Murgpilnās naktis bēniņos.

Stīvens Kings pasaulē nāca 1947. gada 21. septembrī, kad Donalds Kings un viņa sieva Nellija Rūta jau bija zaudējuši cerības kādreiz tikt pie bērniņa. Apsekojuši Nelliju drīzumā pēc dzemdībām, ārsti paziņoja, ka viņa nekad nevarēs kļūt par māti, un ieteica bērniņu adoptēt. Kingi ieklausījās ārstu teiktajā un adoptēja puisīti Deividu. Bet pēc tam piedzima Stīvens ....

Ļoti gaidītā dēla nākšana pasaulē Donaldu Kingu ilgi nepriecēja: viņa attiecības ar sievu jau sen bija visai saspīlētas, bet daudzie parādi un bērnu raudas atņēma jaunajam tēvam dvēseles mieru. Divus gadus pēc dēla piedzimšanas Donalds izgāja no mājām, lai nopirktu cigaretes, bet atpakaļ vairs neatnāca. Viņš vienkārši aizmuka. Reiz viņa sieva dokumentālajos kadros par algotņiem Kongo atpazina savu vīru Donaldu.

Palikusi ar diviem bērniem, Nellija nekrita izmisumā, bet gan sāka cītīgi strādāt. „Mana māte dzīvoja bez vīra,” ar rūgtumu Kings stāsta par savu bērnību. „Mūs nemitīgi piemeklēja kādas grūtības. Mani nomāca netaisnības sajūta, kas mani tā arī nav pametusi un atspoguļojas manās grāmatās.”

Jau pavisam agri Stīvens iepazina neizturamas sāpes. Divarpus gadu vecumā viņš sava onkuļa garāžā atrada izdedžu bloku. Mazulis iztēlojās sevi par cirka spēkavīru un ar grūtībām pacēla to virs savas galvas. Šķita, ka tūlīt iedegsies starmeši un sajūsminātie skatītāji veltīs viņam vētrainus aplausus. Tomēr aplausu vietā no izdedžu bloka, kurā bija lapseņu pūznis, izlidoja lapsene un sāpīgi iekoda Stīvenam ausī. No pēkšņām sāpēm zēns bloku izlaida no rokām, un tas trāpīja pa kāju, sadragājot pirkstus.

Citā reizē, pastaigājoties ar brāli, Stīvenam sagribējās uz tualeti. Deivids piedāvāja atviegloties turpat mežā, bet papīra vietā izmantot kāda auga lapas. Tā bija indīgā efeja ... Pēc tam vairāk kā mēnesi zēnam bija regulāri jāpieņem ārstnieciskās vannas un jādziedē čūlas. Ar šausmām puisēns lūkojās uz savu roku, ko klāja pārplīsušas čūlas, caur kurām varēja redzēt jēlu miesu ....

Šie gadījumi atstāja savas pēdas: Stīvena galvā ieperinājās doma, ka apkārtējā pasaule ir bīstama un ka ikviens priekšmets. Pat šķietami visnevainīgākais, var nodarīt sāpes. Vēlāk savos darbos Kings pie šīs tēmas atgriezās bieži vien un rakstīja par „prātu zaudējušiem” automobiļiem, ļaunām rotaļlietām un mobilajiem tālruņiem, kuru signāls nogalina ....

Ģimenē ekonomēja it visu, pat elektroenerģiju. Stīvenam nācās iemigt piķa melnā tumsā. Nav brīnums, ka viņam bija grūti aizmigt un ka viņš bieži sapņos redzēja murgus. Astoņu gadu vecumā viņu bija nomocījis kāds briesmīgs sapnis, kas regulāri atkārtojās: „Es pakalnā redzēju karātavas. Vējš šūpoja pakārta cilvēka ķermeni, pagrieza to ar seju pret mani, un es ieraudzīju pats savu seju, ko bija izkropļojušas maitu lijas un trūdēšana. Pakārtais lūkojās tieši uz mani ...”

Uz visiem laikiem Stīvena atmiņā palikušas arī šausmīgās naktis vecmāmiņas mājas bēniņos. Nellijai nācās uz turieni pārcelties, lai koptu savus vecākus. Stīvena gulta atradās bēniņos, kur vienmēr skraidīja žurkas. Kaut gan pagājis daudz gadu, rakstnieka bailes no šiem zvēriņiem joprojām ir dzīvas. Grūti aizmirs tumsu, mazo ķepiņu skaņu, garo astu švīkstēšanu un vecmāmiņas kliedzienus, kas bija dzirdami no lejas. Daudz kas no šīm atmiņām atspoguļots viņa grāmatās.

Piecu gadu vecumā Stīvens mājās atrada tēva čemodānu, kas nija pilns ar fantastiskām un mistiskām grāmatām, kā arī paša Donalda Kinga darbiem. Vēl tur bija vēstuļu paciņa – dažādu izdevniecību publikāciju atteikumi. Acīmredzot rakstnieka talantu Stīvens Kings mantojis no sava tēva.

Pēc tam, kad sešu gadu vecumā Stīvens, kā viņš pats apgalvo, „apguvis sešas tonnas komiksu”, viņš pievērsies nopietnākām grāmatām, bet pēc tam arī pats sācis sacerēt. Pirmos četrus stāstus vņš uzrakstīja par Viltīgo Trusi un viņa draugiem. Nellija par dēla literāro darbu maksāja bagātīgi: par katru stāstu viņš saņēma 25 centus, tādā veidā nopelnot savu pirmo dolāru.

Bez grāmatām milzīga ietekme uz viegli ietekmējamo pusaudzi bija arī kinofilmām. Viņš, sidija pamirstot, skatījās fantastikas filmu „Zeme pret lidojošiem šķīvīšiem” par nežēlīgajiem atnācējiem, kuru tehniskā varenība vairakkārt pārspēja Zemes iedzīvotāju iespējas .... Seansa laikā atgadījās arī kas grandiozs – kinoteātra īpašnieks pārtrauca seansu un trīcošā balsī paziņoja, ka krievi palaiduši kosmosā pavadoni. Tālie krievi, kuriem piederēja tik jaudīgas raķetes, toreiz šķita ne mazāk bīstami par asinskārajiem atnācējiem uz ekrāna.

Emocionālais Stīvens priekšroku deva šausmu filmām, nevus Disneja animācijas filmiņām. „Pie velna visu jauko, pie velna visu iedvesmojošo, pie velna Sniegbaltīti ar visiem viņas septiņiem rūķīšiem. Man bija vajadzīgi briesmoņi, kas aprija veselas pilsētas, radioaktīvi līķi, kas iznāk no okeāna un ēd sērfotājus.” Vai tolaik Stīvens domāja, ka pēc gadiem tieši viņa grāmatas būs par pamatu daudz aizraujošākām šausmu filmām?

Izrāviens no „Pasaules pakaļas”.

Izlaiduma klasē, lai palīdzētu mātei, Stīvens iekārtojās darbā vērpšanas un aušanas fabrikā. Par šo periodu viņam palikušas sliktas atmiņas: „Tas nebija labākais laiks manā dzīvē, taču man izdevās neiegrūst pirkstus zobratos un nesašūt tos ar smago šujmašīnu, šujot nekrāsotus audumus”. Kingam, kurš neizcēlās ar īpašu veiksmi, šāds darbs pilnīgi droši varēja beigties ar invaliditāti.

Darbs fabrikā deva jaunus sižetus literārajai daiļradei, kuru Stīvens, neskatoties uz redakciju visai solīdo atteikumu kaudzi, ietiepīgi turpināja. Tā pasaulē nāca stāsts par gludināmo dēli, kurā bija iemiesojies ļaunais gars, tāpēc tas cietsirdīgi saplacināja darbnīcas strādnieces. Kāda cita stāsta tēmu Kingam priekšā pateica fabrikā uzsāktā cīņa ar milzīgajām žurkām. Tieši šo stāstu (pašam Stīvenam Kingam negaidīti) iegādājās kāds žurnāls, samaksājot par to 200 dolāru. Tas bija pirmais iedvesmojošais panākums!

Līdz ar iestāšanos koledžā Stīvenam sākās jauna dzīve. 1969. gadā viņš iekārtojās darbā Menas štata Universitātes bibliotēkā un tā paša gada vasarā iepazinās ar savu topošo sievu Tabitu Spīrsu. Izrādījās, ka viņiem ir daudz kopīga: izcelsme, gaume un attieksme pret rakstniecību. „Es viņā iemīlējos, jo viņa saprata, kas tas ir par darbu. Un vēl tāpēc, ka viņai mugurā bija kārdinoša melna kleita un zīda zeķes,” atminas Kings.

Trīs gadus pēc kāzām jaunajā ģimenē jau bija divi bērni: Naomija un Džozefs. Mazliet vēlāk pasaulē nāca trešais – Ovens. Dzīvoja viņi nabadzīgi. Stīvena literārā karjera neveidojās, retie honorāri par publikācijām nespēja nodrošināt pārticīgu dzīvi, un Kingam nācās strādāt veļas mazgātavā, bet Tabita piestrādāja kafejnīcā.

Darbu veļas mazgātavā Stīvens atceras ar šausmām. Viņam nācās mazgāt kaimiņu pilsētiņās esošo slimnīcu, restorānu un viesnīcu galdautus un gultas veļu. „Kad galdauti nonāca pie manis, tie neiedomājami smirdēja un bieži vien jau bija tārpu pilni. Kad tu galdautus liec tvertnēs, tārpi cenšas pieķerties rokām, it kā zinātu, maitas, ka tu viņus grasies izvārīt,” stāsta Kings. Vēl briesmīgāka bija veļa no slimnīcām: kas tik tur nebija!

Neskatoties uz nogurdinošo darbu un mazajiem bērniem, Stīvens ietiepīgi turpināja rakstīt. Par laimi Tabita bija īsta sieva: viņa vienmēr ticēja savam vīram un, pateicoties šai sievietei, Stīvens Kings šajos grūtajos laikos nesalūza.

Strādājot veļas mazgātavā, Stīvens iecerēja uzrakstīt romānu „Kerija” par klasesbiedreņu nomocītu meitenīti, kurai pēkšņi atklājas ekstrasensa spējas. Uzreiz iesākt romānu neizdevās: radās izdevība strādāt par angļu valodas skolotāju Hempdenas municipālajā skolā, kuru viņš nodēvēja par ... „pasaules pakaļu”.

Jaunais amats Kingam nebija viegls. Lūk, kā rakstnieks izteicās par šo periodu: „Kas ir skolotājs? Pavlova suns! Pēc komandas runā, pēc komandas apklust. Bet bērni ir cietsirdīgi, daudz cietsirdīgāki par pieaugušajiem. Man no viņiem bija bail, viņi to juta un nežēlīgi mocīja svešinieku”.

Iespaidi par darbu skolā ļoti palīdzēja Kingam darbā pie romāna „Kerija”. Tiesa, depresijas periodā viņš manuskriptu izmeta atkritumos, taču Tabita to izvilka un nosūtīja izdevniecībai „Doubleday”, kas par šo romānu samaksāja 2500 dolāru un pārdeva tālāk lielākai izdevniecībai par 400 tūkstošiem dolāru, turklāt puse summas pienācās autoram! Kad Stīvens uzzināja par saviem panākumiem, viņš steidzās to pastāstīt sievai. „Viņa nesaprata,” atceras viņš. „Es atkārtoju vēlreiz. Tabita pār plecu aplūkoja mūsu nožēlojamo mitekli (ģimene dzīvoja treilerī) un sāka raudāt.”

Visas attiecības ar „pasaules pakaļu” bija sarautas. Nu Stīvena Kinga dzīvē sākās pārbaudījumi ar bagātību un slavu.

Biļetes uz viņpasauli.

Diemžēl par pirmajiem literārajiem panākumiem aizēnoja mātes neārstējamā slimība – viņai konstatēja ļaundabīgu audzēju. Stīvens ar brāli līdz pēdējai dienai pārmaiņus dežurēja pie mirstošās mātes gultas.

Kings ļoti mīlēja savu māti, un viņas nāve bija ārkārtīgi sāpīgs trieciens. Jau tad, kad Stīvens strādāja skolā, viņš, lai mazinātu pastāvīgo nervu spriedzi, sāka iedzert. Mātes nāve, negaidītā bagātība un slava salauza viņa iekšējo kodolu, un alkohols pakāpeniski kļuva par viņa ikdienas nepieciešamību ...

Stīvens saspringti strādāja. Viens pēc otra klajā nāca viņa romāni – „mirdzošais”, „Mirusī zona”, „Ar skatienu dedzinošā”, „Kudžo”, „Zvēru kapiņi”, „Tas”, „Tominokeri”. Pieauga viņa slava, bet līdzi tai arī izdzertā alkohola daudzums. Pēc tam alkoholam pievienojās arī narkotikas. Reizēm Stīvens radīja reibumā un pat neatcerējās, kā uzrakstījis konkrēto grāmatu: „Ir man viens romāns – „Kudžo”, kuru es neatceros rakstījis. Es to nesaku ar lepnumu vai kaunu, bet gan ar neskaidru skumju un zaudējuma sajūtu. Man patīk šī grāmata. Un man ir žēl, ka neatceros, kā priecājos, kad uzliku uz papīra visas izdevušās vietas ...”

Dažu gadu laikā Kings pārvērtās par alkoholiķi un narkomānu. Heroīna pārdozēšanas dēļ viņš divas reizes pārdzīvojis klīnisko nāvi ... Tabita visiem spēkiem cīnījās ar viņa sliktajiem ieradumiem, taču reiz viņas pacietībai pienāca gals. Viņa izvirzīja ultimātu: vai nu Stīvens beidz lietot alkoholu un narkotikas, vai arī iet prom no mājām, lai netraumētu bērnus. Un Stīvens padevās!

Protams, tas nebija viegli, bet ar Tabitas palīdzību viņš uzvarēja savu atkarību. Sākotnēji bez ierastā dopinga rakstīšana nevedās. Neizdevušos variantus Stīvens slēpa rakstāmgaldā, ar skumjām izmeta atkritumos, bet uzstājīgi turpināja atkal un atkal. Un beidzot sāka izdoties!

Kungam bija viss, kas nepieciešams laimei: sieva, bērni, bagātība, slava un iespēja radīt. Tomēr liktenis bija sagatavojis viņam jaunu pārbaudījumu: 1999. gada vasarā rakstnieku notrieca autofurgons. Tā vadītājs Braians Smits cīnījās ar savu rotveileru, kurš centās tikt līdz maisiņam ar gaļu, un uz pāris sekundēm zaudēja kontroli pār ceļu. Kad mašīnu satricināja trieciens, Smits nodomāja, ka notriecis briedi, bet tad ar šausmām uz priekšējā stikla pamanīja asiņainas brilles ...

Tajā liktenīgajā dienā Kings pārdzīvoja savu trešo nāvi. Neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsts teica, ka ar tādām traumām daudzi neizdzīvo pat līdz slimnīcai. Kingam bija astoņas plaisas mugurkaulā, gabaliņos sadragāta labā kāja, plēstas brūces uz galvas, četras lauztas ribas, viena no kurām bija caurdūrusi plaušu. Apbrīnojami, bet pirms šī negadījuma viņš uzrakstīja romānu „Maiss ar kauliem”... mistiska sakritība vai liktenīgs pareģojums?

Kingam atkal izdevās uzvarēt nāvi – pēc piecām operācijām viņš nostājās uz kājām un atgriezās pie rakstniecības. Trešā tikšanās ar nāvi viņu izmainīja: viņš kļuva gudrāks, it kā būtu uzzinājis ko tādu, kas parastajiem mirstīgajiem nav zināms. Stīvens pabeidza rakstīt vairāku sējumu sāgu „Tumšais tornis”. Vienā no sējumiem parādās rakstnieks Stīvens Kings, kuru notriec autofurgons un kurš mirst 1999. gadā.

Autofurgona vadītājs, kurš gandrīz aizsūtīja Kingu uz viņpasauli, tika cauri ar vieglu izbīli: viņam piesprieda sešus mēnešus cietumsoda nosacīti un uz gadu atņēma vadītāja tiesības. Bet pēc gada, Kinga dzimšanas dienā, Smitu atrada mirušu viņa paša dzīvoklī. Uz ķermeņa nebija nekādu traumu, un ekspertīze kā nāves cēloni noteica kādu no hroniskajām slimībām, kaut gan pirms Smita nāves visi, tostarp arī viņa ārsts, uzskatīja Braianu par veselu cilvēku. Kinga cienītāji vienprātīgi nolēma, ka ar pāridarītāju izrēķinājušies rakstnieka izdomātie briesmoņi un varoņi, kas tādā šaušalīgā veidā pateicās savam radītājam ...

Bet ar nelaimīgo autofurgonu Kings izrēķinājās pats: kāds viņa pilnvarots cilvēks automašīnu nopirka par 1500 dolāriem un sapresēja to ...

2003. gadā Kingam piešķira medaļu „Par izcilu ieguldījumu amerikāņu literatūrā”. Viņš to saņēma kopā ar sievu, taisnīgi uzskatot, ka bez viņas atbalsta Šausmu karalis diez vai būtu radījis savu „karalisti”. Starp citu Tabita neaprobežojās ar mājsaimnieces lomu vien. Arī viņa uzrakstīja septiņas grāmatas, kas guva panākumus. Savai Tabitai un citām rakstnieku sievām Kinga veltīja grāmatu „Līsijas stāsts”. „”Līsijas stāstā”,” saka rakstnieks, „nav afēru, nav krāpšanas, bet ir man vissvarīgākās divu cilvēku attiecības, kas kļūst par vienu veselumu. Tā ir lielākā laime – atrast vienam otru, tas ir visas dzīves darbs.”

2005. gadā Kings paziņoja, ka nerakstīs vairs ne rindiņas, viņš jau tā esot iznīcinājis pārāk daudz koku.

No bērnības Kings atnesa (un arī dzīves laikā ieguva) daudzas fobijas. Lūk, tikai dažas no tām: bailes no tumsas, kukaiņiem, žurkām, neizārstējamām slimībām, slēgtām telpām, skaitļa 13, mobilā tālruņa, lidošanas ar lidmašīnu ... Iedomājieties, cik grūti ar to visu sadzīvot! Spriežot pēc visa, Kings pastāvīgi cīnījās ar tendenci sajukt prātā, romānu lappusēs izliekot savas fobijas un kompleksus. Iespējams, pateicoties tam, viņš ne tikai saglabāja saprātu, bet arī kļuva par vienu no bagātākajiem un slavenākajiem rakstniekiem pasaulē.