Civilizācijas un kaut kas virs tām.
Priedēklis “pār” (“super”) izskatās iespaidīgi, taču mēģinājums atrast tajā racionālu jēgu nogalina visu patosu. Jūs jau saprotat, viss ir relatīvs.
Vairāku pēdējo gadsimtu laikā dažādu līmeņu civilizāciju saskaršanās (spāņi ar Centrālās Amerikas indiāņiem, portugāļi ar melnādaino ciltīm Āfrikā, briti ar saliniekiem Polinēzijā) no eiropiešu redzes viedokļa tika uztvertas pavisam noteiktā rakursā: “kultūras civilizācija” ieradās pie “mežoņiem bez kultūras”. Jēdziens “supercivilizācija” neeksistēja, kā arī viedoklis par to, ka Eiropas attīstības līmeni kāds varētu pārspēt, jo tas izskatījās pēc pilnīgas bezjēdzības. Tā, kaut kā cita, vienkārši neeksistēja, to nevarēja nosaukt, no tā nevarēja gaidīt uzbrukumu. Citas pasaules? Varbūtība, ka tās varētu būt apdzīvotas - par to domāja retais, taču arī tie, kas iedrošinājās kaut ko tādu iedomāties, skaidri zināja: Visuma valdnieks ir Tas Kungs, bet Kungs atsūtīja savu Dēlu tieši uz Zemi. Tas mūsu lodīti padara par pašu svarīgāko planētu visā izplatījumā. Dievs neapšaubāmi ir Augstākais Spēks attiecībā pret visām eksistējošām civilizācijām, tātad neviena cita civilizācija nevarēja būt “super”.
Taču XIX gadsimta beigās Dievs jau atļāva pielaist literatūrai ateistus, materiālistus un (ar īpašu atļauju) Herbertu Velsu. “Pasauļu karu” autors viens no pirmajiem apgrieza “eiropiešu pārākuma” situāciju kājām gaisā, padarot dzimto Britāniju par kolonizējamu teritoriju – un aprakstīja Zemes sadursmi ar attīstītāku “supercivilizāciju”.
Velsa romāns, ne tikai iesāka tēmu (kas ātri pārstāja būt sensacionāla, taču palikusi populāra un pieprasīta vēl pēc vairāk kā simts gadiem), bet arī izmantoja attiecībā pret “augstākajiem radījumiem” autoram visai organisku, taču nemaz ne triviālu priekš pārējiem intonāciju – ironisku, dzēlīgu un atklāti ne godbijīgu. No kā ir dzimuši Velsa marsieši? Pirmkārt, no vairākiem, ārēji racionāliem pieņēmumiem par to, kā bioloģisku var mainīties cilvēks (šo tēmu Velss attīsta arī agrāk esejā “Miljonā gada cilvēks”). Otrkārt, no tīri britiskas vēlēšanās kaut kā iegriezt patosa pilnajam Fridriham Nīčem un viņa “pārcilvēkam”. Un treškārt, tāpēc ka Velsam piemita skeptiska attieksme pret viņam svešo, reliģisko ticību “augstākajiem spēkiem”. Marsieši ārēji ir pretīgi, uztver cilvēkus kā lopus (un šajā ziņā stāv ārpus etikas un pēc Zemes mēra viņiem nav garīguma) un ir intelektuāli kropli – sākumā izstrādājuši efektīgu iekarošanas stratēģiju, viņi ļoti ātri izsēj savu uzvaru, saķēruši puņķus. Bojā eja elementāras higiēnas trūkuma dēļ – kas var būt vēl ironiskāks attiecībā pret “augstākām būtnēm”, “jauniem titāniem”? Ja pievērš uzmanību apstāklim, ka marsieši, ar autora ziņu vai bez tās , tika uztverti kā ļauna karikatūra par eiropiešu kolonizatoru pašpasludināto “pārākumu” pār vietējām tautām...
Pirmā, literārā “supercivilizācija” izrādījās hipertrofēts atspulgs reālajai civilizācijai.
Marsieši kā nācijas psihiskās veselības avots.
Tālāk fantastika visbiežāk ekspluatēja šo tēlu tieši tā – izmantojot kā spoguli. Utopisko romānu autori rādīja šajā spogulī mūsu civilizāciju tādu, kāda tā var kļūt nākotnē. Citi, līdzīgi Velsam, izmantoja “supercivilizāciju” kā neuzvaramu spēku, kurai cilvēks un cilvēce nespēj pretoties. Kā iemesls, lai parādītu labākās un sliktākās personības un sociuma īpašības.
Arhetipu teorijas radītājs Karls Gustavs Jungs daudz un auglīgi rakstīja par baiļu lomu cilvēka apziņā, par to kā daiļliteratūra palīdz lasītājam sublimēt viņu šausminošos iracionālos tēlus – un galu galā tikt ar tiem galā. Racionālā fantastika, kuras pētījumu priekšmets pilnīgi var būt arī “virspersonības” struktūras (sociums, civilizācija), izmanto ļoti līdzīgus paņēmienus. Vienīgā brīvība, ko tā sev atļauj ir mēroga palielināšana. Atsevišķs cilvēks var paniski baidīties Džeku Uzšķērdēju, taču sociums krīt panikā tikai tad, ja iedomāto briesmu mērogs jūtami pārsniedz tā pašaizsargāšanās iespējas.
Šajā ziņā, negribētais Orsona Velsa eksperiments – patiesīgais “Pasauļu karu” radioinscenējums, kas izraisīja paniku vairāku ASV štatu iedzīvotāju vidū – ir ārkārtīgi zīmīgs. Vairums ASV pilsoņu, racionālistu un pragmatiķu, 1938. gada 30. oktobrī noticēja CBS kanālā dzirdētajai “reportāžai” par marsiešu izsēšanos. [Raidlaiks iesākās ar paskaidrojumu, ka “reportāžas” ir tikai teātris, pēc tam, kā pieņemts, sāka iet reklāma un tikai pēc kāda laika sākās pati radioizrāde. Daudzi klausītāji, zinot par reklāmām pirms raidījuma, ieslēdza pārraidi vēlāk un dabiski – brīdinājumu nebija dzirdējuši – t.p.] Cik spēcīga bija tūlītēja reakcija, tik spēcīgs bija arī pēc šī notikuma “skaidrojuma” sociāli-terapeitiskais efekts. Vesela zemapziņas baiļu klase bija izsista no masu zemapziņas. Turklāt, izsista tik noteikti, kad nedaudz vairāk kā pēc trim gadiem radio ziņoja par reālu iebrukumu, japāņu aviācijas uzlidojumu Pīrlhārborai, statistiski būtisks klausītāju skaits sākumā uztvēra šo ziņu, kā kārtējo teātri.
Pēc daudziem gadiem Orsons Velss intervijā atcerējās, ka viņš toreiz esot saņēmis, pa pusei pa jokam “brāzienu” no Rūzvelta – par to, ka pārāk ātri esot sācis kliegt “Vilki!”
Ir viedoklis, ka Rūzveltam, tieši otrādi, vajadzēja pateikties abiem Velsiem par to, ka viņi noorganizējuši “mācību trauksmi” pēc metodes “ķīli ar ķīli izsit”. Turklāt, ar minimāliem izdevumiem, nelielu personīgā sastāva zudumu un ar jūtamu pozitīvu rezultātu.
Cilvēki un titāni.
Koncepcija iedzīvojās ne uzreiz. Velsa novatorismu bija jāapzinās. Masu literatūra vairākas desmitgades turpināja apdzīvot citas planētas un zvaigžņu sistēmas ar civilizācijām, kurām karināt klāt apzīmējumu “super” varēja tikai ar ļoti lielu nosacītību. Piemēram, Edgara Marss-Barsums varēja būt, cik vien gribi, aizraujošs, taču līdz “supercivilizācijai” nevilka (varbūt tikai naudas ziņā, ko par to Berouzs nopelnīja). Kāds gan patiešām var būt “super”, ja šo civilizāciju, kas sen jau piedzīvo savu norietu, visos virzienos un šķērsām apar nejauši uz gaismu ieklīdušais Džons Kārters?
Tā kā Berouza izdomātā “planetārā romāna” “piedzīvojumu” shēma izrādījās tik populāra, ka to pieņēma savā “bruņojumā” desmitiem “žurnālu” fantastikas autoru (kā arī, neaizmirsīsim par to, grāfs Aleksejs Nikolajevičs Tolstojs) un visus 1920. gadus attīstītas civilizācijas ideja jūtamu attīstību nejuta.
Toties jau 1930. gadā iznāk slavenais Olafa Stepldona filozofiskais romāns-eseja “Pēdējie un pirmie cilvēki”, kura galvenais saturs tieši bija process, kurā mūsu civilizācija pārvēršas kaut kā lielākā. Stepldona vēstītājs bija Astoņpadsmito Cilvēku civilizācijas pārstāvis, kas dzīvo uz Neptūna pēc diviem miljardiem gadu. Astoņpadsmitie Cilvēki tā arī nebija tikuši līdz citām zvaigžņu sistēmām, toties visā pilnībā bija apguvuši mentālo saziņu un pat spēja iedarboties uz tālā pagātnē dzīvojošo cilvēku apziņu. Stepldons, tāpat kā citi sava laika domātāji, uzskatīja, ka, attīstoties civilizācijai, cilvēks izmainīsies arī ārēji, tikai atšķirībā no Velsa, viņš tomēr cerēja uz to labāko un attēloja mūsu pēctečus, gan kā spārnotus debess iemītniekus, te kā daudzkājainus lāčus-telepātus, kas sasnieguši fizisku nemirstību. Lai gan, Ceturto Cilvēku civilizācija, kas kļuva par eiģeniska projekta gala produktu, bija gigantisku, bezķermeņa smadzeņu sabiedrība, taču šis attīstības virziens izrādījās strupceļš. Gludus ceļus savu civilizāciju attīstībā autors necentās izdomāt – viņa romānā kārtējo izrāvienu cilvēces attīstībā parasti izsauca liela katastrofa, pēc kuras cilvēkiem vajadzēja nomainīt vai transformēt eksistences vidi un piemēroties jaunajiem apstākļiem. Kā robežšķirtne notikumiem, Stepldonam figurē globāls karš, marsiešu iebrukums, klimata izmaiņas, Mēness krišana uz Zemi, kosmiskās katastrofas...
Protams, supercivilizāciju aprakstos “Pēdējos un pirmajos cilvēkos” nebija mēģinājuma prognozēt, nebija mēģinājuma radīt nākotnes sabiedrības racionālus modeļus – te visdrīzāk var runāt par metaforisku poētiku. Stepldonam cilvēks soli pa solim iegūst Titāna būtību un kļūst par jauna mīta varoni.
Interlūdija. Big Dumb Object: Lielais Nesaprotamais Objekts.
Viena no galvenajām pazīmēm fantastikā kontaktā ar supercivilizāciju bieži ir kaut kādas gigantiskas būves atrašana [Uzreiz atmiņā ataust “Zvaigžņu vārtu” seriāli: noslēpumainā pils'ta Atlantīda un starpgalaktiskais kuģis “Liktenis” - t.p.], kas ir kāds relikts vai arī ne visai relikts.
1981. gadā britu fantastikas pētniece Rouza Kevenija šo apstākli pieminēja citu tipisku 1970. gadu fantastikas paņēmienu vidū, lietojot ironisku neoloģismu “Big Dumb Object” (ko varētu arī iztulkot, kā “Lielo Muļķīgo Objektu”). Kevenija domāja sižetus, kuros Zemes cilvēk, vai nu sastop kosmosā liela mēroga artefaktus, vai arī paši būvē kaut ko milzīgu. “Lielo Muļķīgo Objektu” kategorijai var pieskaitīt Larija Nivena “Pasauli-gredzenu”, orbitālo vairogu no Artūra Klārka un Stīvena Bakstera “Saules vētras” 0 un tā tālāk. “Muļķība”, starp citu, var izrādīties visai gudra (piemēram, līdz malām piepildīta ar mākslīgo intelektu) [Atceramies Klārka “Tikšanos ar Ramu” - t.p.], ak vai, tas to vairs neglābs – angļu valodā iznākošā fendomā termins ir iesakņojies tieši tādā veidā. Akadēmiskie avoti, protams, dod priekšroku citam terminam - “makrostruktūras”, taču visi lieliski saprot, kas ar to ir domāts.