Timba bija spiests tur apmesties, krogū nodzēris un paspēlējis kauliņos visu savu mantību. Tik nelielas veselā saprāta atliekas viņu atturēja arī no galdniekmeistara izputināšanas. Taču par mācekļa gaitu turpināšanu jau vairs nebija ko domāt. Reiz aizbēdzis no mājām (pie tā vainojama, protams, bija pamāte), viņš uz ģimenes vai radu atbalstu nemaz necerēja – vienreiz jau tie viņam bija palīdzējuši, stingri piesakot, ka ar to visas radniecības saites tiek pārrautas. Tā nu viņš nonāca šajā visdraņķīgākajā Fangas rajonā, kur kopā ar dažiem nelaimes brāļiem apdzīvoja kaut ko, kas reiz lepni saucās par stalli. Viņi piepelnījās ar dažādiem gadījuma darbiem, reizēm šo to aizņēmās pilsētas tirgū, laiku pa laikam devās klejojumos pa Fangas apkārtnes ciemiem...

Un tad nāca Mēris.

Nevarētu teikt, ka tas bija kas jauns. No dažnedažādām sērgām gan pilsētnieki, gan laucenieki ik gadus krita kā mušas. Taču tagad cilvēki viens aiz otra ļima ij uz ielām, ij mājās, ij aiz arkla ejot. Protams, daži izdzīvoja, vēl daļa paguva paslēpties dziļajos mežos vai Akmeņlaukā – neizmērojami plašā, cilvēku neapdzīvotā, tuksnešainā zemē. Runāja visādi – kamēr, protams, bija runātāji. Sērgu esot uzsūtījis kaimiņvalsts burvji, teica vieni. „Nē, nē! Mēs esam novērsušies no Ticības!”kliedza novājēt sākušie priesteri. „Varbūt mums vajadzēja kaut ko iesākt ar tiem līķiem uz ielām?” ar nemieru dvēselē sev jautāja alķīmiķi un dziednieki.

Timbam bija nospļauties par ikvienu no šīm versijām.

Timba bija nobijies.

Līķu kaudzes auga lielākas un lielākas, neviens par tām nelikās ne zinis, izņemot, protams, žurkas un suņus, kuru starpā visbeidzot valdīja miers – barības pietika visiem. Timba pat ievēroja, ka tie ir aizmirsuši arī par sugu atšķirībām... Žurkas suņa augumā – tā tik vēl trūka... un vēl – daļa nomirt nepaguvušo juka prātā.

„Hollā hollā hollā lāāā! Ejam bērni pastaigāāā!” bērnu skaitāmpantiņu skandēja kāds muskuļains vīrs, aiz sevis vilgdams divus jau daudz cietušus ķermeņus.

„Un teica Tas Kungs man vārdus šos: manas dusmas lai nāk pār jums, 555, grēcīgieēā!” histēriski kauca neiedomājami netīra pusaugu meitene.

Daži vispār neizdvesa ne skaņas – tik klaiņoja pa ielām, neko neredzēdami, neko nedzirdēdami. Timbam tie likās visbriesmīgākie. Ilgi to izturēt nevarēja, un, lai gan izskatījās, ka Mēris viņu ņemt negrasās (viņš bija vienīgais vēl dzīvais visā Bedrē), un Timba nolēma bēgt.

Pilsētā tagad bija sadabūjams viss nepieciešamais un pat vairāk. Visi krogi un tavernas, tāpat kā lielākā daļa amatnieku veikalu stāvēja pamesti un tukši.

Tā nu kādu rītu Timba pameta aiz sevis agonējošo Fangu, dodamies uz ziemeļiem. Sākotnēji viņš mēģināja jāt ar zirgu, bet ātri vien no tā atteicās – apgūt šo mākslu no nulles likās pārāk mokoši. Atlaidis dzīvnieku brīvē, Timba turpināja ceļu kājām.

Diez’ ko skaistas ainas viņa skatam vis nepavērās. Miruši ciemi, mirušas pilsētiņas, nožēlojami izdzīvojušie...

Pārtika viņš galvenokārt no sakaltušas maizes un žāvētas gaļas. Zemnieku mājās tās bija papilnam. Uz ziemeļiem no Fangas zeme bija bagāta ar tīriem strautiem un upēm, tā kā par ūdens trūkumu satraukties arīdzan nevajadzēja.

Drīz vien Timba saprata, ka izvēle nemocīt sevi un zirgu ir bijusi pareizā. Visapkārt siroja pusjukušu Mēra nepaņemto bandas. Vairākums tajās bija zemnieki, bet gadījās arī pa kādam muižniekam vai pilsētniekam. Labāk bija viņu acīs nerādīties, un bez zirga Timbam tas padevās viegli. Pieredzējušam jātniekam, protams, tādas bandas nesagādātu nekādas raizes, palaid zirgu auļos un miers, bet Timba lieliski saprata – uz tāda auļojoša nezvēra viņš ilgi vis nenoturētos.

Pēc kāda laika aizvien biežāk viņš sastapa veselu zemnieku un amatnieku pulkus, kas klaiņoja ar nodomu apmesties kādā tukšā ciemā un atsākt pirmsmēra dzīvi. Timba tomēr tiem nepievienojās. Toties uzklausīja dažnedažādas baumas.

„... un es dzirdēju, visa Plienzeme esot tukša kā izslaucīta...”

„... pat līķu tur vairs neesot...”

„... vai ta’ neatceries to priesteri, ko pirms nedēļas satikām?...”

„... man viņš teica...”

„... un Lielā Meža Novads arī...”

„... pats sātans esot staigājis pa Birzas ielām...”

„.. jā, jā! Esot taču pats...”

„... karalis esot beigts un pagalam...”

„... un princesīte nabadzīte galīgi sajukusi...”

„... un vilki! Vilki!...”

„... visāda nešķīstība...”

Protams, baumas ir baumas... Timba to labi apzinājās. Bet pavisam nevainīgais sakāmvārds „nav dūmu bez uguns” lika viņam justies neomulīgi. Tiesa, ne īpaši ilgi.

*/ilgu laiku nesastapies ar jukušiem sirotajiem, Timba kļuva maķenīt nevērīgāks. Ar to pietika, lai viņa līdz šim visnotaļ mierīgais ceļojums reiz izbeigtos.

„Ha, ha! Ķeriet viņūūū! Piešāaāt viņūūū! Hūū-hāāā!’

Mati saslējās stāvus. Nemanot uz lielceļa viņu bija aplencis noskrandušu mežoņu bars. To rokās vīdēja rungas un akmeņi, kāds izbijis aristokrāts vicināja aplūzušu zobenu. Un vēl viņu rindās likās esam arī kāds zobus atņirdzis subjekts, aizdomīgi līdzīgs vilkatim.

„Kāda kompānija...” Timba izmisis nodomāja.

„Kožam, plēšam! Kožam, plēšam!” tie skandēja. Tas izskatījās pēc smieklīga rituāla. Lai gan dažs labs diez ko jautri vis nejutās.

„Kožam, plēšam! Kožam, plēšam!”

Un tad tie metās Timbam virsū. Atguvies no pirmējā sastinguma, tas ātrumā pameta daļu nešļavas un metās bēgt. Atgrūdis divus izkāmējušus zemniekus, iespēris pa purnu četrrāpus uzbrūkošajam vilkatim, Timba izlauzās no aplenkuma. Par laimi, spēriens vilkati bija ķēris visai vārīgā vietā, un tādējādi bīstamākais sirotājs uz kādu laiku bija spiests vārtīties pa zemi un izmisīgi smilkstēt. Tieši tas Timbu arī izglāba – pārējie uzbrucēji, ārprāta novārdzināti, viņu dies cik ilgi nevajāja.

Atspiedies pret neticami resnu alksni, viņš lēnām atguva elpu. Neko bez parastajām meža skaņām nedzirdēja.

„Beidzot...” viņš atviegloti nopūtās un ķērās pie ceļasomas pārbaudes. Klaips maizes, nedaudz gaļas... Šādi tādi sīkumi. Necik iepriecinoši. Trakais skrējiens bija ievedis viņu mežā. Atgriezties uz lielceļa saprotamu iemeslu dēļ negribējās. Un palikt uz vietas arī ne – nedrīkstēja aizmirst par vilkati. Atlika tikai viens: doties dziļāk.

* * *

Ilgi viņš brida caur mežu, līdz nonāca uz ceļa. Soma jau praktiski tukša vāļājās uz pleciem, vēders brēca pēc barības, bet vietumis uzietās ogas nespēja līdzēt. Turklāt krēsloja. Vēlreiz pārlaist nakti mežā? Ne par kādu naudu!

Iestājoties naktij, Timba sasniedza nelielu, vientuļu krogu. Abos tā logos spīdēja gaisma, kas padarīja izlasāmu arī izkārtni. „IENĀC!!!”, tā vēstīja. Veiksme nebija viņu pametusi.

* * *

„Labs vakars!” viņš sveicināja mucveidīgo saimnieku, noaugušu kā lācis; tā nokarājušās ūsas Timbam atgādināja beigtas siļķes.

„Mhhm... labs gan... Ko tad gribēsim? Izskaties izbadējies...”Negaidīdams atbildi, viņš norādīja uz rupji apstrādātu galdu un pazuda kādā citā telpā. Timba apsēdās. Nogurums vairs neļāva ilgāk turēties kājās, un acis tikai ar grūtībām bija paturamas atvērtas.

Krogs bija tukšs. Un kāds gan brīnums – mēra laikā? Vilks viņu zin, kā gan saimniekam izdodas savilkt galus kopā.

Ar mokām turoties neaizmidzis tur pat pie galda, Timba gaidīja saimnieku atgriežamies. Tā vietā no, droši vien, virtuves iznira patukla, īsiņa gaišmate, nesdama paplāti ar kūpošiem traukiem un gakaklainu krūku.

„Uz kurieni tad dodamies?” tā, iekārtojusies iepretim Timbam, jautāja. Pēdējais paraustīja plecus un neatbildēja – visi spēki tika veltīti ēšanai, kas vismaz nedaudz bija aizdzinusi miegu.

„Ak tad tā pat vien, bez mērķa?”

Timba piekrītoši pamāja.

„bēgam no pilsētas? Mjā, tā jau laikam ir labāk.”

Uz laiku blondīne apklusa.

„ziniet, tālāk uz ziemeļiem, ja nākošajās krustcelēs nogriežas pa kreisi, ir viena muiža. Nu varbūt pareizāk – muižiņa,” viņa turpināja.

„Ak tā?” beidzot ierunājās Timba. Pieklājības pēc.

„Tā gan... Un tur...”

„Jā?”

„Un tur, ziniet, stāsta, mēris neesot plosījies – tā attālāk viņi no citiem ļaudīm... Nu un tur, ziniet, dzīvo mans brālēns...”

„Ak tā.”

„Nu jā, un, ziniet, viņš laikam būs briesmīgi satraucies par mums te. Un viņam droši vien diezin arī negribās tagadiņ mēra laikā bāzt degunu ārā no muižas, kas zina, visādi var gadīties, vai ne?”

„Tā jau gan,” atņurdēja Timba.

„Un ja jau jums vienalga kur doties, ka tik tālāk no pilsētām, tad varbūt jūs varētu izmest kādu līkumu caur to muižiņu un aizgādāt manam līga... brālēnam ziņu par mums? Es palūgšu tētim, lai uzraksta...”

Pārgurušais Timba nepamanīja gaišmates saminstināšanos tirādes vidū, turklāt viņa tik mīļi smaidīja, actiņās vīdēja asaras... Kā gan viņš varēja atteikt?

Gaišmate aiz sajūsmas staroja.

„kā jūs saukt? Mēs uzrakstīsim, lai tēvo... brālēns jums jaut kā atalgo... Timba Teika dēls? Lieliski! Viņš strādā pie tempējā barona, ziniet, kad nonāksiet tur, prasiet Cengu...”

* * *

Jau pašā rīta agrumā krogs palika aiz muguras: Timba vēl līdz vakaram vēlējās nokļūt krodzinieka meitas minētajā muižā. Plecus patīkami nospieda ar pārtiku par velti piepildīta soma, laiks bija skaidrs un saulains, ne pārāk karsts un ne pārāk auksts...

Kad bija noiets jau savs pusducis jūdžu, ceļā gadījās vecs, sirms vecītis, kas lēni vilkās Timbam pretēja virzienā, balstīdamies uz labākas dienas pieredzējuša spieķa.

„Labu dienu, ceļiniek!” tas krekšķošā balsī vēlēja, ar netīru roku notrausis no pieres sviedrus.

„Laba, laba!” Timbam šis vīrelis nez kāpēc likās visai simpātisks un nekaitīgs. Viņš apstājās. Varbūt piedāvāt tam kopā papusdienot – bija arī īstais laiks, un Timbam gribējās kādas sabiedrības.

Vecītis neatteicās.

„Kurp tas dodaties, jaunais cilvēk?” tas jautāja, kad viņi bija nometušies kādas lielas vīksnas paēnā.

Timba īsi pastāstīja, kas un kā; sirmgalvis izstaroja tādu kā uzticamības auru. Vai tik nav kāds maskējies priesteris patiesībā?

„Hmmm, tu esi drošs, ka tie bija labi ļaudis, tas krodzinieks ar meitu? Tagad, mēra laikā, visādas tumšas lietas notiekas... Tu pats lasīt māki?’

Timba nemācēja.

„Es tā kā to lietu pieprotu... Varbūt vari iedot izlasīt to vēstuli?”

Nē, tam noteikti bija jābūt ceļojošam priesterim.

„Protams,” atbildēja Timba un izvilka no somas saritinātu bieza, rupja papīra loksni. Vecītis ar norūpējušos izskatu uzmanīgi paņēma to, lēnām atvēra, it kā baidīdamies burvestību vai sazin kā.

„Hmmm, viss tomēr laikam ir kārtībā... Te rakstīts, ka kādai Luīzei un viņas tēvam viss ir labi, nekas nekait un tā tālāk, un vēl te rakstīts, ka vēstules atnesēju vajadzētu labi atalgot. Nu jā. Viss ir kārtībā, un no tās muižas es arī patiesībā nāku, tā liekas esam laba vieta,” pēc kāda laika tas paziņoja un atdeva vēstuli atpakaļ.

„Nu tas lai Dievs ar tevi, mans dēls!” sacīja sirmgalvis atvadīdamies, kad viņi vēl kādu laiciņu bija atpūtušies pēc maltītes.

Timbam jau vairs nebija nekādu šaubu, ka tas bijis maskēts priesteris.

Neilgi pirms krēslas Timba sasniedza krustceles, nedaudz atvilka elpu un nogriezās pa kreisi.

Kad viņš sasniedza muižu, bija jau krietni tumšs, bet blāvās zvaigznes deva pietiekoši daudz gaismas, lai varētu saskatīt kāda duča sīku mājeļu aprises; aiz tām slējās kas lielāks, domājams, sīka vienstāvu pils. Neredzēja nekādu dzīvības pazīmju, bet laukos jau ļaudis mēdz doties pie miera agri, celties līdz ar gaiļiem... Tiesa, nedzirdēja suņus rejam, un tas varbūt bija nedaudz savādi.

Pa bruģēto celiņu Timba nokļuva pils pievārtē; vērti stāvēja vaļā, un viņš pēc īsas vilcināšanās iegāja pagalmā.

Miers un klusums. Tas tomēr likās nedabiski. Sameklējis durvis, viņš nedroši pieklauvēja. Neviens neatsaucās, arī Timbam klauvējot vēl un vēl. Un, kad viņš nolēma pamēģināt, vai durvis ir aizslēgtas (pilī, šķiet, neviena nebija), atklājās, ka nav gan.

Aiz smagajām ārdurvīm bija vēl vienas – arī neaizslēgtas. Cenzdamies neuzskriet kam virsū, Timba uzmanīgi virzījās uz priekšu.

Vēl vienas durvis. Tās atvēris, viņš nokļuva plašā telpā; te vismaz caur lielajiem logiem iespīdošās zvaigznes kaut nedaudz kliedēja biezo tumsu. Sienas, gar kurām rindojās grezni krēsli, likās esam noklātās gleznām. Grīdu sedza biezi paklāji. Tas viss – nomaļā lauku muiželē! Timba paraustīja plecus. Kas zina, varbūt te bija kāda bagāta pilsētas aristokrāta vasaras mītne vai tamlīdzīgi.

„Tam nav nekādas nozīmes galu galā,” lai nomierinātu saspringtos nervus, viņš uzsāka sarunāties pats ar sevi. „Paskatīsimies, vai nevaram atrast kunga guļamstabu. Ja jau te neviena nav... Kāpēc gan ne?”

Nākošās durvis, kas atradās tieši pretim tām, pa kurām Timba bija ienācis, noveda viņu jau, domājams, mazākā telpā, pilnīgā tumsā. Paļaudamies uz laimi un tausti, viņš ķērās to pārmeklēt.

„Un kur gan visi palikuši? Mēris? Pēc līķiem tā kā nesmirdēja... Kāds vai kādi aprakuši un paši aizgājuši? Vai varbūt vienkārši vēl nesmird... Un tas priesteris... Būtu kaut ko sajaucis? Ej nu uzmini...”

Durvis! Atvēris tās, Timba secināja, ka viņam dzīvē tiešām veicas.

Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem iekārtojies bijušajā muižkunga gultā (ar baldahīnu, padomā tik!), bijušais galdnieka māceklis un tagad gandrīz vai barons ieslīga ciešā miegā.

Neilgi pirms pusnakts sāka celties vējš, kas ātri vien pārauga īstā viesulī, nez kāpēc trakojošā un riņķojošā tikai ap mazo pili.

Timba pamodās no ārprātīgajiem auriem ārpusē. Gaiss likās sabiezējis... Vai te neož pēc sēra? Atskanēja pērkona grāviens, nozibsnīja zili zaļas gaismas... un Timba istabā vairs nebija viens! Iepretim gultai spožas gaismas apņemts stāvēja kāds vīrietis, viscaur melnā, gariem, tumšiem matiem, šaurām ūsiņām. Tas zemu paklanījās sastingušajam Timbam un skaistā baritonā jautāja:

„Ko būs darīt, kungs?”

Aiz pārsteiguma sastindzis, Timba neko neatbildēja – nespēja. Melnais brīdi uzgaidīja, atkal paklanījās un atkārtoja jautājumu:

„Ko būs darīt, kungs?”

Un vēl pēc laika:

„Ko būs darīt, kungs?”

Kur viņš to jau bija reiz dzirdējis? Vai vecmāmiņa bērnībā... Ak, skaidrs! Aiz priekiem Timbas sirds sāka pukstēt straujāk. Tā... Te mums paveras plašas iespējas!

„Ekhm... Nu tad tā. Vispirms... Vispirms, stāsti, ko mēris pastrādājis karaļvalstī!”

„Ko būs darīt, kungs?” bija atbilde.

„Stāsti, ko mēris pastrādājis karaļvalstī!”

„Ko būs darīt, kungs?”

Jāmēģina kas cits.

„Hmm... Sagādā man... Sagādā man kaut ko labu vakariņās!”

„Ko būs darīt, kungs?”

Ārprāts.

„Sievieti! Ātri!”

„Ko būs darīt, kungs?”

Kaut kas noteikti nebija kārtībā.

„Neko, neko. Šonakt vari būt brīvs...”

„Ko būs darīt, kungs?”

Timbam tas vairs nepatika. Viņš mēģināja izkāpt no gultas, lai sameklētu guļvietu citur, bet atklāja, ka nevar pakustēties...

„Ko būs darīt, kungs?”

Mocības turpinājās līdz par rītam, kad daudzas jūdzes tālāk trīsreiz iedziedājās gailis, un melnais beidzot pazuda.

Timba tam nespēja noticēt. Brīvs! Par spīti nežēlīgi notirpušo un sāpošo locekļu protestiem viņš, histēriski smiedamies, ātri vien izspruka laukā no pils.

* * *

Blakus istabā atskanēja klusa ķiķināšana. Vecais muižkungs Hereberts atrāva aci no veikli nomaskētās actiņas un iesmējās pilnā balsī. Viņa grezno tērpu un nepārprotami aristokrātisko auru bojāja nosiekalotā bārda, izspūrušie mati un dīvainais mirdzums acīs.

Kopš visi muižas ļaudis bija aizbēguši vai apmiruši mērī un kaut kas nelāgs bija noticis ar Safgarhaklaku, tikai viena nodarbe vēl spēja Herebertam sagādāt prieku. Tā prasīja tik vien kā pavairāk pacietības un drusciņ maģijas, kas naktīs pievilināja viņa bijušajai guļamistabai.

* * *

Pie kroga „IENĀC!!!” durvīm kāds klauvēja.

„Nāk tik iekšā!” nodārdināja resnais saimnieks.

„Sveiks, Dug! Sveika, Luīze!” sveicināja ienākušais – sirms vīrelis.

„Sveiks, Cenga! Nu kā tad gāja?”

„O, viss ir kārtībā! Saimnieks te sūta tev šo to.”

Sirmgalvis, pārsteidzoši līdzīgs ceļojošam priesterim, pasniedza krodziniekam nelielu, acīmredzami ar kaut ko smagu pildītu maisiņu un piemiedza ar aci. Dugs – saimnieks – pasmaidīja.

„Uzkavēsies?”

„Varbūt ko iekodīšu... Ceļš bija garš...”

Labi paēdis un padzēris, sirmais devās atpakaļ uz muižu, no kuras bija nācis, iepriekš, protams, neaizmirsis atvadīties no saimnieka:

„Nu tad līdz nākošai reizei... Neaizmirsti laicīgi padot ziņu!”