Radniecīgās dvēseles

Viņu iepazīšanos nevar nosaukt par romantisku. Abi dzīvoja nedārgā pansijā bāreņiem, kuri bija agri zaudējuši savus vecākus. Tiesa, Ronaldam (Džons – viņa ģimenes vārds) ar brāli šajā ēkā istabu īrēja aizbildnis, bet Edīte šeit bija audzinātāja. Protams, tāda dzīve nevarēja apieties bez sarūgtinājumiem. Jauno lēdiju, kura sapņoja kļūt par pianisti, gammu apguves vietā, kaut arī uz pavecām klavierēm, gaidīja pavisam kas cits - šujmašīna. Un par to viņai nepārtraukti atgādināja pansijas saimniece. Edīte bieži skuma vientulībā, kamēr neieguva draugu. Jauneklis ideālām manierēm un skumjām acīm, kuru viņa bieži satika pansijā, piesaistīja viņas uzmanību. Viņš tāpat sajuta īpašu sirds aicinājumu redzot trauslo lēdiju, kura izskatījās, starp citu, stipri jaunāka par saviem gadiem. Viņu pirmās tikšanās laikā viņai bija 19, viņam – 16. Viņiem bija daudz kā kopīga, taču arī daudzas atšķirības. Piemēram, izglītībā. Ronaldam, atšķirībā no Edītes, tā bija klasiska. Viņa tieksmi uz mācībām, īpaši uz valodu apguvi, varēja tikai apskaust. Tolkīns zināja, ka Edīte – bārene, taču no sākuma nezināja, ka viņa piedevām ir arī ārlaulībā dzimusi. Tēva vārda nebija dzimšanas apliecībā. Un tomēr šie abi kļuva par labākajiem draugiem.

Ronaldam un Edītei bija kopīga kaislība – tējas dzeršana. Īsteni angļi! Viņi mīlēja kopā doties uz kādu nebūt mājīgu tējnīcu, tieši ar atvērtu balkonu, un pēc tam, kad izdzēra mīļoto dzērienu, sāka klusītēm, lai neviens nepamanītu, mētāt uz svarīgu garāmgājēju cepurēm cukura gabaliņus. Tā viņi uzjautrinājās, pārsēžoties no viena galdiņa pie cita galdiņa un iztukšoja cukurnīcas. Un vēl viņi izdomāja savu slepeno signālu dvēseliskai sarunai. Pansijā Ronalds dzīvoja stāvu augstāk virs Edītes, un drīzumā viņiem parādījās savs slepenais sarunāšanās veids. Edītei bija svilpe, ar kuras palīdzību viņa aicināja savu draugu pie loga. Rītausmā vai, pretēji, pirms miega Ronalds saņēma tikai viņam saprotamo signālu, ka vajag palūkoties pa logu, pēc tam pārliekties pār palodzi un ieskatīties Edītes istabā. Viņu sarunas pie loga reizēm ilga stundām ilgi. Zvaigznes, naktstauriņu lidināšanās vai saullēkta sagaidīšana miglas dūmakā… Diennakts stunda, lai no jauna satiktos, viņiem nebija svarīga. Nu kā viņi varēja viens otru neiemīlēt?! Un kā viņus priecēja kopīgās velosipēdu pastaigas! Viņi laicīgi sarunāja satikties zināmā ciematā, katrs pats sev izstrādāja maršrutu. Kad, pārvarot pieklājīgu attālumu, viņi, priecīgi un vienlaicīgi noguruši, sastapās, tad noteikti dzēra tēju, bet pēc tam nepiesātināmi sarunājās… Viss slēptais kādreiz atklājas, lūk arī Ronalda aizbildnis uzzināja, ka viņš satiekas ar meiteni. Un uzreiz aizliedza šīs “nepieļaujamās tikšanās”. Tolkīnam vajadzēja iestāties Oksfordā un gatavoties eksāmeniem. Ronaldu “tālāk no muļķībām” aizveda uz citu pansiju. Jaunekļa dvēselē bija īsta divu jūtu kauja: mīlestība pret Edīti un cieņa pret vecāko aizbildni, no kura viņš bija atkarīgs arī materiāli. Ronalds negribēja strīdēties ne ar vienu, taču eksāmenos nākamais rakstnieks vienalga izkrita. Viņš arī pats tādēļ bija apbēdināts, par cik sapņoja par Oksfordu, tomēr viņš nepazaudēja Edīti. Tiesa, kopš tā brīža tikties viņi sāka slepeni. Reiz viņi viens otram uzdāvināja piemiņas dāvanas. Edīte uzdāvināja mīļotajam pašrakstošu pildspalvu, bet Ronalds viņai – rokas pulksteni. Un atkal iemīlējušos kāds ieraudzīja un pastāstīja par to Ronalda aizbildnim. Tas bija satracināts. Tolkīns saņēma pēdējo brīdinājumu un pat aizliegumu sarakstīties. Protams, līdz pilngadībai.

Edīte nolēma pamest Birmingemu lai vairāk nedzirdētu baumas savā virzienā. Par laimi, viņu pie sevis dzīvot uzaicināja tā paša pilnvarotā, kurš reiz bija palīdzējis viņas iekārtoties darbā pansijā, ģimene. Tajā dienā, kad viņa pameta pilsētu, Ronalds vēroja mīļoto pa gabalu stāvot ielas, kura veda uz staciju, stūrī. Lūk ieraksts viņa dienasgrāmatā: “Es par visu esmu parādā Frensisam Morganam un man viņam jāpakļaujas”. Dažos gados Ronalda aizbildnis atļāva viņam aizsūtīt Edītei vēstuli tikai vienu reizi, uz Lieldienām. Atbilde diezin vai iepriecināja Tolkīnu, jo taču viņa mīļotā paziņoja viņam, ka “murgainais laiks pansijā viņai liekas kā sapnis”. Un tomēr Ronalds gaidīja… gaidīja, kad viņš kļūs pilngadīgs, lai piedāvātu Edītei roku un sirdi.

Kopā uz visiem laikiem

Tiklīdz kā pulkstenis nosita 3.janvāra pusnakti, viņš uzrakstīja Edītei par savām jūtām un lūdz viņu kļūt par viņa sievu. Viņš bija pārliecināts, ka viņa piekritīs. Taču.. atbilde viņu iedzina strupceļā. Savā vēstulē Edīte paziņoja, ka ir saderinājusies ar Džordžu Fildu. Ronalds steidzīgi devās pie viņas lai pārliecinātu viņu atsaukt saderināšanos. Un pamatojums viņam bija: vēstulē Edīte izpļāpājās, ka šaubās Ronalda gatavībā parūpēties par viņu, bet Džordžs šīs rūpes izrādīja. Viņu tikšanās notika stacijā, pēc tam viņi devās laukā no pilsētas un pļāpāja, pļāpāja, pļāpāja… Jau uz tās dienas vakaru Edīte galīgi pārdomāja kļūt par Džordža sievu. Un drīzumā atgrieza viņam gredzenu. Domājiet, Ronalda un Edītes dzīvē uzreiz viss sakārtojās? Ka tik ne tā. Radās jautājums par mis Bretas reliģisko piederību, viņa piederēja anglikāņu baznīcai, Ronalds – katoļu. Un nākamais vīrs lūdza viņu pāriet katolicismā. Viņš bija nepielūdzams un pārbaudīja viņas jūtas mēģinot saprast vai var uz viņu paļauties. Edītei, kura bija cienījama savas baznīcas kopienas locekle, no jauna radās nevienkārša izvēle. Un tomēr viņa izlēma nomainīt reliģisko piederību. Viņas “tēvocis”, kaisls pāvesta noliedzējs, bija ne vienkārši apbēdināts. Viņš palūdza Edīti ātrāk sameklēt sev citas mājas. Ar savu padzīvojušo māsīcu kompanjones statusā viņa pārvācās tuvāk Oksfordai un iestājās katoļu baznīcas piekritēju rindās. Atšķirībā no Ronalda, viņa bez jebkādas baudas apmeklēja mesu. Reizēm viņa domāja, ka ir atradusi no Tolkīna. Oksfordas studenta dzīve (viņš tomēr iestājās!) likās viņai maz saprotama. Un tomēr 1916.gadā viņi apprecējās. Uz to laiku jau risinājās Pirmais pasaules karš, drīzumā Ronalds devās uz fronti. Edīte viņu gaidīja… Viņi no jauna satikās jau pēc viņu pirmdzimtā piedzimšanas. Un sarīkoja sev svētkus. Saulainā meža pļaviņā, kura bija aizaugusi ar hemloku, Edīte dziedāja un dejoja savam mīļotajam… Tā radās leģenda par elfu valdnieci Lutienu, kura bija iemīlējusi mirstīgo jaunekli Berenu, kura kļuva par pamatu Tolkīna radītajam eposam “Silmarilions”.

…Sāpgalvis, stalts un jauks,

Apiņziedēšanā vijīgs,

Bet Lutiēna naksnīgā klusumā,

Gaiša, kā rīta migla,

Zelta lautas skaņās

Jaukā dejā sudrabojas.

Tolkīns teiks par sievu: “Viņa bija mana Lutiena”.

Jā, Edīte neizveidoja pianistes karjeru, taču kļuva par mūzu savam vīram, četru viņu bērnu māti. Tolkīnus atšķīra viņu aizkustinošā uzmanība vienam pret otru. Izejot pensijā (Tolkīns bija profesors), viņš pameta Oksfordu un pārcēlās pie jūras tikai tādēļ, lai iepriecinātu sievu. Viņu nogurdināja pilsētas burzma. Ronalds mīlēja Edīti ar vecmodīgu mīlestību, kura atgādināja jūtas pret Skaisto Dāmu. Taču arī Edītei viņš bija viņas pasaules centrs. Viņa patiesi priecājās par sava vīra skaļo slavu pēc “Gredzenu pavēlnieka” publicēšanas.

“Gendalfs – mūsu prezidents!” Kad aizokeāna hipiji padarīja šo par savu lozungu, likās, ka Anglijā nav vecmodīgāku cilvēku par Tolkīniem. Laiks priekš viņiem it kā apstājās. Viņiem bija komfortabli iztikt bez jebkādām sadzīves elektroierīcēm, bez gludekļa. Tolkīns paziņoja, arī dzelzs rumaki traucē, un nevadīja automobili. Toties viņš apmaksāja bērnu mācības un pat uzdāvināja vienam no viņiem… mašīnu. Ronalds un Edīte Tolkīni bija lieliski vecāki, kuri kļuva par draugiem saviem bērniem. Viņi bija laimīgi vectētiņa un vecmāmiņas lomā. 1966.gadā Tolkīni atzīmēja zelta kāzas. Viņu vecumdienas nebija ne ar ko aizdrumotas.

Edīte nomira 82 gadu vecumā. Uz sievas kapa Tolkīns uzstādīja plāksni ar uzrakstu: “Edīte Mērija Tolkīna, Lutiena”. Pēc gadiem viņa dēls papildināja epitāfiju: “Džons Ronalds Ruels Tolkīns, Berens”.