No visa šī šausmīgā ideju, gaumes un uzskatu jucekļa iznāca trīs krāšņas figūras, pavisam nelīdzīgas viena otrai, katra no tām vēlāk kļuva par sava veida „guru” miljoniem cilvēku, kļūstot par tā laikmeta simbolu. Runa ir par saientoloģijas tēvu-dibinātāju Ronaldu Habardu, zinātniskās fantastikas nemirstīgo klasiķi un pareģi Robertu Hainlainu, un vai nu rakstnieku, vai garīgu skolotāju Džeromu Selindžeru.
Visus viņus apvieno trīs momenti – armija, rakstniecība, aizraušanās ar dažādiem garīgiem vingrinājumiem un ezotēriskām idejām.
Pirmie divi; Habards un Hainlains bija īpaši tuvi un pat personīgi pazina viens otru – abi mazliet vecāki par Selindžeru, abi dienēja jūras kara flotē, abi publicēja savus stāstus pazīstamā zinātniskās fantastikas žurnālā „Astounding”, ko vadīja redaktors Džons Kempbels. Hainlains un Habards bija ārkārtīgi līdzīgi viens otram – kā antipodi, sava laika Čackis un Molčaņins. [Čackis bija Gribojedova darba „Gudra cilvēka nelaime” varonis – sociāli-psiholoģiskā literārā tipa „liekais cilvēks” priekšvēstnesis; Molčaņins – tā paša darba galvenais antagonists – viltīgs karjerists – t.p.] Ar viņu iepazīšanos saistās viens interesants, taču, iespējams, ka izdomāts moments – kādā strīdā, kas it kā noticis bārā starp Hainlainu un Habardu. Runa bija par to, kuram no spalvas brāļiem pirmajam izdosies radīt jaunu, populārāku reliģiju, ar milzīgu sekotāju armiju. Pēc vairākiem gadiem varam teikt, ka uzvarēja abi – Hainlains sarakstīja „Svešinieku svešā zemē”, bet Habards, kā zināms, nodibināja saientoloģijas baznīcu (Krievijā tā ir aizliegta organizācija).
Habards un mūsdienu zinātne par saprātu
Saentoloģija uzreiz par zinātni nekļuva, ne jau uzreiz Habards pārkvalificējās par garīgu līderi. Sākumā viņš bija ASV JKS kapteinis, un viņa dienesta laikā, jūrā klīda jocīgs stāsts – vai nu aiz bailēm, vai kādu vielu ietekmē Habards vispirms deva triecienu sabiedroto kuģim, bet pēc tam bombardēja neesošu salu. Drīz viņu atvaļināja, viņš nogulēja hospitālī (liekas, ar ievainojumu, ko pats sev bija izdarījis) un nolēma kļūt par rakstnieku.
Tajos laikos, 30. gados, ASV bija modē tā saucamais pulp – zemas klases rakstīšana un vienveidīgas tēmas. Daudz zinātniskās fantastikas patriarhi sāka tieši tur – arī Hainlains, starp citu, nav izņēmums. Habardam izdevās iekļauties tusiņā, atrast jaunus paziņas un pasmelt daudz svaigu ideju.
Jāsaka, ka ap zinātnisko fantastiku tolaik bija izveidojusies visai liela pielūdzēju grupa, kas bija izveidojusi savdabīgu subkultūru. Viena no šīs subkultūras galvenajām idejām bija Nīčes sapnis par pārcilvēku, turklāt zinātnes progress pārliecināja par tā drīzu atnākšanu. Fanu grupa, ko iedvesmoja Van Vogta romāns „Slens” radīja pat pašiem savu slenu villu, kur nodarbojās ar visu to, kas iederējās tehniskās evolūcijas produktam.
Acīmredzot uz šo ideju viļņa Habards atsakās no zinātniskās fantastikas literatūras un raksta praktisku rokasgrāmatu „Dianektika: mūsdienu zinātne par saprātu”. Pēc Fromma trāpīgas piezīmes grāmata bija „Freida ideju īsa recepcija”, taču, to izlasot, jūs noteikti varētu atklāt sevī līdz šim nepazīstamas spējas un spēkus. Jaunajam Habarda projektam bija milzīgi panākumi – galvenokārt sava lētuma dēļ, tā kā psihoanalīzes seanss izmaksāja daudzas reizes dārgāk par dianektikas centru apmeklēšanu. Tomēr rakstnieka-fantasta garabērns nonāca federālās medicīnas aģentūras redzeslokā, tā kā tam nebija licences, projektu nācās slēgt.
Habardu tas neapturēja un izmantojot ASV reliģisko likumu liberālismu, viņš radīja saientoloģiju, kas bija dīvains reliģijas, zinātnes un zinātniskās fantastikas sajaukums. Ar tāas palīdzību varēja iemācīties kustināt planētas un galaktikas, bet galvenais – uzzināt saviļņojošo noslēpumu par citplanētiešu iebrucējiem, kuru gūstā līdz šim atrodas visi Zemes cilvēki.
Hainlains – virtuālās reliģijas guru
Vecais Habarda paziņa darbojās daudz smalkāk. Viņš nesāka dibināt reliģisku organizāciju un nepiedāvāja paņēmienu, kā kļūt par ubermenšu – viņš vienkārši uzrakstīja par to grāmatiņu, ko varēja izmantot arī par rokasgrāmatu, lai radītu jaunu reliģisku organizāciju. Viņa romāns „Svešinieks svešā zemē” ir līdz šausmām ne-fantastisks un līdz lieliskumam psiholoģiski precīzs.
Darbība norisinās ap uz Zemi no Marsa atbraukušu cilvēku, vienīgo, kas ir palicis dzīvs no Sarkanās planētas ekspedīcijas apkalpes, kas devusies uz turieni pirms daudziem gadiem. Gudrie marsieši izaudzināja mazo homo sapiensu un apmācīja viņu savas hipiju ideoloģijas garā. Atgriezies uz Zemes, mazais puisēns, līdzīgi kā Kristus, izraisīja īstu karu pret farizejiem un liekuļiem, propagandējot mīlestību visās tās formās – kā enerģiju, ar kuras palīdzību var attīstīt sevī supermena spējas. Šīs mīlestības formas, kas raksturīgas visam Hainlainam, gandrīz vienmēr bija saistītas ar seksu, kas tika pasniegts kā vislielākais spēka akts un – vispareizākais ceļš uz jauno cilvēci, kur visi brālīgi un nesavtīgi mīl visus un visu.
Hainlains, protams, „reāli” neradīja reliģiju, taču viņš to paveica savas grāmatas virtuālā telpā, kas izpletās aiz tās robežām un autentiski ierakstījās hipiju kustībā.
[Ja atklāti, grāmatu esmu lasījis ļoti sen, tomēr neatceros, ka galvenais varonis bija mazs puisītis, tur tiešām bija kāds guru, kurš bija sapulcinājis ap sevi piekritējus, tieši ar viņu iepazinās grāmatas varonis. Grāmatu lasīju ar grūtībām, man tā nepatika, jo ideja par cilvēku, kurš var darīt visu, kas patīk, un ir absolūti brīvs savās vēlmēs – likās absurda. Mums taču dzīvē katram ir jārēķinās ar apkārtējiem – t.p.]
Selindžers, ar mīlestību un visādām preteklībām
Selindžers ir viens no noslēpumainākajiem pagājušā gadsimta rakstniekiem un tāpēc daudz lielākā mērā kā Habards un Hainlains var pretendēt un guru nosaukumu. Esot nedaudz jaunāks par pārējiem diviem, vēl jaunais Selindžers piedalās 2. pasaules karā, pat aizkavējas Eiropā uz dažiem mēnešiem kā pretizlūks (un, starp citu, gandrīz neapprecas). 50. gadu reliģiskais bums arī viņam neaiziet garām, no vienas puses iesūcot viņu neprātīgā jogas, mistisko redzējumu un meditāciju atvarā. Taču Selindžeram kaisle uz rakstīšanu un ezotēriskiem noslēpumiem nekad neeksistē atsevišķi – literatūra kļūst par garīgiem meklējumiem, bet garīgie meklējumi – par literatūru.
Viņa vienīgais romāns „Uz kraujas rudzu laukā”, ko bieži kritizē, kā „grāmatiņu tīneidžeriem”, patiešām ar īstu tīneidžerisku maksimālismu apraksta dubļus, kas ieēdušies iepriekšējā sabiedrībā – tie atklājas Holdenam viesnīcas atvērtajos logos, privātskolu pretīgajā kārtībā un ar vārdu FUCK, ar kuru, liekas, ir aprakstītas visas Ņujorkas vārtu rūmes.
«Te jau arī ir visas šīs nelaimes. Nevar atrast mierīgu, klusu vietu – tādas uz pasaules nav. Dažreiz padomā – varbūt, ka arī ir, taču, kamēr tur nokļūsi, kāds jau tur būs aizlavījies pirms tevis un uzrakstījis FUCK tieši tava deguna priekšā.»
[Zelta vārdi! Ja padomājam, vai ir kāda nepiesārņota, jebkādā nozīmē, vieta uz Zemes. – t.p.]
Sākumā romāna daļa tika publicēta kā stāsts ar nosaukumu „Dumpis Medisonas avēnijā”. Dumpis ir piemērots vārds tam, lai aprakstītu visu Selindžera darbošanos, taču šis dumpis bija bezcerības dumpis, sacelšanās ne tika pret cilvēkiem, bet arī pret sevi, kad tu kā Holdens apzinies piederību šai sabojātajai ģintij, uzķeroties uz to pašu negantību, tiem pašiem trikiem.
„Kraujā” nav nekā reliģiska, varbūt izņemot momentu, kas Holdens satiekas ar katoļu mūķenēm, kurām viņš atdod pēdējo naudu. Taču šajā romānā ir galvenais motīvs, ap ko pēc tam tika apausti deviņi stāsti – baismīgs austrumu simbolisma, amerikāņu sadzīves un absolūtas vilšanās sajaukums.
Kā arī Hainlains, Selindžers rada savu virtuālo guru – Simoru Glassu, vecāko no brīnumbērnu ģimenes, kuru jau 4 gadu vecumā lasa Mahabhāratu. Taču sākotnējais konflikts – liekas, ka ne vien selindžeriskais, bet amerikāniskais un vispārcilvēciskais, spiež rakstnieku nogalināt šo puisi ar dīvaino vārdu (Simors Glass – see more glass – skaties tālāk par brillēm – skaties dziļāk), kurš nespēj ierakstīties nekādos „normālos rāmjos”, kā zivtiņa, kas pārēdusies banānus (banānu lapas ir mīlestības simbols hinduismā) un ir iepeldējusi alā, no kuras nav spējusi izpeldēt laukā.
Tāds ir arī pats Selindžers – visa viņa dzīve, kā Holdena vārdi „Ar cilvēkiem ir grūti, bez cilvēkiem – nepanesami”, iekļuvis savā alā, viņš tā arī nav spējis no tās izpeldēt, varbūt, ka viņam pat ir bijusi taisnība – Ņuhempšīras nomale bieži liekas pievilcīgāka par šaubīgo saientologu kopienu.
Raksts no mājas lapas: