Sterlings Edmunds Lanjē (Sterling Edmund Lanier) ir dzimis Ņujorkā, 1927. gada 18. decembrī – miris June 28, 2007 Sarasotā, Floridā, 2007. gada 28. jūnijā. Viņš bija gan redaktors, gan ZF autors, gan skulptors. Piemēram, viņš ir rediģējis tādu fantastikas klasiķa Frenka Herberta romānu-bestselleru kā "Kāpa". Lanjē ilgu laiku ir dzīvojis Floridā kopā ar savu sievu un diviem bērniem. Viņam bija humanitāra izglītība un pēc augstskolas pabeigšanas viņš iegūst antropologa un arheologa specialitāti, lai gan pēc visa spriežot šajās profesijās viņš nav strādājis. Liktenis pagrieza viņa dzīvi savādāk, viņš kļuva par skulptoru, redaktoru un rakstnieku. Viņa interešu loku skāra arī kriptozooloģija. Visās viņa jaunajās profesijās Lanjē gūst panākumus: viņa skulptūras tiek eksponētas vairākos ASV muzejos, tajā skaitā Smitsona institūtā, ka jau rakstīju, viņš rediģē nevis kaut ko, bet Herberta «Kāpu». Un arī rakstniecībā, kaut sarakstījis viņš nav daudz, tomēr viņa abi romāni par Ijero Distinu ir pietiekošs sasniegums, lai viņu uzņemtu kā biedru Amerikas rakstnieku-fantastu asociācijā.
Lai gan pirmoreiz krievu valodā Lanjē romāns par Ijero iznāk izdevniecības «Severo-Zapad» fantāzijas sērijā, tas tikai daļēji var tikt attiecināms šim pasakainajam žanram. Manuprāt, abas grāmatas par Ijero Distinu tomēr ir klasisks piedzīvojumu fantastikas paraugs, jo romānos aiz visiem burvjiem, Nelabo un ļaunajām burvestībām stāv pilnīgi konkrētas lietas — mutācijas pēc kodolkatastrofas un klimata izmaiņām, saprātīgo būtņu telepatisko spēju attīstība, Labā un Ļaunā piekritēju cīņa par varu. Protams, ka piedzīvojumu ZF žanra robežās romāni «Ijero ceļojums» (1973.) un «Ijero neliek mieru» («Ijero nav aizmirsts», 1983.) atrodas tuvāk tam galam, kur tiek stāstīts par neuzvaramajiem supervaroņiem un Ijero Distins ir radinieks tādiem varoņiem kā barbars Konans un Ričards Bleids.
Par ko gan tiek stāstīts Lanjē romānos? Tajos ir aprakstīta 7476. gada pasaule pēc Kristus dzimšanas — pasaule, kas ir pārdzīvojusi kodol- un bioloģisko katastrofu, ko mūsu tālie pēcteči sauc par Nāvi. Nāve ir atnākusi uz Zemes vairākus tūkstošus gadu pirms Ijero laikmeta (aptuvenu — mūsu laikos), tā ir iznīcinājusi ievērojamākās apdzīvotās vietas un lielāko daļu no cilvēces. Pēc tam uz planētas ir sākusies sasilšana, Kanādas dienvidi un ASV ziemeļi, kur notiek romānu darbība, ir klāti džungļiem, bet dzīvnieki radioaktīvo mutāciju rezultātā ir šausmīgi izmainījušies. Daļa no tiem ir ieguvusi saprātu: tā ir radušās jaunas ciltis un tautas, kas ir naidīgas cilvēkam vai arī gatavas būt par tā sabiedrotajiem.
Izmainījušies arī cilvēki. Kaut arī ārēji viņi atgādina senčus, mutācijas ir atmodinājušas viņos mentālas, telepātiskas spējas, spēju paredzēt nākotni un citus paranormālus talantus. Visā visumā Ziemeļamerikas kontinents ir pārvērties «terra incognita», bet viņa ziemeļu daļā ir radusies Abatistu struktūra, ko pārstāv republikas Metsa un Atvi, bet Lielo ezeru rajonā — Ļaunuma impērija, ko pārstāv tumšie adepti, Nelabā kalpi, bet Atlantijas piekrastē atrodas vairākas karalistes, ko apdzīvo melnādaino pēcteči. Metsa un Atvi, kas apvienotas Kandijas politiskajā un reliģiskajā savienībā, cīnās ar Nelabo un Tumšo brālību, taču to spēki ir izsīkuši; tikai senās mašīnas un aparāti, kas saglabājušies iznīcinātajās pilsētās, var glābt ziemeļniekus. Šo bagātību meklējumos tad arī dodas pērs Ijero, karotājs, garīdznieks un zintnieks ar ļoti spēcīgām telepāta spējām. Taču meklē viņš ne jau ieročus, bet gan datorus, ar kuru palīdzību Abatistes gatavojas plānot stratēģiju cīņai ar Nelabo.
Ceļojot pa Iekšējās jūras krastiem, kas ir izveidojusies saplūstot kopā Lielajiem ezeriem, Ijero izglābj jaunu, melnādainu meiteni-verdzeni Lučaru, princesi no D'Alvi, vienas no Lantikas, bijušā Atlantijas okeāna piekrastes karalistēm. Pēc tam viņš nokļūst ļauno Tumšās brālības burvju gūstā, cīnās ar tiem, bēg, glābjas no pakaļdzīšanās ar veca elivenera, brāļa Aldo palīdzību. Eliveneri ir sens zinātnieku un zināšana glabātāju ordenis, kas ir uzticīgs Vienpadsmitajam bauslim; tas nav Bībelē un tas skan tā: «Tev nebūs iznīcināt Zemi un jebkādu dzīvību uz tās!». Kaut arī eliveneri pieturas pie principa nepretoties ļaunumam, Aldo ir gatavs noslēgt savienību ar Abatistēm, jo tikai apvienojoties Metsa, Atvi un eliveneri var pretoties Tumšajai brālībai. Tās adepti cenšas atrast senās karabāzes ar kodolraķetēm, lai galīgi iznīcinātu dzīvību uz Zemes.
Trīs ceļinieki: Ijero, brīnumdaiļā Lučara un brālis Aldo dodas uz dienvidiem, lai meklētu senās zināšanas. Viņi ceļo kopā ar Klocu, milzīgu, pa pusei saprātīgu alni, Ijero jājamlopu, un Gormu, jaunu lāci-telepātu, kas ir viens no jauno, saprātīgo rasu pārstāvjiem; vēlāk viņiem pievienojas kapteinis Gimps un tirdzniecības kuģa apkalpe, uz kura ceļotāji šķērso Iekšējo jūru. Pārvarot daudzas grūtības, viņi nokļūst apakšzemes raķešu bāzē. Taču tur viņus gaida Doms, baismīgs mutants, briesmonis, kam piemīt nepārvarams mentāls spēks — un turklāt vēl pa pēdām seko vesels Tumšās brālības karaspēks. Par laimi Ijero izdodas savest kopā ļaunos burvjus un mutantu, un, kamēr viņi noskaidro attiecības, viņam izdodas uzspridzināt bāzi. Senais briesmīgais ierocis tiek iznīcināts, taču Lučara izglābj pašu dārgāko — zināšanas; viņa atrod un iznes no drūmās pazemes grāmatas, kurās ir aprakstīti datoru izgatavošanas principi.
Pirmais romāns beidzas ar to, ka ceļinieki atvadās viens no otra. Gorms atgriežas pie savas lāču tautas, lai pārliecinātu to noslēgt savienību ar cilvēkiem; brālis Aldo dodas uz ziemeļiem, uz Metsas republiku, lai nogādātu tur dārgās grāmatas un saskaņotu kopējās metsu un eliveneru darbības pret Tumšo brālību. Ijero un Lučara, kas ir kļuvusi viņa mīļotā, kopā ar uzticīgo Klocu dodas uz austrumiem, uz melno D'Alvi karalisti — brīnišķīgās, melnādainās princeses dzimteni.
Tālākie Ijero piedzīvojumi ir aprakstīti otrajā romānā. Tur ir gan dinastiju cīņas D'Alvi, gan karš ar Tumšo Brālību, gan tikšanās ar jaunām telepātiskām radībā. Romāns beidzas tā, ka pilnīgi var gaidīt turpinājumu, jo Ijero dodas uz dienvidiem, lai glābtu savu princesi. Tomēr Lanjē trešo romānu tā arī neuzraksta. Krievu rakstnieks Mihails Ahmanovs, kuram acīmredzot tik ļoti gribas saprast, ar ko tas viss beidzas, pagaidījis kādus desmit-vienpadsmit gadus, beigās neiztur un nolemj pabeigt šo stāstu, sarakstot romānu «Pēdējā kauja» (2001.). Tā nu, tulkotājs pats kļūst par autoru, kā pats izsakās noteiktā otrā romāna saprātīgā gliemeža Solaitera mentālā ietekmē, atgādinot, ka otrā romāna 5. nodaļā šis gudrais radījums saka šādus vārdus: «To, kas ir atlikts, ir jāpabeidz, citādi pasaulē zudīs kārtība».
Pēc tam ir tapuši vēl citu autoru darbi http://fantlab.ru/work25431
Visai daudz, taču grūti pateikt, kāda ir to kvalitāte.