Nāves maska
Talantīgi cilvēki dzīvo pēc saviem likumiem. Viņu nervi ir kaili un skan kā uzvilktas stīgas, dvēsele visu laiku ir satraukta. “Dzejnieki iet pēdām pa naža asmeni/un sagriež asinīs savas basās dvēseles”, teicis Vladimirs Visockis. Īpašais dvēseles stāvoklis bieži noved pie tā, ka talantīgam cilvēkam ir sestā maņa, viņš tic mistikai, priekšnojautām, un pats bieži paredz nakotni. Tajā skaitā arī savu navi.
1881.gada 28.janvāra rītā Fjodors Mihailovičs Dostojevskis mierīgi pateica radiniekiem: “Es zinu, man šodien ir jānomirst”. Vakarā viņš nomira.
Ukraiņu ceļojošais filozofs Grigorijs Skovoroda paredzēja, ka nomirs pēc nedēļas, un laicīgi izraka sev kapu kapsētā. Bet nāves dienas rītā nomazgājās, apģērba tīras drēbes, apgūlās un patiešām nomira. Uz sava kapa viņš bija novēlējis uzrakstīt: “Pasaule ķēra mani, bet nenoķēra”.
Savu bojāejo paredzēja dzejnieks un komponists Igors Talkovs. Reiz viņa muzikālais kolektīvs lidoja uz viesizrādēm. Lidmašīna iekļuva turbulences zona, un muzikanti sāka nervozēt. Igors pasteidzās visus nomierināt. “Neuztraucieties. Man zvaigznēs ierakstīts nomirt no lodes. Kamēr esmu ar jums, aiakatastrofa jums nedraud”.
Jaltā 1980.gadā vienā viesnīcas numurā sapulcējās Igors Talkovs, aktieris Aleksandrs Pankratovs-Čornijs un astrologs Pāvels Globa. Kā ierasts, iedzēra, bet pēc tam joka pēc palūdza astrologu sastādīt katram horoskopu. Tas, ko viņiem pateica Pāvels, lika viņiem atskurbt: “Jūs nomirsiet vienā dienā”.
Kādu laiku pirms nāves dziedātājs filmējās dokumentālā filmā “Igora Talkova sapņi”. Scenārijs atstāja uz vinu lielu iespaidu: viņam vajadzēja spēlēt pašam sevi, taču it kā atgreizušos no viņpasaules. Kad Igors nomira, filmu gatavoja parādīšanai televīzijā.
1991.gada 26.augustā pēc koncerta pie Igora piegāja nepazīstams cilvēks un pateica, ka redz uz viņa sejas nāves masku. Bet neilgi pirms savas nāves Igors pateica: “Man atlicis dzīvot tikai mēnesi”. 6.oktobrī koncetrā Ļeņingradas Sporta pilī “Jubiļeinij” Igors Talkovs uzvilka melnu kreklu, kaut arī vienmēr vilka baltu. Dziedātājs sastrīdējās ar Igoru Malahovu, dziedātājas Azizas direktoru. Konflikts beidzās ar traģēdiju – lode, kuru palaida Malahovs, trāpīja Talkovam sirdī. Bet Pankratovs-Čornijs, starp citu, izdzīvoja aviokatastrofā.
Kartiņa sēru rāmītī
Leonīds Bikovs nekad nebija likteņa luteklis. Viņa attiecības ar kinematogrāfa priekšniecību veidojās nevienkārši: viņam nedeva filmēt, lika spieķus riteņos. Šodien tam ticas ar grūtībām. 1954.gadā uz Padomju Savienības ekrāniem iznāca filma “Tīģeru dresētāja” (“ Укротительница тигров”), kurā Leonīds uzņēmās kaut arī ne galvenajā lomā, bet atmiņā paliekošā lomā. Skatītājs iemīlēja viņa varoni, tāpat kā arī visas citas. Lielā Tēvijas kara laikā Leonīds kopā ar ģimeni atradās evakuācijā Barnaulā. Taču rāvās uz fronti! Kopš bērnības sapņoja par aviāciju divas reizes stājās lidotāju skolā: pirmo reizi – 1943.-jā, otro – 1945.-jā! Piemo reizi viņu neuzņēma viņa sev pierakstītā vecuma un mazā auguma dēļ. Pakarot viņš nepaguva – karš beidzās. Taču filma par kara lidotājiem kļuva par viņa sapni. No idejas līdz tās realizācijai pagāja ilgs laiks. Scenāriju filmai “Kaujā dodas tikai veči” (“В бой идут одни старики”) noraidīja Ukrainas Goskino ierēdņi tā “nevaonizācijas” iemesla dēļ. Tad Bikovs sāka lasīt atsevišķas scenārija daļas koncertos. Publika to uzņēma uz urrā. Par scenāriju iestājās Lielā Tēvijas kara dalībnieki. Filma tika uzņemta un ar triumfu “izgāja” pa visu valsti.
Nākošā filma “Ati-bati, gāja karavīri” (“Аты-баты, шли солдаты”) kļuva par pēdējo. Bikovam bija tikai 48 gadi, kad tā izgāja vispārējai apskatei. Bikovs tajā ielika dvēseli un dažus darba gadus. Bet ierēdņi vienkārši sabradāja viņu. Uz to laiku Bikovs jutās iztukšots, noguris, sasists. Viņš sev likās sagrabējis vecis. Pastāvīgas sadursmes ar kinoindustrijas ierēdņiem izsūca viņu, režisors pārdzīvoja trīs infarktus. Bikovs bija bezgalīgi tāls no tā tēla, kurš tika kultivēts padomju kino, - platplecains, bezkompromisu vīrietis ar vēja appūstu seju. Bikova varoņi – ironiski, atvērti, šaubošies.
Savas 56-gades priekšvakarā Leonīds Fjodorovčs pateica, ka atsakās atzīmēt publiski savu jubileju. “Es negribu, lai tā pārvērstos par manām bērēm”. Bet dzimšanas dienā Bikovs saņēma kartiņu no anonīma – savu fotogrāfiju melnā sēru rāmītī ar garas dzīves vēlējumiem. Bikovs šo sūtījumu ļoti ņēma pie sirds un apsēdās rakstīt vēstulo draugiem: “Ziniet, ka es nekad un ne pie kādiem apstākļiem nepielikšu sev rokas. Ja tas notiks, tas nozīmē, ka esmu iztērējies”. Bikovs lūdza draugus pieskatīt Lesu (dēlu Aleksandru, kurš bija iesaistīts krimināllietā), kā arī ... pārdot “mašīnu pa spekulatīvu cenu”. Leonīds Fjodorovičs nebija sakrājis bagātibas un negribēja, lai ģimene pēc viņa nāves dzīvotu trūcīgi. Traģēdijas priekšvakarā Bikovs uzrakstīja personisko bēru scenāriju ar nosaukumu “Un ja nu tās ir beigas...”: “Nekādas... runas pie kapa, savādāk es piecelšos un aiziešu – sanāks konfūzs. Lai kāds viens pateiks vārdu “Sveiks”, un viss. Nevajag cirku, ko sauc par bēru mielastu. Bet pēc tam ieraujiet cik kurš var. Bet pēc tam lai otrā eskadriļa iegriež “Smugļanku” no sākuma līdz beigām...”
Bikovs traģiski gāja bojā autokatastrofā trasē Minska-Kijeva 1979.gada 11.aprīlī. viņš savā “Volgā” atgriezās no vasarnīcas pie Kijevas. Viņam pa priekšu kustējās traktors. Režisors izlēma to apdzīt. Tomēr apdzīšanas laikā notika sadursme ar pretimbraucošo transportu. Bikovs nomira uz vietas. Viņa “Volga” bija sasita tā, ka pārdot to nebija iespējams.
Citizcelsmes aktieris
Neilgi pirms savas nāves aktieris Oļegs Dāls vērsās pie astroloģes ar vienu jautājumu: vai viņam ir ārlaulības dēls. Dāls ļoti vēlējās bērnus, taču visas trīs sievas neviena nedāvāja viņam bērnu. Diemžēl astroloģe atbildēja noliedzoši. Vairāk neko Dāls nesāka jautāt: viņš jau tāpat zināja, ka drīz nomirs.
1980.gada Olimpiādes laikā Maskavā nomira Vladimirs Visockis. Dāls toreiz pateica: “Es – nākošais”. Drauga bērēs viņš nepārtraukti apgalvoja: “Tagad ir mana kārta”.
1981.gada 20.janvārī Dāls no rīta pamodās vasarnīcā un pateica sievai Lizai: “Es sapnī redzēju Volodju. Viņš sauca mani”.
Kopš tā laika nāves tēma viņa sarunās radās vienmēr. Reiz viņš pastāstīja, ka Lietuvā nelaiķus glabā sēru katafalkā. Bet Maskavā, viņš ar rūgtumu teica, - autobusā. “Cik neinteresanti”. Citā reizē viņš sarunājās ar ceha kolēģi aktieri Anatoliju Romašinu. Dāls pajautāja: “Toļa, tu dzīvo turpat, pie Varganovskas kapiem?” Kad Romašins atbildēja apstiprinoši, Dāls teica, viņš tur drīz būs.
1.martā Dāls atlidoja uz Kijevu uz filmēšanos. 2.martā kinopaviljonā pie viņa piegāja mākslinieks un palūdza atļauju uzzīmēt viņa portretu. Dāls viņam atbildēja: “Jums ir viena diena”. 2.martā aktieris neatnāca uz provēm. Uzlauza viesnīcas numura durvis – Oļegs Ivanovičs bija miris.
Pēc viņa sievas atmiņām, viņam bija vāja sirds. Bet strādāja viņš līdz spēku izsīkumam, nežēlojot sevi, konfliktēja ar režisoriem un kino ierēdņiem. Tam grūti noticēt, bet Dālam nebija ne apbalvojumu, ne pagodinošu nosaukumu. “Es esmu citizcelsmes aktieris”. – jokojot viņš teica par sevi.