Aiz ceļa līkuma parādījās labi iekopta sēta un atskanēja skanīgi āmura sitieni. Jā, redzams, ka kalējam dzīve iet uz augšu. Meirins uz brīdi izjuta sirdsapziņas pārmetumus, ka viņš tūlīt iejauksies šajā mierīgajā idillē un izjauks to uz visiem laikiem. Bet ko lai dara, tāds nu ir viņa amats - sēt nemieru un aicināt briesmās.

No smēdes atskanēja skaļa šķendēšanās.

- Ķēpausi tāds, kaut tu izputētu, no tevis nekādas jēgas! To tik vien zini, kā pa mežu mētāties, meičām zem brunčiem līst un alu tempt, bet kad jādara kas jēdzīgs, uzreiz rokas trīc! Es par to zobenu varēju brangu naudiņu dabūt, bet nu - taisi par jaunu! Ārā no smēdes, teļapakaļa! - granda dziļš bass. Pa durvīm aši izmetās jauns, glīts puisis ar platiem pleciem un vieglām kustībām. Ieraudzījis sirmgalvi, viņš sazvērnieciski pasmaidīja un tīši skaļā balsī godbijīgi sveicināja:

- Labvakar, cienītais, kā varam tev palīdzēt?

Aurošana tūlīt noklusa un durvīs parādījās vīrs, kura varenais stāvs un lāpstveidīgās rokas skaidri liecināja par viņa amatu. Rokās viņš turēja savu dusmu iemeslu - skaistu, pusgatavu zobenu, kurš nemākulīgas apstrādes rezultātā bija saplaisājis.

- Esi sveicināts, godājamais! - viņš teica krietni klusāk.

- Miers jūsu namam. Tas, šķiet, jums nenāktu par ļaunu - Meirins pasmaidīja. Ja viņš gribēja, tad varēja izlikties par mīlīgu un vārgu večukiņu, kurš pat mušai nevarētu nodarīt pāri. Šī taktika gandrīz vienmēr guva panākumus stipro un vecumu godājošo lauku ļaužu vidū. Arī tagad kalējs atplauka smaidā:

- Jā, cienītais, Kaido tiešām mani reizēm stipri nokaitina.

- Nu bet tēt, ko es varu darīt, ja medības man sokas daudz labāk? Vecākie brāļi lai ņemas pa smēdi, ja viņiem tas patīk. Tev toties nekad netrūkst gaļas ne pašam, ne ciemiņam - jauneklis teatrāli noplātīja rokas. Viņa kustības tiešām jautās dzimuša mednieka grācija. Vai cīnītāja, nodomāja Meirins. Skaļi viņš teica :

- Ne jau visiem ir lemts būt par kalējiem, meistar, par tādu ir jāpiedzimst. Tavs dēls tiešām vairāk izskatās pēc mednieka. Vai tavā mājā būtu kāds brīvs stūrītis nogurušam ceļiniekam? Naudas man nekādas nav, bet varu atmaksāt kā citādāk - viņš pastiepa roku, pieskārās asmenim, un plaisas pazuda. Kalēja rokās laistījās apbrīnojami skaists, ass zobens.

- Mags!!! - Godbijīgi nočukstēja jauneklis.

- Tikai burvis, dēliņ, līdz magam man vēl tālu. Es pelnu sev maizīti, lāpīdams visādas lietas, ar to arī manas spējas beidzas.

- Nu, vectēv, katrs pelna sev iztiku, kā māk, un tavs darbs ir godājamāks par dažu labu - pašķielējot uz Kaido, teica kalējs un aicināja Meirinu mājā.

*******************************

Rīts bija apbrīnojami skaidrs un kluss. Meirins, pīpēdams savu čibuku, sēdēja uz lieveņa un gaidīja. Drīz vien blakus atslīdēja Kaido. Meirins nosmīnēja bārdā, bet skaļi jautāja:

- Nu ko, tev arī miegs nenāk?

- Saki, Meirin, tu tiešām esi tikai burvis?

Meirins neatbildēja, bet vērīgi ielūkojās Kaido sejā.

- Saki, vai tev nav kādreiz licies, ka šī dzīve nav īsti priekš tevis? Ka tu labāk justos kā brīvais mednieks vai karavīrs?

- Jā, protams - Kaido mulsi iesmējās. - Es pat māku rīkoties ar zobenu, mūsu ciemā man nav līdzīgu pretinieku. Es, protams, zinu, ka man vēl būtu daudz kas jāapgūst, lai varētu saukties par labu cīnītāju - viņš steidzīgi piebilda, redzēdams Meirina smaidu.

- Tā jau es domāju - klusi, bet tomēr tā, lai Kaido dzirdētu, nočukstēja Meirins. - Tu neizskaties pēc tēva. Vai esi atsities mātē?

Jauneklis sabozās.

- Es nezinu. Es neesmu kalēja īstais dēls - viņš izaicinoši pablenza uz Meirinu - mani atrada pie viņa durvīm kā zīdaini. Varbūt tāpēc es arī neesmu tāds kā viņi - es ciest nevaru šito vienmuļo āmura cilāšanu, es zinu, ka esmu spējīgs uz ko vairāk! Tiklīdz kļūšu pilngadīgs, aiziešu no mājām un mēģināšu iestāties kādā armijā par algotni. Es gribu piedzīvot ko īsti aizraujošu, nevis tikai cilāt plēšas.

- Jā. jā, tā tas ir, tas ir viņš - atkal nočukstēja Meirins. Un klusēja tik ilgi, ka Kaido neizturēja:

- Kas es esmu, cienījamais? Tu zini, kas ir mani vecāki?

- Zinu, dēliņ, zinu - Meirins domīgi novilka. Pazeminājis balsi, viņš, uzmanīgi skatoties Kaido satrauktajā sejā, klusi teica: - tu esi Pravietojums!

- Kas??? - Jauneklis iepleta acis.

- Jau sen es klīstu pa zemi meklēdams tevi - Meirins klusi un svinīgi teica. - Tu esi kāda varena maga un jauniņas hercogienes dēls. Tavi vecāki tikās slepus, jo pār tavu tēvu gūlās ļauno spēku lāsts. Tu jau zini, ka magi dzīvo daudz ilgāk, kā parasti mirstīgie. Sen, sen, kad tavs tēvs vēl bija pavisam jauns, tīrās nejaušības dēļ - viņš praktizējās teleportācijā, tas ir, mēģināja pārburties no vienas vietas uz otru -viņš izglāba kādu varenu, bet vecu magu un pravieti, Elinoru vārdā, no Tumsas Valdnieka rokām. Vecais mags bija sasaistīts ar burvestībām un atstāts bada nāvei kādā alā, uz kuru bija uzlikts aizmirstības un neatrašanas zīmogs. Ja tavs tēvs būtu Elinoru meklējis, viņš nemūžam to neatrastu, bet viņš uzdūrās vecajam magam nejauši un izpestīja viņu no nāves. Taču Elinors vairs lāgā neatlaba, Tumsas Valdnieka burvestības bija panākušas savu. Bet pirms nāves Elinors redzēja vīziju - un pateica tavam tēvam, ka viņa dēls uzveiks Ļauno Magu Vadoni, uzveiks ar godīgā cīniņā, uzveiks ar Burvju Zobenu Jālaālu, kurš noslēpts Pūķa kalna alā. Bet šo pravietojumu dzirdēja arī Tumsas Valdnieks. Tādēļ, kad tu piedzimi, tavi vecāki tevi atdeva labiem ļaudīm, lai tie tevi atstātu pie kādas mājas durvīm, lai tev būtu izredzes izaugt un atmaksāt par saviem vecākiem - viņi abi gāja bojā, bet neizpauda, kur tu esi.

- Es ... nezinu ... Tas ... ir tik ... Vai tik tu nekļūdies? ... Es kaut kā neticu ... - Kaido, galīgi apjucis, murmināja. Meirins pēkšņi vairs nemaz neatgādināja lāga večuku, viņa stāvs, tumšs un varens, slējās pār apmulsušo jaunekli. Tas vairs nebija vienkāršs burvis, bet gan Mags, Mags ar lielo burtu, kurš sniedza Kaido veclaicīgu zelta gredzenu ar liesmojošu zilu akmeni:

- Ņem, tas ir tava tēva gredzens. Tikai viņa asinis var to nēsāt, tikai viņa pēctečiem tas derēs.

Kaido trīcošām rokām uzvilka pirkstā gredzenu. Tas derēja kā uzliets. Kaido labu brīdi blenza uz zaigojošo akmeni, tad mēģināja to novilkt, bet gredzens negāja nost.

- Kas tad tas?

-Gredzens ir atzinis savu pavēlnieku - svinīgā balsī teica Meirins. Tu viņu nevarēsi noņemt agrāk, kā tikai dāvinot savam dēlam.

- Bet kā ... Es taču nevaru rādīt to savam tēvam ... patēvam ... Viņš taču domās, ka es esmu to nozadzis! - Kaido lūdzoši teica.

- Tu to viņam nemaz nevarēsi parādīt. Tev nekavējoties jādodas prom no šīs mājas, slepus, neatvadoties, jāiet prom un jādodas Jālaāla meklējumos, pirms tevi nav atradis Tumsas Valdnieks.

- Ko? Bet kā ... Es taču nevaru tā ... uzreiz ...

- Vari gan. Tev jāvar. Tu taču nedomā, ka Ļaunie Magi tā mierīgi sēdēs un gaidīs, kad tu atnāksi un viņus sakausi? Es viņus apsteidzu, augstākais, par divām dienām, un pa šīm divām dienām mums ir jāaizkļūst tālu prom no šejienes. Es tevi aizvedīšu pie meistara, pie kura tu apgūsi māku cīnīties ar zobenu, un tad tev jāatrod Jālaāls, pirms vēl tevi pašu neatrod Ļaunā Maga sūtņi.

- Bet es taču neprotu burt! Kā tad es ...

- Pravietojumā ir teikts, ka tu viņus uzvarēsi ar zobenu, bet aizmuguri un burvības mēs, Labie Magi, ņemsim uz sevi. Nu, sapurinies taču, te ir tas, par ko tu visu mūžu esi sapņojis - slava, piedzīvojumi un iespēja atbrīvot pasauli no viena veca, riebīga mūdža! Labi, dodu tev desmit minūtes, lai tu sataisītos ceļam, un tad - uz priekšu!

Un, neklausīdamies vārgajos jaunekļa protestos, Meirins viņu iestūma pa durvīm.

*********************************

Brokastlaiku viņi sagaidīja jau tālu mežā. Kaido bija cik necik atjēdzies un apbēra Meirinu ar jautājumiem par saviem vecākiem. Meirins atbildēja negribīgi un laiku pa laikam nemierīgi skatījās apkārt . Beidzot Kaido apvaicājās, kas viņu nomāc.

- Man šķiet, ka viņi ir mums uz pēdām. es sajūtu, ka tuvumā ir kāds mags - Meirins teica.

- Tu nekļūdies, vecais - viņam aiz muguras atskanēja čērkstoša balss. Abi apcirtās, no Meirina rokām izšāvās zili baltas gaismas stars, bet bija jau par vēlu - sarkanīga liesma apskāva Kaido, viņš iekliedzās un sabruka ... Līdz ar viņu nokrita arī Meirina gaismas skartais vecis. Ļaunais ģīmis sačervelējās un, lāstus kliegdams un burvestības vārdus mētādams, pārvērtās vecā celmā.

- Tev vajadzēja labāk iemācīties sadedzināšanas burvestību un netērēt laiku lielībai - klusi noteica Meirins, palūkodamies uz celmu. Viņš izstiepa roku, un tas uzliesmoja. Meirins skumji uzlūkoja sakropļoto Kaido seju. Tas, kaut arī bezsamaņā, kā par brīnumu vēl bija dzīvs, bet viņa kājas bija pārvērtušās pelnu čupiņā.

- Nabaga Kaido - klusi teica Meirins - es nevaru tev atdot tavas kājas un tavu prātu, tas ir jau aizgājis no tevis ... Bet es tev dāvāšu dzīvi, kāda tev vislabāk patiktu ... Viņš izstiepa roku, no tās sāka plūst maiga, zeltaina gaisma, iekļāva sakropļotās Kaido atliekas, tās izzuda mirdzošajā straumē ... un no gaismas upes izskrēja liels, skaists, pelēks vilks. Uzlūkojis Meirinu, viņš ierūcās un klusi pazuda mežā.

Meirins nopūtās.

- Jā. atkal nekā. Es tiešām kļūstu vecs. Kā man ir apnikusi šitā vazāšanās pa pasauli ... Ai-ai-ai, tā politika ... Vienīgā cerība, ka tam pravietojumam tiešām ir taisnība, un kāds veco mūdzi nozūmēs. Kā man apnicis viņiem fleitēt pat hercogiem un magiem, un gredzeniem ... Bet neteiksi taču, ka viens mags redzējis vīziju, ka kāds bārenis pieveiks veco mūdzi no pretējās nometnes... Kur tad romantika, kur pasaules glābšana ... Tā, kas mums sarakstā ir nākamais?

Viņš apsēdās ceļmalā, iebāza kabatā savu gredzenu, kas derēja tam, kuram lika Meirins, izvilka no somas pergamenta rulli, atritināja, nosvītroja kārtējo, simt piecdesmit trešo, vārdu un devās tālāk.