Dārgā dienasgrāmata,

Es guļu slimnīcas spārnā un man nav ko darīt, pavisam neko. Man neļauj pat veikt mājasdarbus, lai tikai es lieku reizi neuztrauktos, nepārpūlētos, nenervozētu. Kā tad, nenervozēšu...

Man nav neviena, kam pastāstīt par to, dārgā dienasgrāmata, tādēļ piedod man, ka nosmērēšu tavas baltās lapas ar šo pretīgo stāstu. Runā jau, ka papīrs iztur visu, tad arī pārbaudīsim.

Viņi bija trīs, mani labākie draugi. Poters, Bleks un Vilksons. Vilksons, Poters un Bleks. Bleks, Vilksons un Poters... Raksti šos uzvārdus kādā kārtībā gribi – nekas nemainīsies, tāpat kā nemainīsies manas jūtas pret viņiem. Viņi ir mani draugi. Mani labākie un vienīgie draugi...

Velns, velns, velns!!! Neieredzu viņus! Neieredzu, neieredzu!!! Kā gan es viņus neieredzu... Stulbeņu trio! Sasodītie laupītāji! Būtu vēl nosaukušies par kapeņu izlaupītājiem... Bezsmadzeņu idioti, apdauzītie gudreļi! Liekuļi, hameleoni, meļi!!!

Cik gan viss labi iesākās...

Nots un Makneirs toreiz man gandrīz visus zobus neizsita, tajā trešā stāva nomaļajā strupceļā, kā pēkšņi tas nerimtīgais trio parādās tieši no sienas, Poters aši bāž azotē kaut kādu karti. Nu, kā tad, tas taisnīguma iemiesojums, pārpārēm principiālais Poters, vai tad viņš varēja paiet garām tam, kam dara slikti? Turklāt vēl divi pret vienu, turklāt vēl tam ņuņņam Sīkaudzim? Un tas Vilksons ar mīkstu sirdi, viņu pēc nāves droši vien iecels svēto kārtā? Nedod maizi ēst, tikai atļauj kādu pažēlot. Bet meiteņu un bāreņu apcēlēju bieds Bleks? Tāda iespēja nodemonstrēt muskuļu spēku un veiklību citu acu priekšā, un pie viena, kārtīgi sadot tiem nīstajiem slīdeņiem! Sadeva viņi tiem diviem patiešām labi, pat man bija prieks skatīties, izglāba nelaimīgo Pītu, gods viņiem un slava...

Vārds pa vārdam – apsolīja viņi man iemācīt vismaz kaut kādu PABZ – pašaizsardzību bez zižļa, kā viņi paši to sauca, lai es varētu kaut kā aizstāvēties pret visādiem kaušļiem, lai par mani neviens neņirgātos. Laikam tik nožēlojams es viņiem likos... Trenēja mani vakarā, kopistabā, kad visi jau gulēt bija aizgājuši. Tā arī iekļāvos viņu kompānijā, pats uz savu nelaimi. Kādreiz, palīdzēju visiem trim izbēgt no Maksūras soda. Viņi kā parasti naktī pa skolu klaiņot bija aizgājuši, bet viņa ienāca ar ārpusplāna pārbaudi. Nu, tad es viņai arī sameloju, ka Poteram palicis slikti un Vilksons ar Bleku viņu pie Pomfrija madāmas aizveduši. Viņa noticēja, uz slimnīcas spārnu negāja, bet mani pēc tam pat cienīt sāka – nav joks – pašai Maksūrai samelojis, ne aci nepamirkšķinot. Tā arī es kļuvu par viņu kompānijas locekli, par savējo. Sāka viņi mani pa naktīm līdzi ņemt, zēnu noslēpumos apgaismot, dalīties ar sirojumos atklāto. Tas bija manas dzīves vislaimīgākais periods. Es jutos kā no jauna piedzimis.

Pirmo reizi manā dzīvē parādījās draugi, cik gan es biju laimīgs... Es staigāju kā pa mākoņiem, es biju gatavs viņiem kājas skūpstīt par to, ka viņi bija pirmie, kas pret mani normāli izturējās. Likās, ka viņi neievēro, ka es esmu neglīts, prāts man īss un esmu gļēvulis, bez talantiem un grūtu galvu. Viņi izturējās pret mani kā pret Cilvēku.

Pareizāk sakot, sākumā man tā likās. Vai tu, mana dārgā dienasgrāmata, domā, ka viņiem bija vajadzīgs vēl viens biedrs viņu ciešajā grupā? Nē, nemaldies. Viņiem bija vajadzīgs viņu daudzo talantu pielūdzējs, uzticams kalps, kas neapspriež pavēles, bet tūlīt izpilda tās, nedomājošs fans, kas akli dievina viņus visus trīs kopā un katru atsevišķi, kas lūdz par viņiem, bučo viņu kājas, noliek svecīti par viņu veselību, izpildīgs sešinieks, kas vienmēr gatavs stāvēt uz vakts.

• Pīt, aizskrien pie Rozmertas madāmas pēc sviestalus, tikai ātri – viena kāja te, otra tur.
• Pīt, esi draugs, nopulē man slotu, es netieku galā ar mājasdarbu.
• Pīt, aizsūti manu pūci, man kaut kā nav iekāriens vilkties uz torni, es treniņā pavisam esmu izpumpējies.
• Pīt, man šonakt ir randiņš, piesedz mani, ja kas.
• Pīt, paklau, nočiep profesorei Asnītei dažus dejojošās aklaminas stādus, uzpīpēsim vakarā, runā, ka baigais kaifs.
• Pīt, uzkop guļamtelpā, šodien ir mana kārta, bet man te kaut kas sāp.
• Pīt, aiznes manas grāmatas uz bibliotēku, man vēl pēcstundas jāatstrādā.
• Pīt, sasmalcini manā vietā margrietiņu saknes, tev tāds monotons darbs padodas daudz labāk, nekā man.
• Pīt, es šodien vāzi sasitu, jāsaņem sods, bet man svarīgs treniņš, vai tu nevari vainu uz sevi paņemt? Tas jau tāds nieks?...

Nu ja, tie jau bija nieki. Simtiem lūgumu ar parastiem niekiem. Vai jūs domājiet, ka man kaut reizi ienāca prātā doma – atteikties? Ka tikai ne tā! Es biju šausmīgi lepns, ka viņi uztic to darīt man! Es biju septītajās debesīs no laimes, ka varu pakalpot lielajiem laupītājiem! Man ne prātā nenāca būt sašutušam vai atteikties. Es biju patiesi priecīgs, ka  varu pakalpot saviem glābējiem. Šajos skolas gados es tā arī nebiju spējis ne ar vienu sadraudzēties, vispār – kā parasti. Un tagad, man bija veseli trīs draugi – un vēl kādi! Labākie audzēkņi skolā, ierosmes pilni, dzimuši līderi, skolotāju mīluļi, leģendāri huligāni, kuri visur iziet sveikā. Manā vietā sapņotu atrasties jebkurš. Es nezināju, kādam dievam sūtīt lūgšanas par to, ka viņš man dāvājis tādus trīs draugus. Es biju viņu kalps, ēna, vergs un uzticīgs suns. Biju. Līdz tai liktenīgajai dienai, kad man atvērās acis un es uzzināju patiesību. Pats sev par nelaimi, es nejauši noklausījos vienu sarunu. Reizēm man ir žēl, ka es visu uzzināju. Pareizi saka, ka laime ir nezināšanā. Šī saruna vārds vārdā ir iespiedusies manā atmiņā. Kad mans naids kļūst vājāks, es domās vēlreiz noskaitu to no galvas, lai nezaudētu vēlēšanos atriebties.

...Viņi sēdēja krūmos un slepus dzēra sviestalu, smēķējot paštaisītus papirosus ar dejojošo aklamini. Es nolēmu pārsteigt viņus ar to, ka beidzot man tomēr bija izdevies iegaumēt Nedzirdamo soļu vārdus, tāpēc es tuvojos viņiem pilnīgi bez skaņas. Lūk, ko es izdzirdēju:

• Ej, Mēnestiņ, vai tu jau iemācīji tam Daunim Pievelkošās zintis? Cik tad var, tu taču negribi viņam veltīt visu mūžu? Patiešām, labāk būtu aizgājis uz satikšanos ar kādu meiteni! – tā Bleks.
• Tev ir taisnība, Klaidoni, es nudien vairs nespēju. Es veselu nedēļu viņam tās zintis mācu, pats esmu tās jau tā apguvis, ka varu pat pūķi pievilkt klāt, bet viņš pat kniepadatu pakustināt nespēj, nekāda progresa. Es pasēju, puiši, tagad ir tava kārta, Klaidoni. – tā Vilksons.
• Mana?! Vai tu ņirgājies?! Man nav neviena brīva vakara, visi aizsisti. Pēc manis meitenes rindā stāv! Vai tu tiešām domā, ka es tērēšu savu dārgo laiku uz šo idiotu? Viņš taču ir truls kā korķis, vienkārši neizkustināms. Ne par ko!!! Jūs ar viņu iesaistījāties, jūs arī viņu izglītojiet. Lai, lūk, Ragainis iet. Viņš mums uzkāra to pajoliņu, lai pats arī auklējas.  – atkal Bleks.
• Es?!?!?! Cilvēki, man katru otro dienu ir treniņš, bet brīvajās dienās – nodarbības seno rūnu klubā, es nevaru... Jūs taču ziniet, ka vienīgā iespēja satikt Evansu tā, lai viņa nepiekasītos un neceltu degunu gaisā – tas ir nodarboties kopā ar viņu vienā klubā, viņa jau tikai par rūnām vien domā. Atvainojiet, bet es nevaru. Turklāt, kāds man ar to sakars? Tieši Mēnestiņš bija tas, kuram ienāca prātā paglābt to dullīti no Slīdeņa mērkaķiem. Vai tad es esmu vainīgs, ka viņš ir pielipis pie mums kā pirts slotas lapa pie dibena? Arī man viņš ir apriebies. Viņš nesen man palūdza manu veco spalvu par piemiņu, vai variet iedomāties. Vai tas, jūsuprāt, ir normāli? Tad jau varēja arī apakšbikses palūgt vai caurās zeķes... Ar vienu vārdu sakot, man pietiek. – tā Poters.
• Pietiek? Tev ir diezgan? Tad arī pasaki to viņam. Lai pārstāj mums pakaļ vilkties, pārstāj apnikt ar savu idiotisko muldēšanu, ne par ko, ar saviem muļķīgajiem, bērnu dārza līmeņa jokiem, savu nepārejošo muļķību... Vajadzēja gan mums iekulties, izvelkot viņu no tās ķibeles... Es jau pat redzēt nespēju viņa resno, trulo ģīmi!!! – tā Bleks.
• Klausieties, Klaidoni, Ragaini, tā nedrīkst. Vai tad var cilvēkam pateikt, ka viņš tev ir apnicis, tāpēc ka ir neglīts, resns un īsu prātu, un vienkārši padzīt viņu? Pīts taču nav vainīgs, ka ir tāds. Viņš paliks pavisam viens, viņam jau nav neviena, izņemot jums... – tā Vilksons.
• Bet, vai tad mēs esam vainīgi, ka Aste ir šausmīgs, trekns un truls? Man nospļauties uz viņa jūtām, man savējo ir žēl! Tu ar viņu auklēties negribi, bet mūs padari par sliktajiem – cik mēs esam cietsirdīgi, pametam nabaga Pitiņu likteņa varā, gribam tikt no viņa vaļā... Vai tad pirms mums viņš nav kaut kā dzīvojis, dzīvos arī tālāk. – tā Bleks.
• Bet, kā tu taisies viņam pateikt, ka viņš mūsu kompānijā ir lieks? – tā Poters.
• Nekā, pasūtīšu viņu tālāk un lieta darīta. – tā Bleks.
• Tā taču nevar. Viņš taču cietīs... – tā Vilksons.
• Viņš tātad, ciest nevar, bet es varu? Man no viņa slikti paliek!!! Ja viņš ir cietis agrāk, lai cieš arī tālāk. Dzīve jau nav, ne cukurs, ne medus. – tā Bleks.
• Laudis, jūs esat galīgie maitas! Viņš mūsu mantas uz veļas mazgātavu nes, stāv uz vakts, kad kādam no mums kaut kas no skolotāju skapīša „jāaizņemas”, piesedz mūsu nakts gaitas, bet jūs, prom – tad tā gan? – tā Vilksons.
• Ai, kāds jēlo un aptaurēto aizstāvis uzradies, gatavais Svētais Mungo. – tā Poters.
• Klau, Ragaini, lūk ko es padomāju... Kuŗš tad visu to darīs, ja mēs no Astes tiksim vaļā? Liels man prieks šaudīties šurpu turpu, te uz bibliotēku, te uz slotu darbnīcu... – tā Bleks.
• To tu labi pateici! Nu, nē-ē-ē, no tā memmes dēliņa nevar tik vienkārši atbrīvoties, lai arī turpmāk mums pakalpo... Tupiķis nelaimīgais. Viņš varbūt domā, ka mēs viņam ko parādā esam, ka atļaujam viņam mums pakalpot. Lai tad arī turpina tā domāt, velkoties mums līdzi kā aste, dāvaniņas gaidot. Starp citu, vai jums neliekas, kā viņam tā iesauka der? Viņš jau arī ir Aste! Kaut gan – nē... Skan kaut kā pavisam neitrāli. Pārsauksim viņu tā, lai skanētu riebīgāk... Ko jūs teiktu par Tārpasti? Labi skan? Tārpastis!!! – tā Poters.

Pēdējā Ragaiņa replika noslāpa smieklu šaltī, bet es tālāko vairs nespēju izturēt. Acīs dega niknas, neizraudātas asaras, kaklā elpu rāva ciet kāpjošu elsu kamols. Un tie ir mani draugi... Labākie cilvēki pasaulē... Es lūdzu par viņiem Dievu, bet viņi visu laiku slaucīja manī kājas un slepus smējās un ņirgājās par mani... Par trulo Pītu! Par daunu Sīkaudzi! Par kropli Pitiju! Par idiotu Asti. Par Tārpasti... Par mani...

Vai zini, dārgā dienasgrāmata, varbūt, es tev likšos klīnisks idiots, bet es nolēmu nevilcinoties padarīt sev galu. Neko nevienam neteicis, ne no viena neatvadījies, neatstājis nevienu zīmīti, neko nepaskaidrojis, nevienu nevainojis. Es gribēju atstāt šo dzīvi tiem, kuriem tā bija vairāk labvēlīga. Es nolēmu kļūt, nevis par Trulo Pītu, bet gan par Trulo-Pītu-kas-pamet-šo-sasodīto-niecīgo-dzīvi-lai-pilnīgi-noteikti-aizietu-no-tās.

Es uzkāpu pašā augstākajā Astronomijas tornī, pa dienu jau tur neviena nav, atvēru lielo logu un izlīdu uz dzegas. Es nostāvēju tur desmit minūtes, sakopojot spēkus un atvadoties no nīstās dzīves, baiļu sviedri plūda man pār muguru un raudu asaras no sevis žēlošanas slapināja krūtis un vēderu. Es iedomājos, kā mans ļumīgais, resnais ķermenis kā maiss nokritīs uz akmeņiem tur, lejā, un pārsprāgs kā pārgatavojies tomāts, un uz visām pusēm lidos asiņu šaltis, miesas gabali un kaulu šķembas... Bet pēc tam Filčs uzslaucīs sarkano, mēma nosodījuma pilno traipu ar savu veco grīdas lupatu... No šī skata man sagriezās tumšs gar acīm un tā noreiba galva, ka es biju spiests pieķerties ar roku pie loga rāmja. Es iedomājos, kā kāds, kāda skaista meitene, kurai šonakt bija bijis randiņš ar Siriusu, pateiks par manām atliekām: „Viņš bija neglīts visu savu dzīvi, bet savā nāvē viņš ir vienkārši šausmīgs.” Un iekliegusies no šausmām un pretīguma, paļāvīgi piekļausies sava kavaliera platajām krūtīm.

Un es nespēju to izdarīt, dārgā dienasgrāmata. Kārtējo reizi biju mazdūšīgs, pažēloju sevi un vēl vairāk sāku nīst par to, gan sevi, gan apkārtējos, gan cietsirdīgo, netaisnīgo dzīvi.

Es burtiski ievēlos atpakaļ kabinetā, slāpstot no elsām un mirstot no pazemojuma paša priekšā. Es pat nespēju normāli aiziet no dzīves, vai patiešām es esmu tikai nožēlojams tārps, īsts Tārpastis... Tiem, kurus es uzskatīju par saviem draugiem bija taisnība: es patiesi esmu nožēlojams un nicināms, tikai iepriekš es to nebiju sapratis. Es patiesi esmu tāds, par kādu viņi mani uzskata.  Pakalpīgs sešinieks, uzcītīgs kalps, bezvārdu vergs, muļķīgs fans... Viņi ir atņēmuši man ilūzijas. Viņi ir atvēruši man acis pašam uz sevi. Un TO es viņiem nepiedošu nekad. Es nepiedošu, ka viņiem bija taisnība.

Es sēdēju sakņupis zem loga un izmisis raudāju, kad klasē pēkšņi ienāca profesore Sinistra. Viņa sabijās, ieraudzījusi mani tādā stāvoklī – sarkana, uzpampusi seja, izsmērēta ar asarām un puņķiem, histēriskās konvulsijās raustošais ķermenis... Es sameloju, ka pūce man atnesusi vēstuli par mīļotās tantes nāvi, kaut arī nekādas tantes man nekad nebija bijis. Profesore noticēja – laikam es patiešām izskatījos šausmīgi. Viņa noglaudīja man galvu, pasniedza kabatas lakatu un pēc tam aizveda mani pie Pomfrija madāmas, pa ceļam mierinot...

Es arī tagad atrodos slimnīcas spārnā. Meistarīgi simulēju nervu sabrukumu tuva radinieka zaudējuma dēļ. Vai zini, dārgā dienasgrāmata, kas pirmie atnāca mani apciemot? Protams, ka mani labākie draugi! Viņi pat no transfigurācijas bija aizlaidušies, lai mani apciemotu. Poters, Bleks un Vilksons. Bleks, Vilksons un Poters. Vilksons, Poters un Bleks. Ieradās ar ziediem (it kā es jau būtu miris), saldumu paciņām, kabatās paslēptām sviestalus pudelēm un paštaisītiem papirosiem „labsajūtas pacelšanai.” Viņu sejas bija līdzcietības un nožēlas pilnas, it kā tie nebija viņi, kas pirms kādas stundas nemala man kauliņus, neņirgājās, kaļot plānus, kā tikt no manis vaļā. Liekuļi. Hameleoni. Izlikšanās meistari. Velns! Velns! Velns! Nezinu, kā es noturējos, nenodevis savas īstās jūtas? Es sapņoju nožņaugt Poteru, saraut gabalos Bleku, sagraizīt ar nazi Vilksonu... Bet es noturējos.

Kā viņi maldījās, runājot, ka man nav nekādu talantu un, ka es neko nespēju! ... Es izrādījos brīnišķīgs aktieris, kas, ne ar vienu žestu, ne vārdu nenodod sevi, visu savu naidu pret viņiem. O, viņi vēl nožēlos, ka nenovērtēja mani... Ka tik nevērīgi izturējās pret mani un manu draudzību, ka apvainoja manas labākās jūtas, ka lika man ciest, kad atvēra manas acis uz to, ko es negribēju redzēt.

Es vēl nezinu, ko izdarīšu, lai atriebtos, dārgā dienasgrāmata, bet es izdarīšu tā, lai tas gudrītis Poters sapņotu par nāvi, slīmests Vilksons mocītos aiz vientulības, bet vispārējais mīlulis Bleks ciestu no vispārēja naida...

Es zvērēju sev ar šausmīgu zvērestu, ka atriebšos. Es pacietīgi gaidīšu piemērotu brīdi, skrupulozi izskaitļojot labvēlīgu laiku, es cītīgi mācīšos, es melošu, nodošu un nogalināšu, lai atriebtos, lai piepildītu savu šausmīgo zvērestu, ko esmu devis sev. Es atriebšos, es noslaucīšu viņus visus trīs no zemes virsmas. Poteru, Vilksonu un Bleku. Bleku, Poteru un Vilksonu, Vilksonu, Bleku un Poteru. Savus draugus.

Dārgā dienasgrāmata! Lai notiek tā!