Pirmais: pasaules kausa etapu sportisti, bieži ceļo kopā – čarterus rezervē SBS (Starptautiskā biatlonistu savienība). Pirmajām piecām komandām (iepriekšējā nāciju kausa uzvarētāji) – par brīvu, pārējie maksā paši par sevi.

Otrais: sportisti ceļo ar šautenēm rokas bagāžā, visi atļaujošie dokumenti ir, čarters, visi savējie, vienalga. Muitā šautene tiek uzrādīta kā savdabīgs personiskais ierocis, tā menti pienākumu veicot lido. Parādīja šauteni, salīdzināja ar starptautiskajā atļaujā esošo numuru, pasmaidīja, nākošais. Tā standartiski notiek visos etapos, uzņemošajās lidostās. Šogad biatlonisti pirmo reizi nokļuva līdz Sočiem…

Ielidojot lidostā sportisti ierasti uzmeta plecos pārvalkus ar šautenēm un čāpoja uz izeju. Šeit viņus sagaidīja pirmais pārsteigums – ļaužu pūlis uzplečos (atgādinu par mentu treniņu) un pavēle: „Nodot šautenes!”.organizatori bija izlēmuši, ka kontroli ieroči un sportisti izies atsevišķi. Kāpēc? A vot tāpēc. Galarezultātā 230 šautenes uz vezumiem uz vienu pusi- sportisiti – uz otru.

Izsniedza tās jautri. Starptautiskās atļaujas Krievijā nedarbojas, tādēļ federācijas jau gadu iepriekš rakstīja uz Sočiem dokumentu paketes uz pagaidu reģistrāciju. Atļaujas izdeva tantuks, tantuks bija viens un mētājās pa zāli, tantuku vajag vēl atrast (kāpēc sarakstus neizdot uzreiz bagāžas izsniegšanā?). pēc stundu garas attiecību skaidrošanas ar pagaidu atļaujām, tā saņemta – laiks saņemt šauteni. "Mans uzvārds Selina Gasparina, es varu saņemt savu šauteni, lūk dokumenti " viens no diviem tantukiem iet rakāties ieroču veikalā, atrod, skatās dokumentus, salīdzina numurus un tā 230 reizes… kāds līdz šautenēm nenokļuva un iesprūda pasu pārbaudes filtrā …

Pēc tam ar narzānu nomocītās komandas, pēc 5-cu stundu kvesta, brauca ievākties olimpiskajā ciematā. Un šeit, bums, visiem vietas ne-pie-tika! Pusi namiņu nepaspēja pabeigt laikā, organizatori atvainojās un pateica, ka nepietika praktiski nedēļas. Tāpēc, pusi iemitināja augšā – pie biatlonistu stadiona, otru pusi lejā – Roza Hutor viesnīcās. Kas interesanti, iemitināja arī jautri: vienās komandās puse sportistu augšā, otra – lejā, citās – treneri lejā, sportisti – augšā, vispār jautri. Un uz šī fona menti, āži – ķekatnieki, apskatnieki, sunīši, metālmeklētāju rāmji un pārējais prieks... Lūk tā šodien norisinājās sportistu atlidošana un ievākšanās bāzē – rīt pirmās sacīkstes, kā saka „līdz jaunai tikšanās reizei”. Zemāk pilnīgākai bildei, notikumu tiešo dalībnieku komentāri.

Nataļja Kočergina (Lietuvas izlase):

"Mēs dzīvojam kotedžās pie Grand Hoteļa. Lidostā mūs sagaidīja murgaini, viss neorganizēti, bardaks. Lidostā ieradāmies septiņos vakarā un piecas stundas nīkām rindā lai pārbaudītu šautenes. Pēc tam braucām ievākties, manējie nav saņēmuši akreditācijas, kas derīgas Krievijā, par cik SBS šeit nav derīgas.

Man akreditāciju neuztaisīja, tā ka es no kotedžas nevaru ne paēst iziet, ne iziet uz ielas, par cik visur ir policija. Pasi savāca viesnīcā, kur mēs ēdam, nokļūt līdz viesnīcai un savākt pasi es nevaru. Mantas neatveda, bet ja atvedīs, tad bez akreditācijas tās savākt es arī nevarēšu.

Ja šeit izdzīvošu nedēļu – tas būs labi. Tā ka Krievijā ir divas nelaimes: pirmā ir ceļi, bet otrā – jūs paši zināt. Attiecībā uz treniņiem un sacensībām es pat ij nezinu kas būs. Dievs dod, lai no šejienes aizbraukt ļautu normāli.."

Vladimirs Briznaks (Ukrainas biatlonistu savienības prezidents)

«Mēs iesniedzām visus prasītos dokumentu pirms diviem mēnešiem, kā tika lūgts, lai saņemtu vietējās drošības akreditācijas. Dokumentus mēs iesniedzām, tagad ielidojam, bet šeit neko atrast nevar. Ko tādu es vēl nekur neesmu sastapis.

Apburtais loks veidojas: vietējo akreditāciju neizsniedz bet drošības atļaujām, bet tas mums kā reiz neviens izdot nevar, neviens neko nezina. Gribēju ieiet veikalā, bet man saka, ka bez akreditācijas nevar».

http://www.facebook.com/groups/167943603268242/permalink/497511733644759/#!/boris.neivanov