Nočīkstēja durvis, un es ievēlos pelēkā, tikpat miklā, netīrīgā, padomju laika kafejnīciņā, kas izsauca asociācijas ar vecu trauku lupatu. Paldies Dievam – vismaz mušas lietus dēļ nezumēja apkārt. Nopurināju no sevis lieko ūdeni un noslaucīju brilles, kas, ienākot telpā, bija aizsvīdušas. Aiz letes stāvēja... nūūū... sacīsim korpulenta dāma ēē... teiksim... baltā uzsvārcī, ar zelta (kādreiz zelta) izšūtu kafejnīcas simboliku. Gaiss bija nesvaigs un vecu cigarešu dūmu pilns. Es apjautu, ka savā bezapkakles uzvalkā ar spoži balto kreklu un lakādas kurpēm, zelta pulksteni ap roku un elegantu lietussargu te neiederos, bet esmu kā viesis no nākotnes. Tikām bufetniece, kā es nosaucu šo būtni aiz letes, mani kritiski vēroja. Pametu skatu atpakaļ uz durvīm cerībā, ka lietus pārgājis, bet tas, likās, ar jaunu sparu blietēja ietves akmeņus. Nopūtos un nometos pie kāda no brīvajiem galdiņiem (patiesībā visi bija brīvi). Juzdams pienākumu, paņēmu kaut kādus aizvakardienas salātus un krūzi tējas. Ar to, kā man likās, biju atpircis tiesības te pārlaist lietusgāzi, tāpēc iekārtojos pusguļus sarkanos ādas klubkrēslos un lūkojos laukā pa kafejnīcas plato skatlogu. Ūdens pilienu triecieni absolūti dzēsa visus blakustrokšņus, bet nemitīgi mainīgais pelēkais aizkars aiz loga likās mani hipnotizēja un, lai gan biju nolēmis uzmest aci dokumentiem (tiem īpaši svarīgajiem), iegrimu tādā kā pussnaudā, pushipnotiskā stāvoklī... Bija tik labi...

...piepeši satrūkos. Nebūtu īpaši patīkami aizmigt kafejnīcā – man izšāvās cauri lietus un miega apdullinātajām smadzenēm, un es griezos atpakaļ, lai redzētu, ko dara bufetniece... bet piepeši mans skatiens sadūrās ar citu skatienu. Es salecos atpakaļ.

Man pretī blenza divas pelēkas acis no kārnas, dzeltenpelēkas sejas, kas līdz laukā no smilšpelēka, bet sausa putekļmēteļa apkakles. Sausas, plānas, blāvi sārtenas lūpas bija savilktas nepatīkamā smaidā – smīnā un acu zīlītes urbās man tieši galvā. Viņš bija pagarš un kalsnējs, pārliecies pār mani.

„Ēē... es atvainojos,” neizpratnē izsacīju, nespēdams apjēgt vai tas kāds sapnis vai kas. Galva lēni apstrādāja redzamo... es pat nebiju paspējis aptvert situācijas dīvainību.

Svešais noslēpumaini pasmaidīja (tas ir – jau esošā smaida/smīna intensitāte strauji palielinājās), viņš iztaisnojās, pagrieza man savu muguru ar perfekti sakrustotām rokām un apgāja apkārt galdam kā dzērve, likdams lielus un platus soļus, bet galvu noliecis nedaudz uz leju. Viņš atgādināja vai nu vecu skolmeistaru vai ekscentrisku lektoru... Viņš apsēdās man pretim galda otrā pusē un atkal pasmaidīja.

„redzu, ka jūs esat gudrs cilvēks,” viņš beidzot sacīja. Un, sasodīts, viņa balss galīgi nelīmējās kopā ar viņa augumu, es biju iedomājies, ka būs pretīga, čerkstoša, paspalga āža balstiņa, bet atskanēja gana sulīgs un ausij tīkams baritons.

Bet nu tad jau arī es atguvos. Nospriedu, ka tas ir kārtējais dzīves pabērns, kas nolēmis man izlūgt kādu santīmu, izvēloties nedaudz neparastāku piegājienu, vai arī vienkārši nedaudz dīvains vientuļnieks. Vai arī filozofs – iemetējs, kas meklē sarunas biedru... Nekas diži neparasts nebija noticis, man visu laiku Rīgā tādi „kadri” ir maisījušies garām, biju jau pat tā kā saradis ar to, tomēr brāļoties nevēlējos, ieņēmu savu vēsi atturīgo nostāju, kas bija „ne jā, ne nē”.

„Droši vien,” beidzot atbildēju un tūdaļ novērsu skatienu, kā parasti tādās situācijās, ķerdamies pie kaut kādas ikdienišķas, mazsvarīgas darbošanās – šoreiz – ķeksēšanas no aukstās tējas, cerībā, ka mana atturētība un neieinteresētība viņu aizbaidīs.

Vīrs nosmējās un es pārsteigts sadzirdēju viņa intonācijā ironiju un saprātīgu apziņu. Šis nebija parastais sērdienis... pacēlu acis. „Es atvainojos, es jūs nepazīstu, kas jūs, lūdzu, būtu?” juzdamies divējādi – no vienas puses saprāts teica priekšā, ka es neesmu kļūdījies pirmajā reizē – tas ir kārtējais trakais vai klaidonis, tomēr kaut kāda iekšējā apziņa, nojauta teica pavisam ko citu. Jutos gana muļķīgi.

Viņš pasmaidīja (n-to reizi, kā liekas) un neko neskaidrojot, it kā mana jautājuma nemaz nebūtu bijis, pajautāja: „Gribiet dzirdēt stāstu par teleportēšanu?” Kad es saminstinājos, jo ko tādu īsti nebiju gaidījis, viņš paskaidroja – „Jums tak tāpat nav ko darīt – lietus gāž kā ar spaiņiem, paēst šeit kārtīgi nevar (es uzmetu skatienu uz bufetnieci, zīlējot, vai viņa to dzird vai ne), bet man liekas, ka jūs to novērtēsiet... vai ne?” Un viņš paskatījās man virsū ar savām šķidri pelēkajām acīm un dīvaino smaidu. Nogrozīju galvu – man nepatika, kad citi par mani zināja kaut ko vai izlikās zinām kaut ko par mani... nu labi, tas bija visai aptuvens izteikums, atbilstu jebkuram. Gandrīz jebkuram.

Man tiešām negribējās klausīties kaut kādos stāstos, lai gan... lai gan teleportācija no tāda paskata cilvēka izklausījās eksotiski... nē, man tomēr nepatikās pat citu cilvēku sabiedrība, jo mazāk tādu, kurus redzēju pirmo reizi. Un arī... sasodīts, mani arī biedēja viņa  noslēpumainā izturēšanās – precīzi kā no šausmu filmām vai kriminālhronikām, tūdaļ vajadzēja sekot kam mistiskam vai noslēpumainam. Bet varbūt viņš grib mani hipnotizēt? Man nebija nekādas sajēgas par to, ko viņš grib... un parasti ar tādiem cilvēkiem es vienmēr biju uzmanīgs... bet šoreiz es neredzēju veidu, kā no viņa pieklājīgi un nevardarbīgi, bez lamāšanās, tikt vaļā – ārā lija un man galīgi negribējās atkal rāpties tur laukā, jau tā biju slapjš... Brīdi pasvārstījos domās – galu galā, kāpēc ne – teleportācija, kas zin’, varbūt viņš kāds grāntu zaudējis zinātnieks, kas grib izlikt sirdssāpi...

Pamāju ar galvu – lai notiek! Varu tak arī neklausīties sliktākajā gadījumā... viņš atlaidušas savā krēslā ērtāk un sāka monotoni, nesaraustīti, bezkaislīgi stāstīt...

Cilvēki jau sen – tiklīdz atskārta, ka pie zvaigznēm, kas rotājas nakts debesjumā var arī būt planētas tādas kā zeme, kopš fantasti sāka stāstīt par dīvainām, neparastām planētām un starpzvaigžņu ceļojumiem, cilvēki ir ilgojušies ceļot kosmosā, visa plašajā kosmosā tikpat brīvi kā Viktorijas laikmeta burinieki pa Pasaules okeānu. Tomēr matemātika un astronomija tos vienmēr ir atsēdinājusi – pat gaismai, kura kustās ar vislielāko iespējamo ātrumu mūsu realitātē, pat gaismai vajadzīgi gadi, lai ceļotu no zvaigznes uz zvaigzni... pat ne gadi, gadu tūkstoši. Tas sagrāva cilvēces sapņus par iespēju kādreiz piedzīvot to brīdi, kad aizlidot uz svešu planētu būtu tik pat viegli, kā apmeklēt kūrortu uz Zemes.

Un tomēr ne fantasti, ne zinātnieki nepadevās – fantasti izdomāja kādu „ārtelpu”, kurā ielidojot kosmosa kuģim jāveic mazāks ceļš nekā lidojot pa taisno. Zinātnieki, savukārt papūlējās atrast tādu „ārtelpu” un zinātniski pierādīt tās eksistenci. Tas arī izdevās. No sākuma profesors Ābrams Hangriēts piedāvāja teoriju – pēc viņa domām, visur eksistēja tā saucamais absolūti neelastīgais torsionu lauks. Šis lauks atradās visur un bija (nu – ir) absolūti nedeformējams, tāpēc pilnīgi homogēns jeb viendabīgs. Kādēļ viņš vispār ko tādu pasludināja? Būtībā tikpat labi var pateikt jebko, bet dotajā situācijā viņš risināja problēmu no otra gala – pieņēma, ka jāeksistē iespējai nodrošināt teleportāciju, tad izsprieda, kā tas būtu realizējams un nonāca pie secinājuma, ka tam jābūt absolūti neelastīgam laukam, jo tiklīdz parādās kāda elastība, parādās vilnis, kas nes informāciju (lādiņu, spēka impulsu) un šī viļņa ātrums nekādīgi nevar būt lielāks par gaismas ātrumu. Bet ja ņem vērā vielas, enerģijas nezūdamības likumu, tad deformējot absolūti neelastīgu lauku vienā vietā kādā citā vietā ir jārodas tā kompensācijai. Un šī kompensācija radīsies ne vēlāk un ne ātrāk kā tieši tai pašā momentā, kad tiks veikta deformācija, jo lauks taču ir absolūti neelastīgs. Lai ilustrētu savu domu viņš atnesa uz katedru garu metāla stieni, nolika to uz vairākiem galdiem un blakus novietoja spēļu automobili. Viņš palaida automobili blakus stienim no viena tā gala uz otru un tai pat laikā vienkārši pastūma stieni, protams, ka pirmais „finiša” taisni šķērsoja otrs stieņa gals, nevis automašīna. Tas bija makroskopisks absolūti neelastīga lauka modelis, kas visiem likās pārsteidzoši pareizs un fantastisks. Pateicoties šai prezentācijai, profesors Hangriēls dabūja nelielu, bet tomēr finansiālu atbalstu no kosmosa lidojumu pētniecības centra teorijas attīstīšanai. Vēlāk šo teoriju papildināja un attīstīja viņa skolnieks Heliots Brauns, pasakot, ka šis lauks patiesībā ir lauks, kas sastāv no viena vienīga punkta, kamēr šis punkts atrodas visur vienlaicīgi. Tādējādi viņš skaidroja absolūto nedeformējamību, jo citādi to skaidrot bija ļoti grūti – tiklīdz laukam ir vairāk kā viena pamatvienība jeb, kā pieņemts tās dēvēt – punkts – tā parādās attālums starp šiem punktiem un tiklīdz ir attālums, tas var mainīties, bet, lai tas nemainītos, būtu jāpieliek kaut kāds spēks, kas attiecīgi ieiet formulās... vārdusakot, sāktos „netīra” spēle, bet, ja lieto tā saukto laukpunkta jēdzienu, tad viss matemātiski ir vienkārši lieliski, jo punktam attālums starp sevi un sevi pašu ir vienāds ar totālu un absolūtu nulli, nekādu spēku nav, kam būtu tas jānotur, jo tas nevar būt savādāks. Tādēļ arī absolūti neelastīgs lauks ir tikai un vienīgi lauks, kas sastāv no viena vienīga laukpunkta.

Tagad bija skaidrs teorētiskais mehānisms un matemātiskais modelis teleportacijas īstenošanai. Tas bija vēl lieliskāk kā paredzēja fantasti – teorētiski no jebkura punkta visumā varēja nokļūt jebkurā citā visumā. Lai gan tas it kā jauca visu līdzšinējo teoriju, ka ātrums nevar būt lielāks par gaismas ātrumu, tomēr patiesībā nevienu aksiomu, pat teorēmu neapgāza, jo tas nebija ātrums tā tradicionālajā izpausmē. Patiesībā tad jau būtu jāsaka, ka arī mums stāvot uz vietas un nekustoties ir milzonīgs ātrums, tikai stāvot mums jebkurš pārvietojums ir praktiski nulle, tāpēc arī pat, ja laiks tuvojas nullei, ātrums paliek tik un tā nulle. Gadījumā ar laukpunktu it kā sanāk, ka no jebkura reāla visuma telpas punkta nokļūstot jebkurā reālā visuma punktā, tiek veikts attālums, kas tuvojas bezgalībai, bet laiks, kurā tas tiek veikts ir vai tuvojas nullei, tādēļ no formulas

V = s/t

, kur s ir ceļš, t ir laiks un v ir ātrums, izriet, ka ātrums ir bezgalīgi liels (prātā ielieciet formulā s vietā bezgalību un tad padomājiet kas ir tad, ja dalītājs tuvojas nullei – 1:1 = 1; 1:0,5 = 2; 1:0,05 = 20; 1:0,000001 = 1000000, un, ja bezgalīgu lielumu reizina ar bezgalīgu lielumu, tad sanāk bezgalība, ne tā?) Bet tas nevar tā būt – zināms taču, ka jau pie lieliem ātrumiem parādās visādi blakusefekti un nav teikts, ka dzīva būtne vispār var izdzīvot ātrumus, kas tuvi gaismas ātrumam, ko runāt par situāciju, kad ātrums ir bezgalība?? Par laimi, izrādās, ka reālais ātrums nav bezgalība un nav pat ne tuvu gaismas ātrumam, patiesībā īstais ātrums ir vienāds tieši ar tādu ātrumu, kāds ir bijis ķermenim „ieejot” laukpunktā. Kāpēc tā? Tādēļ, ka eksistē divi pārvietojumi, kas tad arī nosaka ātrumu – viens, reālais un otrs – faktiskais. Abi it kā īsti, taču faktiskais ir tas, ko iegūst, ja aprēķina attālumu starp diviem punktiem – kustības sākuma un beigu punktu; šis attālums, kā jau vienojāmies, var tuvoties bezgalībai. Otrs savukārt ir attālums, ko aprēķina kā pārvietojumu summu no kustības sākumpunkta līdz „ieiešanai” laukpunktā un pārvietojumu no „izejas” punkta līdz kustības beigu punktam. It kā tas bezgalīgais posms tiek izņemts laukā un attālumi iegūst cilvēcīgus samērus, kas formulā veido ko ļoti ikdienišķu un nepretenciozu. Tādēļ beigu beigās it kā sanāk, ka ir divi ātrumi – teorētiski tomēr bezgalīgais ātrums, bet uz ķermeni reāli iedarbojas kustības sākumātrums.

Tas viss bija skaisti uz papīra, taču, kā, pie joda, tikt līdz laukpunktam? Un, galu galā, viss jau ir jauki, bet vai tāds vispār eksistē? Teorija nenoliedza un pamatoja tā eksistenci, bet nepierādīja. Tas bija iemesls, kāpēc šīs jomas attīstība uz kādu laiku iebremzējās – zinātnes fiziskā bāze netika līdzi teorētiskajai. Loģiskais teorijas attīstības virziens būtu fizikālie eksperimenti, bet... bet, kā var veikt eksperimentus, ja nav paša laukpunkta? Skaitļošanas mašīnas šeit nespēja līdzēt, jo tās nezināja neko par laukpunkta dabu un nebija nekādu formulu, kas ļautu modelēt kaut ko. Šī teorija apputēja ar putekļiem un iegrima zinātnes vēstures grāmatu bezgalīgajā dzelmē.

Un tomēr šajā „klusuma” periodā kāds jauns zinātnieks ieteica laukpunktu meklēt melnajos caurumos. Zinātnieka vārds bija Kārlis Medļēvičš, un viņš šo domu pamatoja attiecīgi tādējādi, ka melnajos caurumos vielas tilpums tuvojas nullei, kamēr masa – bezgalībai. Fiziķiem vispār nepatīk operēt ar bezgalībām, tas ir pamatoti, jo tādā gadījumā mums visiem vajadzētu just fantastisku pievilkšanās spēku, lai kur arī Visumā mēs neatrastos, ja vien masa būtu tuva bezgalībai. Medļēvičš tomēr skaidroja situāciju ar kaut kādu fāzu pāreju. „Mēs taču zinām, ka sildot cietu vielu mēs iegūstam šķidrumu, pēcāk gāzi, tad plazmu, taču tas viss nenotiek lineāri – pareizāk, sasilšana un iekšējās enerģijas izmaiņa gan, taču pie kristalizēšanās vai sašķidrināšanās, iztvaikošanas zūd procesa lineāriskums un parādās jaunas īpašības, apstākļi – tāpēc arī saka, ka viela pāriet jaunā fāzē. Mēs nespētu izvest nevienu prātīgu termodinamikas formulu, ja nebūtu fāzu pārejas – varu derēt, ka mums teorētiski būtu jāsagaida bezgalīgi atdzesēti šķidrumi, piemēram, kas izskatītos tieši tāpat kā šo melno caurumu bezgalība. Līdzīgi taču varētu būt arī ar tilpumiem – kad kāda ķermeņa tilpums tuvojas nullei, bet masa bezgalībai, tad vienā momentā notiek fāzu pāreja un rodas stāvoklis, ko var dēvēt par laukpunktu.” Medļēvičš izcēla gaismā melno caurumu klasifikāciju un izsakot hipotēzi, ka noteikti ne visi melnie caurumi būs laukpunkti, viņš izteica tādu domu, ka eksistē kāda robeža, kuru gravitācijas lauka intensitātei pārsniedzot, tilpums sāk bezgalīgi tuvoties nullei kļūstot par laukpunktu, kamēr diezgan daudzi „melnie caurumi” nemaz nav ar tik lielu intensitāti. Tāpēc viņš atzīmēja, ka arī tīri intuitīvi vienīgā vieta, kur varētu satikt laukpunktu būtu melnais caurums, un tur nu gan viņam bija taisnība – melnais caurums allaž ir bijusi mīkla un baltais plankums zinātnes kartēs. Tur nekas īsti nebija skaidrs. Bet atradās skeptiķi, kas salīdzināja Medļēviča apgalojumu ar nezinātnisku eksperimentētājkāri – iemetīsim šito te tur tajā šķidrumā un paskatīsimies, kas sanāks... Un tomēr, tajā brīdī melnie caurumi bija fiziski pārāk tālu, lai varētu ko reāli eksperimentāli sākt darīt. (Neskatoties uz to daži zinātnieki mēģināja raidīt gaismas kvantus melnajā caurumā vai novērot melnā cauruma „barošanos”, kad tas aprija kādu miglāju. Tas tomēr nedeva nekādu dižo skaidrību.)

Kosmiskie lidojumi tomēr nestāvēja uz vietas un pienāca brīdis, kad jaunu tehnoloģiju raķetes cilvēka dzīves samērojamos posmos varēja ceļot diezgan pieņemamos attālumos. Tad arī visi atcerējās laukpunkta teoriju un tai pienāca tā saucamās ugunskristības – radās tīri praktiska iespēja pārbaudīt, vai tiešām tāds teorētisks lauks eksistē arī īstenībā. Tikai radās jauna problēma, kas aizkavēja visu atkal – kādai tad bija jābūt eksperimenta metodikai? Kā varēja kaut ko pierādīt? Iemest melnajā caurumā kaut ko bija bezjēdzīgi, tas notika nepārtraukti un tikpat labi, vēl labāk to varēja novērot no attāluma. Vienīgais, ko izdarīja – ielaida zondi ar ļoti spēcīgu identificējošo starojumu – tika izmantota nevis kāda ierīce, bet tīrs avots ar specifisku elektromagnētisko starojumu, kāds Visumā, vismaz dotajā apgabalā bija praktiski nesastopams dabiskā veidā – tomēr nekas nenotika – signāls vienā brīdī pazuda un vairs nekad netika uztverts.

Tas pats profesors Medļēvičš izteica somu, ka uz laukpunktu izdarītā „deformācija” (tas jau bija kļuvis nosacīts jēdziens, ar ko vēsturiski apzīmēja jebkāda veida ietekmi uz laukpunktu) būtu novērojama tikai pie tā paša laukpunkta. Bet, tā kā laukpunkts ir tikai viens vienīgs, tā sauktā seku deformācija jāmeklē citā melnajā caurumā. Šis paziņojums bija loģisks, taču izsauca jaunu sašutuma un iebildumu vilni. Galvenais, ko aizrādīja, bija, ka, ja jau laukpunkts ir viens vienīgs, tad tas nozīmē, ka visos melnajos caurumos ir viens un tas pats punkts un galu galā, atbildes deformācija tikpat labi varētu notikt tajā pašā „ieejas” caurumā, kā jebkurā citā. Un patiesībā tad jau no visiem caurumiem būtu jāgaida atbilde... Tas bija pamatots aizrādījums, pareizāk divi, no kuriem Medļēvičš vienu atspēkoja. Viņš paskaidroja ka tādas nebūs, tas ir, tīri mehāniski – ja ievadinformācija ir 1 un izvadinformācija ir -1, tad ievadinformācija ir 1 – 1 = 0, un tās nav. Uzskatāmi tas saprotams tā – ja stieņa viens gals ir fiksēts, tad to pastumjot aiz otra gala, nenotiks deformācija. (Protams, ja vien stienis ir absolūti neelastīga lauka modelis. Reāli jau notiks gan stienim deformācija, bet tomēr, ja stieņa materiāls būtu tāds, kas nesaspiežas vai neizstiepjas, tad atbildes reakcija nāktu laukā pa to pašu galu, pa kuru ievads jeb kairinājums, un nekas nenotiktu... tīri loģiski tāda situācija ir vienāda ar situāciju, kas ir, ja stienim nekāds kairinājums vispār netiek pielikts – tātad 0 = 0). Tomēr jautājums par daudzajiem caurumiem palika neatspēkots.

Neskatoties uz piedāvāto metodiku, tā nebija reāli pārbaudāma, jo kāds cits melnais caurums atradās pārāk tālu, lai kāds lidotu tikai eksperimenta dēļ. Tā atkal pagāja ilgs laiks un teorija jau bija kļuvusi par mītu, gluži kā fotonu dzinēji savulaik.

Viss mainījās, kad kāds cits jauns un ambiciozs zinātnieks Hēgels fon Himmelštits izgudroja principu mākslīgo melno caurumu iegūšanai. Uz to brīdi jau bija izgatavoti gravitācija lauka ģeneratori jeb gravitoni, kā arī to jauda jau bija krietni augusi. Himmelštits ar militārā resora naudas palīdzību, tālu prom no Zemes, atklātā kosmosā, izveidoja pirmo mākslīgu melno caurumu (viņš saviem naudas devējiem ļoti veiksmīgi iegalvoja, ka melnais caurums ir visbriesmīgākais ierocis, kādu uz doto brīdi viņi var izgatavot). Pats interesantākais, ka jauda, kādu izlaida gravitācijas lauka ģeneratori nemaz nebija tik drausmīgi liela, kādu varētu sagaidīt melnā cauruma ģenerēšanai. Stādot sev mērķi turpināt un pabeigt Medļēviča eksperimentu, Himmelštits arī kā reiz vadījās pēc laukpunkta teorijas principiem – viņš secināja, ka, tā kā gan tilpums melnajā caurumā tāpat tuvojas nullei, gan laukpunkta arī izmēri, tad reāli melnais caurums ir jākonstruē tieši tādos izmēros (cik tas vien ir reāli iespējams). Viņš mēdza teikt, ka Dabas izmantotais melno caurumu veidošanas mehānisms izmantojot supernovu vai pārnovu eksplozijas ir ļoti neefektīvs, ar zemu lietderības koeficientu un lieku enerģijas patēriņu. Viņš izstrādāja savu metodiku, kura balstījās uz vienkāršu, ļoti sen pazīstamu un zināmu principu – fokusēšanu. Ar piltuvi zinātnieki jau aizvēsturiskos laikos spēja no vienkārši liela ātruma plūsmām iegūt virsskaņas ātruma šķidruma plūsmas; Himmelštits rīkojās līdzīgi. Viņš uzbūvēja kosmosā tādu milzīgu apli, gredzenu, kas ar viltīgu gravitācijas lauka emitēšanu panāca to, ka visa gravitonu radītā gravitācija koncentrējās punktā ar niecīgiem izmēriem (ideāli būtu, ja šis punkts būtu bezgalīgi niecīgs, bet tas nebija cilvēka spēkos). Tiesa, melnais caurums radās tikai uz šaušalīgi īsu laika sprīdi, jo citādi tas izsauktu neatgriezeniskas un katastrofālas sekas visā galaktikā. Himmelštits bija runājis taisnību – melnais caurums bija absolūtais ierocis, ar ko varēja draudēt ne vien planētām, zvaigžņu sistēmām, bet pat galaktikām. Pie tam, ar saprātīgu un pieņemamu enerģijas patēriņu. Militārie spēki bija ļoti apmierināti un Himmerštits, izmantojot savu jauniegūto absolūtās uzticības personas stāvokli armijā, pamazām virzīja arī laukpunkta projektu.

Viņš saskārās ar jaunām grūtībām – netika fiksēta nekāda atbildes deformācija izveidotajā melnajā caurumā, ja tika dota „ieejas” caurumā. Ar šādu problēmu viņš un viņa komanda cīnījās ilgus gadus. No sākuma viņi kritiski novērtēja caurumu, prātojot, vai tur tiešām rodas laukpunkts, vai gravitācija tur ir pietiekami lielā koncentrācijā. Ar īpašiem paņēmieniem tomēr tika konstatēts, ka mākslīgais melnais caurums un dabiskais kvalitatīvi neatšķiras praktiski ne ar ko. Tas iedzina zinātniekus strupceļā un daudzi pameta projektu, sacīdami, ka laukpunkts nemaz neeksistē. Himmerštits tomēr nepadevās un eksperimentēja, eksperimentēja un eksperimentēja...

Galu galā viņam par asistentu nāca jauns matemātikas students, kas novērtēja problēmu tīri matemātiski un izteica sekojošu domu – deformācija notiek un notiek arī atbildes deformācija, taču tā kā gravitācija visos melnajos caurumos ir tik grandioza, izvaddeforrmācija kļūst automātiski par ievaddeformāciju, tikai jau citā punktā un tā tas turpinās bezgalīgi ar svārstību periodu, kas tuvojas nullei un attiecīgi frekvenci, kas tuvojas bezgalībai. Par laimi, šī frekvence netiek izstarota, jo pretējā gadījumā tā būtu vēl nāvējošāka par gamma stariem... Tas, starp citu, arī atbildēja uz Medļēvičam izteiktajiem aizrādījumiem par daudzajiem melnajiem caurumem. Nu lūk, students paskaidroja, ka tā kā deformācija ir it kā iekļuvusi gravitācijas slazdā, absolūti neelastīgais lauks svārstās ar bezgalīgi lielu frekvenci pilnīgi visos melnajos caurumos; tas apmierina prasību, kas jau ietverta laukpunkta definīcijā – ka deformācija reizē ir pilnīgi visur un nav nekur.

Himmelštits ātri uztvēra domu un saprata, kas eksperimentāli jādara – melnais caurums jāizveido uz tik bezgalīgi īsu laika sprīdi, lai notiktu tikai viena vienīga deformatīvā svārstība. Tikai kā noķert šo laika sprīdi? Viņā palūkojās uz to tīri teorētiski un apjēdza, ka nekādi sensori, nekāda elektronika, nekas nedrīkst būt slēdzis, kura iekšējais/ārējais ātrums ir mazāks kā bezgalība. Viņš iedomājās, ka pati deformācija varētu izsaukt melnā cauruma izslēgšanu, taču secināja, ka reaģents (kas noreaģēs uz signālu) taču atrodas ārpus punkta un tamdēļ ir attālums, un lai šo attālumu pārvarētu ir nepieciešams laiks, galīgs laika sprīdis. Nemaz nerunājot par to, kā iedarbināt mehānismu – paietu zināms ne-bezgalīgs laiks, kamēr tas iedarbotos...

Galu galā Himmelštits tomēr izdomāja atrisinājumu – viņš izveidoja tādu „patronu”, kura atradās tieši tai punktā, kurā tiks izveidots caurums. Šajā patronā atradās visu gravitonu kontaktmezgla. Pēc plāna – tiklīdz punktā izveidojas melnais caurums, tā mezgls pārtrauc eksistēt kā mezgls un kļūst par deformāciju, kas, savukārt, nevar pildīt mezgla funkcijas. Tūdaļ arī izslēdzas gravitoni un melnais caurums pazūd. Uz papīra tas viss, protams, bija jauki, taču realitātē lai gan patronas pagaisa un gravitoni izslēdzās dikti ātri, laika sprīdis tomēr bija galīgs. Himmelštits domāja, domāja un nāca pie secinājuma, ka pie vainas am ir tas, ka arī pēc tam, kad gravitoni ir zaudējuši mezglu, to jauda momentā krītas, tomēr melnais caurums eksistē līdz noteiktai robežai un šo robežu gravitāte nepārskrien uzreiz kā zūd mezgls, bet ar nokavēšanos. Lai atrisnātu šo problēmu zinātnieks sāka rūpīgi kalibrēt gravitācijas pieauguma līkni un beigās atrada tādu punktu, kas bija uz pašas robežas – tas ir – tiklīdz mezgls pazuda, gravitācijas lēciens jau bija aiz robežas un melnais caurums pārtrauca eksistenci...

* * *

Klusums. Es papurināju galvu. Pēdējās divdesmit minūtes vīrs bija runājis monotoni, bezkaislīgi, nepārtraukti, ar perfektu izrunu. Viņa piepešā apklušana mani samulsināja. Es jautājoši paskatījos viņā – „Nu, kas tālāk?” Viņš atkal pasmaidīja un sacīja – „Stāsts par teleportāciju šajā vietā beidzas.” Es neizpratnē papurināju galvu – biju jau iedziļinājies šajā stāstījumā, tāpēc tagad tikpat traģiski uztvēru tā pārtraukšanu, kā pirmāk sākšanu. „Bet... bet tā nevar!” es sacīju. „Tad Himmelštitam izdevās teleportēt kaut ko? Viņš taču guva vispasaules... starpzvaigž... m... milzīgu slavu, ne?”

Vīrs atkal paskatījās un pasmaidīja, kas mani gandrīz iedzina histērijā. „Kā jau teicu, šis stāsts ir galā... taču...” viņš iesāka ar neslēptu izsmieklu skatīdamies man acīs. „...ja jūs tas varbūt (viņš uzsvēra vārdu „varbūt”) interesē... es varu pastāstīt citu stāstu. Stāstu par zvaigzni.” Viņš piemiedza aci. Es atmetu ar roku (tā starp citu ievēroju, ka lietus vairs nelīst.) – „Lai notiek,” sacīju. „Vismaz kaut kas... tikai... Šo gan pabeidziet! Sarunāts?” „Arī tas ir pabeigts...” vīrs iebilda. „Labi, labi,” uzsaucu. Man jau tās dīvainības sāka kaitināt, bet es aptvēru, ka viņš tagad ir zināms stāvokļa noteicējs. „Stāstiet!”

* * *

...pludmalē pa miklajām smiltīm lēni un nedroši grīļīgi lumpačoja divi cilvēki kailām kājām. Viens bija liela, resns, smags, ar uzblīdušu vēderu un spurainu bārdu, otrs – masīvs, ne-resns, bet ar stūrainiem pleciem, robustu seju, viņš arī bija jaunāks, un seja tam pauda dziļu nopietnību, kamēr otra elsa un sēca no piepūles un rādīja dziļu neapmierinātību ar silīcija oksīda klātbūtni šajā rajonā. Resnajam rokā bija masīva, kantaina pudele ar zeltainu šķidrumu, kuru viņš smagākajos brīžos piegrūda pie lūpām. Otrs izvairījās no šīs procedūras, un tikai paklausīgi sekoja resnākajam. Galu galā notika nenovēršamais – resnais nozvēlās gar zemi un atsacījās celties. Tad arī jaunais piesēda blakus un viņi abi klusēdami malkoja zeltaino šaķidrumu, blenžot uz mierīgo zilo jūru, violetajām debesīm un sārto rieta pamali.

Piepeši debesīs iemirdzējās liels, spožs plankums – zvaigzne. Jaunais salēcās un apgāzās, bet vecais īgni, bezbailīgi, ar tādu kā naidu vēroja gaismekli, kas, likās, auga lielāks un lielāks.

„Profesor,” nervozi izsaucās jaunākais no viņiem. „Tā ir kaut kāda supernova! Mums steigšus jādodas uz observatoriju! Jāsāk novērojumi” viņš satraucās un varēja redzēt, ka viņu tracina profesora miers un vienaldzība.

„Sēdi lejā, junga!” profesors norēca dobjā, bet spēcīgā balsī. Tūdaļ viņš ieklunkšķināja vēl no stūrainās pudeles, tad palūkojās uz to ar neticīga skunska skatienu, pārlasīja etiķeti... pašūpoja galvu un turpināja – „atkal tu neklausies, ko tev stāsta,” guldziens no pudeles un apmierināts sēciens. „Es taču jums visiem teicu. Es arī tam stulbenim Hummelštitam vai kā viņu tur māte nolamāja pirmo reizi... arī viņam es būtu pateicis, ja viņš nestrādātu pāris gaismas nedēļu attālumā no mums...” pudeles saturs atkal sašūpojās. „... doma par teleportāciju šādām metodēm jāatmet...”

„...jo tāda laukpunkta neeksistē?” jaunais iemeta aši starpā, izmantodams kārtējo pudeles līmeņa pazemināšanās procesu.

Profesors aizrijās un izšļāca daļu šķidruma caur degunu un sāka klepot: „... idiots... khe... khe...” viņš galu galā izklepojās un pavērsa pret jauniņo savu sarkano mūli un iekaisušās acis: „... da nē, ka tevi māte nebūtu no citplanētieša ieņēmuse...” kritisks skatiens uz pudeli. „...vecajiem āžiem bija taisnība – visiem kā vienam – laukpunkts eksistē un figu. Visi, kas uzskata savādāk, pēc divām nedēļām uzzinās par pretējo...”

„Kāpēc tieši pēc divām nedēļām? Tik ilgi iet signāls bo Himmelštita stacijas?”

Vecais ierēcās no smiekliem: „Ooo, jā, mazais, tāds signāls, tāāds signāls...” un atkal sāka klepot. Kādu brīdi paklepojis viņš atkal pavērsa savu sarkano fizionomiju pret blakussēdētāju un sacīja gurdenā balsī: „...tā zvaigzne... tā tur... tur debesīs...” pirksts nedroši un neprecīzi, šūpodamies tēmēja uz spožo plankumu „...tā sasodītā zvaigzne ir apliecinājums, ka pirms divām nedēļām Himmelštita eksperiments izdevies... ik...” profesors nožagojās un nolēcās sāņus... no turienes atskanēja tāds kā pumpja troksnis un nešķīstas lamas, jauktas ar vaidiem: „Vaaaaii... vaiiiii!”

„Profesor?? Tas ir kā jāsaprot? Viņš gājis bojā???” jaunietis pat iekliedžas un pielēca kājās.

„...jā...” vecais noslaucīja lūpas un seju. „Arī mēs būsim drīz pagalam... hehe... pavisam drīz. Es nepagūšu nomirt no vecuma...”un viņš apmierināts ieklukstējās.

Jaunais nesapratne pilnām acīm blenza uz profesoru.

„...nu jā, tu tak esi ēzelis...” nopūtās profesors. „Nāc šu!” viņš uzkliedza, un jaunais momentā nometās smiltīs blakus.

„... tu padomā par eksperimentu...” profesors sacīja. „kas tur notiek? ... ik... – tur tas Himmelštits ar savām mahinācijām izdabon beidzot laukā to slaveno atbildes deformāciju... jā, patiesi izdabon... un ko tu sagaidi, kam jānotiek?”

Jaunais saminstinājās. „Nu, pēc tam, kad caurums pazūd, jāparādās zindei un tās starojumam...”viņš nedroši izteicās.

„... stulbenis...” nožagojās profesors. „... padomā, kas notiek eksperimentā? Ja iedomājamies, ka tas torsionu lauks ir viena riktīga pudele, kurā ir iesprostots vesels bars nadzīgu skorpionu, kas visi savā starpā kustās ar sasodītu fre.. frkv... frekvenci... padomā, kas notiek, ja kāds attaisa spundi? ... padomā, muļķīt!... padomā labi un pievienojies manam lāstam pār Himmelštita galvu!...”

Jauneklis samulsa un sāka stostīties: „... tad tak skorpioni visi izlien laukā...”

„CAUR VIENU VIENĪGU CAURUMU!” nobrēcās profesors. „Un tajā vietā, kas ir pie pašas spundes, zini kas ir? Tur ir ELLĪĪGA skorpionu varza, ne tā?”

Jaunais vārgi šūpoja galvu.

„Tu padomā cik daudz visādas drazas nav kļuvusi par deformāciju visā bezgalības vēsturē... patiesībā tā masa tuvojas bezgalībai... un, ja tagad to visu atbrīvo, miljardi tonnu ir sakoncentrēti vienā kubikcentimetrā... ko tu sagaidi notiekam?”

„... zvaigznes dzi... dzimšanu...” norīstījās students.

„ELLĪGAS ZVAIGZNES dzimšanu!” profesors auroja. „Zvaigznes, kuras masa ir bezgalīga!!!!....”

Brīdi valdīja klusums, tikai students apmulsis blenza sev zem kājām – smiltīs. Profesors smagi elsa.

„Kā tev šķiet, cik liels varētu būt zvaigznes ar bezgalīgu masu diametrs?” profesors mierīgi iejautājās, smagi elpodams un paceldams galvu, lai varētu ielūkoties jaunā sejā. „Nu apmēram...” viņš piebilda ar vieglu ironiju.

„...bezgalīgs...”

„Jūūūūūūū!!!” sajūsmā iebrēcās profesors, „...   tā tur sasodītā zvaigzne debesīs ir tā zvaigzne, kas pēc apmēram divām vai mazāk nedēļām nobeigs visu dzīvo uz šīs planētas... nē, vecīt, ne tikai dzīvo... tu saproti, kas tas ir?”

„Apok... apo... apokalopse... apokalipse?”

Profesors ierēcās no smiekliem. „Nē! Tas ir tas LIELAIS SPRĀDZIENS, kas radīja Visumu!! HAHAHAHAHAHA!!!”

Jaunais sastinga ar trulu sejas izteksmi....

„Zvaigzne jau ir kodoltermisks sprādziens, ne tā? Un ja šai zvaigznei diametrs ir bezgalīgs... (profesors jautri piemiedza aci)...”

„Ak Dievs!...”

„Mēs esam liecinieki kaut kam fantastiskam – mēs redzam Visuma izcelšanos, mēs esam visgrandiozākā eksperimenta liecinieki – Lielā Sprādziena modelēšanas liecinieki...”

Viņš laimīgi nopūtās.

„Vai var būt vēl skaistāka nāve?”

* * *

Es apstulbis blenzu svešiniekā.

„Tas ir kā?” es jautāju.

Viņš pirmoreiz nepasmaidīdans jautājoši palūkojās manī.

„Tas ir... ta ir – tā radās viss mūsu Visums?” es jautāju. „Tas ir pie vainas tam? Kļūdains eksperiments izraisīja Lielo Sprādzienu?”

Viņš atkal nepasmaidīja, tikai palocīja galvu.

Es ar izbrīnā sarauktu pieri lūkojos pustukšajā tējas glāzē, galvā man griezās jautājumu karuselis. Beidzot es atradu šaubīgu vietu viņa stāstā –

„Bet,” es uzvaroši sacīju. Nez kā es biju uztvēris šito visu, ko citā reizē nosauktu par murgu, biju uztvēris ļoti nopietni un nezin kādu sasodīti neizskaidrojamu iemeslu dēļ vēlējos apgāzt vīra sacīto. „Man kaut kā neticās, ka pirms Lielā Sprādziena eksistēja kaut kāda civilizācija, kurai bija šādi vārdi un galu galā, kas bija cilvēki, nevis, piemēram, gļotsēnes. Un,” es piepeši aptvēru vislielāko pretrunu, „kā gan šis stāsts varēja atnākt pie manis vai jums – tādu kataklizmu nespēj pārdzīvot pat molekula, kur nu vēl dzīva būtne vai datu nesējs...”

Vīrs atkal nepasmaidīja, bet nopietni palūkojās man acīs un pajautāja:

„Kāpēc tu domā, ka es stāstu stāstu, kas ir noticis?”

Un viņš piecēlās, pamāja man ar roku un devās laukā pa durvīm, kur atkal bija sācis līt. Es skatījos uz viņu ejam, smēju pie sevis par veiklu manis apmuļķošanu un domāju – „Viltīgs gan, lika man pat noticēt stāsta patiesīgumam un tad, pēkšņi, paziņo, ka tas nemaz nav... vēl...” šai mirklī es aizrijos. Tas vēl nav noticis... sajuti, ka man nez kāpēc pazūd zeme zem kājām, un visa pasaule sagāžas, sāk zummēt... galvā it kā iespēra zibens, un viss palika melns.

* * *

Atguvos nokritis uz grīdas un pirmais, ko ieraudzīju bija bufetnieces norūpējusies seja.

„Vai jums viss labi? Jūs nokritāt piepeši...”

„Jā, jā, jā...” es pielecu kājās un pametu visapkārt trauksmainus skatienus. Ar acs kaktiņu ievēroju, ka ārā spīd saulīte. Es paņēmu savu lietusmēteli un kā vajātāju dzīts izmetos laukā; nes kāpēc mani māca tāds kā satraukums un nesapratne. Tikai vēlāk es apjēdzu, ka neesmu pajautājis bufetniecei, vai viņa arī redzēja to vīru, varbūt tas bija sapnkis, bet... bet, pie joda, tādi sapņi parasti nemēdz būt un... man pārskrēja drebuļi pār kauliem, iedomājoties to sajūtu, kad tu sēdi pludmalē ar pudeli sīvā rokā un gaidi totālo apokalipsi... nē, sasodīts... pat, ja tās ir tikai pasakas, sapnis... nē... tas nekad nedrīkst notikt... nekādu eksperimentu ar laukpunktu...

* * *

Turpmākajās dienās es nomierinājos, sāku jau uztvert to, kā sapni va izdomājumu, pat gribējās pasmieties par manu uzvedību. Bufetnieci es nemeklēju – nejutu vajadzību, un tas man likās smieklīgi, nenopietni. Atmetu domu, ka tas viss varētu reiz notikt, bailes mani pameta, un sajutos es labi... tikai... tikai lūk naktīs. Naktīs man, kad nenāk miegs, man tas mieru nedod tas fakts, ka viss šis svešinieka stāsts sākās mūsdienās...