Koba ekspropriēja banku īpašumus partijas vajadzībām, organizēja streiku komitejas, atsēdēja pienākošos izsūtījuma laiku Vologdas guberņā, taču viņu neatstāja domas par vombatu.

Vēlāk, kad Koba rakstīja rakstus par nacionālo jautājumu vai veica kolektivizāciju, viņš vienmēr domāja: vai vombatam tas patiktu? Vai šis zvērs būtu ar mieru dzīvot šādā valstī, ko Staļins faktiski būvēja no jauna uz vienas sestās daļas no Zemeslodes?

Pārbaudīt to varēja tikai ar vienu paņēmienu – bija jāsadabū īsts, dzīvs vombats.

Vācu ciemiņi.

1933. gada maijā, trīs mēnešus pēc Hitlera nākšanas pie varas, vācu oficieru grupa ģenerāļa fon Bokelberga vadībā apmeklēja Maskavu ar oficiālu vizīti. Staļins no bērnības atcerējās, ka Brēms ir vācietis, tāpēc bija pārliecināts, ka fašistu ģenerāļi zina par vombatu vairāk nekā visi citi. Taču, kad tautas komisārs Vorošilovs uzdeva ciemiņiem attiecīgu jautājumu, pēkšņi noskaidrojās, ka ne ģenerālis fon Bokelbergs, ne viņa svīta, pat ne pats Hitlers, pēc viņam tuvāk stāvošo personu vārdiem, vispār neko nezina, ne par Brēmu, ne par vombatu. Staļins nenoticēja viesiem un pat vēlreiz pārlasīja “Mein Kampf”. Taču tur patiešām nebija pateikts neviens vārds par šo zvēru. Staļinu tas tā apbēdināja, ka viņš uz vairākiem gadiem pārtrauca visus sakarus ar Hitleru un nacistisko Vāciju.

Tā paša gada novembrī, neskatoties uz skaļiem protestiem no Kongresa puses ASV prezidents Ruzvelts nodibināja diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību. Padomju diplomātu pirmais jautājums saviem amerikāņu kolēģiem bija... pareizi: vai Amerikā dzīvo vombati?

Rūzvelts bija kārtīgs prezidents. Viņš godīgi atzinās, ka ASV vombatu oficiāli nav un, ka viņš pats par tiem zina ļoti maz. Taču viņš var ieteikt cilvēku, kas var palīdzēt Staļinam šajā jautājumā. Viņa uzvārds ir Čerčils un dzīvo viņš Anglijā.

Staļins tā nopriecājās par šo informāciju, ka pat atlaida Kominterni, kas bija dibināta speciāli tam, lai veiktu sociālistisko revolūciju ASV un citās kapitālistiskajās zemēs.

Slepenā operācija.

Angļi nekad nebija mīlējuši Krieviju. Un tāpēc, kad pa izlūkkanāliem līdz Čerčilam nonāca ziņa, ka Staļins interesējas par vombatu, britu premjerministrs nolēma, ka tā slepena sazvērestība pret Miglaino Albionu. Un viņš nolēma pasviest Staļinam viltus informāciju, kurā bija teikts, ka vombati dzīvo ļoti tālu no Anglijas – Austrālijā.

Čerčils, kā Hitlers, Brēmu nebija lasījis, tāpēc nezināja, ka vombati patiešām dzīvo tikai Austrālijā.

Tajā laikā Staļins ticēja visam, ko viņam teica, tāpēc pret Čerčila informāciju izturējās nopietni. Lai veiktu operāciju “Vombats” tika organizēts sieviešu apkalpes lidojums bez nosēšanās no Maskavas uz Tālajiem Austrumiem un atpakaļ ar nosēšanos Austrālijā pa ceļam. Sievietes izvēlējās tāpēc, ka vombats ir jūtīgs dzīvnieks, ar viņu jāapietas akurāti, nevis jāķer ar rupjām vīriešu ķetnām.

Dokumenti, kas attiecas uz operāciju vēl līdz šim laikam tiek turēti stingrā slepenībā. Zināms tikai tas, ka pēc daudziem piedzīvojumiem vombats sekmīgi tika nogādāts Maskavā.

Lielais skolotājs.

Sagrautā vērmahta karavīru un oficieru atmiņās pēc kara bieži tiek minēta viena krievu karavīru īpatnība – spēja ļoti ātri ierakties, burtiski vienas nakts laikā izveidojot kilometriem garus nocietinājumus, uz līdzenas vietas izveidot zemnīcas un uguns punktus. Izrādās, ka tas viss ir pateicoties vombatam.

Šis zvērs nemitīgi rok pazemes ejas, parokas zem nožogojumiem un vispār ļoti mīl šādus darbus. Staļins, vērojot savu mīluli, atzīmēja tā spējas un lika visiem padomju ģenerāļiem un maršaliem mācīties no vombata būvēt aizsardzības būves. Tos, kuri atteicās, - represēja. Diemžēl daudzi karavadoņi cieta tikai tāpēc, ka viņiem bija alerģija pret vombatu, par kuru viņi pat nevarēja iedomāties.

Aiz aizvērtām durvīm.

Staļins ļoti nemīlēja atvērtas durvis. Taču, ko darīt ar vombatu, kam patika pastaigāties pa Kremli? Nevar taču pieņemt darbā īpašu cilvēku, kas atvērtu un aizvērtu dzīvniekam durvis – tas taču nav nekāds cara režīms. Un te atklājās apbrīnojama lieta. Izrādījās, ka vombats arī pats lieliski māk atvērt durvis. Tāpēc atlika tikai paņemt pārbaudītu cilvēku, kas šīs durvis pēc viņa atkal aizvērtu.

Bet tā kā darbiniekiem, kas atradās tuvu valdības aprindām, pļāpāt par savu darbu bija stingri aizliegts, pa Maskavu drīz sāka izplatīties baumas, ka Kremlī ieviesies oficiāls spoks.

Ģenerāļi un maršali, kas nāca uz pieņemšanām pie Virspavēlnieka, ievēroja, kā pašas no sevis atvērās kādas durvis, taču neredzēja, ka pēc tam kāds pa tām ienāca (vombats bija maziņš un kustējās bez trokšņa). Pēkšņi, nez no kurienes parādījās cilvēks, kas atkal akurāti durvis aizvēra. Pēc tam atvērās nākošās durvis, pēc tām – citas... Un īpaši apmācīts cilvēks gāja pa pēdām “spokam” un aizvēra durvis. Visa darbība notika pilnīgā klusumā, it kā tas tā arī bija domāts. Uz ģenerāļiem un maršaliem tas atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Neilgi pirms savas nāves Staļins lika savam zvēram Piemaskavā uzbūvēt īpašu iestādi, ko celtnieki ātri vien sāka saukt par vombatisti. Pēc vadoņa nāves vombats pārbrauca uz savu iestādi un, tā kā no jaunās varas attiecībā uz viņu nekādu rīkojumu nebija (partijas iekšējo cīņu rezultātā par viņu vienkārši aizmirsa), viņš mierīgi dzīvoja tur līdz savai nāvei.