No sākuma spriedām, ka lietu pārlaidīsim, noslēpušies zem tilta pāri Ventai. Bet tad izlēmām, ka tomēr, tādi slapji jau līdz ādai, turpināsim ceļu līdz autobusa pieturai. Nevar jau zināt, cik ilgi lietus turpināsies, un autobusu palaist garām arī negribējās. Jo nākamais būtu tikai pēc stundām trim.

Pulksteni mobilajā telefonā apskatīties bija pagrūti – pirmkārt, rokas uz viss pārējais slapjš un mobilais kaut kur mugursomā; otrkārt – viņam baterija nosēdusies un uzlādēt nav iespējams.

Kad nonācām pie pieturas un bijām jau zem pieturvietas nojumes, lietus, kā apdomājies, arī sāka mitēties.

Mēs nu sameklējām cigaretes, kuras bija tālredzīgi iepakotas maisiņā, ietītas džemperī un mugursomā ieliktas tādā vietā, kur „no augšas” mitrums vismazāk tiek klāt. Un sākām gaidīt autobusu, aiz „gara laika” mēģinot nostopēt kādu mašīnu uz Ventspili. Ja nu paveicas un mēs ātrāk tiekam uz priekšu?

Un mums paveicās.

Mūs, tādus pavisam žļurkstošus un pilošus, tikko žūt sākušus, savā mašīnā uzņēma precēts pāris no Ventspils.

Aizpļāpājāmies.

Aizpļāpāšanās rezultāts – mūs Ventspilī pieveda pie veikala, lai mēs varētu iepirkt pārtiku un dzeramo Jāņu vakaram un aizveda līdz pašam Miķeļtornim, puskilometru no tās vietas, uz kuru mums bija jānokļūst.

Njā. Skaisti.

Katrā gadījumā varu silti ieteikt stopējot ceļot uz un ap Ventspili. Ventiņi ir atsaucīga un viesmīlīga tauta.