Modernais Prometejs.

Iespējams, ka pirmais zinātniski-fantastiskais romāns ir Mērijas Šellijas 1818. gada stāsts "Frankenšteins", kur tika izmantots tajos laikos mistiskais elektrības spēks, lai atdzīvinātu kopā sašūtu ķermeņu daļas, radot Frankenšteina briesmoni. Grāmatas galvenā tēma ir tas, ka tehnoloģijas palīdz doktoram Frankenšteinam tēlot Dievu, un šīs attiecības starp zinātni un okultismu arī kļūst par stīmpanka ideoloģijas šķautni. Tā ir arī grāmata par identitāti: monstrs absolūti nezina savu vietu pasaulē un šī tēma dominēs arī stāstos par kiborgiem un automatoniem.

Angļu-franču attiecības.

Šellijas sekotāji ir daudzi autori, kurus mēs tagad saucam par stīmpanka priekštečiem. Franču autors Žils Verns pēta pasauli gan augšā, gan apakšā tādos darbos, kā: "No Zemes uz Mēnesi" (1865), "20 000 ljē pa jūras dzelmi" (1870) un "Ceļojums uz Zemes centru" (1864). Taču viņa pats 'stīmpankiskākais" romāns ir "Tvaika māja" (1880), kur britu kolonisti ceļo pa Indiju kabīnēs, kas ierīkotas uz tvaika mašīnas ziloņa izskatā. Angļu kanāla otrajā pusē Herberts Velss ekstrapolē nākotnes vīzijas "Laika mašīnā" (1895), "Pasauļu karā" (1898) un "Pirmajos cilvēkos uz Mēness" (1901).

Atstājot 19. gadsimtu.

1800. gadi pamāj ar cepuri Brēma Stokera romānā "Drakula" (1897), kur nemirstīgais un senais vampīrs ceļo pa tolaik jauno Viktorijas Anglijas pasauli ar fonogrāfiem un rakstāmmašīnām, līdzās topošajām kino tehnoloģijām. Tā laika zinātniskajā fantastikā lomu nospēlē arī Artūrs Konans Doils: viņa radītais detektīvs Šerloks Holms izmanto aso prātu un zinātnes zinību apvienojumu, lai uzveiktu savus ienaidniekus; vēlāk viņa darbu kino adaptācijās tiek izmantota stīmpanka estētika. Hovards Lavkrafts ienes šausmas Džordža laikmetā ar savu 1928. gada īso stāstu "Kthulhu aiconājums", tā metafiziskais ļaunums varētu kļūt par stīmpanka ikonu.

Mike's Mechanics.

Alternatīvās vēstures romāni kļūst populāri 1960. un 1970. gados. Ronalda Klārka "Karalienes Viktorijas bumba" (1967) parāda, kas būtu ja atombumbu radītu Viktorijas laikā, kamēr Harija Harisona "Transatlantiskajam tunelim urrā!" (1973) attēlots, kā akmeņogļu kurināmo izmantojošā Britu Impērija rok tuneli uz Ameriku. Ir vēl arī Maikla Mūrkoka grāmatu triloģija, kas bruģē ceļu stīmpankam. "Gaisa pavēlnieki" (1971), "Leviatāna pasaule" (1974) un "Tērauda cars" (1981) attēlo pasauli ar britu armijas kapteiņa Osvalda Basteibla acīm un tajā viss nemaz nav tik labi.

Trīskāršas raizes.

Kamēr Mūrkoka darbs noteikti palīdzēja stīmpanka radīšanā, bija trīs autori, kuri strādāja tajā pašā laikā un patiesi ieviesa vārdu „panks”. K. V. Džeters, Džeims P. Bleiloks un Tims Pauers bija draugu grupa, kas dzīvoja Kalifornijā un viņus vienoja mīlestība uz rakstīšanu. Viņi pavadīja laiku kopā ar slaveno kiberpanka ciltstēvu Filipu K. Diku, diskutējot par stāstiem un dodot atsauksmes viens otra darbiem. Tajā laikā, kad viņi sāka rakstīt maigu zinātnisko fantastiku un fantāziju, viņus apvienoja mīlestība uz Viktorijas laika literatūru, kas ierosināja viņus radīt pavisam jaunu žanru – kam pagaidām nebija nosaukuma. 

Laika mašīna 2.

Liels Herberta Velsa fans, K. V. Džeters no jauna pievērsās „Laika mašīnai” darbā „Morloku nakts” (1979). Velsa oriģinālajā romānā vārdā nenosaukts Laika Ceļotājs sastop pazemes, alu cilvēkiem līdzīgos morlokus 802 701. gadā. Džeters turpina stāstu, kurā brutālie radījumi atklāj, kā izmantot laika mašīnu, un ierodas Viktorijas Anglijā. Protams, rodas haoss un Viktorijas laiku pasauli no morlokiem glābj neviens cits, kā Merlins un karalis Artūrs. Salīdzinot ar Velsu, tas izskatās kā fana sacerēts gabals, taču tieši ar to rodas stīmpanks, kādu mēs to zinām un mīlam šodien.

Spēki, kas ir.

Tajā pašā laikā Tima Pauera „Anubisa vārtiem” (1983) ir cita pieeja. Brendons Doils vada ekspedīciju caur laika vārtu tīklu, ko pametuši ēģiptieši, uz Viktorijas laika Londonu, kur nokļūst gūstā un tiek ierauts cīņa starp vairākām maģiskām frakcijām. Atkal Velsam ir primāra ietekme uz „Anubisa vārtiem”, tikmēr, dodot priekšroku maģijai un dīvainiem atklājumiem pagātnē un nākotnē, tā izveidojot ceļu uz stīmpanku kā žanru.

Izrokot pagātni.

Džetera biedrs Džeimss P. Bleiloks savu pirmo stāstu publicē 1978. gadā, taču „Izrokot Leviatānu” (1984) ir viņa pirmais, īsta stīmpanka romāns. Tas koncentrējas uz pusaudzi Džimu Hastingsu, kurš dzīvo 1960. gadu Sanfrancisko un ir ļoti iespaidojies no Edgara Raisa Barouza „Uz Zemes kodolu” (1914), tāpēc uzbūvē ierīci, lai izraktu tuneli līdz pasaules centram. Par spīti relatīvajam modernismam, te ir atsauces uz Žilu Vernu un arī varoņu raksturi kļūst par stīmpanka ideoloģijas kodolu.

Tvaika spēks turpina radīt.

1980. gados „tvaikojot” tālāk, Bleiloks, Pauers un Džeters turpina rakstīt savas apsēstības garā. Pauers kuģo dienvidu jūrās ar savu „Svešajās jūrās” (1987), kas kļūst par iedvesmu 2011. gada filmai „Karību jūras pirāti”. Džetera „Pekles ierīces” (1987) definē skatu uz apslēptu, tvaika mašīnu Viktorijas laiku Londonas versiju, kur pulksteņu taisītājs tiek ievilkts dīvainas ierīces salabošanā un satiek varoni, kas uzvedas tāpat kā 20. gadsimta amerikānis, viņš neceļo laikā, bet viņam ir ierīce, kas redz nākotni. Tajā pašā laikā Bleiloka „Homunkuls” (1986) stāsta par varoņiem, kuru dirižablis zaudē augstumu virs Anglijas galvaspilsētas.

Vārda dzimšana.

Tajā laikā, kad trio definē stīmpanku, to nekādi nenosaucot, tieši Džeters ir tas, kurš šo frāzi pasaka. Viņš ir pirmais no draugiem, kurš uzraksta „pseidovēsturisku” romānu, nosūtot „Morloku nakts” kopiju iespaidīgajam zinātniskās fantastikas žurnālam „Locus”, klāt pieliekot vēstuli. „Es domāju, ka Viktorijas fantāzijas varētu būt nākošā, lielā lieta, tāpēc mēs varētu nākt ar kopēju kolektīvo terminu mūsu – Pauera, Bleiloka un maniem – darbiem”, viņš raksta. „Reizēm tie bāzējas uz tās ēras izmantotajām tehnoloģijām, tāpēc tos varētu saukt, piemēram, par stīmpanku”. 

Cits panks.

Populārais 1980. gadu zinātniskās fantastikas apakšžanrs – kiberpanks, ko izveidoja Filips K. Diks, bija gandrīz vai antitēze stīmpankam, attēlojot pasauli, ko pārņēmusi datortehnika un virtuālā realitāte pretstatā stīmpanka mašīnu reālajai dabai. Tomēr kiberpanka varoņi Viljams Gibsons („Neiromants”, 1884) un Brūss Sterlings („Salas tīmeklī”, 1988) apvieno savu žanru ar stīmpanku „Atšķirību mašīnā” (1990). Tā attēlo Viktorijas sabiedrību, ko vada Čārlza Bebidža radīts agrīnais dators, kas ieved visus kiberpanka būtiskos momentus (urķi, mākslīgais saprāts) stīmpanka pasaulē.

Tvaika tūkstošgade.

Gibsons un Sterlings, paši par sevi, rada jaunu perspektīvu zinātniskajai fantastikai, bet viņu „Atšķirību mašīna” palīdz pārveidot stīmpanku no literāra kulta kustības par galvenā virziena ideoloģiju. Dominējošā tēma zinātniskajā fantastikā uz laiku pagriežas ar skatu uz iepriekšējo gadsimtu, jo nākamā tūkstošgade draud ar to, ka datori pārņems varu, notiks Kristus otrā atnākšana un potenciāls pasaules gals. Par laimi, neviena no šīm bailēm nav realizējusies.

Turpināt stīmpankoties.

Stīmpanka nostiprināšanās nozīmēja arī to, ka nākamās paaudzes autori ienesa šajā apakšžanrā arī savu šķautni. Pola Di Filip īso stāstu kolekcija „Stīmpanka triloģija”(1997) gandrīz nomainīja Džetera, Bleiloka un Pauersa darbu ar viņu karalienes Viktorijas teiksmām ar milzu tritonu un Šveices nūdistu, kuri stampā cauri laukiem. Tie nav paši labākie stīmpanka stāsti, kas ir uzrakstīti, taču fakts, ka tie eksistē (turklāt ar vārdu „stīmpanks” nosaukumā) ir pierādījums tam, ka kustība aug. Stīmpanka ciltstēvs G. K. Čestertons [stāsti par tēvu Braunu – t.p.] norādīja, ka reliģiju var testēt ar to: vai tā spēj vai nespēj pasmieties par sevi. Vai tad tā nav arī stīmpanka patiesība?

Dimanti būs vienmēr.

Kamēr Di Filipo spēlējās ar stīmpanka metaforām, citi autori ievija apakšžanrā jaunas un interesantas formas. Nīla Stefensona „”Dimanta laikmets, jeb Augstdzimušo jaunavu ābece” (1995) norisinās ar nanotehnoloģijām pilnā nākotnē, taču sabiedrība tiek raksturota ar Viktorijas laika vērtībām un ideāliem. Tā attēli strādnieku klases meiteni Nelli, kā viņa strādā, kāpjot uz augšu pa sociālajām kāpnēm, pateicoties viņas nejaušajam ābeces atradumam. Vidējās klases un augstākās klases meitenēm arī ir savas ābeces un ar šiem raksturiem Stefensons izpēta šķiru (klašu) sabiedrību tikpat dziļi kā Čārlzs Dikenss „Lielajās cerībās” (1861).

Britānija cīnās atkal.

Ironiski, ka šādā, uz britiem fokusētā kustībā, kā stīmpankā, galvenie pārstāvji lielākoties ir amerikāņi. Tomēr 1990. gadu vidū briti atgūst troni, pateicoties trim autoriem – Stīvenam Baksteram, Kimam Ņumenam un Kristoferam Prīstam – kuri sekmīgi eksperimentē ar šo apakšžanru. Kaut arī viņi nav tik tuvu saistīti kā Bleiloks, Pauers un Džeters, katrs no viņiem uzņemas kombinēt Britānijas vēsturi ar intīmām zināšanām par valsts kultūru – lai gan daudz par to nezināja.

Laika ceļotāji, vampīri un burvji.

Stīvena Bakstera „Laika kuģis” (1995) seko H. Velsa „Laika mašīnai” ar stāstu par Laika ceļotāju, kurš mēģina uzveikt morlokus (atkal!), ierodoties tur pagātnē un nākotnē, saņemot pilnvaru no Velsa mantiniekiem. Šausmu kino speciālists Kims Ņumens ar savu „Anno Drakula” (1992) vispār maina vēsturi: karaliene Viktorija apprecas ar Drakulu, dodot Ņumenam iespēju, piepildīt savu romānu ar visu: sākot no Džeka Uzšķērdēja līdz Lūisam Kerolam. Tajā pašā laikā divi 19. gadsimta burvji cīnās ar arhaiskām tehnoloģijām Kristofera Prīsta „Prestižā” (1995), kas vēlāk tiek adaptēts Kristofera Nolena 2006. gada filmā.

Teiksma par divām pilsētām.

1971. gadā Londonā dzimušais Čaina Mjevils, kuram māte ir amerikāniete, ir piemērs anglo-amerikāņu autoram, kurš apvieno ASV stīmpanka sākotni ar tā Apvienotās Karalistes vidi. Viņa romāns „Zaudēto sapņu stacija” (2000) ir viens no lielākajiem apakšžanra panākumiem, kur darbība norisinās Londonas līdziniecē Ņukrobuzonā – tikai paralēlā pasaulē. Mjevils kā iedvesmu izmanto filmas „Pa asmeni skrejošais” un „Pazudušo bērnu pilsēta”, taču viņa spilgi attēlotie personāži padara „Zaudēto sapņu staciju” par īpašu. Iepriekš stīmpanka varoņi bija pārāk lubeniski, tipveida, Mjevils tos piepilda ar dzīvību un vēsturi, gan cilvēkus, gan citādos.

Arhitektūra un mirstība.

2000. gados stīmpankā ienāk svešādas pilsētas. Filips Rīvs „Mirstīgajās mašīnās” (2001) darvinisma teorijas attiecina uz pašu pilsētu evolūciju, kur pilsētas pārveidojušās milzīgās mašīnās, kas ceļo pa postapokaliptiskām ainavām un pat iznīcina viena otru. Kaut arī tuksnešainā un izdegusī zeme neizklausās esam pārāk optimistiska vieta, tas ir brīnišķīgs piedzīvojums ar stīmpanka elementiem, tādiem kā karsta gaisa baloniem un gaisa pirātiem, un tas turpinās ar „Plēsoņas zeltu” (2003), „Pekles ierīcēm” (2005) un „Tumšajiem līdzenumiem” (2006). [2011. gadā iznāk „Vilktās pilsētas” – t.p.] 

Krusa kuģi.

Kenneta Opela „Gaisā dzimušais” (2004) atkārto tādus pat veiklus piedzīvojumus kā Roberta Stīvensona „Bagātību sala” tikai ar mazām izmaiņām: kuģi ceļu vairāk pa gaisu, nekā pa jūru. Notikumi sākās 20. gadsimtā, stāsta centrā ir kuģa puika Mets Kruss, kurš ir iemīlējies meitenē. Viņa ir apsēsta uzmeklēt mītiskus, panteru lieluma radījumus, kas pavada visu dzīvi gaisā. Romāns beidzas patiesi Stīvensona stilā: ar pirātu cīņu uz tuksnešainas salas. Tas ir īsts piedzīvojumu stāsts puikām, apveltīts ar jauku Viktorijas laiku entuziasmu un tā laika tehnoloģijām.

Par medībām.

Stīvena Hanta seši, neticamie romāni ietver sevī katru stīmpanka šķautni, sākot ar „Gaisa tiesu” (2007) un beidzot ar „No tumsas dzīlēm” (2012). Hants katrā grāmatā izmanto dažādus žanrus un iepin katrā no tiem stīmpanka stīgu. Pirmajā romānā tiek stāstīts par Dikensa stila bāreņiem (Molliju Templāru un Oliveru Bruksu), kuri bēg pēc tam, kad Mollija ir lieciniece slepkavībai. Stāstījums ir līdz malām pilns ar lietām, kas mums stīmpankā patīk: ar tvaiku darbināmas mašīnas, mehāniski cilvēki, burvji un mutanti. Varoņi fascinē, kaut arī apkārtne nav reāla: gluži kā vēlāk Tolkins, Hants rada pasauli, kas mūs intriģē un neatstāj vienaldzīgus.

Vardarbīgās sievietes.

Kaut arī stīmpankā atrodam spēcīgus un labi iezīmētus sieviešu raksturus, tas lielākoties ir puišu piedzīvojumu spēļu lauciņš un jaunavas tur ir briesmās. Tomēr rosīgākās stīmpanka autores šo likumu neievēro. Krievu autore Jekaterina Sedia [emigrējusi uz ASV – t.p.] „Akmens alķīmijā” (2008), Londonai līdzīgā pilsētā par galveno varoni izvēlas Mediju, ar pulksteņa mehānismu darbināmu sievieti-automātu. Tas palīdz Sedia kritizēt sabiedrības patriarhālo dabu un sniedz ieskatu roku darbu mehanizācijā, kas veicina strādājošo sacelšanos pret mašīnām, kas paveic viņu darbu.

Mazāk ierastā.

Tikmēr Geilas Karigeras sērija „Saulessarga protektorāts”, kas sākās ar romānu „Bez dvēseles” (2009), kas sajaukts kā kokteilis no stīmpanka, gotikas šausmām un dzimumu politikas. Tā varonei Aleksijai Taraboti trūkst dvēsele, kas nozīmē, ka viņa var saieties ar vilkačiem un vampīriem, kas apdzīvo šo īpaši Viktorijas laiku Londonas versiju. Tas ir tāpēc, ka viņas tēvs ir bijis pārdabiska būtne. Kamēr zinātniskās fantastikas sievietes faktiski ir vīriešu tēli, kas pārrakstīti sievietes lomām, Taraboti jau pašos pamatos ir sieviete. Viņa staigā ar savu saulessargu rokā un, lai gan tas ir piebāzts ar visādiem sīkiem rīkiem un ieročiem, viņa dod priekšroku dot pa galvu ar to.

Kara kungi.

Skota Vesterfelda „Leviatāns” (2009) notiek Pirmā pasaules kara laika alternatīvajā pasaulē, kur Vācija ar sabiedrotajiem izmanto milzīgas ar tvaiku darbināmas mašīnas, tajā pašā laikā briti, balstoties uz Darvina ierosinātām ģenētiskām manipulācijām, ir radījuši baismīgus kara briesmoņus. Romānā it kā savijas Karigeras un Sedias romāni, galvenais varonis Dilans Šārps īstenībā ir meitene Derina Šārpa, kas maskējas par zēnu, lai varētu dienēt uz Britu karaspēku gaisakuģi. Vesterfelds „Leviatāna” stāstījumu turpina divās sekojošās grāmatās par Derinu: „Begemots” (2010) un „Goliāts” (2011).

Manna pasaule.

Džordža Manna sērija “A Newbury & Hobbes” sākas ar 2008. gada „Radniecības tiltu”. Manns ir strādājis pie „Doktora Kas” un „Šerloka Holmsa” audiogrāmatām, tā kā viņš zina lielu varoņu grūtības – kaut kas no tā ir redzams arī viņa romānos. Sērs Moriss Ņuberijs ir džentlmenis, Kroņa pētnieks, viņš darbojas kopā ar visai karstgalvīgo mis Veroniku Hobu, kurai pašai ir savi noslēpumi. Sērija ir veidota ar sirsnīgu cieņu pret stīmpanka saknēm, ar daudziem gaisakuģiem un automatoniem, kas tā patīk dedzīgiem apakšžanra faniem.

Falksena varone.

Patiesu renesansi (varbūt industriālo?) rada Dž. D. Falksens, kurš kļūst par modernā stīmpanka ikonu. No vienas puses, viņš saraksta vairākus īsos stāstus un blogus Tor.com, no otras puses viņš ir liels eksperts šajā laukā. Viņa debijas romāns „Asinis debesīs” (2011) ir straujš piedzīvojumu romāns par no jauna uzcelto pasauli pēc tās sagraušanas 1908. gadā. Centrālā varone ir Elizabete Stīla, sava veida Indiana Džonss brunčos, spējīga pilotēt aeroplānu un cīnīties ar gaisa pirātiem. Romānā nav dziļa filozofija un to ir jautri un aizrautīgi lasīt.

Stīmpanka antoloģijas.

Minētie romāni ir tikai aisberga redzamākā daļa, stīmpanka apakšžanrā ir sarakstīti ļoti daudzi romāni [Piemēram, 2010. gada Locus balvu ieguvušais Čerijas Prīstas romāns „Kaulu kratītājs”, kur stīmpanks apvienots ar zombiju tēmu – t.p.]. Labs piemērs tam, ka stīmpanks nav tikai romāni, ir Ennas Vandermēras un Džefa Vandermēra antoloģijas, kas iekļauj esejas un izlasi no lielākajiem šī lauka praktiķiem. Pirmā antoloģija ir publicēta 2008. gadā un tajā iekļauti gan Pola Di Filipo, Džemsa P. Bleiloka un Maikla Mūrkoka darbi, gan jaunu un vēl nenostabilizējošos autoru darbi. Katra antoloģija rāda, ka stīmpanks atrodas talantīgu autoru rokās.

[Noslēgumā saite uz labāko stīmpanka grāmatu Top 23 http://best-sci-fi-books.com/23-best-steampunk-books/ - t.p.]