Jā, viņš jau ir klāt. Tagad tikai ir jāgaida, kamēr es tur nokļūšu, bet tikmēr man atmiņā šaudās visādas domas par pagātni. Es atceros visu. Tas sākās, nu pareizāk sakot tas bija sācies jau sen.

Manā ģimenē mēs esam trīs bērni. Es esmu vidējais, 16.gadus vecs. Jaunākais brālis, kas ir tikai gadu jaunāks par mani, reti kad viņš ir mājās. Vienmēr staigā apkārt pie draugiem un pareizi dara. Varbūt arī man to vajadzētu darīt, bet diemžēl man nav tik stingrs raksturs.

Vēl ģimenē ir tēvs, kurš reti kad ir skaidrā, tāpat, kā vecākais brālis, kas pamazām top par jaunās alkoholiķu paaudzes pārstāvi. Viņiem abiem patīk visu naudu nodzert un vienīgais, ko izdarīt ģimenes labā, uzturēt televizoru kārtībā.

Te vien jāpiebilst, ka vienīgais mantojums, kas pašreiz man ir no viņiem abiem ir zila acs un neskaitāmi zilumi, ko esmu pārcietis vienatnē, bet tagad jau tā ir pagātne.

Ir jau arī vēl skola, bet tā man diez ko nepatīk. Nav jau tā, ka esmu pats dumjākais, drīzāk gan otrādi, bet tas jau faktu nemaina. Šinī skolā ar nabagiem neviens negrib būt draugos un tāpēc es te jau vairākus gadus eju uz skolu un pavadu tur laiku viens pats. Bet tas nekas, pamazām pie tā esmu pieradis, ka esmu tikai es un mana pasaule.

Mēs tuvojamies jau. Tūlīt es atkal būšu nokļuvis tajā pasaulē, man ir prieks par to. Es atceros vēl skaidri pirmo reiz, kad es te biju. Tas bija pirms trim mēnešiem.

Nonācu šeit pavisam nejauši. Es pat nezināju, ka šāda vieta vispār eksistē, bet man ir neaprakstāms prieks par to.

Tātad, jā, pirms trim mēnešiem es nonācu šeit pavisam nejauši. Kad biju atnācis mājās no skolas, es pa taisno devos uz savu istabu pildīt mājas darbus, vēl tikai pa ceļam no plaukta paņemot krūzi un pielejot to pilnu ar krāna ūdeni. Man ļoti garšo šis ūdens, nu vismaz es pats to esmu sev ieskaidrojis, jo mājās ļoti reti ir, kas labs ēdams, tikai šad tad parādās kaut kas vairāk par pāris dienām nostāvējušu maizi. Bet ne jau par to ir stāsts. Tātad, es biju atnācis mājās un izkārtoju savus somu. Starp savām kladēm un grāmatām es atradu kādu zīmīti. Vienkārša uz parastas klades rakstīta zīmīte, kas tur bija nokļuvis kādā no starpbrīžiem, kad nebiju pievērsis savām mantām pārāk lielu uzmanību.

Zīmītē bija pavisam vienkārši teksti, kas skanēja aptuveni tā „tu esi pats necilākais un pretīgākais mūsu skolas skolnieks, kam vispār nevajadzētu atrasties šādā skolā, bet ubagot, kaut kur uz stūra. Tu nesi nevienam vajadzīgs un iegaumē to. Mēs tavu ikdienu padarīsim par elli, jo tādi kā tu mums riebjas. Līdz šim esi izsprucis sveikā cauri, tikai tāpēc, ka mums ir stingra skolotāja, bet tā kā tagad slimības dēļ mums ir cita, kura pati izteicās, ka tik riebīgu radījumu nav redzējusi un domājot, ka šī ir skola tikai labākajiem un bagātākajiem, tad ar tevi ir cauri.”

Es zināju, ka neesmu diez ko populārs skolā sava stāvokļa dēļ. Bet ja jau neviens mani necieš, tad es nolēmu rīkoties.

Man bija vajadzīgs tikai nazis, lai nokļūtu šajā vietā. Pie mājas mums aug mežs, jo nevar atļauties dzīvot pilsētas labākajās mājās, bet tas nekas. Mežs man ļoti patīk, tajā ir daudz tumšu vietu, kur var paslēpties, it sevišķi man patīk vecais ozols. Tad nu arī tur es aizgāju un apsēdos zem tā.

Tas bija pats labākais, kas ar mani jebkad ir noticis. Es apsēdos zem šī koka un izlēmu darīt tam visam galu. Protams, ka man sāpēja. Kuram tad nesāp, kad iegriež pirkstā, bet te ir runa ne tikai par mazu rētu pirkstā, kas sūrst tikai pāris minūtes, bet gan asmeņa iegrūšanu līdz vēnai. Vispirms vienā rokā, tad vēl tas pats ir jāizdara otrā. Tas sāpēja, bet ne tik ļoti, lai nebūtu vērts to darīt. Tad nu, es to arī izdarīju. Asinis pildījās man plaukstā, bet pats es slīgu mierīgā un rāmā miegā.

Tagad es atkal atgriežos. Jā, beidzot mūsu ceļojums ir galā. Gaisma ir sasniegta un ceļvedis mani pamet. Viņam ir savs ceļš ejam, viņam vēl ir daudz darbu, kas jāpaspēj izdarīt. Bet es tikmēr turpināšu savu ceļojumu.

Šo vietu var viegli atpazīt. Te viss sākas no alas, kas paver plašu un skaistu skatu uz šo valstību. Līdz alas izejai ir jāsper tikai viens solis un es jau atrodos gaismā. Šī ir tā pati vieta, mana pasaule, kurā es tik ilgi esmu sapņojis atgriezties.

Vispirms jau jāpastāsta par šeit vienreizēji sastopamo dabu. Sākot no mežiem līdz milzīgām pļavām, no kalniem līdz upēm, bet tam visam pa vidu vijas maza brūna taciņa, pa kuru man ir jānokļūst galā. Tad nu labāk es došos, jo negribu lai notiek kā pagājušo reizi, kad man nācās atgriezties.

Nē, es laikam nepateicu par ēnām, jā drīz viņas sāks man sekot. Viņas ir vairākas un vienmēr zina, kur es dodos. Viņas mani noķēra un piespieda man atgriezties pirms biju nokļuvis šai takas otrā pusē. Vienīgais veids, kā var zināt, ka viņas ir te, ir viņas sajust. Aukstums, kas nāk no tām ir milzīgs. Viņas seko aiz manis un sasaldē sev ceļā visu, līdz tev nav kur sprukt. Nē, šoreiz es viņām to neļaušu darīt, tikai ne šoreiz.

Daba šeit ir vienkārši burvīga. Vai esi kādreiz apgūlies saulainā dienā pļavā un aizvēris acis. Tad tas ir tāpat . Tu guli un sapņo, tev liekas, ka labāk nevar būt. Saule lēnām iespīd sejā un uz lūpām parādās prieks, kas nāk pats no sevis. Vēl ik pa brīdi iepūšas kāda vēja brāzma un tu aizmirsti visu. Jā, tas ir tāpat kā manos sapņos.

Labi, man nu laiks ir doties tālāk, bet, kamēr vēl neesmu nokļuvis galā, es vienkārši tev pastāstīšu, kā te viss izskatās. Tas ir burvīgi, vai es to jau tev teicu? Man liekas, ka nē, bet, ja atkārtojos, tad piedot. Es vienkārši esmu nedaudz satraucies.

Lai tiktu no alas līdz pļavai ielejā, ir vajadzīga vismaz pusstunda, jo ala atrodas diezgan aukstu kalnā. Drīz man arī tas izdodas. Jā, šī ir tā pēdējā vieta, līdz kurai es biju nonācis pēdējo reizi. Te mani noķēra ēnas un piespieda atgriezties. Šoreiz es viņus nemanu, tas ir labi.

Šī ir brīnumaina un pasakainā vieta, ja vien kāds to varētu iedomāties. Te ir visneiedobjamākie zvēri. Man tiku garām pār plāvu pārlidoja milzīgs valis. Jā, tas bija vali un nē, viņam nebija spārnu. Tieši tāds pats kā fotogrāfijās no žurnāliem, tikai viņš nepeldēja pa ūdeni, bet viegli aizslīdēja man garām pa gaisu. Tas ir kaut kas neiedomājams, tāds milzīgs zvērs un slīd, kā pūciņa.

Mani soļi paši no sevis iet uz priekšu un es pat negribu apstāties. Tur tālumā ir redzams kāds degunradzis ar trim milzīgiem ragiem, kas ir tikpat gari, kā puse no viņa ķermeņa un te ir jāsaka, ka viņš ir milzīgs, nu trīsstāvu mājas lielumā. Tur tālāk ir vēl viens un vēl viens, laikam te atpūšas bars šo cēlo zvēru.

Bet labi, man ir jādodas tālāk, kā nekā saule jau ir iekrāsojusi visu debess malu sarkanu. Žēl, ka es nezinu vai viņa riet vai lec, jo šeit nu nekā dīgi nevar noteikt debess puses. Bet tas nekas. Es domāju, ka man izdosies un es paspēšu sasniegt savu mērķi.

Tālā, kad esmu vecis lielāko taciņas daļu pa pļavu, tā ievijas mežā. No pieredzes ziņu, ka mežā ir drūmi un skumji. Tur parasti saule neiespīd, bet ne šinī mežā. Te viss ir savādāk. Protams, ka arī te saule reti kurās vietās tiek līdz nobirušajām lapām, kas noklājušas visu zemi, bet te ir kas vairāk. Te ik p brīdim ir redzama tāda jocīga gaisma. Dažviet tā spīd no kurmju alām, bet citās vietās tā vienkārši atstarojas pati no sevis un paiet man garām kā tāds lidojošs zvēriņš.

Arī koki te ir vis dažs ne dažādie, bet tie manu uzmanību nepiesaista, jo drīz vien es atklāju ko jaunu. Esmu mazliet novirzījies no takas. Izspraužos starp koku lapā un ieraugu pavisam neparastu skatu. Ļoti daudz apburošu tauriņu, kas lidinās vienā barā. Visi kā viens spilgti sarkani, kas mazliet mirguļo. Nekad, nekad dzīvē neko tādu neesmu sastapis. Viņu ir daudz un visi lēnām pārvietojas kādā īpašā kustībā uz apli. šķiet, ka esmu viņu iztraucējis, jo viens no viņiem pielaižas man klāt. Man roka automātiski sniedzas pēc viņa, bet tas to izbiedē un viņš iemūk barā, paziņo arī visiem pārējiem par dīvaina svešinieka ierašanos un viņi visi paceļas gaisā. Vēl tikai katrs no viņiem aiz sevīm nobirdina putekšņus, kuri skaisti spēlējas ar gaismu un izrotā visu apkārtni tā, k pat uz brīdi man apžilbst acis.

Tauriņi ir prom, bet es turu roku priekšā galvai, cenzdamies kaut ko saskatīt spilgtajā gaismā. Man arī tas izdodas. Tur ir kaut kas pavisam neparedzams. Tur paveras aina ar kādu meiteni, kas ir ieģērbta sarkanās drānās. Drānās, kas tā vien liekas ir taisītas no vissmalkākā zīda pasaulē. Tas pieguļ viņas ķermeni un liekas, ka viņi abi papildina viens otru.

Mazliet apmulstu, jo nezinu ko darīt. Šī būtne, šī meitene ir kā princese no visdaiļākās pasakas, kas ieradusies, lai nestu maigu atspulgu šai apkārtnei.

Es gribu pieiet viņai tuvāk, bet bailes, ka arī viņa var aizmukt, kā tauriņi. Aizlaisties, lai nekad neatgrieztos, tāpēc, es labāk došos prom.

„Neej, paliec.” Viņi maigi ierunājas un šie vārdi ir pati maigākā mūzika, kas jebkad ir skanējusi manās ausīs.

Es apstājos.

„Tu zini, ka tev ir jānokļūst galā pirms viņi ir ieradušies. Ja tu gribi šeit palikt uz visiem laikiem, tad ej pa taciņu, tā tevi aizvedīs pie pareizās izvēles.” Viņa ieskatās man tieši acīs un mani pārņem sajūta, ka šo būtni es būtu pazinis jau visu mūžu. Ko man darīt? Pieiet pie viņas vai nē, es nezinu. Viņa izskatās tik...tik...es pat nevaru to aprakstīt, jo nekad neesmu, ko tādu dzīvē pieredzējis.

Šķiet viņa atbild manā vietā. Viņa lēnām izgaist, tai brīdī mani pārņem žēlums un skumjas, ka kārtējo reizi esmu iznīcinājis visu, kam pieskaros.

Man ceļš ir jāturpina, es jūtu. Arī beidzot viņi mani ir sākuši medīt. Aukstums jau nāk. Es nedrīkstu to pieļaut, šoreiz es neatstāšu šo zemi.

Māžs ir beidzies. Taka mani ir izvedusi pie ūdenskrituma. Tas ir milzīgs, bet tas nav galvenais. Pār to ved tiltiņš un es dodos uz tā virsū un arī tas nav galvenais, bet svarīgākais ir tas, ko es tur pamanu. Tieši uz ūdens virsmas cīnās divi milži. Viens ir veidots no akmeņiem un ugunīm, bet otrs sevī satur ūdeni un akmeņus. Milzīgs akmens un uguns zobens tiek cirsts pret ūdens bruņām, tās izšķīst. Arī ūdens milzis zaudējis savas bruņas dod prettriecienu šim uguns vīram un apsedz to ar visu upes ūdeni tā, ka pat uz mirkli ūdenskritumā vairs nav ūdenim, kam krist. Ūdens milzis ir vinnējis. Viņš tagad pavērš savu zobenu pret debesīm un ziņo visiem, ka viņš ir pats labākais. Es gribu doties tālāk, kad atskan milzīgi trokšņi un man nākas paskatīties atpakaļ. Tur joprojām stāv milzu ūdens, akmens vīrs. Viņš pavisam lēnām ielaiž savu roku ūdenī un izvel no tā savu tikko uzvarēto uguns draugu ārā, pavisam sveiku un veselu. Tas piekārto savas bruņas un cīņa sākas no gala. Viss atkal notiek kā palēlinātā filmā, kur cīnās divi bruņinieki.

Es atrodos uz klints. No šejienes var redzēt visu, kas notiek aiz manis-gan mēžu , gan pļavu un pat abus milžus, kas aizvada jau kuro cīnu savā starpā. Arī to, ka puse no mežus ir ieskata ar tumsu un mūžīgo sasalumu es redzu no šejienes. Tas nozīmē, ka ēnas ir man uz pēdām. Viņi dzenas man pakaļ, kā vilki sava mūža pēdējam upurim.

Šai klintī uzkāpt nebija grūti. Uzreiz pēc tilta pār ūdenskritumu, taka ievijās melnā alā, bet ala izvijās, jau klints virsotnē. Alā nebija nekā, ko apbrīnot. Šķiet, ka tā ir vienīgā vieta šai zemē, kur neatrodas nekas skaists, bet gan pretēji, auksts un biedējošs. Pats skumjākais ir tas, ka tur mitinājās zirnekļi, kam liekta iespēja nobaudīt šīs ielejas pašus jaukākos mirkļus. Izjust vēju sev sejā un laimīgi vārtīties kuplajā zālē. Šie zirnekļi bija jocīgi. Viņi pat mazliet nobijās no mans, kā visi pārējie šai savādajā vietā, bet tas nekas. Zirnekļiem bija dažādi, sākot no milzu ķirbja, līdz pat parasta kartupeļa lieluma, bet tas jau nebija galvenais. Arī viņiem šeit bija savādā gaisma, tikai tā bija melna. Vai spēj iedomāties melnu gaismu. Nē, es arī nespēju līdz pat šai dienai, bet tagad to spēju.

Tagad es stāvu uz klints radzes un raugos kā man pakaļ dzenas ēnas. Man mana taciņa vēl tikai pusceļā. Es tagad redzu savu galamērķi, tā ir kāda pils, kas atrodas mazliet tālāk šai klints galā. Līdz tai vēl kāds laiciņš jāiet. Tikai ieskatoties pavisam ciešāk var manīt, ka pils ir ļoti skaista un atrodas neparastā vietā. Ja jūs domājat, ka pilis, kas būvētas uz salā ezeros vai aukstu klintīs ir iespaidīgas un apbrīnas vērtas, tad tev vajadzētu apraudzīt šo pili. Viņa atrodas uz klints gabala, kas nav lielāka par pašu pili, bet klints gabals karājas gaisā virs pašas augstākas kalna smailes. Pat tik pārdrošus skatus es nebiju gaidījis, bet lai nu paliek. Ir jādodas tālāk uz pili.

Šeit taciņa mazliet saplūst ar apkārtni un veido tādu maigu tuksneša smilti. Man liekas, ka saule ir norietējusi, bet to ir grūti pateikt. Apkārt nav ne te īsti gaišs, ne tumšs, bet apmācies. Vējš jau ir cēlies un tā maigā daba ir pagātnē. Tālumā var manīt, kā tas virpuļodams rotaļājas apkārtni.

Man uzmanība atkal tiek novērsta no mērķa. Es jūtu, ka ēnas jau ir pavisam man tuvu, bet jāveic vēl ir tik daudz. Nē, negrib atgriezties atpakaļ mājas. Vai zini kā tas ir būt vientuļi ienīstam. Visa pasaule ir pret tevi, bet pret viņiem. Var jau būt, ka kādam izdodas uzvarēt šo cīņu, bet tas noteikti neesmu es. Es neesmu tik stiprs garā. Līdz šim varbūt esmu bijis, bet ne vairs.

Te man prātā nāca kāda pagātnes aina. Tas notika aizpagājuša vasarā. Es strādāju par palīgu. Mans uzdevums bija novākt būvgružus, tos ar spaini nest un kraut vienā kaudzē. Vēl tikai vasaras sākumā es biju gatavs darīt visu, lai dabūtu darbu, jo arī man gribās kādreiz justies labi. Kaut vai vienkārši nopērkot sev kādās jaunas drēbe, jo vecās tiek nonēsātas līdz plīst. Protams, par neko lielu un dārgu es nevarēju sapņot un patiesībā jau arī man neko tādu nevajadzēja. Es vienkārši vēlējos būt vienkāršs, kā citi. Bet tas jau laikam nav iespējams. Es dabūju daru un tas bija viens no laimīgākajiem mirkļiem manā dzīvē. Bet katrai laimei ir sava ēnas puse. Būvdarbi bija veicami kāda man klasesbiedra mājas, bagāta klasesbiedra mājas un līdz ar to, es tiku dēvēt par melno žurku vai visu vasaru un pēc tam vēl skolā arī. It kā jau es spēju pacelties tam pāri, bet visam ir savas robežas un man robeža ir pienākusi tagad. Savu vietu esmu atradis šeit un atgriezties nevēlos ne par ko.

Pils vairs nav tālu un es jau esmu tikpat kā zem klints, kas to tur. Sāk līt un brīžiem pat snigt. Laiks ir ļoti nepatīkam, pat nežēlīgs. Vējš ar katru brīdi pieņemas spēkā un turpināt savu ceļu ir arvien grūtāk. Nedrīkst padotie, to es zinu. Šis ir mans pēdējais uzdevums, kas jāveic godam. Man kājas jau ir samirkuša un rokas tiek iespiestas padusēs. Taciņa palieka arvien slidenāk un pa to ir grūtāk un grūtāk pārvietoties.

Man rokas ir nosalušas, tās sāk sāpēt. Arī seju pamazām sāku nejust. Te visu ir pārņēmis milzīgs aukstums, ļoti lielos mīnusos. Ēnām ir jābūt tepat kaut kur, es to zinu.

Pils ir pavisam apburoša, lai gan to ir grūti saskatīt, tā ir pārāk aukstu. Tas nekas, man tā jau tagad patīk, tikai es nezinu, kā, lai nokļūst tur virsotnē, tur augšā pilī.

No tumšajiem mākoņiem pavīd spilgta gaisma, tur kaut kas izspraucas. Mākoņi nemaz nepaveras, bet no tiem izlido milzīgs ugunīgs radījums, pat vairāki. Šķiet viņi uzbrūk pilij. Es mēģinu saprast, kam viņi ir līdzīgi, bet neizdodas. Kā milzu čūskas, bet vairāk gan kā pūķi ar uguns spalvu sev apkārt. Viņi lidinās ap pili un klinti uz kuras tā atrodas, ik pa brīžam izšļācot uz apkārtni kādu no savām ugunīgi sveldzējošām liesmām. Drīz arī parādās pils aizstāvji. Tie arī ir šie jocīgie radījumi, kas izlien no alām, kas kaltas ir klintī uz kuras stāv pils. No simtiem milzīgo alu tie šņācas kā vējš pretī, lai mestos cīniņā. Viņiem nav tādu uguns rīkļu, kā uzbrucējiem, toties ir milzīgi ragi un melna dūmaka, kas viņus ieskauj ik uz brīža. Tā apņem viņus un šķietami dod enerģiju tiem.

Viens no melnīgsnējiem briesmoņiem ieķeras kādā no uguns nezvēriem un tie abi divi veļas taisni pret zemi. Es nezinu par ko ir šis cīniņš, bet mani tas ir apbūris un es vienkārši truli raugos tajā. Pat uz brīdi ir mazliet piemirsies, ka man ir nosalušas rokas un sāpoša seja, bet tas nekas, es pacietīšos.

Kaut kā ir jātiek uz klints, bet nezinu kā. Es vienkārši dodas zem tā un raugos vai nevaru kaut kur kādu klints gabalu aizsniegt. Bet nav nekur nekā nav. Knapi ciešos, jo sals jau paliek drausmīgs. Mani soļi ar vien lēnāk un lēnāk speras, bet tomēr man pietiek spēka nonāk tieši apakšā zem lidojošās klints.

Tur apakšā ir kāds caurums, no kura spīd gaiši sarkanīga gaisma, man liekas, ka tur man ir jādodas, bet īsti es nezinu.

Tas ir jau tikpat kā ar roku aizsniedzams, bet viņš ir klāt. Es neesmu paspējis, ēnas ir klāt. Viņi mani ir ielenkuši no visām pusēm, kādi septiņi gabali un vēl tālumā baru, kas tuvojas. Vairs man nav izvēles, viņi mani tūlīt vedīs atpakaļ, to zinu. Tas tomēr bija tik jauki, kaut mirkli atkal šeit pabūt.

Viens no viņiem sagrāb man roku un ieskatās sejā. Man gan viņējā nav redzama, jo tā slēpjas aiz maskas, melnas un dziļdomīgu sejas izteiksmi veidotas maskas. Viņu ķermeņus sedz melni plīvuri, kas ļauj tiem pilnībā tumsā pazust ik pa brīdim. Nē, nedrīkst atgriezties. Kāpēc, lai es to darītu –man prātā šaudās šis jautājums un atbildes nav.

Šīs noslēpumainās maskas ir atnesušas milzīgu aukstumu un tumsu šai vietā. Vienīgā gaisma, kas parādās ir milžu nezvēru cīņa raidītas uguns strūklakas.

Man ir jāsaņemas un to es daru. No visa spēka iesitu pa šo ēnu nezināmo roku un nogrūžu to zemē. Nākamais jau metas man virsū, bet arī tam es situ cik spēka. Viņi metas man virsū un viens no viņiem mani nogrūž zemē. Galva atsitas pret zemi un mazliet apdullst, bet cīņas sparu tomēr vēl neesmu zaudējis.

Tagad lēnām, pavisam  lēnām es mēģinu rāpot uz priekšu, uz šo sārto gaismiņu, kas atspīd takas galā. Mana labā roka jau to var aizsniegt, bet ķermenis vēl nē. Viņš mani tur cik spēka un mēģina vilt atpakaļ. Pārējie nāk palīgā, bet tiek iztraucēti. Kāds no pūķiem uzgāžas tiem gandrīz virsū un paver iespēju man nokļūt gaismas iekšpusē. Jā tagad es atrodos šis blāvi sārtās gaismiņas apņemts un man par to ir prieks. Viņi vairs nenāk man tuvāk, tik noraugās kā mans ķermenis paceļas augšup. Šī gaismiņa mani ceļ uz pils iekšieni un uz brīdi man pārņem miers.

Šis laikam ir pils dārzs, skaists. Rožu vietā te gan ir dīvaini krūmi, kas zied ziediem, ko varētu pielīdzināt milžu krāsainiem akmeņiem, tik lieli samta ziedi. Par pašu pili, tā patiešām ir jocīga un krāšņa. Celta no dažs ne dažādākajiem akmeņiem un šinī vietā es nedomāju parastus laukakmeņus, bet gan stiklam līdzīgus akmeņus, tikai sārtā krāsā. Ap pašu pili un tā dārzu ir kupols, kas to sargā no uzbrucējiem.

Doties iekšā vai nē...nu, protams, ka doties, ja jau esmu te ieradies. Vēl tikai mirkli es uzkavējos un ievelku šo dīvaino ziedu smaržu sev krūtīs un tad ari dodos.

Durvis jau pašas ir vaļā, man atliek tik iet iekšā, milzīgā zālē. Visur gar sienām  ir izklāti dažnedažādi karogi, kas liecina par dažādām tautām, kas šeit dzīvo, bet pašā zāles galā ir pamatīgs akmens tronis, kurā sēž kāds. Mazliet pieeju tuvāk un ievēroju, ka troni sargā divi milzu zvēri, tikpat jocīgi, kā viss pārējais. Es dodos tālāk, pie troņa. Abi milzu tīģeri zirga lielumā uz mani paraugās un tad noliek savas galvas atpakaļ, lai gulētu. Viņiem es neinteresēju.

Jau gribas runāt, kad pārņem tāda jocīga sajūta, tāds vēsums, kas uzdzen drebuļus. Atskatos. Man aiz muguras ir ēnas. Viņas ir klāt, jau atkal pēc manis. Laikam jau no viņām es nevaru izbēgt, labi, kas būs tas būs.

„Ēnas ir ieradušās pēc tevis.” Beidzot tronī pieceļas tās īpašnieks un paraugās uz manis. „Tā ir tava dzīve, kas tevi sauc atpakaļ.”

Mana dzīve, var jau būt, bet vai es to vēlos. Pārāk daudz, kas ir izciests, lai tur atgrieztos.

„Bet tev izdevās tikt līdz šejienei, līdz taciņas galam. Tu redzēji, kas šī ir pa zemi. Te mīt daudz dažādu radījumu un zvēru. Bet šis ir tikai starpposms, tagad tev ir jāizvēlas starp to ko darīt tālāk. Šoreiz es ļaušu tev pašam izlemt. Doties atpakaļ ar ēnām uz tavu dzīvi vai doties uz tālāk uz vēl krāšņāku zemi.”

Ēnas novelk savus apmetņus un zem tiem slēpjas man pazīstamas sejas. Tie ir kādi mani radinieki-mans tēvs un abi brāļi.

„Es gribu doties tālāk.” Šie vārdi jau burtiski paši man izlec no mutes ārā. Kad tie ir pateikti telpā iespīd mazliet sarkanīga gaisma un parādās meitene, kuru biju sastapis pie tauriņiem. Viņa man pasniedz roku pretī. Man to nevajag saprast un arī es to pasniedzu viņai. Ar to arī ir pateikts, ka laiks ir doties. Šoreiz ēnas ir zaudējuši.

Viņi pagriežas, lai dotos projām. Arī es pagriežos, lai dotos pavisam uz citu pusi, vēl tikai mirkli paskatos uz viņiem, viņu sejām un gaitu, lai atcerētos.

Ir jāpadomā, bet mans ceļš vēl nav tomēr galā. Tā roka, kas tik maigi ieslīdēja meitenes plaukstā jau atslābst.

„Nē” atskan vārdi. Es droši vien vēlāk sevi ienīdīšu, bet tomēr nē. „Mans ceļš ir vēl nav beidzies, man jāatgriežas.” Droši vien, ka sevi par to ienīdīšu, bet tomēr. Man ir jādodas atpakaļ. Ja es spēju uzveikt ēnas, tad arī spēšu vēl izturēt to mazumu, kas man ir palicis. Jā man ir grūti un brīžiem jūtos nožēlojami, bet tomēr, es atgriezīšos. Vismaz es būšu to veicis godam un man nebūs par ko kaunēties. Nākamreiz, kad atkal nokļūšu šeit, tad gan būšu gatavs.

Mana roka ir jau izslīdējusi no meitenes maigās plaukstas un nu jau es dodos ēnām pats līdzi. Viņi mani nogādā atpakaļ, manā ķermenī, kas kādreiz gulēja zem veca ozola jau gandrīz pamests.

Acīs iespīd spilgta gaisma. Tās atveru. Es atrodos slimnīcā, pieslēgts pie sistēmas, šķiet, ka mani kāds ir atradis. Spēki jo projām ir pavisam vāji. Kāds klusu sēž pie manas gultas, tas ir mans tēvs, viņš ir nikns, bet tas nekas, jo man uz segas ar ko esmu apsegts, kāds nolaižas. Tas ir pavisam sarkans taurenītis, kas ielidojis pa aizvērtu logu. Viņa mani atceras un arī es viņu. Vēl tikai mazliet un mans ceļš tad drīz arī šeit būs galā, un kad tas notiks, tad es došos pie viņiem. Mans ķermenis tad paliks guļams zem vecā ozola un vairs necelsies, bet došos tālāk, lai meklētu savu nākamos pasaules mirkļus.