Bet interesanti taču, kā lielajam rakstniekam ienāca prātā tāda lieliska ideja stāstam, kurš viņu pārdzīvojis daudzus desmitus gadu? Es kaut kā par to nebiju aizdomājies, taču līdz noteiktam mirklim, kad kārtējo reizi aizbraucu viesos pie draugiem un mēs kopā devāmies uz Plimutas pilsētu, Kornvolas un Devonas grāfistu robežas. Tur vienam no draugiem ienāca prātā parādīt sava tēvoča īpašumus un mēs devāmies jau Devonas iekšienē, pa ceļam priecājoties par pauguraino ainavu, vecām akmens laikmeta celtnēm un Devonšīras savvaļas ponijiem, kas, starp citu, ir vienīgie pasaulē. Atpakaļceļā, kad jau sāka krēslot, apstājāmies uz viena no pauguriem – aplūkot panorāmu, papriecāties par to. Pastaigājām un kādā mirklī es sajutu ko dīvainu un teicu:

- Šeit tikai Baskervilu suņa trūkst pilnai sajūtu buķetei.

Uz ko mūsu improvizētais gids atbildēja:

- Bet tas jau netālu no šejienes kādreiz arī dzīvoja...

Mani it kā zibens ķēra – vienlaicīgi sagribējās gan nekavējoties aizbraukt, gan ļauno suni ieraudzīt. Protams, viņš tā arī neparādījās (bet varbūt vajadzēja līdz pusnaktij pagaidīt), taču nobrieda ideja rakstam. Es sāku meklēt – kas tad varēja kalpot par slavenā stāsta „Baskervilu suns” atskaites punktu. Un sev par izbrīnu atradu divas versijas, kuras, kaut arī dažādas, abas varēja kalpot par stāsta ideju.

Versija numur viens – angļu folklora.

Pirmais, kas ienāca prātā, ir angļu folklorā sastopamais mistiskie radījumi Topotuni, kuriem ir milzīga suņa ar kvēlojošām acīm veidols. Pirmais gadījums, kad ar tiem notika sastapšanās, oficiāli reģistrēts tālajā 1577. gada vasarā vienā no baznīcas grāmatām, kad tai blakus pēkšņi parādījās milzīgs melns suns. Atņirdzis zobus un skaļi rūgdams, viņš metās tieši draudzes pūlī. Saskaroties ar pirmajiem cilvēkiem, suns pēkšņi izgaisa spilgtā gaismas uzliesmojumā, bet nelaimīgie uzliesmoja kā dzīvas lāpas un sadega. Kā teikt ierakstā, viss notika vienā mirklī un to varētu uztvert kā sapni, ja ne apdegušie līķi un zemē palikušie gigantiska suņa pēdu nospiedumi.

Vēlāk var atrast vēl daudz tādu stāstu, tā, ka pilnīgi iespējams, ka Artūrs Konan – Doils savu ideju smēlās tieši no tiem. Bet tikai tad paliek neskaidrs tas, no kurienes stāstā tik daudz ainavas un celtņu detaļu, kā arī, kāpēc tur tiek pieminēta tieši Devonšīras grāfiste.

Versija numurs divi – pilsētas Bakfāstlas (Buckfastleigh) ļaunais muižnieks

Saskaņā ar šo versiju, sižeta ideju Artūrs Konan – Doils saņēma pēc tam, kad vienā no tikšanās reizēm žurnālists Bertrams Flečers Robinsons viņam izstāstīja vienu vecu Devonas leģendu par ļaunu muižnieku Ričardu Keiblu.

Leģendā bija stāstīts par ļoti ļauno muižnieku Ričardu Keiblu, kas dzīvojis XVII gadsimtā pilsētas Bakfāstlas apkaimē, kas atrodas Devonas grāfistes austrumos. Viņš nodarbojās ar medībām, ar kurām arī pelnīja iztiku, bet visu pārējo laiku pļēguroja un trakoja, ar apbrīnojamu regularitāti sitot sievu, kalpones un pat sievas mīļoto suni – īru vilku suni. Tas nepalika vietējo iedzīvotāju nepamanīts, par cik arī viņiem nereti nācās ciest, ja trāpījās pa rokai muižniekam sliktā noskaņojumā esot un viņam sāka pierakstīt visus iespējamos grēkus, līdz pat darījumam ar nelabo. Nu tipisks ārlaulībā dzimis feodālis, kas vienmēr ar kaut ko ir neapmierināts, taču neko ar to nevar padarīt.

Sieva, izbaudījusi tādu dzīvi līdz mielēm un nespējot vairs izturēt tādu tiranizēšanu, nolēma pamest ģimeni un bēgt kur acis rāda. Bet kaut kas sagriezās ne tā, vai arī viņa izvēlējās šim pasākumam nepiemērotu brīdi, vai arī viņu, mēģinot uzlabot savu stāvokli, nodeva kāda no kalponēm, un muižnieci nogalināja pašas vīrs. Parasti atriebību vajag gaidīt esošās varas soģu veidā, taču šajā reizē tā pienāca praktiski momentā sievas mīļā suņa izskatā, kurš saplosīja ļaunprāti gluži kā Tuziks lupatu. Paveicis savu taisno tiesu, suns sāka apsargāt mirušo saimnieci un nevienu tai klāt nelaida; galarezultātā nācās viņu nošaut, lai apglabātu nosisto.

Muižnieku arī apglabāja, taču pēc kāda laika naktīs sāka ievērot, ka līdzās viņa kapam patstāvīgi apgrozās piķa melns milzīga izmēra suns ar sarkani kvēlojošām acīm un rīkli. Dabīgi, ka cilvēkiem nevajadzēja ilgi domāt, ka tas ir tikai sievas mīļotā suņa spoks, kas varēja sekot savam nāvīgākajam ienaidniekam. Vietējās varas iestādes, lai nomierinātu iedzīvotājus, virs muižnieka kapa no akmens un dzelzs uzcēla aizsargājošu kupolu, pie kam neaizmirstot to apsmidzināt ar svēto ūdeni. Briesmonis naktīs vairs nerādījās, taču stindzinošās gaudas neizzuda, kā arī, kā stāstīja draudzes locekļi, kapličas iekšienē spīdēja baisa sarkana atblāzma.

Šī versija ir ticamāka ar to, ka Konan – Doils tiešām ir bijis vietās, kas aprakstītas leģendā un tur visu apložņāja; ne jau savādāk, kā vācot informāciju savam nākošajam stāstam.

Stāsta faktoru analīze

Pilnīgi iespējams, ka daudziem liksies, ka leģenda par muižnieku nav nekas cits, kā tautas folklora, tomēr jāatzīmē, ka Ričards Keibls ir pilnīgi reāls vēstures personāžs. Tie, kas par to vēlas pārliecināties, var apmeklēt muižnieka slēgto kapu, kas atrodas vecos kapos, kuri izvietojušies ap Holy Trinity baznīcas drupām Bakfāstlas pilsētā. Ja sadūšosieties, paliksiet tur pa nakti un no rīta pastāstīsiet par redzēto un dzirdēto. Uzreiz pateikšu, ka šīs vietas ir ļoti populāras paranormālo parādību mīlētāju un spoku mednieku vidū un viņi visi apgalvo, ka suns tur joprojām pa naktīm šaudās.

No grāmatā minētajiem objektiem reāli eksistē tikai divi un abi tāpat minētajā Pristaunas pilsētā – viesnīca, kurā apstājās Šerloks Holmss un doktors Vatsons, un Pristaunas katordznieku cietums, no kura bēga katordznieks Seldens. Šos abus objektus savulaik apmeklēja Konan-Doils un var pārliecināti teikt, ka viņš redzēja gandrīz to pašu, ko arī šodien mēs redzam. Nekas nav mainījies. Tas nozīmē, tā var teikt, ka redzam to, kur sākās visi stāsta notikumi.

Ar visiem pārējiem objektiem ir grūtāk, par cik tie eksistē, taču rakstnieks apzināti izmainīja to nosaukumus.

Tā, piemēram, tāds Grimpenas staignājs neeksistē, taču pēc apraksta tas lieliski var tikt attiecināms uz kūdras purvu Fox Tor Mires, kas atrodas dienvidaustrumos no Pristaunas pilsētas. Tāpat kā grāmatā, šim purvam ir divi stāvokļi – vietām visa ainava pārklājusies ar biezu un necaurredzamu miglu, kas sedz tumšo šķidrās kūdras baseinu, bet citās vietās purvs pārklāts ar biezu augu slāni, kas kalpo par ko līdzīgu paklājam, pa kuru var staigāt. Tiesa, es to neieteiktu darīt, par cik šim improvizētajam paklājam ir viena viltīga īpašība – tas jebkurā brīdī var saplaisāt un cilvēks vai dzīvnieks dodas lejup kā karsts burbulis sviestā. Taču, neskatoties uz to, tur arī šobrīd ganās savvaļas poniji, ķeltu senie jāšanai izmantotie dzīvnieki, kurus izmantoja tad, kad no kontinentālās Eiropas vēl nebija ievesti zirgi.

Piezīme tiem, kas domā, ka visi purvi ir vienādi un ir viens vienīgs līdzenums. Šejienes purvus nezinātājs var uzreiz pat nepamanīt, ja nu vienīgi pēc nedaudz šūpojošās pārklājuma, pa kuru top iets. Visa apkārtne ir pauguraina un purvi izvietojušies starp tiem, kļūstot visbīstamākie pēc lietiem, kad visas zemienes piepildās ar ūdeni. Fox Tor Mires purvs ir nedaudz savādāks, tas jau tā nav drošs, arī bez lietiem, un runā, ka zem pārklājuma līdz dibenam ir apmēram 6 metri.

Stāstā „Baskervilu suns” tiek teikts, ka Holmss noteica attālumu no Pristaunas līdz Grimpenai kā 14 jūdzes. Pēc viņa vārdiem varēja saprast, ka tālāk atrodas cita pilsēta, kura lieliski varētu būt Bakfāstla. Mūsdienās ziemeļrietumos no Bakfāstlas pilsētas atrodas neliels māju sakopojums, kas attiecīgi varētu būt attiecināmas uz Grimpenas ciemu. Ja paskatīties uz karti, tad var ieraudzīt, ka attālums starp Pristaunu un Bakfāstlu ir 11 jūdzes, tas nozīmē – līdz pieminētajām ēkām vēl mazāk: apmēram 9 jūdzes, kas atbilst 14 kilometriem. No tā var secināt, ka visa apkārtne atbilst stāstam, tikai rakstnieks „pēdu nojaukšanai” nomainīja kilometrus pret jūdzēm. Tagad taču ir zināms, ka rakstnieks vāca savu materiālu stāstam tieši starp Pristaunas un Bakfāstlas pilsētām.

Un tagad interesanta piezīme par Baskervilholu, kura bija par iemeslu visām aprakstītajām šausmām. Ir dažas versijas par to, kur atrodas tās prototips un ne visas atrodas Devonā. Paša slavenākā prototipa īpašnieki joprojām uzstāj, ka tieši viņu būve tika ņemta par paraugu, pie tam norādot, ka tā ir ar ļoti ilgu vēsturi, kas stiepjas gadsimtos. Bet tikai atrodas viņa, lūk, ... Velsā un saucas Baskerville Hall Hotel. Artūrs Konan – Doils tiešām bija tuvs tās ģimenes draugs, kuras īpašumā ir savrupmāja, kuru 1839. gadā nopirka Tomass Baskervils un pārbūvēja par viesnīcu. Un stāstā var atrast daudzus aprakstus, kas atbilst šai ēkai. Taču jāņem vērā tas, ka angļi ir savdabīgi ļaudis un nemīl jauninājumus, kas var novest pie tā, ka dažās savrupmājās interjers ir vienāds.

Pārējie trīs Baskervilholas pretendenti ir mazāk pazīstami un man pagaidām nav izdevies iegūt par tiem kādu nebūt informāciju, taču tas ir pagaidām. Tie visi atrodas Devonā:

- Fawlescombe netālu no Ugborough,
- Hayford Hall, uz rietumiem no Buckfastleigh,
- Brook viensēta, kas piederēja bēdīgi slavenajam Ričardam Kabelam, kuru par saimnieces nogalināšanu saplosīja suns.

Pēdējā, viensēta Brook, iespējams ir pat daudz pareizāks variants, par cik Artūrs Konan – Doils savas grāmatas 1902. gada izdevumā izteica pateicību savam draugam Bertanam Fletčeram Robinsonam par stāstu par leģendu par Ričarda velnišķīgo suni.

Domāju, ka šīs vietas slēpj vēl daudzus noslēpumus, kuru ieraudzīšana vēl priekšā. Konan – Doils atrada šeit savu ideju grāmatai, tā pat kā to atrada Eden Phillpotts savās grāmatās „Skopais” un „Amerikāņu ieslodzītais”, un Sabine Baring Gould grāmatā „Guajavu Tinner”. Šis nelielais raksts parādīja, par cik reālie fakti var būt saistīti ar grāmatās rakstīto. Jo pat arī slavenajam Šerlokam Holmsam ir reāls prototips, taču par to citu reizi. Nevar visas kārtis uzreiz.

oriģinālu lasiet šeit