Tas bija 2007. gada 2. augusts. Datumu precīzi atceros tikai tāpēc, ka šajā datumā Oskara grupai Cult of Destruction šajā datumā notika viņu pirmais koncerts Ventspils pievārtē, Krievulaukos. Viņi turp jau bija devušies no paša rīta (kaut kā tā). Es devos ar satiksmes autobusu pa dienu. Nauda bija sagalabāta arī atpakaļceļam sabiedriskajā transportā.

Viss bija un notikās ideāli – nokļuvu Ventspilī, autoostā noskaidroju pēdējā Rīgas autobusa atiešanas laiku, iesēdos vietējās satiksmes autobusā un aizbraucu uz Krievulaukiem. Gaidot koncerta sākumu, paspēju vēl telefoniski noskaidrot vilciena atiešanas laiku virzienā uz Rīgu (laiks man nu galīgi nederēja).

Koncerts sākās ar „mazu” nobīdi laikā, nedaudz jau ienervozēju – kā paspēšu uz pēdējo autobusu, kurš no Ventspils autoostas atiet 22.00. Paspēju. Grupa nospēlēja savu programmu, 21.45 grupas vadītājs mani ar savu mašīnu ātrā tempā aizveda līdz autoostai un tur atstāja.

Un tad... Tad iestājās „aplauziens”. 22.00 uz Rīgu no Ventspils autoostas autobusi atgāja darba dienās. Bija sestdienas vakars. Autoosta slēgta, vilciens uz Rīgu jau divas stundas kā klidzināja kaut kur pa sliedēm. Es – viena pati svešā pilsētā bez sapratnes, ko tālāk.

Rīcību „izfunktierēju” visai ātri.

Autoostā atradās pāris taksometri. Ar vienu no šoferiem sarunāju, ka viņš par piecīti (mana vienīgā nauda uz to brīdi, starp citu) aizvedīs mani līdz Ventspils robežai, vietai, kur tā īsti sākas Ventspils – Rīgas šoseja. No turienes – kas gan cits, ja ne stopēšana? Ar domu – gan jau grupas mašiņi mani pa ceļam kaut kur panāks un kaut vai, virtuāli izsakoties, bagāžniekā līdz Rīgai aizraus.

Ventspils robežpunktā iztrausos no mašīnas, aizsmēķēju. Nepaspēju izsmēķēt pat pusi cigaretes, kad „atradās” mašīna, kurā tiku aizrauta kādus 20 kilometrus Rīgas virzienā. Kanpi iztrausos no tās, kad nāca nākošā un tapa „nolauzti” vēl kādi <st1:metric2 metric_value="30" metric_text="kilometri">30 kilometri</st1:metric2>. Kad tiku ārā no tās, nepagāja ne 3 minūtes, kad mani „savāca” tālbraucējs.

Šis tālbraucējs devās uz Igauniju cauri Rīgai. Līdz ar to tapu izsēdināta jau pašā Rīgā, tajā Salu tilta pusē, kas tuvāk Rīgas centram, Ķengaragam un visai pārējai Rīgai. Pulkstenis bija dažas mnūtes pāri pusnaktij.

Tuvākajā benzīntankā no taksofona piezvanīju Oskaram. Viņi no Krievukalniem bija izbraukuši ap 23.00. Tiesa, Oskars izklausījās pārsteigts, ka es jau esmu Rīgā, atceroties mūsu iepriekšējo „visai ātro” braucienu uz ventiņpusi.

Pēc sarunas ar Oskaru devos kājām uz Ķengaragu, kur mitinās Enj. Bija sarunāts, ka mēs tur tiekamies pēc ventiņpuses pasākuma un pārlaižam atlikušo nakts daļu un nākamo dienu.

Biju galā ap vieniem naktī.

Pašai bija pārsteigums, ka ceļš no ventiņpuses man aizņēma mazāk laika nekā ceļš uz ventiņpusi.

Virtuvē dzerot tēju abi ar Enj izspriedām, ka drīz jau Oskaram jābūt klāt (nu, stunda, pusotra apmēram); zvanu pie durvīm gan jau kāds no mums dzirdēs; devāmies gulēt.

Pamodos ar kaut kādu dīvainu nemieru jau gaismiņā. Oskara arī vēl nebija. Miegaini „aizlīdu” istabai pāri, pamodināju Enj un palūdzu viņam mobilo, lai piezvanītu Oskaram un noskaidrotu, kas par lietu. Enj tik pat miegains pastiepa roku ar mobilo un turpināja gulēt.

Pulkstenis mobilajā rādīja četri no rīta.

Oskars atsaucās, nomierināja mani, ka esot jau Rīgā, Nacionālā teātra tuvumā. Drīzumā būšot.

Bija pulkstenis septiņi (Nu, tā Enj apgalvoja), kad mani pamodināja Enj – tagad esot mana kārta nelaikā mosties; pie durvīm zvanot.

Aiz atvērtajām durvīm stāvēja „zombijs” Oskars un izskatījās pēc tāda, kuram uz pasaules nav nekā mīļāka par gultu, segu un spilvenu...

Kā braucis uz Rīgu, kādi bijuši piedzīvojumi – lai nu Oskars stāsta pats.