Ne mazāk interesanta ir ilustrācija “Pakalns: Hobitona aiz Upes”, kurā, ja ieskatās, var atrast daudzas detaļas, kas pēc “Hobita” mums nav zināmas. Piemēram paugura virsotnē var redzēt to pašu koku, zem kura Bilbo tik krāšņi svin savu jubileju (un tik negaidīti pazūd). Trīs hobitu alas uz dienvidiem no Bilbo sētas, tā ir saimniecība, kurā dzīvo Sems Gemdžijs ar savu tēvu. Dzirnavas pieder Tedam Sendimenam. Koki netālu no dzirnavām – ziedošās kastaņas, kuras pēc tam iznīcināja Sarumans... Un tas viss tika uzzīmēts jau tad, kad Tolkins pat nedomāja par “Hobita” turpinājumu!
Pasaka vai eposs?
“Hobita” panākumi Britānijā un Štatos bija neticami: grāmatu lieliski pirka, tā ieguva “New York Herald Tribune” prēmiju, notika sarunas par izdošanu citās valodās. Taču triumfālajam Bilbo un viņa kompanjonu gājienam izmaisīja Otrais pasaules karš. Britānijā ieviesa stingrus ierobežojumus papīra izmantošanai, kā par nelaimi bombardēšanā cieta “Allena un Anvina” papīra noliktava. Gandrīz uz desmit gadiem “Hobits” pazuda no tirgus – interese par to no jauna radās tikai pēc tam, kad parādījās jauna Tolkina pasaka ar nosaukumu “Fermeris Džailzs no Hemas” (1949).
Un protams, to atkal sāka ļoti labi pirkt pēc tam, kad beidzot parādījās ilgi gaidīto Bilbo piedzīvojumu turpinājums... kaut gan Bilbo tur tika iedalīta tikai epizodiska loma. “Gredzenu pavēlnieks” neapšaubāmi palielināja “Hobita” popularitāti, taču pirms “Gredzena brālība” parādījās veikalos, Tolkins nonāca nopietnas dilemmas priekšā.
Tas, kas sākumā likās kā hobitu piedzīvojumu turpinājums, drīz kļuva par drūmu un episku vēstījumu, kas tieši bija saistīts ar Ardas vēsturi. Taču vajadzēja kaut kā sasaistīt “Valdnieku” ar “Hobitu”, vēl vairāk tāpēc, ka daudzas pasakas ainas bija būtiskas romānā! Kaut vai tā pati aina ar Gollumu – to noteikti vajadzēja pārstrādāt. 1947. gada septembrī Tolkins izsūtīja dažus labotos “Hobita” teksta daļas, domādams, ka Stenlijs Anvins vienkārši ar tām iepazīsies un izteiks savu viedokli. Taču viņš to uztvēra kā galīgo labojumu variantu un drīz vien izdeva laboto pasaku.
Tā kā kādu laiku – pirms “Gredzena pavēlnieka” - “Hobits” iznāca jau jaunā versijā, taču ar autora priekšvārdu, kurā Tolkins paskaidroja, kāds ir iemesls šādām pārvērtībām.
Taču pat tādā veidā pasaka mulsināja autoru ar savu “pasakainību”. Viņš juta zināmu stilistisku nesaisti starp “Hobitu” un viņa priekšlikumu – tāpēc viņš 1960. gadā ar sev raksturīgo perfekcionismu viņš atkal ķērās pie pasakas pārveidošanas. Šoreiz dienas gaismu bija jāierauga grāmatai, kas harmoniski sasauktos ar “Pavēlnieku”. Bez tam, Bilbo, Gendalfa un rūķu ceļojumu vajadzēja piesaistīt Viduszemes ģeogrāfijai no “Pavēlnieka” un ierakstīt vēsturiski-mitoloģiskajā kontekstā...
Tolkins pārstrādāja pirmo nodaļu, pēc tam otro, pēc tam trešo... un bija spiests atteikties no sava nodoma! Tas, kas radās no viņa spalvas, tiešām izskatījās vairāk “gredzenpavēlnieciskāks”, taču, ak vai, sagrāva pasakas un brīnuma atmosfēru, kas piemita “Hobitam”. Pārrakstīt grāmatu no jauna, faktiski nozīmēja tās iznīcināšanu, pārsvītrošanu. Tolkinam pietika prāta to saprast un laikus apstāties.
Toties viņš sarakstīja “Gājienu uz Ereboru” - savdabīgu papildinājumu “Gredzenu pavēlniekam”. Šajā epizodē Gendalfs jau pēc uzvaras pār Sauronu Minastiritā, stāsta dzīvi palikušajiem Brālības biedriem par notikumiem “Hobitā” - taču no sava redzes viedokļa. Tādā veidā mums jau zināmo notikumu izklāsts liekas pārsteidzoši dabisks: izskatās, ka tas ir visveiksmīgākais paņēmiens, kā apvienot “Hobita” un “Gredzenu pavēlnieka” sižetu līnijas, nepārveidojot pašu pasaku. Diemžēl, vietas trūkuma dēļ, “Gājiens uz Ereboru” netika iekļauts romāna pielikumos un palika vairākās versijās, kuras jau pēc Tolkina nāves viņa dēls Kristofers publicēja krājumā “Numenoras un Viduszemes nepabeigtās teiksmas”.
Protams, savas dzīves laikā Tolkins uztvēra “Hobitu” dažādos veidos: sākumā kā pasaciņu, lai izklaidētu paša bērnus, pēc tam kā kādu literāru opusu, kas nav ticis pat pabeigts, beigās – kā grāmatu, kas atnesa viņam panākumus un noveda līdz tam, ka tapa “Gredzenu pavēlnieks”. Galu galā, ja nebūtu “Hobita”, tad Tolkina mūža darbu, stāstu par Ardas pasauli, tā arī neviens nekad neizlasītu, - arī “Silmarions” ieraudzīja dienas gaismu pēc viņa nāves tikai pateicoties lasītāju interesei par Viduszemi.
Protams, pēc katras ekranizācijas un vispār, pēc katra šīs pasakas traktējuma sākas strīdi: kādā veidā mums būtu jāuztver “Hobits” - kā pasaku bērniem vai kā plašāka eposa sastāvdaļu? Un dabiski, ka pūristi kārtējo reizi atdzīvojās, kad uz ekrāniem iznāca Pītera Džeksona “Hobita” pirmā daļa.
Man liekas, ja mēs cienām paša autora viedokli, tad atbilde ir acīmredzama: “Hobits” ir gan viens, gan otrs. Jeb, savādāk izsakoties, tā ir pasaka, caur kuru kādā mirklī paspīd pavisam ne bērniem domāts stāsts. Kā te lai neatceras tulkojumus krievu valodā, kas lielā mērā ir daudz pasakaināki par oriģinālu, līdz pat tam, ka ir izlaistas frāzes un pat veselas ainas? Pārbaudiet, vai jūsu izdevumā ir aina, kurā Beorns stāsta, kā ir mocījis noķertos goblinus un vargus pirms tos nogalināt?..
“Hobits” slēpj sevī vēl daudz noslēpumus, mēs jums atklājām tikai mazu daļiņu no tiem. Taču noslēpumus interesantāk ir atklāt pašam, bet atslēgas – tās jums tagad ir. Lasītāj, uz priekšu, uz Ereboru!..
Ko vēl palasīt par “Hobitu”?
Pati sīkākā Tolkina biogrāfija, kas iznākusi arī krieviski, ir Hamfrija Kārpentera kanoniskais darbs “Džons R. R. Tolkins”. Visai laba ir arī Vaita grāmata “Džons R. R. Tolkins. Biogrāfija” (krievu valodā iznākusi divas reizes). Ļoti aizraujoša lasāmviela ir “Vēstules”. Bet īstiem gardēžiem, kas gatavi iegrimt smalkumos un niansēs, rekomendēju Marka Hupera “Tolkinu krievu acīm” - unikālu pētījumu, analizējot to, kā daudzajos tulkojumos krievu valodā tiek atveidotas tā vai cita perioda un kultūrainavas vēsturiskās īpatnības.
Angļu valodā vispirms iesaku ļoti interesantus darbus: Džona Retlifa “Stāstu par “Hobitu”” un Duglasa A. Andersona “Anotēto “Hobitu””. Pirmais satur visus zināmos pasakas rokraksta variantus, no sākotnējām sešām lapaspusēm līdz fināla versijai ar sīkiem komentāriem. Otrais ir galīgais, izturētais grāmatas teksts ar ļoti daudziem komentāriem un pievienoto nodaļu “Gājiens uz Ereboru”, kā arī grāmatā ir vairāk nekā 150 ilustrācijas no “Hobita” izdevumiem dažādās pasaules valodās.
Ne mazāk svarīgs (arī burtiski) ir Kristīnes Skallas un Veina Hemmonda “The J. R. R. Tokien Companion & Guide”, kas ietver sevī gan detalizētu Tolkina dzīves hronoloģiju, gan tolkinistisku enciklopēdiju, kas aizņem 1250 lapaspuses! Turklāt Skalla un Hemmonds ir izdevuši arī divas grāmatas par Tolkinu kā mākslinieku: “Tolkins – mākslinieks un ilustrators” un “”Hobits” Tolkina grafikā un zīmējumos”.