Vēlāk, jau pēc Tolkina nāves folkloriste Ketrīna Brigza (viena no galvenajām britu leģendu un teiksmu pētniecēm) atklāja, ka vārds “hobbit” pirmo reizi ir minēts 1895. gadā, viņas kolēģa Maikla Denema darbā – tautas pasakās minēto pārdabisko un brīnumaino radījumu sarakstā. Diemžēl, Denems dod šo vārdu sarakstā bez jebkādiem paskaidrojumiem, tā kā mēs droši nevaram zināt, kas bija šie “reālie hobiti” (visdrīzāk, tie varēja būt kāds sinonīms hobgobliniem vai braunijiem). Vai Tolkins zināja par šāda sējuma eksistenci, vai viņš to bija lasījis? Ja arī bija lasījis, tad diezin vairs par šo vārdu atcerējās 1930. gados, kad sarakstīja grāmatu par alā dzīvojošo hobitu.

Pavisam cita pasaka.

Un tomēr, līdz tai pasakai, kuru mēs tik ļoti mīlam, vēl bija visai tālu. Vēsture apauga ar sīkumiem, kas reizēm pat pašu Tolkinu dzina strupceļā. Tikai ar laiku tas, kas viņam pašam likās kā nesaprotamas detaļas, sāka izvietoties skaidrā un ne pretrunīgā ainā... nu, gandrīz ne pretrunīgā.

Piemēram, sākumā Tolkins visai nopietni domāja par to, ka Smaugu vajadzētu nogalināt Bilbo. Kurš tad vēl? Tieši hobits taču ir stāstījuma galvenais varonis. Rūķus nolaupīt vajadzētu nevis meža, bet gan jūras elfiem – un jau pēc ierašanās Garajā ezerā...

Vai arī ņemsim slaveno mīklu spēli. Tur, kā jūs atceraties, likme bija paša mistera Baginsa dzīvība: ja viņš zaudētu, tad Gollums viņu vienkārši apēstu. Pretējā gadījumā Gollums apsolīja parādīt hobitam ceļu uz izeju. Taču pirmajā grāmatas versijā Gollums apsola iedot Bilbo dāvanu. Mīklu spēli abi uzskata par svētu, tāpēc Gollums nemēģina krāpties, viņš patiešām dodas uz savu saliņu, ilgi kaut ko meklē, bet pēc tam noskumst, ka ir pazaudējis “savu jaukumu”un tāpēc nevar turēt hobitam doto vārdu! Pa ceļam viņš pastāsta gredzena vēsturi: kā viņam to uzdāvinājuši Dzimšanas dienā, kā to ir izmantojis... Bilbo nolemj neatzīties, ka gredzenu jau ir atradis, un mierina Gollumu: Dievs ar viņu, ar šo gredzenu, ja Gollums to būtu atradis, viņš taču tik un tā to būtu atdevis Bilbo, vai tiesa? Tad jau labāk, lai pavada šo uz izeju. Gollums pavaimanājis, piekrīt un abi iet (Gollums skaita pagriezienus un koridorus), Bilbo pirmo reizi pārbauda, vai tiešām viņam kabatā ir tieši tas pats gredzens (ir!) - pēc tam mūsu varoņi mierīgi atsveicinās un šķiras. Nekādu kliedzienu: “Zaglis!” un “Atriebšos Baginsam!” - savā tagadējā veidā stāsts par Gollumu radās pēc daudziem gadiem, kad vajadzēja to kaut kādā veidā piesaistīt “Gredzenu pavēlniekam”.

Liekas, ka pirmo, nosacīti pabeigto pasakas versiju Profesors pabeidza 1933. gada sākumā – tieši tad viņa draugs un kolēģis Klaivs Lūiss vienā no savām vēstulēm raksta par “patiešām labu bērnu grāmatu, kuru Tolkins tikko ir pabeidzis”. Vienīgi, šis stāsts beidzās ar Smauga nāvi...

Acīmredzot, kaut kādā mirklī Tolkins pazaudēja interesi par šo pasaku un tā tā arī palika par mašīnraksta tekstu lasīšanai ģimenes lokā. Pilnīgi noteikti ir zināms, ka starp 1933. un 1936. gadiem “Hobitu” izlasīja arī daži Tolkina draugi un paziņas.

Bet 1936. gadā pēc palīdzības pie profesora griezās Londonas izdevniecības “Džordžs Allens un Anvins”: tur gribēja izdot rediģēto “Beovulfa” un “Kaujas par Finnesburgu” redakciju. Tolkins bija pārslogots ar darbu un no redaktūras atteicās, taču rosināja uzticēt darbu savai bijušajai studentei Eleinai Grifitai un apsolīja paskatīties, kas viņai sanāks, kad viņa darbu būs pabeigusi, un pēc tam sarakstīs priekšvārdu.

Izdevniecības pārstāve Sjūzena Dagnalla atbrauca uz Oksfordu, lai apspriestu darba detaļas un uzzināja no Grifitas, ka eksistē brīnišķīga bērnu pasaka...

Dagnalla palūdza Tolkinam atļauju izlasīt rokrakstu un iespēju parādīt to redaktoram, Profesors bija ar mieru. Taču “Hobits” joprojām bija nepabeigts: pūķi nogalēja, bet daudzas sižeta līnijas palika karājāmies gaisā. Dagnalla to saprata un painteresējās, vai Tolkins nav gatavs pabeigt grāmatu, tad to varētu, viņa teica, izdot jau nākošajā gadā.

Iedvesmotais Tolkins ķērās pie darba, pievienoja vēl vienu nodaļu starp esošajām 12. un 14. nodaļām, sarakstīja finālu, kaut ko pierediģēja. Tekstu salikt viņam palīdzēja Maikls; viņs gan bija sagriezies un viņam nācās sist pa taustiņiem tikai ar kreiso roku.

Tā vai citādi, oktobra pirmajā nedēļā rokrakstu aizsūtīja uz izdevniecību. Tās direktors, slavenais Stenlijs Anvins vispirms grāmatu izlasīja pats, pēc tam iedeva bērnu rakstniecei Rouzai Filmenai, lai viņa saraksta recenziju. Viņiem abiem patika, bet pēc savas tradīcijas Stenlijs vērsās arī pie trešā recenzenta. Bērnu grāmatas viņš vienmēr deva “izmēģināt” arī saviem bērniem: kas labāk nekā viņi spēs noteikt, vai pasaka patiks nākošajiem lasītājiem?

Par to, kā uz “Hobitu” reaģēja Reiners Anvins, jūs jau ziniet. Tieši viņa iekšējā recenzija izrādījās noteicošā. Decembra sākumā ar Tolkinu oficiāli tika noslēgts līgums. Taču līdz laikam, kad grāmata ieraudzīja dienas gaismu vēl bija ilgs laiks.

Kad februāra beigās atnāca paraugiespiedums, Tolkins saprata, ka viņa sākotnējais, mīļais teksts daudzās vietās nav ideāls. Vietām to vajadzēja diezgan stipri pielabot, padarīt stilistiski vienveidīgāku... bet – velns parāvis – katrs labojums bija papildus izmaksas. Tagad par jaunu salikt tekstu, tas ir dažu stundu darbs, taču toreiz to salika ar rokām – katru burtu! Nevarēja tā vienkārši “saspiest te un paplašināt tur”. Taču arī atstāt visu kā ir Profesors nespēja.

Un tad Tolkins pats ar juveliera precizitāti veica izmaiņas. Katras izmestas frāzes vietā viņš rakstīja citu, kas pēc zīmju daudzuma bija tikpat gara, kā izbrāķētā. Pavadvēstulē viņš dziļi atvainojās un īpaši atzīmēja, ka ir gatavs samaksāt par papildus izmaksām, ja tādas radīsies.

Vispār jau grāmatas izmaksas patiešām draudēja pārsniegt sākotnēji ieplānotos skaitļus un tas jau draudēja ar to, ka tā nebūs rentabla.

Kā mēs sapratām, tad jaunais Reiners domāja, ka grāmatai ilustrācijas nav vajadzīgas, taču tur noteikti bija jābūt kartēm. Tolkinam jau bija izgatavoti gan vieni, gan otri. Tajos gados zīmēšana bija ierasta nodarbe gan bērniem, gan pilnīgi respektabliem džentlmeņiem. Tolkins nebija mācījies zīmēt, taču no agri mirušās mātes un citiem radiem bija saņēmis daudz padomus. Viņš mīlēja zīmēt ainavas, ļoti bieži gatavoja ilustrācijas pats savām pasakām; neaizmirsīsim arī ikgadējās vēstules no Ziemassvētku vecīša.

Kartes vispār bija viņa vaļasprieks, tāpat kā visāda veida alfabēti. Tā kā 1936. gadā Tolkina arhīvā jau bija vairākas kartes un zīmējumi, nemaz nerunājot par ļoti daudzām skicēm. Profesors nolēma, ka nebūs par ļaunu to visu nosūtīt izdevējam un tāpēc praktiski pārzīmēja vairākus darbus. Pēc kontrakta parakstīšanas viņš ķērās pie darba un jau 4. janvārī viņam bija gatavas Trora karte un Mežonīgo zemju karte, kā arī četras melnbaltas ilustrācijas. Tos viņš aizsūtīja izdevējam un pēc divām nedēļām vēl papildus tiem sešus zīmējumus.

Anvinam ilustrācijas ļoti patika. Viņš negribēja palielināt grāmatas pašizmaksu, tomēr nolēma tos izmantot. Tomēr, lai ekonomētu līdzekļus, viņš atteicās no neredzamajām rūnām uz Trora kartes. Tolkins bija izdomājis, ka tās vajadzētu nodrukāt lapas otrā pusē, tā kā tās kļūtu redzamas tikai tad, ja uz karti skatītos pret gaismu.

Darbs ar Tolkinu tā aizrāva Stenliju Anvinu, ka viņš nolēma pasūtīt Tolkinam arī vāka um supervāka dizainu. Rezultātā tapa vesela rinda ilustrāciju, kas tagad jau sen tiek uzskatītas par klasiskām – no supervāka līdz satriecošām ainavām un interjeriem. Tolkins faktiski kļuva par vienu no pašiem pirmajiem britu autoriem, kas pats ilustrēja savas grāmatas. Arī attieksme pret viņu jau no sākuma bija īpaša. Reiners Anvins savās atmiņās par viņu rakstīja par to, ka tikai 1937. gadā Tolkins nosūtīja uz izdevniecību 26 vēstules, bieži rakstītas ar roku un piecas, un vairāk lapaspušu garas. Atbildēs viņš saņēma 31 vēstuli – gadījums praktiski unikāls!

Izdevēju pūles attaisnojās: grāmatu izdeva 1937. gada 21. septembrī ar nelielu tirāžu – 1500 eksemplārus, taču jau decembra sākumā izdevniecībai nācās iespiest papildus tirāžu – 2300 eksemplārus. “Hobits” presē guva visai glaimojošas atsauksmes, tiesības publicēt nopirka amerikāņu izdevniecība “Houghton Mifflin Company”, kurai Tolkins izgatavoja vēl piecas krāsainas ilustrācijas.

Arī aiz okeāna grāmatai bija trakoti lieli panākumi un lieliskas atsauksmes presē. Interesanti, ka neviens no pētniekiem nav atzīmējis vienu jocīgu detaļu, vēl 1937. gada pavasarī vēstulē Stenlijam Anvinam Tolkins, runājot par “Hobita” iespējamām ilustrācijām, ko zīmē Savienoto Valstu mākslinieki, uzsver: “Iespējams, ka tas ir neatliekami? Lai amerikāņi nezaudētu interesi, jāļauj viņiem rīkoties, kā paši uzskata par vajadzīgu – taču jābūt atsevišķi atrunātām tiesībām uz visu, kas tiktu veidots Disneja vai tikai tamlīdzīgā garā (visa Disneja produkcija manī izsauc visdziļāko riebumu)”.

Likās, kāpēc īpaši uzsvērt savu attieksmi pret Disneja filmām (vēl vairāk, ja tālāk Tolkins raksta, ka ir redzējis izcilu amerikāņu mākslinieku ilustrācijas, kuras uzskata par “brīnišķīgām”)? Taču rakstnieka uztraukums ir pamatots, ja atceramies, ka viņa “Hobitu” Amerikā vajadzēja izdot 1938. gada sākumā, bet 1937. gada 21. decembrī uz ekrāniem iznāca Volta Disneja pirmā pilnmetrāžas multfilma “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”.

Acīmredzot, Tolkins saprata, ka divu potenciālu hītu salīdzināšana ir neizbēgama – un no paša sākuma negribēja spēlēt vienā laukumā ar tiem, kuru produkciju uzskatīja par banalitātes kvintesenci. Viņa bailes attaisnojās: “Hobitu” un “Sniegbaltīti” patiešām salīdzināja. “Pašreiz Amerikā rūķi ir modē”, - rakstīja viens no recenzentiem, bet cits piemetināja, ka Tolkina rūķiem Sniegbaltītes boifrendi pat nestāv ne tuvu.

Nobeigums sekos.