Arhetipisku risinājumu šīm pretrunām atrada Džerijs Sīgels un Džo Šusters, kas izdomāja Supermenu. Planētas Kriptons supercivilizētība arī bija zem jautājuma – tomēr sižeta pamatā ir tās bojā eja, turklāt kriptonieši par to zināja jau agrāk, bet to nenovērsa. Taču Kal-Ela (viņš arī Klārks Kents) personīgās spējas ir daudz lielākas salīdzinot ar tām, kādas ir viņu pieņēmušajiem Zemes cilvēkiem (viņa spējas iedalās “kanoniskajās” un “nekanoniskajās”, un to saraksts vēl nav noslēgts; pēc idejas, viņš var absolūti visu, būtu tikai vajadzība), tāpēc nosacīti pieņemsim, ka mums ir darīšana tieši ar supercivilizācijas pārstāvi.

Taču viņš ir izaudzis te, uz Zemes, zina un pieņem visu mūsu dzīves veidu, ieskaitot ētiku. Supermenam ir pietiekoši daudz kā kopīga ar lasītāju, lai viņš paliktu saprotams – ar visu savu noslēpumainību. Redjards Kiplings “Džungļu grāmatā” ļoti līdzīgu uzdevumu paveica reversi: lai viņa Mauglis paliktu saprotams mums, viņu audzināšanā pieņēmušos vilkus autors apvelta ar tīri cilvēcīgām īpašībām. Turklāt Mauglis bija spējīgs paņemt rokās degošu lāpu un darboties ar to, kas vilka acīm likās kā īstas superspējas.

Taču Supermena un citu supervaroņu esamība “DC Visumā” nepadara viņu sargāto cilvēci par supercivilizāciju. Ja atsevišķs triku meistars pazīst tehnoloģijas, kas liekas neiedomājamas lielākai daļai no skatītājiem zālē, tas nepārvērš viņu par supercivilizācijas pārstāvi. Alfrēda Bestera romānā “Tīģeris! Tīģeris!” Čārlzs Džante nejauši “ieslēdz” sev teleportāciju, taču “džantēšana” kļūst par tehnoloģiju tikai pēc tam, kad tiek atrasts drošs un uzticams paņēmiens, lai padarītu to praktiski atkārtojamu un pieejamu visiem.

Titāni un cilvēki.

Īsta supercivilizācija fantastikā paliek ārpus saprašanas robežām. Tās eksistenci var apzināties (visbiežāk tā būs stāšanās kontaktā ar to), taču tai nevar piedāvāt partnerību – kā nevar to piedāvāt Dievam.

Protams, cerības, ka šī barjera ir pārvarama, fantastikā arī tika izteiktas. Čarlijs Evanss un Pjērs Semjonovs kļuva par kosmiskajiem maugļiem otrādi – abi izauga zvaigžņu kuģu katastrofu vietās, ar šiem kuģiem lidoja viņu vecāki, abus vēlāk atrod citas, atlidojušās ekspedīcijas. Abiem bija izveidojušās pārsteidzošas spējas, kas bija iegūtas no supercivilizācijām, un abi nespēja operēt ar cilvēciskiem jēdzieniem, kurus viņiem nebija no kā iemācīties. Čarlijs Evanss (epizode “Čarlijs Ikss” no oriģinālā “Zvaigžņu ceļa”) paguva izdarīt ne mazums nejaucību, kamēr neiejaucās viņa superaudžuvecāki, lai atkal paņemtu jauneklis zem savas kontroles. Pjēru Semjonovu (Arkādija un Borisa Strugacku garais stāsts “Mazulis”) galu galā vispār nolēma “neglābt” no viņu apgādībā paņēmušās planētas. Abos gadījumos unikālās situācijas, kas varētu novest pie sakaru nodibināšanas ar neiedomājami attīstītām civilizācijām, netika izmantotas.

Acīmredzot, visā, kas attiecas uz supercivilizācijām, ar “teorētisku iespējamību” lieta arī beidzas.

Strugacki “Pasakā par Trojku” vispār postulēja, ka mūsdienu civilizācijai ir jābaidās pat no mazākās varbūtības, ka varētu notikt kontakts ar pārāku civilizāciju, cilvēkiem piemītošo kompleksu dēļ.

“Mūs šķir gigantiska revolūcija masu psiholoģijā, kurai mēs tikko esam sākuši gatavoties un par kuru jūs droši vien sen jau būsiet aizmirsuši. Psiholoģiskā atstarpe neļauj mums radīt pareizu priekšstatu par jūsu ierašanās mērķiem šeit, mēs nesaprotam, kāpēc JUMS ir vajadzīga draudzība un sadarbošanās ar mums. Mēs taču tik tikko esam iznākuši no nepārtrauktu karu stāvokļa, no asins izliešanas un vardarbības pasaules, no melu, nelietības, pašlabuma pasaules, mēs vēl neesam atmazgājušies no šīs pasaules dubļiem un, kad mēs saskaramies ar parādībām, kuras mūsu saprāts nespēj aptvert, kad mūsu rīcībā paliek tikai mūsu lielā, bet vēl pilnībā neapgūtā pieredze, mūsu psiholoģija mudina mūs būvēt parādības modeli pēc mūsu ģīmja un līdzības. Vienkārši sakot, mēs neuzticamies jums, kā mēs vēl joprojām neuzticētos paši sev. Mūsu masu psiholoģija balstās uz egoisma, utilitārisma un mistikas. Kontaktu nodibināšana un paplašināšana ar jums nozīmētu priekš mums, pirmkārt, draudus, ka jau tā sarežģītākais stāvoklis uz mūsu planētas paliktu vēl sarežģītāks. Mūsu egoisms, mūsu antropocentrisms, tūkstošgadu laikā ar reliģiju un naivām filozofijām ieaudzinātā pārliecība par mūsu sākotnējo pārākumu, mūsu ārkārtējo izredzētību un neatkārtojamību – viss tas draud radīt drausmīgu psiholoģisku šoku, iracionāla naida uzplūdus pret jums, histēriskas bailes, jūsu neizmērojamo iespēju priekšā, milzīga pazemojuma sajūtu un sajūtu, ka pēkšņi mēs no troņa esam nokrituši dubļos...”

Var tikai cerēt, ka cilvēce nesāks vilkt līdzi šos savus kompleksus līdzi uz savu nākotni.

Interlūdija. Augstlēkšana.

Brāļu Strugacku darbos supercivilizācijas sastopamas vai tiek pieminētas visai regulāri, taču katru reizi izrādās, ka tas ir tikai paņēmiens, lai iezīmētu mūsu pašu civilizācijas pozitīvās vai negatīvās īpašības (tas vienādi attiecas uz “Pikniku ceļa malā”, gan uz “Vaboli skudru pūznī” un uz citiem pēc tēmas piemērotiem garstāstiem un stāstiem). Patiešām, sarežģītu sistēmu attīstību paredzēt ar ekstrapolācijas metodi (“līdz XX gadsimta beigām tvaika lokomotīvju lietderības koeficients palielināsies līdz 20%”) var tikai tuvākajā perspektīvā. Agri vai vēlu attīstībā notiks kvalitatīvs lēciens, kas atņems visām ekstrapolācijām jēgu. Par to, kā varētu izskatīties šis lēciens, “Mazulī” domā Komovs (viņam autori arī uztic izskaidrot “vertikālā progresa” teoriju). Tieši tāda kvalitatīva pāreja nodala cilvēkus no Pusdienas ļudenu civilizācijas garstāstā “Viļņi dzēš vēju”... saprotams ir tikai viens: šāda lēciena raksturu paredzēt, visdrīzāk, vispār nav iespējams.

“Pār” formulas.

Supercivilizāciju tēma jau visai sen ir nopelnījusi, ne tikai fantastu, bet arī zinātnieku uzmanību. Programma SETI kļuva par vienu no pašiem pazīstamākajiem projektiem, kuru mērķis – atrast Ārpuszemes saprāta pazīmes, bet tās tiešu rezultātu trūkums izsauca dzīvē veselu rindu modeļu, kas šo neesamību izskaidroja vai pamatoja.

Taču iesākās viss ar racionālu optimismu. 1963. gadā jaunais zinātnieks Nikolajs Kardaševs pētīja kvazāra CTA-102 (starp citu, tieši programmas SETI padomju daļas ietvaros). Kā vienu no pētījuma starprezultātiem, viņš piedāvāja civilizāciju tipu skalu, pēc to energopatēriņa.

# Pirmā tipa civilizācija spēj izmantot saviem mērķiem planētas enerģiju un uz planētu krītošo saules starojumu. Tādu līmeni sasnieguša civilizācija kontrolē visu savas planētas emnerģiju.

# Otrā tipa civilizācija pilnībā izmanto sava spīdekļa enerģiju, kas dod tai apmēram par 10 kārtām (tas ir, 10 miljardu reižu) lielāku enerģiju, nekā to spēj apgūt pirmā tipa civilizācija.

# Trešā tipa civilizācija jau spēj izmantot visas galaktikas enerģiju (ieskaitot tās centrālo objektu, lai kas tas arī nebūtu), kas padara to apmēram par 10 kārtām energoapbruņotāku, nekā otrā tipa civilizācija.

“Kardaševa skalas” ietvaros par supercivilizācijām var uzskatīt otrā un trešā tipa civilizācijas. Cilvēce pagaidām nav tikusi pat līdz pirmā tipa civilizācijas līmenim – ja aprēķina kaut aptuveni enerģijas daļu, pār ko mēs valdām, pēc formulas, ko piedāvāja astrofiziķis un fantasts Karls Sagans, tad mēs iegūstam tikai apmēram 0,16% no planētas balansa. [Zinātnieki, manuprāt, neņem vērā vienu lietu, ja cilvēce savām vajadzībām izmantos visu enerģiju, ko ražo un saņem Zeme, tad Zeme aizies bojā, jo nesaņems neko. Tāpēc, pēc manām domām šāda veida civilizācijas principā nav iespējamas – t.p.] Ar tādu “naudu” cerības uz kontaktu ar supersaprāta superbrāļiem pat neizskatās pašpārliecināti – tas izklausās vienkārši smieklīgi.

Protams, iespējami arī citi kritēriji, pēc kuriem var aprēķināt civilizācijas attīstības līmeni. Teorētiski pieļaujams, ka tālu ne visas tās attīstās, palielinot enerģijas patēriņu un izstrādājot dabas resursus, kā mēs. Problēma ir tāda, ka formulēt kritērijus tādām “neenerģētiskām” civilizācijām pagaidām neviens zinātnieks nav uzdrošinājies. Karls Sagans gan strādāja pie tīri informatīvas supercivilizācijas koncepcijas. Taču, tā kā informācija arvien biežāk tiek uzskatīta kā viena no matērijas (enerģijas) eksistences formām, tad Sagana piedāvājums sāk izskatīties tikai kā mēģinājums nosaukt to pašu citā vārdā.

Kaut gan – kas zina...

Neredzamie dievi.

Ja supercivilizācijas eksistē, kāpēc mēs neredzam to darbības izpausmes? Būtu bezgalīga pašpārliecinātība uzskatīt , ka cilvēce ir unikāls saprāta nesējs un, ka mums ir izdevies kļūt par neapstrīdamiem līderiem civilizāciju sacensībās. Kosmosā noteikti ir jābūt kādam, kam kaut kādā veidā ir izdevies aizskriet mums priekšā. Mēs vienkārši nevaram to ieraudzīt, atpazīt tā aktivitāšu rezultātus.

Tādi ir, tikai mēs tos neredzam. Šī parādība ir pazīstama ar nosaukumu Enriko Fermī “Visuma Lielās Klusēšanas” paradokss. Šim paradoksam skaidrojumu ir simtiem. Patiešām, attālumi starp civilizāciju mājvietām var būt miljoniem gaismas gadu tāli. Mūsu līmeņa civilizācijas neko daudz nespēj, zemākas attīstības civilizācijas spēj vēl mazāk un mums ir maz interesantas, bet augstākas attīstības civilizācijām savukārt neesam interesanti mēs, kaut gan var viņi daudz vairāk par mums. Un tā tālāk, un tālāk, un tālāk.

Vistālāk “Lielās klusēšanas” paradoksa apsmiešanā ir ticis Staņislavs Lems. Esejā “Jaunā kosmogonija”, ar kuru nobeidzas viņa krājums “Absolūtais tukšums” viņš piedāvā koncepciju, kas apbur un liekas loģiski neapstrīdama: supercivilizācijas noteiktā attīstības līmenī iegūst iespēju vadīt fiziskos likumus savā kontrolētajā “dzīves telpā”.

“...attīstības ceļš ved no pakāpes, kurā dabas likumi tiek atklāti, uz pakāpi, kurā šos likumus rada. Lūk, kas notika – un notiek – miljardu gadu laikā. Tagadējais kosmoss jau nav darbības lauks stihiskajiem spēkiem, akli radošiem un iznīcinošiem saules un saules sistēmas, no tā visa nav ne miņas. Kosmosā vairs nav iespējams atšķirt dabīgo (pirmatnējo) no mākslīgās (pārveidoto)...”

Ateists Lems akurāti un smalki atgriež supercivilizācijas tēmu pie tās reliģiskajām saknēm – pie Dieva – Radītāja tēla – un ar to saprāta brāļu meklēšanu pielīdzina gandrīz vai Dieva meklēšanai.

Varbūt, ka tajā ir pat lielāka jēga, kā uzskatīja pats autors. Visādā ziņā, supercivilizāciju meklēšana pati par sevi vairs neizskatās kā bezjēdzīga uzdevuma izpilde...