Šobrīd, lūkojoties uz to visu no malas un objektīvi, liekas, ka lielākā problēma, kas mani biedēja bija tas fakts, ka tas viss bija murgs, bet no tā nevarēja pamosties nekādīgi, nebija iespējams nekur aizbēgt. Esmu pārsteigts, ka mana psihe izturēja.. ja izturēja, hehe.
Lai nu kā nebūtu, Rodžers sasauca sapulci. Viņš visu nolika pa punktiem – Silvija bija atrasta mirusi savā vadības telpā. Interesantākais bija tas, ka durvis bija rūpīgi nobloķētas no iekšpuses un pēdējās sekundēs viņa bija ar kaut ko cīnījusies, jo visa telpa bija savandīta. Balss, kādā viņš vadīja sapulci burtiski iedzina izmisumā ar savu bezpersoniskumu un metālisko pieskaņu, kamēr fakti likās biedējoši. Viņa esot atrasta pie pults balss moduļa, pūloties, acīmredzot sasaukt palīdzību. Nez kad tas notika?
“Bet kas? Kas to izdarīja?” Airons jautāja.
Rodžers paskatījās uz viņu:” Kas? Vai persona tu domā?”
Airons saminstinājās.
“Heimers šobrīd noskaidro nāves cēloņus. No pirmā acu uzmetiena viņš sprieda, ka tā varētu būt sirdstrieka, bet viss esot ne tā kā vajag. Ko tas nozīmē es nesapratu. Bet tas ir skaidrs, ka neviens no mums to nevarēja izdarīt–veiksmīgas sagadīšanās dēļ visus biju sapulcinājis kopā un Silvija bija viena.. nu vismaz kopā ne ar vienu no mums. „
“Bet kāpēc viņa nesauca palīgā?”
“To arī neviens nesaprot.. varbūt viņai bija balssaites aizžņaugtas.. bet, Heimers saka, ka nav zilumu uz kakla.. „
Mēs visi zinājām, ka tam ir tikai viens izskaidrojums–Vecais Uzraugs. Tas ir, protams, nebija tā, ka tas visiem bija skaidrs kā diena un pieņemams; nē, ja kādam pajautātu, vai tas, viņaprāt, nav Vecā Uzrauga roku darbs, viņš, visticamāk iesmietos un atbildētu, ka tās taču ir muļķības. Bet es skaidri zināju, ka aiz tā visa slēpjas bailes, nojautas un aizvēsturisko cilvēku māņticīgās bailes.. kāpēc biju tik drošs? Pietika ņemt par piemēru sevi, lai viss kļūtu skaidrs.
Bet skaļi, protams, neviens neko neteica. Tādēļ, ka nekā labāka par” Vecais Uzraugs!!!!!” mums nebija, bet to izteikt būtu muļķīgi un infantili. To varēja atļauties varbūt vienīgi sievietes. Kā piemēram Amēlija.
“Es jums saku, tas ir Vecais Uzraugs,” blakussēdētājam nočukstēja Amēlija.
Rodžers nepatikā nopūtās:” Iztiksim bez paniskām hipotēzēm, tu taču .. „ .. labi zini, ka tādu spoku nemaz nav, Amēlija. Visam ir izskaidrojums un, un.. Viņš to visu gan neteica, bet balss tonis, nostādne un pat sejas panti deva man skaidru priekšstatu par to, ko viņš grib pateikt.
Piecēlāmies un beidzās sapulce. “Esiet uzmanīgi,” nobrīdināja Rodžers. “Vieniem pašiem nav ieteicams būt, mēs nezinām, kas tas bija. „
“Vai ar Joslu jau sazinājies?” viņu burtiski aiz piedurknes satvēra El Harabs.
“Nepaguvu–tas ir tas, ko tūdaļ taisos darīt,” viņš noteica un pazuda vadības centra virzienā.
28. 25. 45
Dīvaini, ka.. njā.. kas gan ir dīvaini? Gribēju ko teikt, bet aizmirsu.. acīmredzot par mūsu spoku. Dīvaini ir tas, cik ātri cilvēks pieņem drausmīgus faktus un samierinās ar principiāli baisām lietām. Piemēram, sava ilggadējā kolēģa pēkšņu un neizprotamu nāvi. Man bail prātā rezumēt to, kādā situācijā es biju–mēs visi bijām dzelzs kastē uz pilnīgi vientuļas planētas, kur nebija neviena, kas mums varētu palīdzēt. Bijām vieni, vieni kopā ar spoku, kura eksistenci joprojām noliedzām, bet kurai svēti ticējām un ienīdām sevi par šo paradoksu. Par spoku, kura nebija, bet kurš jau bija nogalinājis vienu no mums. Viņš beidzot bija ienācis spēlē un acīmredzot grasījās pielikt punktu šai baisi nebeidzamajai dežūrnaktij uz ķēmu planētas. Izrāde tuvojās kulminācijai..
.. dies, kādi gan man idiotiski murgi nenāk prātā. Pietiek uz brīdi atsēsties malā, lai prāts sāktu izstrādāt vispatētiskākos, neticamākos, pesimistiskākos un sirdi trīcinošākos plānus, idejas un scenārijus. Mūsu prāts reizēm pārspēj pat ar iztēli visbagātāko slepkavu, kad mēs sākam domāt par to, ko mēs negribam, lai tas notiek ar mums.
“Hmm, man laikam ir hroniska nosliece uz domu kulstīšanu,” skaļi noteicu. Un piecēlos, lai dotos.. atminējos, ka man nav īsti ko darīt un nosēdos turpat. Lai vēl nedaudz pamocītu savas pelēcīgās smadzenes ar domām. Tā laikam apmēram jūtas uz nāvi notiesātie.. vai vismaz tie, kas ir tuvu tam, bet nevar neko darīt..
Rodžers bija sazinājies ar Joslu; tā deva pēc stundas konkrētu atbildi-viss noritēs parastajā kārtībā, tikai līdzi strādniekiem brauks arī viens Solar Security Inc. darbinieks, kas noskaidros apstākļus. Strādnieki kopā ar esošo komandu (acīmredzot mums) likvidēs avārijas sekas.. Tas, protams, nozīmēja drausmīgus zaudējumus mūsu īpašniekam (viens darbinieks mazāk, izmeklēšanas izmaksas un vēl pie visa lielais remonts, kas nebūs laikam tikai vienkārša katalizatoru nomaiņa” mākslīgajās plaušās” ) un, protams, arī nežēlīgu galvas mazgāšanu centrā. Tiesa, ja par kaut ko es uztraucos, tad ne jau par šo..
Dzīve stacijā atgriezās ierastajās sliedēs, ja tā varētu nosaukt turpmāko mūsu eksistenci maiņas gaidās. Tiesa, gluži ierasti negāja un arī nevarēja iet–galvenais tilpums bija nelietojams, abi roveri–tāpat, Silvija–pagalam, nebija galvenā menedžera un reāli mums bija kā sasietas rokas. Mēs nevarējām veikt savus tiešos pienākumus, pat, ja gribētu. Un mēs arī negribējām–tuva drauga nāve aizēnoja visu uztveri. Tu nespēj domāt ne par ko citu, visu laiku acu priekšā ir ainas no dzīves tikko pirms. Rutīna bija iedzinusi dziļas saknes mūsos un ik pa brīdim atkal apjēdzu, ka viņas vairs nav. Ar nāvi ir tā, ka lielākā nelaime ir tukšums. Tava dzīve bija pilnasinīga, monolīta, un tu cirties tai cauri cīnīdamies par kaut ko vienalga ko. Tad, pēkšņi, kāds sacaurumo visu tavu līdzšinējo dzīvi, paņemdams no tās visu, kas saistījās ar Silviju. Un tu paliec ar dzīvi, kas ir kā Holandes siers–it kā viss ir pa vecam, bet ik pa laikam–kad esi jau aizmirsies, liekas atgriezies vecajās dienās–tu uzduries caurumam, saminstinies. Tā ir kā bīstama plaisa tavā ceļā, kas neļauj dzīvot tālāk tāpat kā līdz šim. Ikvienam tavam prieka brīdim pievienojas kāda šķērma sēru piegarša, jo apķeries, ka tev labi, bet viņas–nav.. Runāt un jokot vairs nevar tik brīvi–patstāvīgi ir bail kaut kā neviļus pieminēt viņas vārdu tā uzjundot atmiņas vai pat aizvainojot kādu. Tu sāc saprast, ka šis cilvēks ir bijis daļa no tā, ko esi nodzīvojis, daļa no tevis, no tavām atmiņām, lai arī patiesībā nekāda dižā draudzība starp jums nav bijusi.
Bet tik un tā–kā jau teicu–dzīve ritēja ierastās sliedēs, mēs vismaz izlikāmies, ka darām ko parasti.
29. 08. 12
“Kur ir Heivens?”
Sirds sāka sisties straujāk, tāds tramīgums pārņēma krūšukurvi, nedaudz noreiba galva.
“Kas pēdējais redzējis, runājis ar viņu?” Rodžers vēsā, šķietami bezemocionālā balsī skaļi jautāja.
“Viņš teica, ka izies pastaigāties,” Airons, kas pēdējās dienās bija pārtraucis smaidīt, nedaudz saminstinājies sacīja. “Viņš ik pa brīdim iziet staigāt.. bet es nezinu vai biju pēdējais, kas viņu redzēja. „
“Nu šodien es viņu nemaz neesmu redzējusi,” Amēlija noteica.
El Harabs tikai papurināja galvu, es piebildu, ka no rīta redzēju–kā parasti nomāktu un nospiestu, kad viņš sev pagatavoja ikrīta kafiju.
“Mums būtu viņš jāmeklē, ne?” nedroši, košļādams magnetostila galu ieminējās Rodžers.
“Nezinu, viņš varbūt grib palikt viens,” El Harabs paraustīja smagos plecus. “Viņš pārdzīvo to rovera avāriju. „
Klusums. Visiem bija tādas nejaukas bailes, ka ar Heivenu kaut kas var notikt, kamēr viņš tur klīst pa staciju.
“Nu, kas gan viņam var notikt?” Džošs, kas joprojām bija nedaudz īgns uz Heivenu, norūca.
Neviens neatbildēja, jo neviens atklāti negribēja atzīt savu vājumu vai infantilismu izsakot to, kas visiem bija uz mēles–Vecais Uzraugs. Pat Džošam.
Tā arī neko īsti nenolēmuši izklīdām kur kurais, tikai neapzināti centāmies uzturēt vizuālo kontaktu ar kādu no pārējiem. Kaut kas tāds nedaudz biedējošs virmoja gaisā. Jutu, ka visiem ir kaut kas smags uz sirds, bailes, un paliktu vieglāk, ja viņi ar to dalītos, bet.. bija kauns un veselais saprāts, kas visu nobremzēja. Tā nu mēs klimtām apkārt pa kajīšu telpām, negribēdami līst laukā tukšajā baisajā, caurajā metāla stacijā. Man ikreiz, kad iedomājos par Heivenu tur klīstam, pārskrēja drebuļi, it kā uz sekundi būtu viņa vietā. Laiks ritēja gausi, sirds ne īsti uztraucās ne arī kādreiz pa īstam norima, visu laiku biju kā saspriegts un gaidīju. Līdz tas notika.
Heivens izsauca vadības centru pa iekšējo komutatoru.
“Heiven?” Rodžers uzņēmās dispečera lomu.
“Rodžer? Es gribēju pateikt, ka redzēju un.. (varēja just, ka šobrīd viņš saminstinās, it kā grūti būtu runāt).. sajutu.. jā, sajutu kaut ko dīvainu. „
Rodžers nelikās pārsteigts, ne arī kāds no mums tāds bija.
“Kas tas bija? Izsakies konkrētāk,” Rodžers runāja vienlaicīgi kaut ko skribelēdams savā e-papīra bloknotā.
“Tu, protams, neticēsi,” balsī atskanēja viegla humora atgaisma, “bet šķiet, ka spoku. „
Šai brīdī visa sakaru telpa saspiedās ap mums, man likās, ka sienas spiežas klāt, likās, ka kāds nostājas aiz muguras, pārskrēja auksti drebuļi, pametu skatu apkārt, noskurinājos.. Heivens bija atzinis spoku kā reālu un tas piepeši pārbiedēja mūs visus, izlikšanās, ka spoku nav piepeši kļuva bezjēdzīga, jo piepeši Heivens visā nopietnībā apgalvoja tādu redzējis. Un sajutis. Šķiet neskaitāmas skudriņas pārdiedza manu ķermeni, ar prātu apzinoties šīs necilās frāzes īsto svaru. Tur aiz durvīm kaut kas ir un.. tas ir reāls. Bailes, kuras biju turējis pakļautas ar trulu frāzi” spoku nav, tās ir blēņas” izlauzās no vārdu un racionālo spriedumu gūsta izsitot jau tā nestabilo līdzsvaru.. sāka tīri fiziski reibt galva.. es nejauši iedomājos par to, ka esam vienīgās dzīvās būtnes vairāku miljonu kilometru attālumā un .. labāk nevajadzēja iedomāties.
“Spoku, Heiven?”
„ Spoku.. nu labi, Rodžer, kā tu nosauktu baltu palagveidī.. pag.. (čerkstoņa, klakšķi, kādi rodas nospiežot un atlaižot komutatora slēdzi).. man šķiet, ka es atkal sajutu.. „
„ Kur tu esi Heiven?”
“(klakšķis).. reiz kad tas ir tuvumā kaulos iegulst tāds vājums, ķermeni pārņem drebuļi.. ak Dievs.. es to tiešām jūtu atkal.. pie joda.. es to neredzu, Rodžer, jūtu, bet neredzu.. kur tu esi, maita?.. (atkal klakšķis un truls klusums)”
„ Heiven, saki man–kur tu esi, mēs tūdaļ nākam.. „
„ Rodžer, paskaties setingos, no kura komunikātora nāk ziņojums.. „ El Harabs iejaucās, pārliekdamies pār pulti.
“Kur? Setingos? Kur.. kur?”
“Pa.. (gaiss liekas sabiezē).. re.. Com8.. tas būs.. karte.. karte.. re, tas ir šeit! Otrais mašīnklājs,” un resnais, tumsnējais El Haraba pirksts iedūrās ekrānā, kur bija visai vienkārša un parasta karte, plāns. Te, kartē, tas izskatījās tik droši un vienkārši..
“El Harab, Džoš, ņemiet kaut ko smagu un ejam,” Rodžers pielēca no krēsla, iegrūzdams mani savā vietā. “Ja Heivens dod ziņu, centies sazināties ar mums. „ Un metās laukā pa durvīm, viņam sekoja El Harabs, kas bija paņēmis nelielo ugunsdzēšamo balonu. Vispār kosmiskās stacijas tiek ekipētas ar putu dzēšamajiem, bet drošības apsvērumu dēļ ir arī gāzveida ugunsdzēšamie, kas domāti situācijām, kas putas nelīdz. Šis kā reiz bija ar gāzes pildījumu, ko paķēra El Harabs.
Es nogūlu Rodžera iesildītajā krēslā un tūdaļ sameklēju novērošanas kameras, kas apkalpoja doto sektoru. Mašīnklājs bija tukšs un mierīgs, cik mēs varējām redzēt, Heivena nekur nemanīja. Noklakšķēja komunikātors, Rodžers:” Esam uz vietas, tūdaļ ieiesim telpā. Heivens runājis nav?” “Nē, nekādu ziņu, turieties kameru novērošanas zonā, cik iespējams, mēs jums sekojam. „ “OK, Hara.. „ ar klakšķi aprāvās saruna. Viņš laikam deva kaut kādu pavēli El Harabam. Kamerās pamanījām trīs piesardzīgi salīkušus stāvus iezogamies lielā telpā.
Aptuveni trīs vai piecas minūtes nekas nenotika–trijotne uzmanīgi līkāja ap visiem šķēršļiem, objektiem un ik pa laikam acīmredzot sauca pēc Heivena.
Piepeši man likās, ka acs samiglojusies, es neviļus pieliku roku pie tās, lai izberzētu un apjēdzu, ka tas nav ne manā acī, ne uz ekrāna.. tas bija bāls, bezveidīgs pleķis pašā telpas kreisajā stūrī.. skudriņas pārskrēja pār muguru kārtējo reizi, jo komanda nemanīja plankumu. Es blenzu tam virsū minēdams vai man rādās, vai tas tur patiešām ir vai arī tas varbūt ir kāds defekts. “Airon,” es ierunājos. “Tur (piegrūdu pirkstu attiecīgā vietā), tur tak ir kaut kas gaišs un bāls?” Viņš pārliecās pāri pultij, tieši pieliekdamies pie paša ekrāna:” Nevar saprast.. šķiet, ka jā. Tu to arī redzi?” Palocīju galvu un uzliku roku uz sarkanās audio pogas.. brīdi saminstinājos.. varbūt tas patiesi bija tikai netīrums uz kameras..
“Rodžer, jūsu kreisā sānā, pie kastēm un mucām stūrī, tur ir kaut kas.. izskatās, ka tur kaut kas ir. Varbūt tas ir kameru defekts. „
Viņš ekrānā palocīja galvu un deva zīmes abiem pārējiem, lai izveido tādu lenkumu ap norādīto vietu. Acis neatraudams glūnēju uz bālo pleķi, pūlēdamies uztvert jel kādu kustību, bet tās nebija.. tikām trijotne jau ieņēma tādas kā pozīcijas.
“Ak mans Dievs, tas kustās!” iekunkstējās Amēlija neslēptās šausmās. Viņas balss bija tik drausi biedējoša un skaudra, ka man pat šeit sametās baisi.. TAS patiesi kustējās. Izskatījās, ka Rodžers un pārējie to samatījuši un piepeši sastinguši, ar neslēptām šausmu izteiksmēm sejā kāpās atpakaļ. Bālais pleķis tikām lēnām slīdēja virsū Harabam, kurš paklupa, atpakaļ kāpdamies, sāka mētāties ar rokām un, sapratis, ka neizbēgs no TĀ, izrāva ugunsdzēšamo un iepūta to tai bālganajā pleķī. Tālāk nebija skaidrs kas notiek. Dzošs piepeši nez kādēļ saļima, Rodžers sastinga, tad metās palīgā Harabam, kurš.. kurš sāka raustīties krampjos un kampt gaisu ar rokām.. ugunsdzēšamais aparāts bija izkritis no rokām un varenais vīrs tikai baisi bezpalīdzīgi kulstīja gaisu. Rodžers paklupa jau kādu piecu metru attālumā no Haraba, gribēja celties, bet atkal saļima un.. nekustējās..
Tas viss notika sekundēs.. pirms kāds paguva ar prātu aptvert, kas notiek.. tad Amēlija sāka skaļi kaukt.. patiešām–nevis raudāt, bet dzīvnieciski kaukt, ārprātā pārgriežot acis. Airons stāvēja šķībieplēstu muti puspavēris un apaļām acīm blenza monitorā. Es pats neapzināti ar rokām kārpīju gaisu, acīmredzot meklēdams atbalstu, aiz kā aizķerties, pietrausties kājās un steigties palīgā, bet ar acīm biju kā piekalts ekrānam. Sirds plosījās kā palaists modinātājs un man likās, ka galva tūdaļ plīsīs pušu. Viss it kā palika dobjāks vai pat vispār skaņa pazuda, tikai tāds spalgums ausīs.
Tad es atguvos, stipri ātrāk nekā es jelkad biju domājis sevi spējam tādās situācijās. Sadzirdēju un aptvēru Amēlija drausās kaukas, bet neuzdrošinājos neko iebilst, tas nodarītu vairāk ļauna, kā palīdzētu. Galvā šaudījās tūkstoš un viena doma, likās, ka esmu uzelpojis brīvāk, ka telpa kļuvusi plašāka, ka esmu pamodies no drausmīgā sapņa. Kaut kas bija jādara, jādara.. kas.. kas.. lai gan es izmisīgi prātoju par to, kas darāms, īstenībā viss jau bija skaidrs. Es zināju, ka man jāiet vien pašam un neba tādēļ, ka tā parasti filmās dara un jāiet ir man vienam, bet tamdēļ, ka manas bailes bija piepeši pagaisušas. Kā senajās bērnu dienu šausmenēs–spoks bija sevi atklājis un nevarēja noslēpties racionālā prāta šaubu ēnās, kur ir iespējams mīklainais” ir/nav” stāvoklis, kad saprāts noliedz kādu parādību, bet no apziņas tā nezūd un turpina pastāvēt. Tas vienmēr mani bija šausminājis visvairāk, šobrīd es biju ar atklātām kārtīm ar spoku, lai kas tas arī nebūtu un manī bija pazudušas šaubas. Savādi, bet līdz ar šaubām bija pazudušas slimīgās bailes.
“Es iešu pie viņiem, jūs palieciet šeit un nemēģiniet sekot,” apzinādamies cik truli un simtunvienreiz dzirdētredzēti tas skan, tomēr teicu pārējiem, kas, šķiet, pārdzīvoja šoku, kādu rada kaut kā atklāsme, ko prāts nevēlas pieņemt. “Es zinu, ka izklausās stulbi, bet.. nezinu.. es gribu iet.. un vispār.. „ neviens tā arī neatbildēja. Airons uz mani tikai paskatījās ar stulbām acīm, un es sapratu, ka esmu viens pret viens–kā biju vēlējies. Nekad nebiju juties tik brīvi un labi, sasodīts.
Stacija bija piepeši izaugusi liela, plaša, gaiša un viegla, garumgarais un bailīgais psukrēslas ceļš līdz otrajam mašīnklājam izrādījās krietni vien īsāks un .. mazāks baiss?
Pie pašas ieejas mana bravūrība gan nedaudz saplaka, racions piespieda apjēgt, ka, lai arī psiholoģiski es biju uzvarējis sevī šausmas un bailes, tas tomēr bija kaut kas reāls un arī reāli bīstams. Sirds atkal sāka sisties straujāk, rokās iegura pazīstamais baiļu vājums, aizturēju elpu un jutu dobjus, trulus sitienus deniņos.. tur tas bija.. kā liegs miglas mākulis tas gulēja gaisā pusmetra augstumā virs trim zemē gulošajiem. Neviens nekustējās.. Bet šis miglas vāls gan kustējās, tas vērpās un slīdēja pa telpu.. kad tas bija ap desmit metru no manis, man noreiba galva, sirds sāka dauzīties kā negudra un iedžinkstējās ausīs. Sajutu to vājumu, par kuru acīmredzot runāja Heivens, sagrābu ciešāk sienu, pie kuras turējos un jutu aukstus nevaldāmu baiļu sviedrus aizripojam aiz apkakles. Nekad nebiju juties tik nobijies, likās, vēl nedaudz un atpakaļceļa nebūtu.. bet nez kaut kā es pārcietu šausmu kulmināciju un, lai arī mežonīgi klabošiem zobiem un atfokusētu skatienu, saglabāju savu pozu, mieru un apņemšanos. Tagad, kad spoks bija izlīdis no varbūtību telpas un plivinājās pa šo gauži reālo un taustāmo zāli, es pamazām iemācījos viņa nebīties. Galvā izkristalizējās pārliecība, sapratne un izgaisa pēdīgā nezisakāmā baile. Tagad tas bija vienkārši bīstama .. lai arī ēteriska .. bet tomēr būtne.
Ja nepievērš uzmanību faktam, ka tas bija slepkava, tas bija graciozs, pat skaists. Bālgans, puscaurspīdīgs, nenoteiktas formas kaut kas. Tas šķita dejojam pa telpu un nemaz nelikās bīstams vai naidīgs.
Tā tas turpinājās minūtes piecas, tad, piepeši, rēgs sastinga un nemanāmi sāka slīdēt prom no manis, pret sienu. Aizvien uzņemdams ātrumu tas piepeši ietriecās sienā un.. pazuda.. negalvoju, ka izgāja cauri, bet vienā brīdī tā tur vairs nebija. Pārdabiskais galvas reibonis, vājums un slēptās šausmas pamazām mitējās un es beidzot brīvi uzelpoju. Nogaidījis vēl sekundes desmit, metos pie guļošās trijotnes.. pirmajam pieskrēju Rodžeram.. rokas haotiski slidinājās pa drēbēm, cenšoties uztaustīt pulsu.. es pamiru.. jā.. bija pulss.. turēju roku vēl pus-minūti un pie sevis skaitīju, lai būtu drošs, ka viņš ir dzīvs.. jā.. viss bija OK.
“Heeeeimeeer!” norēcos pa tukšo, metālisko telpu un mana balss aizripoja tālu pār visu staciju. Metos pie komutatora:” Heimer.. Heimer.. Rodžers ir dzīvs.. „ Klakšķis. „ Paldies Dievam, pārējie?” Klakšķis.
Apķēros, ka pēkšņajā prieka uzplūdā biju galīgi aizmirsies. „ Vēl nepaguvu, tūdaļ, bet tev jānāk lejā, ja arī dzīvs.. viņš ir kā komā.. „ Atlaidu pogu un metos pie El Haraba. Viņa resnais kakls un varenās rokas nerādīja dzīvības, ar šausmām sapratu, ka pulsu nejūtu.. kā apmāts taustīju visur, bet.. baisi nobijies metos pie Džoša.. viņš bija dzīvs, pulss bija spēcīgs.. Ziņoju Heimeram:” Džošs ir dzīvs, Harabs.. viņam.. viņam nav pulsa. Tev jānāk šurp Heimer!” Klakšķis. Klusums. Šņāciens. “.. par to es gribēju runāt.. es .. es nevaru tagad turp iet.. „ es nespēju ticēt tam, ko dzirdu. “Tas.. tas ir pārāk bīstami.. „ “Heimer, viņi mirst!” Klusums. „ Jā.. bet.. „ “Heimer, sasodīts, es tev galvu noraušu! NĀC LEJĀ!” Klusums. „ Heimer.. ?” Klusums. „ Sasodīts, Heimer.. !” Atmetu ar roku.. jutos pretīgi. Nekad nebiju domājis, ka jel kad piedzīvošu tādu nodevību.. “Pie joda, kāds jel atnāciet!” rēcu mikrafonā. „ Viņi ir trīs! Es neaizvilkšu!.. „ pirmā reakcija bija mesties pie viņiem un tiešām iekraut pa rīkli.. bet es ātri atguvos, jo zināju, ka viņi neviens nav īsti sevī.. ka tie nav VIŅI, kurus es pazīstu, ka tie ir pilnīgi citi, ļauni, ciniski cilvēki.. nežēlīgi.. egoistiski.. ak Dievs.. sakņupu stūrī zem komutatora un nokāru galvu, cenšoties ieņemt dziļi apvainota cilvēka pozu. Domāju. Man bija jāglābj draugi.. vismaz divi no viņiem bija dzīvi un.. nē, El Harabs nebija pa galam, nē.. nē.. nedomāt par to.. viņa muskuļi vienkārši ir resni.. jā.. nedomā.. nedomā.. viņi VISI ir dzīvi.. intensīvi domāju kā rast izeju no šīs situācijas un ar katru mirkli sliecos vairāk par to, ko jau biju pirmajā mirklī izdomājis–jāvelk pa vienam. Tikai kuru pirmo? Harabu? Bet viņš ir smags un varbūt jau bei.. nē, nē.. viņš ir dzīvs.. bet nevar vilkt viņu pirmo.. bet ja nu tieši viņš jāvelk pirmais? Varbūt viņā dziest dzīvība visstraujāk, kamēr abos citos.. nē.. nē.. es nojūgšos.. kuru pirmo? Kuru pēdējo? Jutu, ka mani krata vainas un cilvēkšausmu drebuļi.. es vairs nebijos mītiska spoka, es bijos drauga nāves.. bijos nodevības.. bijos citu cilvēku.. ja tikvien kā tikt galā ar šo nieka spoku, bet..
Iesēcās komutators un es lēcienā biju augšā, lai jau stāvus dzirdētu Heimera balsi. “Henrij?” Klakšķis. “Jā.. tu pārdomāji, nāc?” Klakšķis. “.. nē.. „ nograbēja viss komutatora plastmasas korpuss no baisā rokas trieciena pret sienu.. šķiet, ka pārsitu ādu uz pirkstu kauliņiem, bezspēcīgā niknumā šķiezdams dūri.. ar šizofrēnisku acu spīdumu un ļaunumu triepu asinis uz komutatora un guldzu klausulē” .. Heimer.. sas.. Heimer.. „ un tad man palika bail pašam no sevis. “Kamdēļ tad tu zvani?” ledusauksti nojautāju cietāk par stacijas tēraudu.
Klusums. Klakšķis. “(var dzirdēt, kā Heimers smagi nopūšas.. ievelk elpu kā gribēdams ko teikt.. tad nesaka)” “Tak runā taču!” Klusums. „ .. es domāju, ka tev varētu.. noderēt.. „ “Kas? Man jūsu palīdzība varētu noderēt.. „ indīgi nošņācu. “(Heimers nāvīgi baidījās, bet kaunējās pats no sevis.. tamdēļ saruna mijās pauzēm) Es.. es domāju, ka tas nemaz nav spoks.. nu.. tas nav astrāls ķermenis.. „ Sastingu. “Turpini. „ “Vērojot notiekošo un analizējot faktus es.. es nonācu pie secinājuma.. nē.. teorijas.. hipotēzes.. „ Nez kāpēc atturējos no naidīgas piezīmes un ļāvu viņam turpināt. Viņš runāja lēnām, pauzēm, it kā darīdams noziegumu un apzinoties tā ļaunumu. “.. es.. es iedomājos, ka.. a ja nu.. a.. „ Joprojām nebildu ne vārda. “Tu tur esi, Henrij?” “Jā. Turpini. „ Cieti un vēsi atbildēju, taču patiesībā klausījos ar dziļu interesi, jo kaut kas manī kņuda liekot domāt, ka viņš negvelž muļķības. “.. bet ja nu .. bet ja nu.. bet ja nu mēs esam satikuši dzīvības formu?” šie bija tie vārdi, kas bija iesprūduši Heimera krūtīs un spieda viņu nost. Būdams zinātnieks, jo vairāk–biologs–viņš nedrīkstēja mētāties ar populistiskiem, pārdrošiem, nekaunīgiem apgalvojumiem, pat ne hipotēzēm. Es zināju, ka izteikt šos vārdu viņam nozīmē novelt ļoti smagu nastu. Līdz šim nav pierādīt ārpuszemes dzīvības eksistence, lai arī kosmisko ceļojumu zinātne ir strauji attīstījusies un kļuvusi varena. Dzīvība nav atrasta. Un tagad profesors apgalvo, ka to atradis.. un.. ka tā nogalina citas dzīvības. Par šādu pārdrošību var šķirties no daudz kā..
“OK, Heimer. Turpini. „ Klusums. “.. tā ir gāzveida dzīvības forma pēc manām domām,” Heimers pamazām atguvās un paužu procentuālais īpatsvars viņa frāzēs krasi samazinājās. “Gāzveida? Neiespējami.. „ neviļus izgrūdu. “Nespried tik strauji, tavs ķermenis veidots no šķidruma un cietu vielu konstrukcijas, kāpēc tu domā, ka gāzes nevarētu būt tikpat labs būvmateriāls?” “Tas ir bioloģiski iespējams?” “Drīzāk jau ķīmiski vai fiziski, bioloģija nespēj aprakstīt šādu .. šādu būtni. Bet tās eksistence ir gana jaušama. „ “Ja tā.. tad kā TAS te nonācis? Kā mēs viņu nemanījām ātrāk?” jautāju jau zinādams atbildi. “Avārija, Heivena rovers izsita spraugu, stacijā ieplūda atmosfēra un.. liekas arī viena no šīm būtnēm. „ “Tad.. pag.. tu gribi teikt, ka šis Pavadonis.. īstenībā ir apdzīvota planēta?” “Tieši tā. Tas būtu mūsdienu zinātnes triumfs, ja izdotos to pierādīt, bet.. „ “Bet mums vēl līdz tam jānodzīvo, ne?” “Tieši tā. „ “Tad.. tad noskaidrosim, ar ko mums īsti ir darīšana.. kā tas iekļuva hermētiski noslēgtajā stacijas nodalījumā?” “Tas, ko tu dēvē par hermētiski noslēgtu nodalījumu patiesībā nemaz nav tik noslēgts. Atomārā, molekulārā līmenī ikviena blīve tomēr ir sprauga, vienkārši zudumi vai pieplūdumi ir niecīgi spiediena dēļ. Mūsu spoks, pēc manas teorijas, ir enerģētiski organizēta gāzes molekulu sistēma, tas spēj piešķirt virzītu makrokustību savai nepārtrauktajai videi.. „ “.. tas pārvietojas?” “Jā, tas ir līdzīgi kā aktīvais vielu transports caur šūnapvalku–pretēji difūzijas dabiskajam virzienam.. „ “Tātad mums ir gāzes mākonis, kas pats rada vēju.. ?” “Nuuu.. aptuveni tā.. „ “Labi, tātad stacijā viņš iekļuva.. kāpēc viņam jānogalina mūs?” “Pašaizsardzības instinkts, pēc manām domām. „ “Tas ir kā?Mēs viņu kaut kā apdraudējām?” “Neapzinoties jā.. pirmkārt viņš tika sakairināts ar siltumu, kāds te valda.. pēc manas teorijas visas viņa aktivitātes ir tieši proporcionālas enerģijas daudzumam, kāds šai dzīvajai būtnei ir pieejams.. un visparastākais enerģijas veids ir siltums. Lai noturētu savas molekulas vienotā sistēmā viņam ir jāpieliek zināma enerģija.. varētu teikt, ka viņš stacijā izjūt diskomfortu un nāves bailes, jo ik mirkli var tikt saraust gabalos.. siltums arī rada viņā krietnu enerģijas pārpalikumu, kas .. pēc manas teorijas.. izsauc saasinātu reakciju uz visiem notikumiem. Iespējams, ka pēc pirmā šoka, kad kaut kā iekļuvis siltajā stacijā viņš atklāja Silviju.. viņš uztvēra viņas mīksto, silto ķermeni kā draudus.. liekas, ka gāze, no kā tas sastāv ir cilvēkiem bīstama, mazās koncentrācijās tā izsauc vieglas saindēšanās efektus–tev vajadzēja just vājumu ceļos un galvassāpes viņa tuvumā–bet, ja viņš .. iekļūst upura plaušās, iznākums ir letāls. Mēs neatklājām nekādas gāzes pēdas Silvijas plaušās, jo viņš .. no turienes izvāca sevi.. vēl.. asas kustības, kas rada gaisa plūsmu viņš uztver līdzīgi kā tu uztvertu zobena cirtienu.. El Harabs izpūta no aparāta gāzi.. nu tas bija briesmīgi spoka-prāt.. par to arī viņš uzbruka.. „ Es biju sastindzis, tas viss līmējās kopā un prātā jaucās pārsteigums ar apbrīnu. “.. fantastiski.. tad.. tad kā mums ar viņu tikt galā?” “Skafandrs. Mums visiem vajag smagos planetāros skafandrus. „ “Bet viņš tiek cauri izolācijai.. ne tā? Ja tu piecas minūtes stāvēsi viņa un vicināsies ar rokām, pat tas tevi neglābs, bet citādi tas ir vienīgais, kā mēs varam cerēt uz dzīvību.. „ “Heimer.. nāciet abi ar Aironu, dosimies pēc skafandriem kopā un.. „ “Henrij, piedod. „ Klakšķis. “Heimer. „ Klusums. Es zināju, ka saukt pēc viņu palīdzības ir bezjēdzīgi. Atkal es biju viens pret viens ar spoku, kas nemaz nebija spoks. Noskurinājos, aptvēris, ka trjotnei laika nav daudz un ka nav man laika te daudz domāt. Metos zirga soļiem noliktavas virzienā.
Ja tu no kaut kā baidies–nāves sev aiz muguras, piemēram–un tu sāc skriet, bailes progresē proporcionāli un tev var iestāties panika. Es skrēju ātrāk un ātrāk, es bez maz vai lidoju pa metāla gaiteņiem. Ja tevi apdraud nāve un tu netālu samani glābiņu, bailes trīskāršojas, bet panika gandrīz noteikti pārņem tevi, tavas kustības kļūst neloģiskas, straujas, nekoordinētas.. tu ar putām uz lūpām tēmē uz vienu mērķi, kas nostājas visas tavas dzīves centrā. Un pārdzīvo šausmas un drausmas vienlaicīgi. Es skrēju jau noliktavā, ar pieaugošu nervu uzbudinājumu samanīju skafandru.. tikai tur.. drošībā.. tur.. kājas sametās un es nozvēlos uz ledaukstās metālgrīdas, uzšķēržot degunu.. spoks bija tur.. nekur citur es to nebiju gaidījis.. plivinādams savas nereālās mākonkrokas, tas plivinājās tieši man ceļā, iedvešot ķīmiskās bailes un ārprāta šausmas. Caur viņa blāvo ķermeni es matīju noslīgušu skafandru.. uzraut to būtu nieks, ja tikai.. ja tikai es tiktu klāt.. Glūnēju caur mierīgo spoku un jutu, ka man nebūs spēka bēgt, atkal slēpties un zagties šurp vēlreiz. Es zināju, ka riskēdams un mirdams šeit es draugiem nelīdzēšu, bet es sajutu to, ko sajūt cilvēks, nedēļām bridies cauri tuksnesim un redzot laupītāju apsargātu oāzi. Es zinu, ka tas nav gudri un es varētu neriskēt, jo spoks man tagad nebruktu virsū.. es varētu nogaidīt, bet.. nē.. sakodu zobus, izgrūdu asiņu strūklu caur šķiesto degunu un metos ar galvu tieši rēgā. Milzu bezspēks pārņēma mani, gar acīm trīsreiz nozibēja melns.. galva palika smaga.. skaņas noduba.. plaušas sāka raustīties konvulsijās.. viss palika pēkšņi nedabiski gaišs.. ar milzu mokām sapratu, ka guļu uz grīdas, ar pēdīgiem spēkiem pametu skatu uz augšu un ieraudzīju plastikāta tirimzīta ķiveri.. 10 cm.. rokas smagas kā svins, domas iestrēgušas kā ķīselī.. es saspringu līdz pēdīgam, cenšoties noturēt apziņu vēl ne.. daudz..
29. 10. 13
.. ar baudu un gārdzošu apmierināju ieriju bagātinātā skābekļ-gaisa devu. No acīm uzreiz kā zvīņas nokrita un spiezdams pliko cauruli rīklē, piecēlos kājās paceldamies pār spoku, kas veltīgi mēģināja mani nogalināt uzguļoties.. es sajutos varens.