“Gigantiskā roka” galvas sāpes

Šobrīd vairs nav šaubu, ka svešinieku bāze atradās (iespējams, ka atrodas vēl šobrīd) Krī ezera apakšā Kanādā. Vietējie iedzīvotāji 1970.-to gadu sākumā ne reizi vien pamanīja pāri ezeram lidojam dīvainus objektus, kuri strauji iegrima ezerā. Tādā ātrumā jebkurš zemes lidaparāts noteikti nosistos, jo neizturētu pārslodzi.

Amerikāņu ufologs Pols Stounhills paziņoja, ka 1971.gadā, kad vairāk nekā 50 liecinieku ziņoja: no ļoti liela diska veida NLO, kurš nokarājies virs ezera, atdalījās kaut kāds taisnstūra priekšmets un iegāzies ūdenī, veikta ezera pārbaude. Ezers tajā vietā bija 45 metrus dziļš, bet ūdenslīdēji nevarēja sasniegt ezera pamatni dēļ pēkšņām galvas sāpēm, kuras nirstot dziļāk pastiprinājās. Nolēma uz turieni nosūtīt ar telekameru aprīkotu automātisku aparātu. Ierīces iegremdēšanas laikā parādījās ātri pastiprinoša zaļgana gaisma. Pēc tam troses noraustījās, it kā tās kāds no apakšas būtu sagrābusi gigantiska roka un pārrāvusi. Aparāts uz visiem laikiem nogūla ezera dzelmē.

Apsekojot ezeru 1978.gadā, eholots fiksēja divus neizprotamas izcelsmes ovālas formas izciļņus. Tajā pat laikā vēlreiz mēģināja izpētīt ezera pamatni ar telekameras palīdzību, bet arī tas neizdevās: jau pašā nolaišanas sākumā pārstāja darboties visi mehānismi, kā jau tas NLO klātbūtnē parasti notiek.

Bezsvara stāvoklis virs Salatinas

Pastāv liela pārliecība, ka NLO bāze atrodas arī Gaipo ezerā Kordiljera-Azura kalnos Argentīnā. NLO parādīšanos skaits virs šī ezera un tā apkaimi ir milzīgs. Gaipo ezera krastā mītošās kečua cilts indiāņi pret lidojošiem objektiem izturas bailīgi un tiem tuvojoties slēpjas. Aborigēni ir pārliecināti, ka tie ir disku un sfēru formas pieņēmuši burvji un raganas, lai tiem būtu ērtāk doties cilvēku medībās. Neskatoties uz visām anomālijām, līdz šim laikam nav veikti pat vispaviršākie Gaipo ezera pētījumi.

Argentīnā ir vēl viens ezers, kura dzelmē, domājams jau daudzus gadus, atrodas kaut kas noslēpumains. Šis “kaut kas” valodu līmenī cieši saistīts ar NLO, kaut gan noslēpumainie lidojošie objekti šeit parādās daudz biežāk nekā citās pasaules daļās.

“Mans tēvs stāstīja, ka kādreiz ezerā iegrimis milzīgs diska veida NLO, - stāsta Ramons Casona, vietējā restorāniņa īpašnieks. – Neviens neredzēja, ka tas būtu atgriezies, kaut gan cilvēki kopš tās dienas ezeru vienmēr uzmanīja”.

Ezeru sauc Salatina. Ceļotāji un vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka virs tā var atrasties it kā bezsvara stāvoklī un uzlidot virs ūdens metra augstumā vai pat vairāk. Vienmēr gan tas nenotiek. Tūristi, kuri tikai tādēļ šeit ierodoties, gaidot tā krastos nedēļām ilgi, kamēr “ieslēgsies” noslēpumainā anomālija. Uzlidot paveicas tikai nedaudziem, un tikai pašiem pacietīgākajiem.

Daudzkārt biežāk nekā “uzlidojumi” novērojama īslaicīga cilvēku svara samazināšanās.

“Gravitācija “ieslēdzas” tikai ļoti mazās platībās un uz īsu laiku, skaidro fiziķis Karloss Penas, kurš šo anomāliju pēta vairāk nekā 10 gadus. “Mēs nevaram pateikt iepriekš, kad un kur parādība notiks. Dažreiz tās nav nedēļām ilgi. Tad kādu dienu pusdienlaikā gravitācija pēkšņi pilnībā “ieslēdzas” trīs reizes piecu minūšu laikā, kā rezultātā gaisā pacēlās četri cilvēki. Neparasti, kā bezsvara stāvoklī izskatījās ūdens šajos iecirkņos”.

Saskaņā ar vienu teoriju, NLO no Salatinas dzelmes laiku pa laikam sūta signālus kosmosā. Tādos brīžos arī notiek gravitācijas dīvainības.

Svešinieki Baikāla dzīlēs

Krievijā īpašu ufologu uzmanību piesaista Baikāls. Virs tā aizvien redzami NLO un objekti, kuri pamanāmi ezera apkaimē un praktiski vienmēr lido tieši NLO virzienā. Baikālā 1977,gadā notika dziļūdens pētījumi izmantojot ierīci “Paysis”. Ar tās palīdzību nolaidās dzelmē divi PSRS Zinātņu akadēmijas Okeanoloģijas institūta darbinieki – V.Aleksandrobs un G.Seļivestrovs. Aparāts lēni virzījās gar zemūdens grēdas nogāzi. Ierīcei pārvietojoties apmēram 1200 metru dziļumā pētnieki, lai izpētītu saules staru iekļūšanas dziļumu ūdenī, izslēdza prožektorus. Tomēr zinātnieki turpināja novērot ļoti spēcīgu un neparastu mirdzumu. “Tas bija tāds,” – vēlāk stāstīja V.Aleksandrovs, - “it kā aparātu no augšas un sāniem apspīdētu divi spēcīgi prožektori. Nezināmie prožektori izdzisa tikai pēc minūtes un mēs bijām pilnīgā tumsā”.

Vēl šokējošāks gadījums notika 1982.gadā ar militāru ūdenslīdēju grupu, kura apsekoja ezera piekrastes ūdeņus. Aptuveni 40 metru dziļumā zem ūdens militāristi sastapās ar savādiem nezināmiem peldētājiem. Ārēji viņi bija līdzīgi cilvēkiem, bet no visām niršanas ierīcēm peldētājiem bija tikai sfēriskas ķiveres un pieguloši hidrotērpi – tas vien jau bija pārsteidzoši, jo Baikāla ezerā ūdens ir ledus auksts, un līdzīgs apģērbs nespēj cilvēku pasargāt no straujas nosalšanas. Bet vissvarīgākais – peldētāju augums. Tas bija apmēram trīs metri. Nezināmās radības nepievērsa ūdenslīdējiem uzmanību, jo bija aizņemti ar kaut kādu neizprotamu darbu.

Uzreiz pēc atgriešanās nirēji par savu dīvaino satikšanos ziņoja vadībai. Nezināmo radījumu notveršanai nekavējoties izveidoja īpašu septiņu pieredzējušu nirēju grupu. Patrulēt ezerā devās daži kuteri. To ekipāžām gigantus, tikko tie uzpeldēs, bija jāaiztur. Ūdenslīdēji paņēma līdzi tīklus – gadījumam, ja tie pretosies.

Tāpat kā pirmo reizi, trīs metrus garie peldētāji uz cilvēku parādīšanos praktiski nereaģēja. Reakcija sekoja tikai tad, kad militāristi mēģināja uzmest vienam milzenim tīklu. Gigants ar tādu spēku izmētāja visus karavīrus, ka tie ar paātrinājumu uzlidoja augšup un atradās uz ezera virsmas. Straujā uzpeldēšana izraisīja cilvēkiem dekompresijas slimību (“asins uzviršanu” spiediena straujas pazemināšanās rezultātā). Viņu glābšanai bija nepieciešamas speciālas barokameras. Diemžēl militārajā daļā bija tikai viena šāda kamera, paredzēta dieviem cilvēkiem. Rezultātā, neskatoties uz steidzamiem pasākumiem, trīs ūdenslīdēji aizgāja bojā, bet pārējie uz mūžu kļuva par invalīdiem.

Apļi virs ūdens un citi brīnumi

Zinātnieki nevar izskaidrot arī mistiskos apļus uz Baikāla ledus. Tie sasniedz diametrā septiņus kilometrus un redzami pat no kosmosa. Pirmoreiz apļus konstatēja 1999.gadā. Tie neparādījās katru gadu un vienmēr dažādās vietās. Pastāv versija, ka tie varētu būt milzīgu gāzes burbuļu pēdas, kas paceļas no plaisām zemes garozā. Cita versija tos saista ar globālo sasilšanu. Savukārt ufologi uzskata, ka tie radušies citplanētiešu zemūdens darbību rezultātā, kuriem iespējams interesē tīrais ezera ūdens.

Gandrīz nav šaubu, ka 1960.-tajos gados uz 1970.-to gadu sākumā bija NLO bāze atradusies Sarezas ezera (Tadžikistāna) dibenā. Lidojošie objekti šeit bija redzami tik bieži, ka tuvējā kalna virsotnē ierīkoja to novērošanas punktu. Sarezas ezers ir pusotru kilometru dziļš, izveidojies XX gadsimta sākumā pēc spēcīgu zemestrīču virknes. Uzskata, ka tā dibenā atrodas atveres, kas ved dziļi planētas iekšienē. 1972.gada rudenī ezerā gandrīz katru dienu iegremdējās dažādu formu NLO. Iespējams, ka tolaik ūdens tajā bija siltāks nekā apkārtējos ezeros.

Tagad pastāv hipotēze par NLO bāzes atrašanos Čeremeņetskas ezera dibenā (Ļeņingradas apgabals(, pie kura kopš 1990.-to beigām bez gala atlido un nokarājas noslēpumaini objekti. Līdzīgi NLO izrāda interesi arī par Ēri ezeru uz ASV un Kanādas robežas.