Min-Mins, Džeks-lukturītis un citi

Kaut gan SGF bija pazīstami jau tālā senatnē, zinātnieku ievērību tie piesaistīja tikai XIX gadsimta pirmajā pusē. Tolaik slavenais Franču fiziķis Dominiks Arago tos definēja kā “lodveida zibeņus” – sfēriskas formas atmosfēras elektrības izlādēšanos.

Tomēr 1940.gadā oficiālās zinātnes akceptētā Arago teorija tika apšaubīta: Austrālijas, pēc tam arī citu valstu laikrakstos ņirbēja paziņojumi par neskaitāmām tikšanām ar kustīgām sfēriskām ugunīm, kam bijusi savāda interese par cilvēkiem, izrādījās, ka šīs ugunis jau vairāk nekā 100 gadus periodiski novērotas, piemēram, 11 tūkstošus kvadrātmetru platībā Austrālijas provinces Kvīnslendas dienvidrietumos. Šajā apvidū fenomenu nodēvēja par “Min-Mina uguntiņām”, dodot parādībai tuvākās pilsētiņas bordeļa nosaukumu.

Spīdošajām sfērām, kuru diametrs ir no dažām collām līdz pēdai, visbiežāk dzeltenā krāsā, piemīt “paradums” dzīties pakaļ aculieciniekiem. Piemēra, vietējais gans tās ieraudzīja kapsētā uz ceļa starp Baulijas un Varrndas pilsētiņām. Apstādinājis savu vezumu, viņš vērojis kā tās lēnām lidinās gaisā. Vīrietis stāstīja, ka to forma līdzinājusies ķirbim. Kad tās sākušas virzīties uz viņa pusi, kučieris nobijies, uzšāvis zirgam un ripojis atpakaļ, bet pēc tam apgalvoja, ka “lidojošie ķirbji” viņam visu ceļu sekojuši, un šim apgalvojumam atradās ne mazums liecinieku.

Versija par lodveida zibeņiem uzreiz tika noraidīta. Uzskatīja, ka gans redzējis pūces, kuru apspalvojumā ieviesušās fosforescējošas baktērijas. Arī šī hipotēze neizturēja kritiku. Toties vietējie iedzīvotāji, kuri ne reizi vien bija sastapušies ar noslēpumainajām ugunīm, nešaubījās par to viņpasaules izcelsmi.

Vēlāk anomālo parādību pētnieki konstatēja SGF arī Amerikā. Teksasā – Marfa un Saratogas ugunis, Ziemeļkarolīnā – Mako un Brūnā kalna ugunis, Misūri – Horneta ugunis. Pēdējās bieži vien parādās Neošo pilsētiņas apkaimē šosejas posmā, ko sauc par Spokaino uguņu ceļu.

Ziņas par SDF pienāk arī no citām valstīm, tai skaitā Anglijas, kur tās dēvē par “dancojošām uguntiņām”, Džeku-lukturīti, Miroņu svecēm un šie nosaukumi pazīstami kopš ķeltu laikiem, kādu laiku klejojošu uguņu parādīšanos izskaidroja ar metāna gāzes spīdēšanu, kas lielā daudzumā atrodas purvainās vietās. Tomēr “lukturīšus” novēroja ne tikai purvainās vietās un to uzvedība (ziņkārības izrādīšana pret cilvēkiem) liek šaubīties par SGF “metāna” izcelsmi.

Vietās, kur miruši cilvēki…

Daudzām tautām ir ticējumi, ka miruša cilvēka dvēsele dzīvajiem var parādīties ne tikai rēgainas cilvēka figūras izskatā, bet arī uguns veidolā. Viena no pieminētajām Mako ugunīm bieži redzama virs dzelzceļa, vietā, kur zem vilciena riteņiem esot gājis bojā signalizētājs. Savukārt Arkanzasā uguntiņas bieži nokarājas virs vietas, kur nežēlīgi nogalināti dzelzceļa strādnieki. Fakts, ka uguntiņas kaut kādā veidā uztver cilvēka nāves vietu, vedina uz domu par uguntiņu saistību ar zinātnei joprojām neizprotamām smalkajām dzīvības formām.

SGF sistemātiski novēro dievnamos un apbedījumu vietās. Pētnieki redzējuši klīstošas ugunis Tibetas dievnamos un senās apakšzemes kapenēs Centrālajā un Dienvidamerikā. Minētajam attiecināmi arī antīko autoru ziņojumi par svētnīcās un kapličās degošām, nedziestošām svētbilžu lampiņām ar mūžīgo uguni iekšpusē.

Angļu arheologs T.Vordhests ziņojis par rēgainas uguns parādīšanos kādā senatnīgā skotu kapsētas kapličā. Sācies tas XIX gadsimta beigās, kad kapsētas sargs ieraudzījis pa vienas kapličas durvju apakšu spīdam baltas gaismas svītriņu. Daudzus gadus nevirinātās durvis atvēra un uz kailās sienas izciļņa paspēja ieraudzīt diametrā apmēram collu lielu uguntiņu. “Lukturītis” dažas sekundes spīdējis, tad pazudis, neatstājot nekādus kvēpus. Nebija saprotams kā tas dedzis. Pēc pāris gadiem viss atkārtojies, bet pēdējo reizi spīdēšana redzēta 1940-to gadu beigās. Tagad aculiecinieki nolēmuši kā pienākas sagatavoties tikties ar fenomenu un paņēmuši līdzi fotoaparātu. Tajās pāris sekundēs, kamēr uguntiņa vēl bija redzama, to neizdevās nofotografēt.

Plazmoīda dzīvības forma?

Pēdējā laikā SGF aizvien biežāk saista ar ārpus zemes civilizācijām un NLO. Pastāv versija, ka lodveida zibeņi un citas “saprātīgas” ugunis ir gan zemes, bet plazmoīda dzīvības forma, kas uz mūsu planētas eksistē jau miljardiem gadu. Citi pētnieki uzskata, ka SGF ir citu planētu ienācēju “roku darbs” un ka tās ir plazmas izlūklodes. Milzīgajā NLO novērotāju arhīvā atrodams simtiem epizožu, kas lidojošie objekti parādījušies aculieciniekiem spīdošu bumbu veidā (tā saucamie mīkstie NLO), no kurām atdalījušās mazāka izmēra bumbas. Pēdējās pilnībā varēja noturēt par lodveida zibeņiem.

Zināms gadījums Baltijas jūrā, kad no vācu karakuģa novērots ovāls, acīmredzami metālisks NLO, kas laidis lejup starus, bet no tiem kā caurulēm, izlidojušas ugunīgas bumbas, kuru izmērs variējis no apelsīna līdz futbolbumbas lielumam. Bumbas traukušās virs viļņiem un pārlidojušas pāri klājam, izplatot sēra smaku un atstājot aiz sevis deguma pēdas.

Ziemeļeiropā no senseniem laikiem klīst leģendas par ugunīm, kas naktīs iemāna apmaldījušos ceļiniekus tieši nelabā lamatās. Brīnumainā kārtā šīs leģendas sasaucas ar dažiem mūsdienu notikumiem. Noslēpumainās kustīgās ugunis parādoties mazapdzīvotās vietās, paralizē cilvēka apziņu un aizved sev līdzi, bet cilvēks pazūd bez pēdām. Ufologi uzskata, ka tas ir atnācēju viens no izplatītākajiem cilvēku nolaupīšanas paņēmieniem.

Dažkārt mūsu saprāta brāļi zemes iedzīvotājus pēta tieši uz vietas izmantojot no attāluma vadāmas lidojošas iekārtas, kas visticamāk veidotas uz plazmas pamata. Viņu pētījumu metodes var būt visnotaļ barbariskas.

Murgi alpīnistu teltī

Patiesi vispasaules slavu ieguva notikums, ko 1978.gadā naktī uz 17.augustu Kaukāza kalnos piedzīvoja alpīnistu vienība. Ierīkojusi nometni, piecu cilvēku grupa iekārtojās teltīs atpūsties. Viņus pamodināja teltīs ielidojušas ugunīgas lodes 3-4 centimetrus diametrā. Alpīnists Viktors Kavuņenko par redzēto rakstīja: “Pamodos ar sajūtu, ka mūsu teltī ielavījies kāds svešinieks. Tad es ieraudzīju spožu dzeltenu lodi, kas pazuda Oļega Korovina guļammaisā. Viņš no sāpēm iekliedzās. Lode izlēca no viņa guļammaisa un sāka riņķot pa telti, ieskatoties ikvienā guļammaisā. Kad tā manā guļammaisā izdedzināja caurumu, es sajutu dedzinošas sāpes, it kā man būtu pieskārusies dzīva uguns”. Pēc dažām sekundēm, kad Kavuņenko atjēdzās, lode vēl lidinājās pa telti, cenšoties aizskart visus pēc kārtas. Kā vēlāk izteicās kāds alpīnists, “uzlidotājs” “it kā metodiski izpildīja kādu tikai viņam zināmu programmu”. Katru reizi, ugunīgajai lodei ielidojot guļammaisos pie cilvēkiem, atskanēja griezīgi kliedzieni. Tas nevilkās ilgi. Neviens neredzēja kā lode pazuda, bet tajā brīdī Oļegs Korovins jau bija miris, bet pārējie bija guvuši nopietnus apdegumus. Aplīnistus ar helikopteru nogādāja slimnīcā, kur atklājās, ka cilvēkiem bojāti ne tikai audi, bet arī kauli. Ārsti neko tamlīdzīgu nebija redzējuši.

Līdzīga epizode bija norisinājusies pirms 20 gadiem – 1958,gada jūlijā Lapzemē, kur ugunīgā bumba iekļuva mājā. Toreiz vairāki cilvēki guva termotraumas, viens vīrietis to rezultātā nomira.

Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā 1980.gadā spīdoša sarkana lode vārda tiešajā nozīmē uz ielām dzinās pakaļ cilvēkiem. Vispirms uzklupa tiem, pēc tam sāka dedzināt mājas.

Traģisku rekordu uzstādīja divas spīdošas lodes, kas Fudzjaņas provincē Ķīnā 1977.gada vasarā ielidoja brīvdabas kinoteātrī. Toreiz ar apdegumiem tika hospitalizēti 200 cilvēki.

Nav iespējams apgalvot vai šiem SGF bija vai nebija sakars ar atnācējiem. Uguņu izdarības vairāk sliecas uz kaut kādu ļaunu ārpasaules spēku nedarbiem. Oficiālā zinātne joprojām pastāv pie savas hipotēzes, ka spīdošās lodes ir pilnībā izskaidrojams fenomens, ko izraisa atmosfēras anomālijas.