1891.gadā Dānijā, Jutlandes pussalā, netālu no Gudenstupas ciemata kūdras purvā tika atrastas 13 sudraba plāksnes: piecas – garas taisnstūrainas, septiņas īsas un viena liela. Arheoloģiskie atradumi dāņu purvos bija retums: atrada ne tikai atsevišķus sadzīves priekšmetus: monētas, iejūgus, lauksaimniecības instrumentus, mājas priekšmetus, traukus, bet pat lieliski saglabājušās pateicoties kūdras konservējošām īpašībām mūmijas – piemēram, neilgi pirms atraduma Gudenstupā, 1879.gadā, dāņu apmetnes Ramtenas tuvumā tika atrasta lieliski saglabājusies sievietes mūmija (tā saucamā “Sieviete no Hjuldes purva”). Gadu pēc tam, 1892.gadā, arheologs un Dānijas Nacionālā muzeja Kopenhāgenā darbinieks Sofuss Millers savāca atrastās plāksnes katla formā. Kopš tā laika tas glabājas muzejā.

Atraduma vēsture

Millers savāca katla ārējo pusi no septiņām taisnstūra plāksnēm ar dievību atainojumu. Bet piecas plāksnes ar ķeltu eposa ainām noformēja tā iekšpusi. Par pamatu kļuva liela plāksne. Visas detaļas izgatavotas no gandrīz tīra sudraba, dažas kalto atveidojumu detaļas bija apzeltītas.

Kā uz ārējām, tā arī uz iekšejām plāksnēm atainoti atropomorfi radījumi. Viņi acīmredzami atšķiras savā starpā pēc nozīmīguma (dievi, varoņi, parasti karotāji). Tas redzams figūru izmēros. Bez tam, uz plāksnēm izgrebti daudzveidīgi dzīvnieki: ziloņi, suņi, delfīni, lauvas, vērši, grifoni, čūskas, brieži, putni. Katla diametrs sastāda 59 centimetrus, augstums – 42 sentimetri.

Kad tad tas tika radīts un kam bija paredzēts? Atbildi uz otro jautājumu zinātnieki atrada ātri. Tas acīmredzami bija rituālas dabas priekšmets, kuru izmantoja rituālu laikā (iespējams, kā ziedojumu tai vai citai dievībai). Ir pieņēmums, ka katls bija speciāli izjaukts un noslīcināts purvā. Tiesa, tajā laikā, visdrīzāk, tas bija ezers. Cita versija pieļauj, ka katls bija ierakts sausā zemē, bet ūdenī izrādījās pēc tam, kad apkaime kļuva purvaina.

Izgatavošanas laiks arī daudzmaz skaidrs – I gadsimts pirms mūsu ēras. Katla no Gundestrupas galvenā problēma ir tā autorībā. Neskatoties uz to, ka tas tika atrasts Dānijā, un attiecas uz dzelzs laikmeta (III-I gadsimti pirms mūsu ēras) vēlāko ķeltu latento arheoloģijas periodu, atainojumu stils uz plāksnēm nav līdzīgs ķeltu stilam. Pat neskatoties uz mitoloģiskiem un dekoratīviem motīviem ar izteiktu ķeltisku raksturojumu. Katla radīšanas vietas noteikšanu ir sarežģīti, un zinātnieku diskusija joprojām turpinās.

Lieta tajā, ka vienlaikus ar daudzskaitlīgajām ķeltu ciltīm, kuras tajā laikā apmetās Spānijā, Britu salās, Vācijā, musdienu Čehijas, Ungārijas un Rumānijas teritorijās, šeit nav saglabājušās senākas šo teritoriju apdzīvojušo iedzīvotāju apmetnes. Bet tieši – iliriešu, ibēru, liguru cilšu, kuras nodeva ķeltiem savus tradicionālos ornamentus un metālapstrādes paņēmienus. III gadsimtā pirms mūsu ēras daļa ķeltu iekļuva Mazāzijā un apmetās tur frīķiešu apkaimē, no kuriem arī tika ne mazums pārņemts.

Līdz pat šim laikam neesksitē vienots viedoklis. Vieni zinātnieki uzstājas tā labā, ka katlu izgatavoja ķelti, uz tas noticis Rietumeiropā. Citi norāda uz iecirtumiem uz dzīvnieku ķermeņiem, viņu saplacinātajām lūpām, grifonu spārnu formām un apgalvo, ka tas ir skitu vai friķiešu darbs, izvēloties katla izgatavošanas vietu Eiropas dienvidaustrumos, Donavas vidusteces rajonā vai pat pie Melnās jūras. Vēlāk katls ķeltu kimbru cilts varēja to nogādāt uz ziemeļiem, kuru daļa secīgi devās no Jutlandes gar Baltijas jūru uz austrumiem un apmetās mūsdienu Prūsijas teritorijā sajaucoties tur ar vietējiem vācu iedzīvotājiem.

Vērši un ziloņi

Daudzu gadu garumā zinātnieki pētīja atainojumus uz katla un interpretēja tos no ķeltu mitoloģijas redzesviedokļa. Figūru kombinācijās viņi saskatīja vienas no pazīstamākajām īru sāgām – “Vērša nolaupīšana no Kuaļngas”, kura attiecināma Ulandas ciklam, epizodu variācijas. Tomēr nevienā “Nolaupīšanas” versijā nav sastopams rituālu medību ar suņiem uz vēršiem, apraksts, kuru atainojums rotā apaļu plāksni, kura kalpo par katla dibenu.

Vērša tēls ir ļoti raksturīgs austrumķeltiem, tai skaitā faķiešu. Bieži viņu saista ar Mitras kultu – irāņu izcelsmes dievību, kura saistīta ar draudzīgumu, līgumu, saskaņu un saules gaismu. Daudzās viņam veltītajās freskās Mitra rituāli nodur vērsi. Tomēr vērša dzīšana ar suņiem sastopama šīs dievības pielūgšanas rituālu vidū (katrā gadījumā, spriežot pēc atainojumiem).

Vēl vairāk, joprojām nav vienota viedokļa attiecībā uz citām figūrām. Ķeltu kultūrā nebija ziloņu atainojuma, tomēr uz vienas no plāksnēm viņi ir, kaut arī stilizēti. Daži pētnieki, kuri uzstājas par artefakta gallisko izcelsmi, izskaidro ziloņu parādīšanos uz katla ar to, ka Otrā Pūniešu kara laikā (218-201 gadi pirms mūsu ēras) pa teritorijām, kuras apdzīvoja ķelti, pārgāja kartāgiešu karavadonis Hanibāls, kura armijā bija ziloņi. Jo vairāk – liels daudzums ķeltu devās kopā ar viņu karot pret Romas republiku. Taču vai varēja atmiņas par Hanibāla ziloņiem saglabāties tik ilgi, lai viņu atainojumus kaltu pēc pusotras – divām simtgadēm?

Citi runā par to, ka 270-jos gados pirms mūsu ēras ķeltu ciltis galati saskārās Mazāzijā ar Selekvīdu valsts cara Antioha I karaspēku, kurš izveda kaujas laukā 16 ziloņus. Galati cieta zaudējumu, bet cars ieguva godpilno iesauku Soters, tas ir – “glābējs”. Šī versija liecina par labu “Donavas-Melnās jūras piejūras” versijai par katla izcelšanos. Taču jautājums par atmiņu paliek.

Kernuns vai Pašupati?

Pati pazīstamākā katla plāksne ataino lotosa pozā sēdoša vīrieša figūru ar lieliem zarainiem brieža ragiem. Viņa labajā rokā torkvess (kakla rotājums, kuru ķeltiem nēsāja gan sievietes, gan vīrieši) un ragaina (aungalvaina) čūska kreisajā rokā. Pie figūras kreisās rokas izvietojies vilks, pie labās – briedis (bagātības simbols). Šie simboli ļauj pieņemt, ka mūsu priekšā ķeltu meža un dzīvnieku pasaules dievs Kernuns (Cernuns).

Zināmi vairāk nekā pussimts mūsu ēras atainojumu, kuri tā vai citādi saistīti ar šo dievību. Vairums no tiem radušies Francijas ziemeļaustrumos. Vairāk līdzīgs tika atrasts uz vienas no Nortdam de Pari katedrāles kolonnām. Lieta tajā, ka šī kolonna sākotnēji bija piemiņas stabs, kuru uzstādīja I gadsimta sākumā kuģbuvētāju biedrība no ķeltu cilts – parizejiem. Starp citu, tieši no šīs cilts nosaukuma bija radīts jauns nosaukums romiešu Lutecijai, un tā tika pārdēvēta par Parīzi.

Čūska ir dabas dievību atribūts ne tikai ķeltu, bet arī skitu un fīķiešu folklorā. Piemēram, čūskkājainā Api zemes dieviete – leģendārā skitu ciltsmāte. Daži pētnieku savos pieņēmumos aiziet vēl tālāk uz austrumiem. Viņi salīdzina atainojumu uz katla no Gundestoras plāksnes ar tā saucamo “Pašupati zīmogu”, kuru atrada izrakumu laikā Mohendžo-Dado. Tā ir lielākā senā pilsēta Indas ielejā un viena no pirmajām pilsētām Dienvidāzijas vēsturē, vienaudze Senās Ēģiptes un Senās Mesopotānijas civilizācijām. Uz “Pašupati zīmoga”atainots lotosa pozā sēdošs cilvēks ar trim sejām un ragiem. Šo lopu un lopkopības aizgādņa atainojumu identificē ar senajiem Šivas kultiem, vai arī ar seno dievību Rudru, kurš saistīts ar nāvi, medībām, negaisu, vēju, vētru un izdziedināšanos. Tomēr analoģija starp Kernunu un Pašupati var būt gadījuma rakstura, par cik radniecīgi atainojumi telpā starp Indu un Jutlandi pagaidām nav atrasti.

Pētot figūras, ainas un sizetus uz Gundestrupas sudraba katla, pētnieki nonāca pie secinājuma, ka dievības un ainas nav specifiskas kādai nebūt kultūrai. Rituālā trauka attēli ietvēra sevī daudzu tautu raksturīgās īpašības un ir daudzu dzelzs laikmeta kultūru saplūdums.