Projektā VR-190 pirmo reizi tika piedāvāti risinājumi, kas vēlāk atrada pielietojumu reālu kosmisko kuģu konstrukcijās. Kad tiktu sasniegta balistiskas trajektorijas virsotne, kabīne atdalītos no raķetes, uzspridzinot savienojošās pirotehniskās bultskrūves, un veiktu nolaišanos ar izpletni un mīkstās nosēšanās dzinējiem, kas ieslēgtos ar izbīdāmu stieni. Retinātajā atmosfērā, kur gaisa stūres nav izmantojamas, kabīnes lidojuma stabilizācijai tiktu izmantoti mazi reaktīvie dzinēji. Izdomāta bija arī dzīvības nodrošināšanas sistēma. 

1946. gadā pēc projekta materiāliem tika sastādīts projekta priekšlikums, ar kuru Mihails Tihonravovs uzstājās Aviācijas rūpniecības kolēģijā. Viņam jau bija pozitīva atsauksme no Zinātņu akadēmijas, taču Aviaproma ministrija pēc apspriešanas uzskatīja, ka raķešu palaišana nav aviatoru lieta. Tad iniciatīvas autori vērsās tieši pie Josifa Staļina. Aviaproma ministram nācās sagatavot ziņojumu "Par Tihonravova un Černiševa priekšlikuma par raķetes radīšanu cilvēka lidojumam 100-150 kilometru augstumā izskatīšanu" no 1946. gada 20. jūnija. Ministrs rekomendēja pieņemt projektu realizēšanai. Sākuma etapā vajadzēja izpētīt savāktos materiālus par vācu raķeti A-4, bet radīt un izmēģināt raķetes lidojumā paredzēja tieši Vācijā. Pēc tam tika paredzēts izgatavot 10-15 raķešu korpusus ar visām nepieciešamajām izmaiņām, ko piedāvāja Tihonravova-Černiševa grupa.

Staļins pozitīvi atsaucās par projektu VR-190. Taču darbs tik un tā neizkustējās no sākumpunkta, tāpēc ka suborbitālās raķetes autori un Aviarūpniecības ministrija ilgi nevarēja vienoties un nonākt pie saprašanās. Tad Tihonravovs un Černiševs vērsās pie Aizsardzības ministrijas ZPI-4 Alekseja Ņesterento - viņš šo ideju uzklausīja ar labvēlību, un tajā pašā 1946. gadā grupa pārcēlās viņa "paspārnē".

Sākumā darbs notika, lai nodrošinātu pamatmērķi – vertikālu raķetes pilotējamu lidojumu. Taču drīz ap projektu izveidojās visai nelabvēlīga atmosfēra, tāpēc ka tas neatbilda institūta galvenajai tēmai. Nonāca pat līdz sūdzību rakstīšanai uz PSKP Centrālo komiteju. Pēc kādas no to seno notikumu dalībnieka liecības pats Galvenais konstruktors Sergejs Koroļovs kuluāros izteicās pret VR-190. Ņemot vērā sarežģīto situāciju, institūta vadība mainīja projekta virzību. Tas ieguva nosaukumu „Raķešu zonde” un 1947. gadā par tā mērķi kļuva izpletņu sistēmas izpēte, lai glābtu savu darbu pabeigušās pakāpes un to galvas daļas. Pēc šiem labojumiem projekts beidzot tika virzīts tālāk ar pozitīvu novērtējumu.

Sergeja Koroļova atteikums atbalstīt VR-190 ir viegli izskaidrojams. Galvenais konstruktors necieta visādu veidu „prožektēšanu” un saprata, ka dotā brīdī, kamēr ballistisko raķešu būve PSRS nav „nolikta uz konveijera”, plānot pilotējamu suborbitālu lidojumu ir priekšlaicīgi. Turklāt VR-190 celtspēja neatbilda šo kosmisko eksperimentu programmas ambīcijām. Pilotējamo raķešu laiks pienāca vēlāk. 

Pēc dažām ziņām projekta ietvaros esot notikuši trīs šādas raķetes starti. [1951. gada 22. jūlijā, pulksten 12 un 54 minūtēs no starta pozīcijas Kapustinjarā, pirmo reizi PSRS tika veikts ballistiskās raķetes R-1V starts ar aparatūru un suņiem Dēziku un Ciganu uz borta.  Otrs raķetes R-1V lidojums notika turpat 1951. gada 19. augustā ar suņiem Smeliju un Rižiku – tas bija ceturtais starts ar suņiem, iespējams, ka trešais raķetes starts ir pieskaitīts kļūdaini, jo tikai vienā vietā tā dēvēta par R-1V (starts 1951. gada 3. septembrī ar suņiem Ņeputjoviju un ZIB, lidojums saistās ar amizantu notikumu: naktī otrais suns Rožoks „pazūd no aizslēgta būra”, tāpēc steigšus vajag atrast viņam aizvietotāju, rezultātā nākas izvēlēties neapmācītu suni, ko pēc tam nosauc par "Zapasnoj isčeznuvšego Bobika". Sestais suņu starts kosmosā. Visos citos avotos rakstīts, ka startējusi citas modifikācijas raķete R-1B). Maksimāli pilnīgs suņu kosmisko startu saraksts minēts šeit: https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D0%BE%D0%B1%D0%B0%D0%BA%D0%B8_%D0%B2_%D0%BA%D0%BE%D1%81%D0%BC%D0%BE%D1%81%D0%B5 – t.p.]

[Jāpiebilst, ka ar šo projektu saistās viena no sazvērestības teorijām. It kā tomēr esot notikuši arī pilotējami lidojumi, taču tie nav bijuši sekmīgi, tāpēc tie netika atklāti sabiedrībai. Interesentus var sūtīt uz šo adresi: http://www.cosmoworld.ru/spaceencyclopedia/publications/index.shtml?fantom.html – t.p.]

„Sudraba putns”.

Bez ballistiskajām raķetēm Trešajā reihā tika strādāts arī pie starpkontinentālā bumbvedēja „Sudraba putns” («Silbervogel»)projekta. Ar to nodarbojās doktors Eugens Zengers (Eugen Sänger) kopā ar matemātiķi Irēnu Bredtu, kura vēlāk kļūst par viņa sievu. Viņi sagatavoja zinātnisku ziņojumu, ko tūlīt padarīja slepenu un nosūtīja 100 šīs nozares lielākajiem speciālistiem. Zengeru ieinteresēja jautājums, kas notiks, ja spārnota raķete ieies atmosfēras biezākajos slāņos pārāk ātri un pārāk asi. No aprēķiniem sekoja, ka tajā gadījumā raķete rikošetēs līdzīgi kā plakans akmens, kas skar ezera virsmu. „Atlekusi“ no biezākajiem slāņiem, tā atkal aizzies augšā, retinātākos atmosfēras slāņos. Nolidojusi zināmu attālumu, raķete atkal nokļūs biezākos slāņos un atkal rikošetēs. Kopā tās lidojuma trajektorija atgādinās viļņotu līniju ar pakāpeniski „dziestošu“ amplitūdu. Zengers rakstīja, ka teorētiski tāda aparāta lidojuma ātrumu varētu palielināt līdz 6 km/sek un to varētu pacelt līdz 260 km augstumam, kas jau būtu kosmiska orbīta.

Tika aprēķināts, ka bumbvedēja masa, kas būtu būvēts pēc šīs shēmas, varētu sasniegt 100 tonnas. Ar tādu svaru, lai paceltos, vajadzētu ļoti daudz degvielas. Izeja, ko piedāvāja Zengers, būtu uzbūvēt garu un taisnu starta ceļu uz sliedēm 3 kilometru garumā. Lidmašīna tikta uzcelta uz platformas, ko varētu apgādāt ar nepieciešamo raķēšu dzinēja daudzumu. Tā darbotos 10 sekundes, tas palīdzētu lidmašīnai sasniegt ātrumu līdz 500 m/sek. Tālāk tas uzņemtu augstumu jau ar sava marša dzinēja palīdzību. Tālāk bumbvedējam vajadzētu kustēties pa iepriekš aprakstīto trajektoriju, turklāt devītais, pēdējais tās punkts jau atrastos 16 800 km attālumā no starta vietas. Pēc tam lidmašīna kādu laiku varētu atrasties 40 kilometru augstumā, bet 23 000 kilometrus no starta vietas tā zaudētu augstumu un, nolidojusi vēl 500 kilometrus, tas ir, summā pusi attāluma apkārt Zemei, tā nosēstos. 

Kaut arī Zengera projektu atbalstīja Luftvaffe-s ierēdņi, viņš finansējumu nesaņēma, tāpēc ka projekts bija paredzēts 10 gadiem un nokļuva atmetamo sarakstā. Toties tā dokumentāciju pēc kara atrada padomju speciālisti un tika pieņemts lēmums, lai radītu attiecīgu institūtu, lai projektētu „Sudraba putnu“ uz pašmāju tehnoloģiju bāzes. Drīz gan noskaidrojās, ka Zengera un Bredtas idejas prasa nopietnu, iepriekšēju pārstrādi. 1947. gadā Aviarūpniecības ministrijas ZPI-1 deva atskaiti „Par stratosfēras virsātras lidmašīnas spēka iekārtu“, kur tika izteiktas šaubas par to, ka tuvākā nākotnē varētu radīt tīru raķešu dzinēju ar vajadzīgajām īpašībām, tāpēc tika piedāvāts to aizvietot ar kombinētu spēka iekārtu, kas ietvertu sevī šķidras degvielas raķešu un taisnās strūklas gaisa-reaktīvos dzinējus. Beigās ZPI-1 vadība rekomendēja veikt liela mēroga eksperimentus un konstruktora darbus, kas saistīti tieši ar šādu kombinētu spēka iekārtu radīšanu.

Jaunā laika piloti.

Pats interesantākais, ka tajā pašā laikā darbs pie tādiem pašiem dzinējiem notika arī NKVD Īpašajā birojā Nr. 1 (SB-1). Pats organizācijas nosaukums bija slepens, parastajiem mirstīgajiem tā bija „pasta kastīte Nr. 1323”, ko vietējie asprāši atšifrēja kā „velna ducis ar kaudzi”. [ Krievu „перебор” – manā vecā krievu vārdnīcā tulkots kā „pārsaņēmums”?, Google izdeva tulkojumu „krūtis”!? – t.p.] Par SB-1 priekšnieku un galveno konstruktoru kļuva tehnisko zinātņu doktors Pāvels Kuksenko, bet viņa vietnieks bija 23 gadus vecais, Ļeņingradas Kara sakaru akadēmijas absolvents Sergo Berija – bargā Lavrentija Berijas, kurš tolaik koordinēja atoma projektu, dēls.

SB-1 pirmais uzdevums bija - radīt pretkuģu lidmašīnas-lādiņus „Komēta”. Lidmašīnā izmantoja taisnās strūklas gaisa-reaktīvo dzinēju. Vairums biroja līdzstrādnieku bija vācieši: daļēji karagūstekņi, daļa – brīvprātīgi pārbraukuši uz PSRS, lai glābtos no nabadzības okupētajā Vācijā. SB-1 bija arī „speckontingents” – pašmāju ieslodzītie.

Lai paātrinātu „Komētas” būvi, četrus izmēģinājuma paraugus padarīja pilotējamus: kaujas daļas vietā tikai ievietota kabīne ar rokas vadību. Pirmajā periodā uz lidmašīnas-lādiņa tika uzstādīti turboreaktīvie dzinēji. „Komētas” izmēģinājumi notika pie Krimas krastiem, starp Kerču un Feodosiju.

1951. gada 4. janvārī uz prototipa, kas bija ieguvis apzīmējumu „izstrādājums SDK”, pirmo lidojumu veica izmēģinātājs Amet-Hans Sultans. Bez viņa lidmašīnu-lādiņu „apsedloja” lidotāji Sergejs Anohins, Fjodors Burcevs un Anatolijs Pavlovs. Pavisam tika veikti 150 pilotējami lidojumi. 

Izmēģinājumu laikā notika anekdotisks atgadījums. Sākumā par katru lidojumu Amet-Hanam pienācās visai liela prēmija. Vēlāk, kad pilotējamie lidojumi jau bija kļuvuši par rutīnu, priekšniecība nolēma ieekonomēt uz izmēģinātāju rēķina, ievērojami samazinot maksājumu summu. Taču, tā kā dokumentu, kur bija noteikta summa bija parakstījis personīgi Staļins, nācās atkoriģēto dokumentu sūtīt „tautu vadonim” atkārtoti. Kad Amet-Hanam Sultanam lika apliecināt šo dokumentu pirms sūtīšanas uz Maskavu, viņš plašā rokrakstā uzrakstīja sekojošo: „Mana atraitne nav ar mieru”. Staļins atsūtīja atpakaļ papīru ar rezolūciju: „Esmu vienās domās ar Amet-Hana Sultana atraitni”. Ar to jautājums bija izsmelts.

Vispār šis „Staļina piekūns” bija visai pragmatisks cilvēks. Viņš darīja savu darbu, taču arī prasīja adekvātu samaksu par riskanto darbu. Stāsta, ka pirms katras izlidošanas viņš salika visu savu godīgi nopelnīto naudu ādas čemodāniņā un nodeva uzticamam radiniekam, kuram viņa nāves gadījumā vajadzēja sadalīt to starp viņa lielās Krimas tatāru ģimenes locekļiem.

Efektīgāk par atombumbu.

Kad tika veikti vairāki uzlabojumi, notika jauna valsts izmēģinājumu sērija, kas noritēja laika posmā no 1952. gada jūlija līdz 1953. gada janvārim. No 12 „Komētām”, šoreiz bez pilota, mērķī trāpīja astoņas. Kā mērķis tika izmantots kreiseris „Krasnij Kavkaz”. Vērtīgo mērķi nogremdēt neviens negribēja, tāpēc „Komētas” kaujas daļā bija iebūvēts inerts aprīkojums. 1952. gada 21. novembrī „Krasnij Kavkaz” atradās poligona Pesčanaja Balka akvatorijā, 20 kilometrus no krasta, starp Čauda un Opuka zemesragiem. „Komētas” starts notika no rajona pie Meganoma raga, kad nesējlidmašīna Tu-4K atradās 80-85 kilometru attālumā no mērķa. Raķete trāpīja kreisera bortā starp dūmeņiem. Neskatoties uz to, ka kaujas daļa bija ar inertu aprīkojumu, kreiseris 12 minūtes pēc trāpījuma nogrima.

Sergo Berija pēc tam salīdzināja pirmās atombumbas izmēģinājumus, kuru liecinieks bija, ar lādiņa ‘Komēta” darbību: „Iespaids neapšaubāmi ir spēcīgs, taču ne satriecošs. Uz mani daudz lielāku iespaidu atstāja mūsu lādiņa izmēģinājumi, kas burtiski izgāja cauri kreiserim „Krasnij Kavkaz”. Vienā kuģa bortā iegāja, no otra – iznāca”.

Oficiāli „Komēta” bruņojumā nonāca 1953. gadā. Pieredze darbā ar to vēlāk tika izmantota par pamatu jauniem projektiem – starpkontinentālajām spārnotajām raķetēm „Burja” un „Buran”. [Pēdējo nesajaukt ar krievu kosmisko šatlu! – t.p.] Retais zina, ka poligons Kazahstānas apdzīvotās vietas Tjuratamas tuvumā, kas tagad pazīstams kā Baikonuras kosmodroms, tika būvēts arī tāpēc, lai izmēģinātu šos milzīgos kosmoplānus, kas izauga no maziņās „Komētas”. 

Tomēr pašmāju kosmonautika aizgāja pa citu ceļu. Priekšā izrāvās Sergejs Koroļovs ar ballistisko raķeti R-7, kas pacēla orbītā pirmo pavadoni, bet pēc tam arī pirmo kosmonautu. Taču joprojām klejo baumas, ka pirms Jurija Gagarina jau notika mēģinājumi palaist cilvēku lidojumā ar raķeti. Iespējams, ka baumu cēlonis ir saistīts ar šodien aizmirstiem lidmašīnas-lādiņa izmēģinājumiem, kas notika 1950. gados Krimā.

[Tomēr arī ŗaķetoplānu ideja paralēli turpināja attīstīties, lai gan vienmēr ēnā un zaudējot tradicionālajiem kosmisko lidojumu veidiem. Pat amerikāņi, kas vēlāk attīstīja tieši spārnoto kosmisko floti, bija spiesti nonākt pie secinājuma, ka lidmašīnas kosmosā nav tas īstākais ceļš. Par padomju-krievu veikumu šajā jomā var izlasīt te: http://arsenal-otechestva.ru/article/621-interrupted - t.p.]

Nobeigumā – pāris attēlu no tālākajiem izstrādājumiem, kas aizveda pie padomju „atspoles” – „šatla”, taču tā projekts sabruka kopā ar PSRS.