam, birokrātijai. Tiešās vēlēšanas un attiecību noskaidrošana divkaujā – tas radīja sava veida “godīgus” apstākļus, kuri nebija apgrūtināti ar kulturas liekulību. Pirātisma romantika pievilka (sk. Bairona poēmu “Korsārs”) kā alternatīvā pasaules. 

Interesanti, piemēram, ka koloniālisma apdzejotājs Kiplings radīja tādu pirātu sabiedrību kā pievilcīgu alternatīvas civilizācijas modeli – tas ir vilku bars, kurā izaudzināts Mauglis. Kaut ko līdzīgu aprakstīja Puškins “Čigānos”. Bet cariskajā Kreivijā “brīvās” iekārtas reputācija bija kazaku kopienai, kura butībā pildīja apsardzes funkcijas. Tomēr attiecināt sionistisko vilku baru, čigānu taboru, kazaku staņicas un Tortugas brālību pie utopijām – nav iespējams. Tādas sabiedribas pamatotas uz spēka un gribas autoritātes, tādas sabiedrības atšķiras no valsts ar to, ka tajās lielā mēra pārstāvēta neiegrožota un nevaldāma kaislība, bet utopijas pasaule (tai skaitā Žila Verna utopijas) noliedz kaislību vispār.

Savā utopijā Žils Verns nosodīja šos priekštatus par brīvību: viņa pasaule – stingru cilvēku pasaule, kur nezina kārdinājumus. Ir saskarsmes noteikumi, kuri pamatoti uz brīvas gribas un uz neapstridamas otra brīvības, un utopijas pilsoņi šos noteikumus ievēro bez patosa un ne pēc pavēles.

Žila Verna varoņiem (un šis raksturojums izteikti svarīgs utopijas izpratnei vispār) nav graujošo kaislību. Furjē, nosakot tā vai cita darba produkta labumu darbinieku falangai,  vadījās no tā, ka dažādām grupām (stratām, korporācijām un cehiem) piemīt dažadas kaislību grupas. 

Kaislības pēc Furjē – tās drīzāk ir gaume, ieradumi, īpatnības, atkarības, taču kaislības civilizācijas izpratnē – tas ir kaut kas cits: tā ir graujošā apziņas stihija, kura pakļauj kaislību subjektu kaislībai sasniegt kādu, ne obligāti cēlu mērķi.  

XIX gadsimta romantiskā literatūra apraksta tieši kaislibu virmošanu sabiedrībā: Manfreds, Aleko, Dons Žuans un Žuljens Sorels – viņi ir virmojošo emociju upuri. Pieņemts attiecināt Žila Verna darbus romantikas lauciņam, taču franču utopista grāmatās nav romantikas galvenā komponenta – mīlestibas un mīlestību pavadošās kaislības: greizsirdības, iegušanas prieka u.tml. Apzināti vai nē (visdrīzāk, pilnīgi apzināti), Žils Verns neiekļāva savās utopijas sievietes. Inženieris Sairuss Smits, žurnālists Gedeons Spilets, majors Maknabs, junga Diks Sends, matrozis Penkroffs, pirāts Airtons, kapteinis Nemo ir apdalīti ar pavadonēm. Tie daži sieviešu tēli, kuri parādās Žila Verna grāmatu lappusēs, bet konkrēti: lēdija Glenervana un Roberta Granta māsa Mērija aprakstītas virspusēji, viņām praktiski nav rakstura un darbībās viņas nepiedalās. Uz to gadu romantisko stāstu fona – Igo, Gotjē, Dimā un Balzaka romānu – Žila Verna sacerējumi pārsteidz ar romantisko kaislību trūkumu. Visi dvēseles spēki atdoti sabiedriskajai celtniecībai.

Tā rakstnieks apgāja sāpīgu visu laiku utopistiem tēmu – ģimenes, mantojuma, laulibas, bērnu un mīlestibas kopības tēmu, kura var nonākt pretrunā ar kalpošanu kopīgai lietai. Tie utopijas autori, kuri uzdrošinājās apskatīt ģimenes un laulības tēmu, bieži nonāca pie secinājuma, ka ģimene ideālā sabiedribā tiks novērsta, bērni kļūs kopīgi, bet sievietes pārstās būt uzmākšanās un nesaskaņu objekts. Žils Verns šo jautājumu neapskatīja vispār.

Tāpat izslēgts jautājums par tirdzniecību un naudu. Priekšmeta vērtiba netiek apspriesta vispār; ir noderības kritērijs, un nekāda cita. Robinzons Kruzo vai “Bagātību salas” varoņi savu ceļojunu laikā kļūst bagātāki. Žila Verna varoņi neiegust neko, Izņemot zināsanas un biedriskumu.

Tāpat izkļaut jautājums par skaistumu, tas ir ikdienas estētisko kompunentu. Bairona vai Delakruā varoņi – izteikti skaisti cilvēki. Reizēm viņi ir skaisti ar netikumīgu un vulgāru skaistumu, taču nenoliedzami pievilcīgi, viņi ir grezni gērbti, viņi novērtē skaisto. Žila Verna varoņi neizceļas ar ārējo skaistumu, precīzāk, mēs neko nezinām par viņu skaistumu. Viņu vidū nav gleznotāju, arhitektu, juvelieru, dekoratoru u.tml. – Balzaka vai Hofmana, Gotjē vai Gētes aprakstīti, šīs radošās personibas ienesa savā un apkārtējo sadzīvē ciešanu un sacensības elementu. 

Mēs nezinām, kā apģērbti Žila Verna varoņi, kaut arī lieliski stādāmies priekšā Ba;zaka vai Bairona varoņu apģērbu un pat Robinzona Kruzo apģērbu. Žilam Vernam estētiskais sākums (tāpat kā sieviškais sākums) nav īpaši vērtīgs. Viņš vienkārši nerunā par tām profesijām, kuras atbildīgas par skaistā ražošanu. Skaists ir biedriskums, skaistas zināšanas, skaista ir veseliba un drauga briviba, skaista ir palīdzība izsalkušajam un vājākā aizstāviba. Taču tikai. Ne par Akropoli, ne par Rubensu, ne par modi un operu nav nevienas rindiņas.

Tāpat, un tas patiesi ir ievērības cienīgs autoram, kurš apdziedāja ceļotājus un pētniekus, Žila Verna grāmatās nav runas par sportu. Viņa varoņu vidū nav sportistu, kaut arī prasmes daudzcīņā varētu ceļotājiem noderēt. Taču atlētisma komponenta nav vispār.

Protams, lai apskatītu Žilu Vernu kā utopijas autoru, nepieciešami jūtami pieļāvumi. Tomēr utopijas autors – tas ir Sen-Simons un Furjē. Žils Verna nav utopiskais sociālists, viņš vispirms ir beletrists. Un kā tāds viņš neizbēgami pieļauj savu tēlu un pat recepšu pretrunīgu traktējumu. Viņš tomēr ir mākslinieks nevis filozofs. 

Tā, ja “Noslēpumu salas” lasitājs vēro sabiedrību, kurā nav sieviešu, tad agrīnajā darbā “Parīze pēc 100 gadiem” autors raksta melodramatisku mīlestības stāstu, taču tas vēl nav pati skaļākā pretruna. Piemēram, ja “Noslēpumu salā” ja visi Granīta pils iemītnieki ir vienlīdzīgi, tad Žila Verna daudzos citos līdzīgos darbos tiek strikti aprakstīta uzticamā kalpa līnija (sk. Paspartū no “Apkārt zemeslodei 80 dienās”), un arī pašā “Noslēpumu salā” inženieris Sairuss Smits dod brīvību melnādainam vergam Nabū, bet tas “vēlējās palikt kopā ar kungu”. 

Ar tādiem naiviem paņēmieniem beletrists noņem sāpīgos jautājumus par to, kāpēc viens cilvēks līdzīgo kolektīvā ar prieku izpilda netīro darbu, bet cits nodarbojas ar intelektuālo darbību. Kalps ir brīvs, taču “vēlējās” brīvprātīgi palikt ar kungu – šī mazā viltība raksturīga praktiski visiem sociālistiskiem sapņotājiem, kuri meklē izeju no strata determizācijas. 

Ir arī citi nepatīkami grēciņi. Utopiskās “Noslēpumu salas” varoņiem nav vajadzīga nauda un viņi nerūpējas par finansiālajiem ieguldījumiem, estētiku, bagātību – tajā laikā viņu varonis, kapteinis Nemo, krāj uz sava “Nautilusa” borta retas gleznas un statujas no nogrimušiem kuģiem un pat aizved grāmatas varoni uz pilnu ar nogrimušajiem dārgumiem Atlantīdu – senu civilizāciju, kuru viņš atrada okeānā.

Šīs pretrunas – tikai. Varētu atsaukties uz to, ka rakstnieks attīstījās un precizēja uzskatus. Taču lieta ir citā. Pašam Atlantīdas pieminējumam ir jāpavirza mūs pie domas par to, ka Žils Verns, protams, rakstīja utopiju un pretrunas, kuras sastopamas Atlantīdas tēlā (pirmajā cilvēces utopijā), iegūlās viņa domā dabiskā ceļā.

Principā, jebkura Rietumu utopija gribot negribot nosūta mūs pie Atlantīdas, kuru sīki aprakstījis Platons dialogos “Timejs” un “Krītijs”.  Atlantīda, pēc Platona, bija ideāla valsts, kuru pazudināja bagātība un alkatība – dievs Zevs nolādēja atlantus par pārmērīgu mīlestību pret greznību, kaut arī savas eksistences iesākumā atlanti ienīda zeltu. Nelaime, kuru uzsūtīja Zevs, stādāma vienā rindā ar Sodomas un Gomoras likteni, - un ja Nemo arī atrod Atlantīdas dargumus, tad mēs esam tiesīgi uzskatīt, ka viņš attiecas pret šo iznīcinošo bagātību atbilstoši, kā jau pienākas attiekties pret zeltu brīvam cilvēkam.

Platons sīki apraksta kā atlantu varenība – līdz tam, kamēr bagātība viņus nesabojāja, tā arī atlantu vājumu – tajos laikos, kad viņi nolīdzināja tikumisko audzināšanu ar bagātu dzīvi.

Uzrakstīšu šo citātu pilnībā – tā ir pēdējā lappuse no līdz mūsdienām nonākušo Platona sacerējumu un kaut vai tāpēc pelna uzmanību. Lūk ko saka Platons par Atlantīdas un atlantu likteni: “Tik lielu un neparastu spēku, kura reiz bija tajās zemēs, dievs izdarija tur (...) sekojoša iemesla dēļ. Daudzu paaudžu laikā, kamēr neiztērējās no dieva mantotā daba, Atlantīdas valdnieki pakļāvās likumiem un dzīvoja draudzībā ar viņu dzimto dievišķo iesākumu: viņi ieviesa patiesu un visā lielu domu, attiecās ar saprātīgu iecietību pret neizbēgamo likteņa lēmumu un viens pret otru, nekādi nevērtēja bagātību un ar vieglumu uzskatīja gandriz vai par apgrūtinājumu zelta kalnu un citu dārgakmeņu. Viņi nereiba no greznības, nezaudēja varu pār sevi un veselo saprātu bagātības iespaidā, taču, saglabājot prāta skaidrību, skaidri redzēja, ka tas viss ir pateicīgs sava veida pieagumam kopīgā saskaņā apvienotā ar labvēli, taču kad tas kļūst par rūpju objektu un izrādās godā, tas viss sajūk, un kopā ar to iet bojā labvēlis”.

Vai nav tiesa, ka, šis Atlantīdas pilsoņu prāta stāvoklis līdzīgs Utopijas salas paradumiem, ko aprakstīja Tomass Mors? Utopijas pilsoņi ar nicinājumu attiecās pret dārgmetāliem un bagātību izmantojot tos pašām nepieciešamākajām vajadzībām – tualetēs, bet ar zelta auskariem un gredzeniem rotāja vergus un noziedzniekus lai tos atšķirtu viņus no godīgiem un brīviem pilsoņiem. Tieši šo attieksmi pret bagātību mantoja Žils Verns. Un nebūtu slikti, ja mūsu mūsdienu valdnieki, tie, kuri it kā vēlas labvelīgu sabiedribas attīstību, ņemtu vēra šo ieteikumu. 

Platons uz Atlantu likteņa piemēra parādīja: kad zelts un bagātība “kļūst par rūpju un goda izrādīšanas priekšmetu, tas arī kļūst par pīšļiem, un kopā ar to iet bojā arī labvēlis». Kamēr atlanti nicināja bagātibu un vērtēja labvēli augstāk, viņu sala plauka un «visi viņu ieguvumi auga». 

Pēc tam notika sekojošais: “Taču kad no dieva mantotā daļa novājinājās (…) un sāka valdīt cilvēka tikums, tad viņi kļuva nespējigi izturēt savu bagātību un pazaudēja savu labtikumību. Tam, kurš māk redzēt, viņi radīja apkaunojošu skatu, jo notrieca pašu skaistāko no saviem dārgumiem. Taču neesot spējīgi ieraudzīt, iekš kā ir patiesi laimīga dzive, viņi likās skaistāki un laimigāki kā reizi tad, kad viņos kūsāja neapturams skopums”.

Cik precīzi tas apraksta mums zināmos mūslaiku vēstures piemērus, kad par pašiem veiksmīgākajiem mums liekas tie, kuri ieguvuši lielu bagātibu zaudējot labvēli!

Platons jau sen aprakstīja šo izkropļoto apziņu; Tomass Mors jau sen nolādēja tādu likteni; Žils Verns savukārt nosodīja šo alkatību.

Pats valdītāju, kuri nodeva sabiedrisko labvēli dažu greznības vārdā, liktenis un sabiedrību, kuras pieļāva sevi pakļaut ar šo nejauko morāli, liktenis – neapskaužams. Pēdējās rindiņas šī Platona pēdējā dialogā ir šādas:

«Zevs, dievu dievs…domāja par lielisko dzimumu, kurš ieslīka tik nožēlojamā izvirtībā, un nolēma uzlikt tam sodu».

Mēs esam tiesīgi pieļaut, ka kapteinis Nemo, pārvaldot Atlantīdas dargumus, nevētrtē tos nu nekādi; viņš nekļūst ne par lietu vergu, ne finansu vergu.

No visa iepriekšminēta rodas interesanta Žila Verna pasaules īpašība: viņa sabiedrībai vispār nav sacensības gara. Būt veiksmīgākam, skaistākam, bagātākam, nekā tavs kaimiņš – neviens no Žila Verna varoņiem netaisās. Tāda mērķa vispār nav. Ar to pašu šīs utopijas pasaulē nav tirgus – nav iespējams radīt preci, kura būtu konkurējoši izdevīgāka par kaimiņa, ja ir viens vienigs kritērijs – lietderība.  

Ja atcerēties, ka tirgus, tirgus sacensības attiecības pieņemts uzskatīt par progresa bīdītāju, tad Žils Verns rada pa īstam neredzētu pasauli: kaislību apdalītu, tirgus apdalītu, modes apdalītu – un vērstu uz izzināšanu un brīvību.

Mēs ļoti labi zinām (būtībā, Žila Verna romāni apsteidz Orvela romānus tikai par piecdesmit gadiem), ka salu utopiju iemiesojums lielajos kontinentos saduras pirmkārt ar to, ka sacensibas un konkurences gars ir neiznīcināms, skaudība un iedzīvošanās kāre, vēlme iegut, nevis atdot, iegūt nevis būt atbida jebkuru morālo doktrīnu. 

Pakāpeniski galvenie demokrāti kļūst bagātāki un ārēji greznāki, nekā ierindas demokrāti, un kaut arī visi cilvēki ir vienlīdzīgi, taču, pēc “1984” autora izteikuma, daži cilvēki ir vienlīdzīgāki nekā citi. Laika gaitā atklājās, ka Politbiroja biedru vasarnīcām ir lieli zemes gabali, bet kompartijas sekretāru pusdienas atšķiras ar paaugstinātu kaloriju daudzumu, nesalaužamajos partijniekos pamodās mīlestība pret balerīnām, bet vēlme iemūžināt savu tēlu parādes portretos izrādījās stiprāka, nekā lidojumi uz tālām planētām un vakcīnu pret epidēmijām meklēšana. Demokrātijas sāka izpaisties caur karu, tas ir caur citu iznīcināšanu, caur triumfu pār vājāko kaimiņu, un ekstensīvā telpas attīstība kļuva pārāka savā nozīmē par intensīvu zināšanu meklējumu.

Žilam Vernam pietika ar salu, taču imperiālistam ir maz arī ar kontinentu.

Šodien tirgus sacensība nosaka iekšējo hierarhiju demokrātiskajā sabiedribā; Žilam Vernam viss bija tieši otrādi: demokrātija izslēdza sacensību principā. Dažādus pienākumus nevar atcelt, kn katrs katram ir vienlidzīgs – vienmēr jebkuros apstākļos. Uzvaras pār kaimiņu nav un būt nevar, par cik kopīgā lieta – miers un kopīgs darbs.

Iespējams, viņš arī pats saprata, ka tāda pasaule nav ilglaicīga.

Triloģija beidzas traģiski.

Noslēpumu salas kolonisti uz savas salas sastop to pašu kapteini Nemo, ar kuru mēs iepazistamies triloģijas pirmajā daļa. Izrādās, arī dumpīgais induss arī atrada mājvietu uz šīs pašas brīnumainās kopīgā darba un taisnīguma salas. Un ar to pašu Žils Verns parāda mums tādas sīkas teritorijas vietu kapitāla un impērijas pasaulē.

Nepaspēja Sairuss Smits un viņa draugi sastapties ar leģendāro kapteini Nemo, bet mēs, lasītāji, sacerejāmies, ka lūk tagad, kopīgiem spēkiem, viņi pārvērtīs jau tā lielisko vietu paradīzē zemes virsū, kā uz salas notiek vulkāna izvirdums.

Dusošais vulkāns pamodās, un svētīgā sala pazuda verdošajā lavā. Paši kolonisti izglābās, bet Noslēpumu sala pārstāja būt. Tā kaut kad izzuda arī Atlantīda – kura kļuva daudzējādi par piemēru taisnīgai sabiedrībai priekš Platona.

Uzplaiksnīja tāda fantāzija – un lūk viņas vairāk nav.

Vai tas nozīmē, ka Noslēpumu salas kolonisti kaut kur paklupa kā atlanti?

Acīmredzams, ka pie tāda savstarpējās palīdzības un nesavtības grāda, kuru sasniedza veinreiz, nav iespējams pieturēties patstāvīgi.

Žils Verns atstāja mums tā paraugu, uz kuru cilvēkiem vajag tiekties, taču viņš ari atzina, ka taisnīgas kopdzīves uzvara uz mūsu planētas ir neilga.

Vispār, cilvēkam kaut kas vietā: cītīgs darbs un personiskās brīvības iegušana.  

Kā teica pats Žils Verns, “jūra, mūzika un brīvība – lūk arī viss, ko es mīlu”.

https://story.ru/istorii-znamenitostej/istoriya-utopiy/ostrov-spravedlivosti/