Katrai tautai ir savas pazīmes, pēc kurām tā spriež par nāves tuvošanos. Tāpēc neizskaidrojams ir fakts, ka viena no šīm pazīmēm, konkrēti, melna spoku suņa parādīšanās, ir sastopama daudzviet — no Lielbritānijas līdz pat Krievijai.Dažādos Britu salu apvidos šo suni sauc atšķirīgi: Norfolkā — Melnā gliemežnīca, Lankaširā — Kliedzējs, Jorkšīrā — Klaidonis, taču visas pazīmes sakrīt: milzīgs, spalvains, melns kā nakts, ar lielām acīm, kas tumsā spīd sarkanas. Vienu brīdi tika uzskatīts, ka tas ir norvēģu kara dieva Odina suņa spoks. Baismīgais suns satikts gan purvos (kā tas notika ar Konanu–Doilu), gan jūras piekrastē, gan kontinenta iekšienē. Bieži dzīvnieks naktīs sirojis pa laukiem, atnesdams nelaimi vēlajiem ceļiniekiem, kam gadījies ar viņu sastapties.
Katra nelaimīgā dienas pēc šādas tikšanās ir skaitītas.
Sers Arturs Konans-Doils Baskervilu suni aizņēmies no... realitātes
Gandrīz reālistiskas, taču misticismu nezaudējušas šausmas slēpjas Baskervilu sunī — nāves vēstnesī. Arturs Konans–Doils uzskata, ka pēc tikšanās ar suni viņam izdevies palikt dzīvam tikai tāpēc, ka redzējis to no diezgan liela attāluma.
Tātad slavenajam rakstniekam tik tiešām paveicās, jo šādu ainu — kāda fermera tikšanos ar suni vēlas pastaigas laikā — ap pusnakti — viņš reiz novēroja pie baismīgajiem Jorkšīras purviem. Tieši tā, kā vēlāk to aprakstīja «Baskervilu sunī».
Melnais suns nav milzu dogs
Angļu zinātnieks un žurnālists Roberts Mazello par melno suņu parādīšanos daudzus gadus ir vācis un pētījis faktus — līdz pat vissīkākai to cilvēku biogrāfiju izpētei, kas cietuši šajos gadījumos. Par viņa darba galarezultātu kļuva pie mums mazpazīstama grāmata «Kritušie eņģeļi un tumsas gari», kas, protams, ir unikāla gan satura, gan secinājumu ziņā.
Zinātnieks salīdzina četrkājaino spoku pazīmes un apgalvo, ka tie nav suņi… Arturs Konans-Doils «Baskervilu sunī» savu baiso četrkājaino varoni atspoguļoja kā milzu dogu. Realitātē — ja, protams, vārds «realitāte» šeit ir lietojams — šie radījumi nepieder nevienai konkrētai, cilvēkiem zināmai šķirnei. Briesmoņi ne tikai nav līdzīgi ierastajam suņa, cilvēka drauga un pavadoņa, izskatam, bet arī atšķiras savā uzvedībā.
Reti kurš interesējas, kas debesu hierarhijā bija kritušie eņģeļi pirms savas krišanas. Taču visai saprātīgi būtu pieņemt, ka krita tikai konkrēta viņu kategorija, kura tagad neeksistē… Tas ir minēts arī vairākos reliģiskos darbos.
Tā ir krituši eņģeļi novērotāji, kas par sievām ņēma «cilvēku meitas» un apmācīja noslēpumainām zinātnēm, tostarp maģijai. Par to Radītājs viņus sodījis ar kroplīgu, baisu ārieni, tomēr kritušie eņģeļi ir saglabājuši savu spēju visu diennakti novērot cilvēkus. Viņiem ir zināmi visi, pat paši mazākie katra cilvēka grēki.
Tāpēc par naksnīgu tikšanos ar dēmonu suņa izskatā nevar teikt, ka tas ir brīdinājums par nāves tuvošanos, cik aicinājums apzināties savus grēkus. Tātad — vispirms jau tas ir aicinājums uz grēksūdzi. Par to liecina suņa parādīšanās gan Novosibirskas kapsētā, gan fakti, kurus savācis Roberts Mazello Jorkšīras purvu rajonā — Baskervilu suņa «vēsturiskajā dzimtenē».
Protams, daudz baisāka situācija ir tad, ja naksnīgs gaitnieks sastopas nevis ar vienu suni, bet ar baru; tieši tāda versija tiek piedāvāta filmā «Zīme» — tur suņi devās tumsā pēc paša nelabā rīkojuma.
Suņi un melnais jātnieks
Aptuveni pirms gadsimta — par to liecina ieraksts baznīcas grāmatā! — Vaidkombsas gadatirgū aizkavējies fermeris mājās atgriezās pēc pusnakts. Mājupceļš ieilga — vai nu tāpēc, ka viņš bija par daudz iedzēris, vai arī tāpēc, ka laiks taisījās uz negaisu un pēkšņi kļuva auksts. Uzvilcis cepuri gandrīz uz acīm, fermeris zirga mugurā caur lietu un vēju devās mājup. Pēkšņi zirgs strauji apstājās.
Pabīdījis cepuri uz augšu, fermeris ieraudzīja, ka zirgu aplencis niknu melnu suņu bars, bet viņa priekšā melnā zirgā sēdējis melns jātnieks. Viņa seja slēpās zem cepures platajām malām, bet pie sedliem bija piestiprināti dzīvnieku līķi.
Fermeris nezaudēja dūšu, bet smējās: «Ei, medniek, padalies ar medījumu!» Melnais jātnieks noņēma vienu «medījumu», kas bija ietīts lupatā, pasvieda zemniekam un aizjāja tumsā.
Fermeris atraisīja negaidīto dāvanu un gandrīz nokrita no zirga: viņam šķita, ka tas ir viņa mazākā dēla līķis. Vēl pēc mirkļa viņš vairs neredzēja neko, tikai savas trīcošās rokas. Zemnieks dzina zirgu mājup, cik ātri vien spēja, un jau bija gandrīz sasniedzis māju, kad viņam raudādama pretī skrēja sieva, rokās turot bērna ķermeni bez dzīvības pazīmēm…
Velna suns Rjazaņas guberņā
Pašā Rjazaņas guberņas malā plešas milzīgi kūdras purvi, un tajos ir pa ciematiņam, kas cits no cita ir pietiekami tālu, bet satiksmes autobuss kursē divas reizes nedēļā. Vientuļais tēvocis Ivans piekritis strādāt šajā maršrutā, jaušami no vienaldzīgas attieksmes pret savu dzīvi, jo visā apkārtnē jau vairāk nekā 200 gadu zina par kūdras purvos mītošo Velna suni.
Ja pilnmēnesī no purva dzirdama viņa dvēseli plosošā un šermuļus radošā gaudošana, tad ar pilnu pārliecību var gaidīt, ka septiņu dienu laikā kāds no dzirdējušajiem mirs. Vietējie zemnieki apgalvo, ka nāves priekšvēstnesis milzīga melna suņa izskatā, ko periodiski redz novēlojušies vietējie uzdzīvotāji, gadsimtu laikā nav kļūdījies ne reizi.
Varonis bezspēcīgs suņa priekšā
Šis gadījums notika kādā no ciemiem 1946. gadā. Viens no ciema iedzīvotājiem ieradās mājās vesels un neskarts. Viņš nekādi nevarēja apstāties, vairākus mēnešus svinēdams savu atgriešanos no kara. Jebkuram ilgi dzerošam cilvēkam «jūra kļūst līdz ceļiem"; viņš stāstīja par savu neatlaidību un drosmi. Reiz nakts vidū no kūdras purviem atnāca ļaunumu nesošā gaudošana. Visi kārtējās iedzeršanas dalībnieki pieklusa, zaudēdami jebkādu jautrības piegaršu. Nenobijās tikai kara varonis; viņš pudeles brāļus izsmēja un, lai tauta nedomātu, ka viņš ir tikai tukšs plātīzeris, nolēma, ka dosies purvā, lai «iespļautu sātanam sejā». Neņemdams vērā vairāk māņticīgos pudeles brāļus, kas vēl mēģināja puisi atrunāt, atvaļinātais zaldāts cēlās un tik tiešām gāja...
Viņu gaidīja ilgi, bet tikai pret rītu divi drosmīgākie vīri devās līdz nomalei paskatīties, kur palicis pārgalvīgais puisis. Reibums pa šo laiku bija izvēdinājies, tāpēc vēlāk neviens no ciema iedzīvotājiem nešaubījās, ka vīri stāsta, kā bijis. Tuvojoties purva malai, pirms saullēkta miglā viņi redzējuši milzīga melna suņa siluetu. Neviens nebrīnījās, ka pēc saullēkta drosminieks tika atrasts turpat netālu pie kūdras purva — bez dzīvības pazīmēm.
Nekādu vardarbības pēdu, kā mēdz teikt, uz ķermeņa nebija, tikai sastingusi neaprakstāmu šausmu grimase miroņa sejā.
Suns plosās Novosibirskas kapsētā
Novosibirskas centrālā kapsēta nebūt neatrodas centrā, bet visai tālu no pilsētas. Kapsēta ir neparasta ar to, ka šeit velnišķīgā melnā suņa spoks parādās ne tikai naktīs, bet jebkurā diennakts laikā. Neparasts, ja tā var teikt, ir arī pats princips, pēc kura sātaniskais suns parādās jau 70—80 gadus. Tas ar ļaunumā degošām acīm parādās uz to cilvēku kapa vietām, kuri dzīves laikā, maigi sakot, neizcēlās ar īpašu labdabību…
Pieejot pie šāda kapa, mirušā tuvinieki ierauga šo izdzimteni plosām kapavietu. Šāda parādīšanās ilgst vairākas sekundes, bet reālā apglabājuma vieta paliek neskarta. Vēl ne reizi notikušais nebija izprasts nepareizi: mirušā radinieki tūdaļ skrējuši uz tuvāko baznīcu, pasūtīdami aizlūgumus, lai dzīvē daudz grēkojušā radinieka dvēsele rastu mieru.
Dūmu bez uguns, kā zināms, nemēdz būt, tāpat kā neviens mīts nevar rasties bez jebkāda reāla pamatojuma. Tātad arī sātaniskais suns parādās katrreiz, kad tam ir kāds dziļāks skaidrojums.